Ideja pārlasīt traģēdiju ”Jāzeps un viņa brāļi” radās pēc pasākuma Raiņa memoriālajā muzejā Jūrmalā, kur Roalds Dobrovenskis uzstājās ar lugas skaidrojumu, kas, manuprāt, galīgi neatbilst Raiņa pasaules uztverei un gara lidojumam, proti, Jāzeps esot domāts pats Rainis, bet viņa brāļi esot viņa tuvākie līdzgaitnieki – māsa Dora, Stučka,Jansons u.c, kuri tā vai citādi, bet bija ar dzejnieku ik pa brīdim konflikta situācijā.
Ir vērts ieskatīties rakstu krājumā, ko sastādīja Astrīda Cīrule: „Raiņa traģēdija Jāzeps un viņa brāļi laikmetu un viedokļu krustpunktos”, kur Roalds Dobrovenskis raksta (44.lpp): „Kādā laikrakstā pats savām acīm esmu lasījis, ka Dobrovenskis, lūk, mēģinot iespiest Raini savas koncepcijas Prokrusta gultā.” Ir jāatzīst, ka tas ir pilnīgi precīzi pateikts, jo problēma slēpjās tajā apstāklī, ka garīgi daudz zemāki cilvēki izklāsta savu viedokli par garīgi daudz augstāku personību un tas ir un ir tikai ar vienu nolūku, lai noslēptu galveno domu, ko Rainis bija ielicis lugā „Jāzeps un viņa brāļi”. Proti, tur tika parādītas divas tautas – TĀ, kas sevi dēvē par izredzēto tautu un TĀ, kas no tiesas ir Dieva izredzēta tauta.
Ieskatāmies vēlreiz minētajā rakstu krājumā(63.lpp.): „Jāzepam tiek pieprasīts – esi tāds, kā mēs. Te saduras divas taisnības. No vienas puses, Jāzeps var, ceļos nometies, solīties:
Es būšu tāds kā jūs, es nolūgšos
Ka esmu citāds,
bet viņš nespēj būt „kā citi”, jo viņa personība ir pārāka par šo vidi, viņam ir dziļākas domas, izsmalcinātākas emocijas, augstāki ideāli, lielāks dzīves uzdevums. Tās ir viņa tiesības un viņa taisnība. .
Lūk, tas arī bija par iemeslu tam, ka Tomass Manns KĀDA UZDEVUMĀ ķērās pie jauna garadarba „Jāzeps un viņa brāļi” rakstīšanas, lai ar šo dublikātu novērstu uzmanību no Raiņa darba simbolisma.
Ieskatīsimies vēlreiz iepriekš minētajā rakstu krājumā(70.-73 lpp.): „Rainim doma radīt „Jāzepu”radās 1906.gadā Šveicē . . Drāmu „Jāzeps un viņa brāļi” viņš pabeidza 1914.gadā, Pirmā Pasaules kara priekšvakarā. . Tomass Manns ar Jāzepa stāstu sāk nodarboties 1926. gadā. . Šai sakarā jābrīnās, ka nav nekādu liecību par to, ka Tomass Manns būtu saskāries, iepazinies ar Raiņa drāmu, kaut tā Aspazijas tulkojumā vācu valodā jau bija parādījusies. . Tomass Manns liek pretī modernu mītu izpratni, parādot to vispārcilvēciskos, humānos elementos. . cenšas sekot Vecās derības stāsta līnijai. . Tomass Manns Vecās derības stāstā ienes Jaunās derības, proti, kristietības, kristīgās mīlestības un piedošanas motīvus”. Ir skaidri redzams, ka tiem, kas saprata Raiņa traģēdijas patieso jeb simbolisko domu, bija neprātīgi bail, ka to sapratīs arī citi un bailes pastāv līdz šai dienai. Ne par velti 11.septembrī(Raiņa dzimšanas diena un dzejas dienas) mēs runājam tikai par terorisma draudiem un 16.martā (Aspazijas dzimšanas diena) mēs runājam tikai un vienīgi par leģionāriem. Ir pēdējais laiks saprast, ka viss tas, ko mums pasviež ceļā, nav jāpaceļ un jārosās kā tādiem, kas līdzinās Benjamiņam, bet jāpārkāpj un jāiet tālāk ar SAVU domu SAVU pasaules uztveri , SAVU Pasaules uzskatu – SAVU PATIESĪBU!
Arī šodien ir aktuāls savulaik Raiņa teiktais: „Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara”.(KR 24, 286.) Vai citviet: „Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.”(KR 24, 472.) Un vēl: „Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bija kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi”.(KR 24, 667.)
Manas šaubas par R.Dobrovenska labo nodomu bija pamatotas, jo Rainim piemita diža gara cildenums un visos gadījumos, kad vien viņš ķērās pie rakstīšanas viņa izvēlētās tēmas bija pāri personīgajam – vērstas uz cilvēci un mūžību. Viņam bija raksturīga SIMBOLU jeb DIEVA VALODA. Tāpēc Raiņa darbi ir vēstījums, kas mums ir jāprot iztulkot un ļoti žēl, ka CITI to ir sapratuši, ko Rainis ir domājis ar savu traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi”, bet tikai Benjamiņš kņosās pats savā verdziskumā un lētticībā. Katrs CITS tam ir padomdevējs, katrs CITS to var aizvest sev vajadzīgos domu ceļos, katrs CITS ir teicējs viņa mājā, katra CITA Pasaules uzskats viņam liekas labāks par savu senču atstāto kultūras mantojumu, kā materiālo tā arīo nemateriālo jeb garīgo. Vārdu sakot viņš muļļājas pa šo dzīvi kā tāds, kuram nav Dieva padoma. Skumji,bet fakts. . .
Un to saprata savulaik arī Rainis:
Latviešu muļķības:
Vienprātības meklēšana – paklausībā.
Vecmodība.
Verdziska pazemība, bailība no kungiem; klausīšanās uz autoritātēm.
Politika caur līšanu.
Maziskums: sīkbirģelība, pašnievāšana.
Dzeršana.
Lielīšanās ar savu labumu.
Šovinisms, reizē lielās un zemojas.
Inflantes atstāšana.
Kārkluvācietība un kārklukrievība.
Mazs egoisms, aiz kura dara muļķības.
Pabalsta savus ienaidniekus aiz egoistiska pašlabuma.
Pakaļķēmošanās vāciem un krieviem.(KR 15, 56)
Vācu raksturojums:
Egoists,
Varaskārs,
Mežonīgs,
Bez sirdsapziņas,
Smalks diplomāts,
Kristīgs liekulis,
Vienkāršs, dzimtenes mīlestība,
Dzejiska sajūta. (KR 15, 306.)
Un tā, pārbraukusi mājās ķēros pie lugas pārlasīšanas un, ak Dievs, manām acīm pavērās aina, kas pilnībā atbilst situācijai kāda pastāv vēl šodien un, acīm redzot, bija aktuāla arī Raiņa laikā. Interesanti, ka Rainim neparasti grūti gāja ar lugas uzvešanu. Rainis Jūlijam Vecozolam rakstīja: „Mums saka, ka „Jāzepu” arī neļaušot Šveicē uzvest Bībeles temata dēļ”. BET vai Bībeles temata dēļ...
.............................................................
Ieskats lugas simbolikā – mans viedoklis
Jāzeps un Benjamiņš – Raēlas (Saules meita ) bērni – letu tauta, Kur Jāzeps ir izcili gudrs un talantīgs, kamēr Benjamiņš simbolizē tautas lētticību un muļķību, kas visos gadījumos ir bijusi tautai par postu un nelaimes cēloni. Jāzeps ir zemkopis, sapņotājs, kurš mīl skaisto – atspoguļojas arī tieksmē ģērbties baltās drēbēs, sapņot par ideālo un arī brāļiem liek tiekties pēc augstākiem ideāliem, kas viss galarezultātā ir par iemeslu „brāļu” naidam uz Jāzepu. Naidam nav pamata – tas ietver sevī naidu pret augstāko, labāko, gaišāko jeb cilvēciskāko un simboliski parāda kā garīgi zemākie cenšas panākt, lai gaisma paliek pārtop par tumsu, pazemojas un lūdzas tai piedošanu gluži PAR NEPARKO, pie kam vai katru dienu.
Jāzepa „brāļi” – bērni no zemas kārtas kalpones – Leas. Lopkopji, kas diendienā staigā netīri un ļauni kā zvēri – lauvas, lapsas, šakāļi utt., kuri neieredz gaišo, labo, tīro un, pazemojot Jāzepu, cenšas kompensēt savu mazvērtības kompleksu.
Dina – simbolizē PATIESĪBU, līdzīgi kā grieķu mitoloģijā Dike – Taisnības dieve. Sacērtot Dinu(Sīmona meita) tikai par to, ka viņa „atzīst” Jāzepu, tiek simboliski izjaukta DIEVA laistās pasaules kārtība – Dieva likumi nedarbojas, bet sāk darboties ar varu un viltu uzspiestā tumsas kārtība un likumi. Šeit varam saskatīt līdzību ar ēģiptiešu mītu, kur, iestājoties kosmiskai naktij, Sets sacērt Ozīrisu(Usīru) 14 gabalos, zūd vienota informācija, zūd patiesā izpratne par Dieva laisto pasaules kārtību - tiek dedzinātas bibliotēkas, iznīcinātas zināšanas (Vēdas), kuru vietā nu jau CITI izplata savām interesēm un tālejošiem mērķiem atbilstošas zināšanas un uzskatus. Iestājas kosmiskās nakts laikmets - valda tumsa un tās iedibinātie likumi, kur Mozus galvenais teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā. . . Bet Raiņa lugā - traģēdijā „Jāzeps un viņa brāļi” atbilde ir Jāzepa teiktajā:
Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst,
Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj!
Rainis lugas beigās pareģo jeb paredz:
Es redzu atkal savu dzimteni:
Tur stāva klints – tur Dina, tur es kāpšu –
Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi –
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs,
Es iešu jaunā cīņā cīnīties:
Es savu spozmu – vienošu ar sauli,
Es nākšu saskaņā ar visumu,
Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,
Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,
Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,
Starp – taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt.
– Un tad es atnākšu jums atdot sauli.
Īss citātu kopojums no Raiņa traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi”
Viss darbs lasāms šeit.
................................
Personas:
Jāzeps
Jēkabs, viņa tēvs
Brāļi:
Rubenss
Simons
Levijs
Juda
Dans
Naftalis
Gads
Azers
Izašars
Zebulons
Benjamiņš
Dina, Simona ģints
Potifers, Onas virspriesteris
Asnate, viņa meita
Efraims
Manase, Asnates dēli
Ēģiptes galma ļaudis, augstmaņi, namturi,
Pārziņi, karavīri, dejotāji, dejotājas, tauta.
VIETA: (Lugas variantā) 1 un 2 cēliens – Kanaanā
3 un 4 cēliens – Ēģiptē.
LAIKS: ap 3500 gadu atpakaļ.
Pirmais cēliens
Nometne Hebronā (Kanaana)
Jāzeps: Es tevi mīlu tā , un tu man labs.
Es brāļus arī mīlu visus līdz
Un dalu tiem, kas mans, un palīdzu,
Un rādu, kur ko zinu labāk rīkot –
Bet viņi mani bar un nicin` vien –
Grūž slepus peļķēs, suņiem rīda mani,
Dzen vēršus virsū, smejas, špetni runā.
Un ko es viņiem darījis?
............................................................
Un kā man garām iet!
Tik pilni vaibsti ir ar niknumu.
.............................................................
Kad arī norimst reiz, nāk vakarklusums,
Es tomēr redzu, viņu acis deg
...........................................................
Un mutes rūgti dveš kā purva dvaša.
...........................................................
Kaut es zinātu ko darījis?
Ak, visu, visu es par labu vērstu!
...........................................................
Kad prasu – Levijs ņirdz! „Kas vēl par ērmiem?Kas šim ko dara? Dari tu ko liek!”Un ko tie liek? – Kaut lopus truliem dunčiemUn priecāties, kad kārpās. Rādu tiem,Kur cirst, lai nemokās. Tik smejas vien.Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt –Ak, tad nau gala naidam cauras dienas!
.................................................................
Jēkabs : (Viņu apskaudams.)
Mans dēls, mans dēls! Tā kunga roka smaga. –
Bet vai! par tiem, kas liek tev viņu nest!Tiem pašiem būs zem liktā simtkārt liekties.Vārds notiks: esi kungs pār saviem brāļiem!
.....................................................................
Lai viņi neaizmirst: es dieva cīkstons! IZ RA ĒLS - tulkojās kā
Es viņus sašķelšu kā govju nagus! Tas, kurš cīnījās ar Dievu
Kā vilnu savelšu, kā mēslus mīšu –
...................................................................
Es zinu ko tie domā; visu zinu.
Ar varu vien tik tie ir valdāmi.
Ar viltu vien un cīņu var tik dzīvot
Un liktens pulkus griezt uz savu pusi,
Lai notiek dieva prāts caur tavu roku.
Jāzeps: Tēvs, tā tu toreiz cīnījies ar dievu,
Un uzvarēts viņš tevi svētīja,
Un visa zeme tevim tika dota.Tā es ar zemi gribu cīnīties...................................................................-Tik vien es izturēšu ar kā tu,Un visa zeme galā tiks man dota.Un dievs man arī sapnī rādīja,. ..................................................................
Jēkabs: Dievs manai ciltij lika izplesties
Un visas tautas segt ar savu ēnu, -
Viņš arī tavu krēslu augsti cels,
I tev ir lemts vēl kļūt par lielu ganu.
Jāzeps: Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt
Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs.
Man tīras rokas būs un baltas drēbes,
Es cietu māju celšu sēšu kviešus,
Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,
Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri.
Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš. –
Es brāļus barošu ar savu maizi.
Jēkabs: ............................................................
Ar zemi nodoties ir sievu darbs.
Gan skaists. Gan Raela to iemīlēja.
Bet cik spēj zeme barot? – Vīrs ir gans.
Vai iet kā Jūda laupījumu gūt,
Jo šķēps ir vīra prāts un vairogs – naids.
Jāzeps: ...............................................................
Ak, māte, - tavus ceļus klāja miers,
Tu puķi neaizskāri ceļa malā,
Un, tevi redzot, putniņš droši svilpa.
No tavas smaršu dvašas klīda naids,
...................................................................
Tad brāļi staigāja bez krunkām pierē,
Vēl lūpas neaizslēdza laipnos vārdus,
Vēl žultis nevārīja nežēlību.
Pat niknais Sīmons reizēm pasmējās,Pat Levijs nemocīja slepu jērus,Bet Izašars par savu muļķa galvuPat priecājās, kad smīdināja māti..................................................................Bet kā mums nāca miers? Vai ne caur māti?Un tā bij mīla.
Jēkabs: Dēls, to deva dievs;
Bet mēs caur sevi vien tik visu gūstam.
Jāzeps: Vai mīla vara nau?
Jēkabs: Kā vējš pret klinti.
Jāzeps: Kā Raele pret Izraeli?
..........................................................................
Jāzeps: Es tevi nelaidīšu, mīļais tēvs, -
Tev mani jāsvētī ar patiesību.
Jēkabs: Tu visus senos vārdus zini.
.............................................................
Jēkabs: Tev dzīve jaunus teiks, tik saproti.
.............................................................
Juda: Grūtums, tēv, ne man.
Ne es še sūdzos, – tevi sūdzu es,
Un agrāk pārnācu, lai brīdinātu. –
Tu nesaproti. Ārā laužas naids,
Kā vilks no alas. Paglāb vēl, ko var.Jo viņa rīkle ir kā atvērts kaps.
Drīz būs par vēlu. Tad tu raudāsi
Un plūksi baltos matus. Sīmons rūc,
Un Levijs šiepjas. Labs tiem prātā nau.
Jēkabs: Tie nedrīkstēs to aizskart.
Juda: Sargies, tēvs.
Ar viltu nodarīs.
................................................................
Jāzeps: - Teic: starp lapsām – lauva Juda,
Tas izraus jēru zvēru vērtām rīklēm
Un aizgriezīsies nost no šakāļiem.
Juda: Tu lapsas nicini un šakāļus.
Varbūt i lauvas?
(Uz Jēkabu pagriezdamies.)
Kas lai viņu zin?
Daudz vīru iekš tā zēna.
Jēkabs: (Ar lepnumu.)
Daudz, viņš augs,
Kā koks pār žogu pāri.
Juda: Sargies vien!
Ka nenocērt bez laika.
................................................................
Juda: (Uz Jāzepu.)
Tu citus aizskarsi ar smilgas bārkstīm,
Bet tie tev atcirtīs ar ciedres vāli.
...............................................................
Simons: (Pret Jāzepu.)
Tas kaundars būtu pārmācāms ik dien`,
Ka viņa baltie svārki kļūtu raibi.
Jēkabs: (Uz Izašaru.) . . Ko tev viņš darījis?
Izašars: Kā tie, tā es.
Levijs: Lūk, visi sūdzam.
Levijs: (Ironiski.)
Nu mēs jau ne tik labi; mēs jau esam
Tik Leas bērni vien, viņš – Raeles.
Naftalis: Mēs pat no kalpones, no zemas gultas,
Mēs kāju pameslis tik esam tam.
..........................................................................
Izašars : (Uz Jāzepu.)
Jā, vajga sodīt. Ko tu pretī runā?
– Nu tikai brangi viņam sadosim!Kā slepenībā bija norunāts.
..........................................................................
Levijs: (Uz Jāzepu.)
Ko viņu sist? Viņš tā jau mūžam sists,
Ka tam pus prāts ir izdauzīts no galvas.
...........................................................................
Jāzeps: Es negribu būt gans un nemācīšos.
Man netīk jūsu amats.
Levijs: Vai Jūs dzirdat?
Par goda vīru būt tam nepatīk!
............................................................................
Jāzeps: (Pārmetoši uz Judu.) . .
Bet dzīvu miesu nedrīkst sist neviens –
..............................................................................
Jēkabs: (Uz Jāzepu.)
Pret vecāku tu celies, dēls, tu vainīgs,-
Lai Juda soda(klusāk) – vieglāk būs.
Jāzeps: (Lielās izbailēs plati ieplestām acīm.)
Nekad!
Mans mīļais tēvs – (Apskauj tēvu pieglauzdamies: pēc brīža turpina.)
Tad labāk mirstu patsNe mani saplēš viņu senais naids!
..................................................................................
Simons: (Un citi brāļi no pulciņa saķer Jāzepu un aši apstāj viņu paceldami savus ganu zižļus.)
......................................................................
Jēkabs: Jūs asinskārie zvēri, hiēnas!
Kā mežavilki jēram uzbrūkat!– Jūs tēvu iegrūžat bez laika kapā,Jūs čūsku dzimums, odžu mātes metums!Lai lāsts pār jūsu dusmām, kas tik straujas!
Jāzeps: .........................................................................
Es nespēju to panest, ka jūs ļauni.
Es izkalstu kā ganība bez rasas,
Priekš laika ienākos kā sausi kvieši,
Un graudi sīki top un velti birst.
...............................................................
Levijs: Kas šim ko dara? Kas tad šo tā nīst?
Par daudz tik iedomājas vien par sevi.
.................................................................
Juda: ( Uz Jāzepu.)
Kad tava griba visu veic, tad patsJel esi tāds kā mēs. Tad tevi mīlēs.
Jāzeps: (Lepni atsegdams galvu un vērsdamies pret Judu.)
Vai paši esat līdzi? Tu ne Levijs.
Ikviens ir savs, es – savs.
Levijs: Tu gribi būt
Par visiem vairāk.
......................................................................
Levijs: Tēvs, lūk, tas sapņotājs mūs aplaimos:
Tik visus lopus, aitas salaist mežā,
Lai lauvas, vilki mielojas ap tiem,
Bet mēs, lai visi smiltis kašņājam
Un gaidām citu gad`, ka maize nāks.–Un to lai mīlam mēs? – Tas grib mums postu!
........................................................................
Dans: Viņš atkal sapņo. Vai tad izdzēsts viss,
Ko tu mums darījis?
.........................................................................
Jāzeps: Lai ko es darījis, bet esat labi.
Bez manas gribas ļaunums noticis.Šais krūtīs ļauna nau kā puķu dārzāKo bij še dēstījusi Raele.Bet ja kas bijis, ko es nezinu,Tad sakat man un esat atkal labi.
..........................................................................Tad esat labi jūsu pašu dēļ!
Es būšu tad kā jūs, es nolūgšos,
Ka esmu citāds.
Levijs: Ja ikreiz tā lūdzies,
Tad mēs jau arī būtu piedevuši.
Jāzeps: Ko, Levij, Jūs man būtu piedevuši?
Jēkabs: ..................................................................
– Nu solat piedot Jāzepam, to mīlēt,Un es jums došu savu svētību!. . Un neaizskart!
Simons: Kas aizskar šo?
Jēkabs: Bet tu to neaizskarsi?
Simons: Kā man, tā es.
....................................................................
(Dēli pienāk klāt un apstājas lokā. Katrs svētāmais nometas ceļos, noliec galvu, un Jēkabs uzliek viņam roku uz galvas.)
Jēkabs: Tu, Juda, - ( Juda pienāk.) jaunais lauva, liels caur kariem!
Tev slava brāļos būs kurš ies pret tevi?
......................................................................
Tu, Rubens,- (Pienāk Rubenss.) mana spēka pirmais dēls
Un pirmais varā,- vieglis brauc kā ūdens,
Tev, tēva gultas kāpējs, nebūt pirmam.
(Pie nākošiem dēliem pieiet klāt un aši svētī.)
Pie jūras krastiem dzīvos Zebulons!
Tu, kaulains ēzels, Izašars, tev liksiesKa miers ir labs, - tu lieksi plecus kalpot!Dans soģis būs; kā ceļa čūska kodīsTas zirgiem papēdī, lai jātnieks krīt!- Gads taps no pulkiem spaidīts, pretī spaidīs!- Tev, Azer trekna barība, gards ēdumsPriekš ķēniņiem! – Tev, Naftali, jau teicu,Tu ašs kā briedis, dosi skaistu runu!
...............................................................
(Uz Leviju un Simonu.)
Jūs darāt varu!
Es jums jau devu svētību, cik bij;
Nau labākas.
Levijs: Ne svētīji, bet bāri.
Jēkabs: Tad dzirdat, Simon, Levi!- (Tie pienāk klāt abi reizē.)
Jūsu šķēpi
Ir slepkavīgi. – Nenāks mana dvēsele, nedz mans gods, kur jūs!
................................................................
(Pacēlis roku.)
Jūs tiksat izkaisīti Izraēlī!
.....................................................................
Jēkabs: (Skaļi.) Kas drīkst pret tēvu?
Levijs: Drīkst likums!
Jāzeps: (Uz Jēkabu.) Tēvs, es skūpstu savus brāļus.
Jēkabs: (Lielā priekā.)
Mans dēls, mans dēls, - tu pasaulei nes mieru!
.........................................................................
Benjamiņš: Nāc, skūpsti vēl, - es piedošu tev arī.
Jāzeps: Ko tu man piedosi?
Benjamiņš: Ka palīdzēji
To sesku noķert, kas man cāļus plēš.
..................................................................
Rubenss: Tev acis dzirkst, - kas tevi redz, tam jāmīl,
Bet dedzina, un – ilgi tevi mīlēt
Spēj tik tev līdzīgs.
................................................................
Izašars: (Pienāk.) Tu, Jāzep, gudrais šķieties –
Jāzeps: (Viņu pārtrauc.) Kā?
Izašars: Pag, teikšu;
Tu nelga. – Nedomā, ka mēs, - būs labi.
...................................................................
Levijs: ( Lēni un svinīgi.) Kas brāli atgrūž nost, tas nau vairs brālis!
Dans: Tas mūsu ģintai nomiris un svešs,
Un viņa manta ģintas turtā krīt.
(Strauji.)
Tēvs, Izraēl! – Nu celies, nolād` to!
(Uz Jāzepu rādīdams.)
Levijs: (Tāpat lēni uz Jēkabu.)
– Kā mūs tu lādēji, kad bij mūs svētīt,Lai lāsts to izdedzin no mūsu cilts,Kā miesai ļaunu vāti izdedz guns!
Jēkabs: (Pacēlis rokas uz Jāzepu, lēni.)
Vai! dēls! Tu noziedzies, ka atgrūd brāli!
Vai! vai! pret tevi celsies naids un karš,
Un vajās, bultām durs un dziļi gremdēs!
.....................................................................
Kā lai es lādu to, ko svētī gars?
(Uzliek rokas uz galvu Jāzepam, kurš visu laiku stāvējis aizsegtām acīm.)
Viņš augs no svētības kā zaļais koks,
Kā koks pie avota, kā sulas ogas!
Tam zeme simtkārt zels un augļus sniegs,
Un saule sildīs tos un mēness veldzēs.
Pie viņa tautas nāks no zemesgaliem,
Un viņa priekšā lieksies viņa brāļi!
....................................................................
Jāzeps: (Saņēmis tēva svētību uzlec strauji kājās.)
Tā būs! tā būs! Man simtkārt zeme zels.
Dievs man to arī sludināja šodien.
Man zeme ziedēs debess svētībā.
Un kā tu šodien mani svētī tēvs,
Tā zeme mani svētīs visu mūžu.
(Dažas balsis dzirdami iesaucas: ho! ho!
Grauds simtiem graudu dod, govs vienu bērnu.
Būs pulka ēdamā, ka visiem tiks.
...................................................................
Kā tev dievs svētot, deva visu zemi,
Tā dos i man. Tas sapnī man ir solīts.
Brāļi: (Saceļ pret Jāzepu Trokšņainu protestu.)
...................................................................
Levijs: (Griezīgi.)
To zemi nedos tev; tai ir jau kungs.
Tie zemes kungi – mēs, tur lopus ganām –
(Ironiski.)
Un mēs tur smiltis rakņāt neiesim
Un gaidīt citu gad`, kad maize nāks.
Brāļi: (Nāk draudoši uz priekšu.)
To zemi nedosim! Tā zeme mūsu!
................................................................
Dans: (Uz Jēkabu.) Kam būs tas svārks?
................................................................
Jēkabs: (Atbild negribot.) Kas cienīgs.
Levijs: Kurš tev ir cienīgs? Tas, kas nicīgs mums?
Varbūt tas nicīgākais sievu smieklis,Kas zemi kāš kā cālis?
Jāzeps: (Lepni.)
Nicināt!Ka skaidro zemi kopt man vairāk tīk,Ne lopu mēslos brist. No jūsu smakasI saule metas tumša.
Jāzeps: (Tāpat lepni.)
Bet viņpus kalniem, liela zeme Ur,Ko Ābrams svētījis, tur nicin` ganus,Kas klīst kā zvēri tuksnesī bez mājasUn alās lien un būdiņās no lapām:Kam tēva audu telts jau šķiet vai pils.Jēls gaļas gabals jums jau kārais kumoss,Par lēcas virumu dod pirmdzimtību!
(Troksnis brāļu vidū.)
Naftalis: Viņš ganu dzīvi smej!
Levijs:
(Panāk svinīgi uz priekšu, draudot paceļ savu zizli un nostāda zemē Jāzepa priekšā, gluži tuvu.)
Tad, skat un trīsi!Še mūsu zīmogs: zemes valdniekzizlis!Tiec viņa cienīgs tu, - kad tiksi gans!
Jāzeps: (Atkāpdamies.) Es negribu tikt gans!
(Viņš atbīda zizli ar roku, tā, ka tas nokrīt zemē.)
Tavs zizlis nost!
......................................................................
Dans: (Tāpat strauji.)
Viņš visu cilti liedz un visus tēvus,
Un visu, kas ir svēts no paša gala,
No mūžiem nolikts vecos likumos!
Levijs: (Lēni un svinīgi.)
Tas grēks ir jāizdzēš, jeb uguns kritīs
Un aprīs mūs un visus mūsu lopus.
Naftalis: Tas kokam nocērtams kā kaltējs zars!
Simons: Tas izdzenams no cilts kā rieklis suns!
Brāļi: (Nāk visi draudot pret Jāzepu ar saceltiem zižļiem.)
Jāzeps: Jūs visus zižļus varat celt pret mani,
Bet lielo svētību jums neizdzēst:
Un viņa brāļi lieksies viņa priekšā.
(Iekaisdams.)
Un to es saku jums: tā diena nāks,
Kad nicinātie būsat jūs, ne es!
Un, cik jūs tagad mani zemu liekat,
Tik zemu jūs priekš manis lieksaties.
.................................................................
Tik sausus es jūs visus izspiedīšu,Ka, saulē nomesti, jūs gruzdēsat!
Levijs: (Ņirdzīgi.) Tā diena nāks? – Bet ātrāk nāks tev nakts.
Jāzeps: Tā diena nāks, tā ir man sludināta,
Es viņu redzēju šai pusdienā.
.....................................................................
Levijs: Tev dvēsele izkaltīs un acis slāps,
Tev atriebšanās ģifts taps netīrs ūdens,Un izdzēsts taps tavs vārds kā pēdas smiltīs!
.....................................................................
Cēliena beigas
Otrais cēliens
Zāles laukums pie Zihemas. . Ienāk brāļi: Juda, izbīdīts no citiem priekšgalā, tad Levijs, Simons, Rubenss, Dans , Naftalis; jaunākie brāļi turas iepakaļ, uztraukti, novērodami, kā gaidīdami.
......................................................
Dans: Nē, sīkāk jāspriež še, kā to lai darām!
Simons: Ko azaidā? Ir jādara tūlīt! (Izrāda ar roku žestiem nokaušanu.)
............................................................
Juda: Man viss sāk nepatikt, ko naktī spriedām.
Levijs: (Griezīgi.)
Bet tīk priekš saules liekties? – Nodod mūs!
.........................................................................
Juda: (Dusmās.)
Tu, svētais, draudi man? Tu, gļēvais dzēlējs!
Vai nejūt, ka man riebj ar suņiem kopā
Laist savu naida lauvu dzīt to zvēru?
Man dots: tam plecus liekt, kas iet pret mani!
...............................................................
Simons: (Mēdīdams.)
Darām! Darām!
Tik rīkli puš` un bedrē! – Ļaujat man.
Es vecim atriebšu –
................................................................
Gads: Man jānoskaita
Vēl rīta lūgšana, lai nau man grēks.
Levijs: Klus`! – Tad visi virsū!
Pēc teikt, ka sāka viņš; tad bedrē iekšā!
Simons: (Uz Leviju.) Mēs vieni izdarītu tūdaļ!
Levijs: Nē!
Dans: (Ieraudzīdams Jāzepu nākam.)
Tur nāk tas sapņotājs!
..........................................................
(Brāļi aiziet)
Jāzeps: ( Viens domās nogrimis.)
...........................................................
Es esmu gājis turp, kur negribēju;
Es esmu darījis, ko nevēlos!
Tik sapnī dzīvoju kā savā dzīvē.
...........................................................
Vai tiem vēl rūgst tas naids? – Nē, nē! viss galā!
Pēc tādām zīmēm. . . .
.............................................................
(No viņpus krūmiem iznāk Dina, rokās sainītis. Tērpusies svētku drānās, bet bez rotām. Virsējie svārki, aši skrejot, ir uzlocīti. Viņa paliek krūmos un sauc lēnu balsi.)
Dina: (Savaldījusies.)
Tēvs staigā apkārt mēmās vaimanās.
...............................................................
Bet nedusmo tu viņam – ko viņš spēj –
Ij mājās nespētu viņš tevi sargāt,
Kaut tevi saņemtu un plaukstā slēptu.
Jo brāļu niknums aug un gāžas pāri –
...............................................................
„Šos svārkus viņam nes!” viņš teica man.
.................................................................
(Viņa izņem svārkus no sainīša.)
..................................................................
„Nes manu svētību tam, ko mēs mīlam!”
..................................................................
Vēl liek tev teikt tavs tēvs ar liktens balsi”
„Būs ļaudīm zemē krist pie tavām kājām!”
...................................................................
„Kas tevi svēti, tas lai svētīts top!
Kas tevi lād, tas nolādēts uz mūžiem!”
...................................................................
Dina: Lūk! Šie svārki zīme tavam godam! (Atver plaši svārkus.)
Še skaties: debess zils un zvaigznēm raibots, - Māra Ķimele_savā iestudējumā_Nu, ģērb to, būsi zemē debess valdnieks! Uz vestītes zvaigznīšu vietā uzlika
..................................................................... DĀVIDA ZVAIGZNI. . .
Tu liela gana gaitu šodien sāc:
Tās zvaigznes debesīs tev ganīt būs!
(Rāda uz viņa svārku zvaigznēm.)
...............................................................
Ar svētību no debess esi svētīts,
Ar svētību no zemes un no krūtīm,
Un mātes miesām, tu, tas svaidītais
Starp saviem brāļiem!
...............................................................
Jāzeps: (Skūpsta Dinu, tad piepeši sāk raudāt.)
Dina: Ko raudi tu?
Jāzeps: Še mīlu rodu, kur es nemeklēju –
Un kur tā kvēlu – viņi –
Dina: Tu ienīsts tapi daudz, daudz tapsi mīlēts.
Bet mīlu nevar ņemt, kā grib, - tik dot.
Jāzeps: Es tiku devis, dotu vēl un visu,
Bet neiegūstu mīlas, - atņirdz naids.
Dina: Ak, mīla neprasa, tik dod un dod,
Un visu brāļu naidu atmaksā.
Tik liels ir naids kā kalns, tik dziļš kā bedre –
Un tik ir mīla lielāka par naidu,
Kā saule kalnu sedz un bedri pilda.
.....................................................................
Jāzeps: Tu nāc kā sūtne –
........................................................................
Dina: Tu savā nāvē ej, - es savā.
Tu mirdams nemirsi, - nāks saules sūtņi,
Tie tev zem kājām spārnu segas klās –
(Nometusies, turēdama segu, aizskardama raibos svārkus.)
Šos svārkus izpletīs kā debesis,
Uz spožu saules zemi tevi nesīs
Ar zeltu galvā - !
(Skūpsta Jāzepu un aizsteidzas.)
(Aiz skatuves dzirdamas brāļu balsis. Ienāk Naftalis un Gads.)
..........................................................................
Izašars: Tās zvaigznes mēs, kas liecas viņa priekšā!
Brāļi: (Kliedz viens caur otru.) Sit viņu nost! sit nost! sit nost!
Levijs: Pag, lēnāk!
Simons: Asins! Asins!
Levijs: (Mierīgi.) Pag! Lēnāk ņem tās asins, lēni, lēni!
Jāzeps: (Bailēs.) Ko gribat? Mani nokaut? – Brāļi, brāļi!
(Nometas ceļos un noliec galvu.)
- Es jūs nolūdzos.
Naftalis: (Noliec Jāzepa galvu.)! Zemāk, zemāk
Jāzeps: (Piepeši uzlēkdams kājās, uz Naftali.)
Ā! Ko tu dari? – Tā ir neģēlīgi!
Es sevi apsmiet neļaušu ne lūdzots.
...............................................................
Simons: Asinis man vajag redzēt!
Levijs: Būs, būs!
Būs vairāk nekā iedomāties spēji.
Mēs svinēsim tās gana iesvētības –
Pa savam veidam!
................................................................
Ļauj visu rīkot man, un būs, kā vēlies:
Vai pietiek tev vai man tāds svētku mielasts,
Kur visu vīnu izdzer vienā malkā?
Es gribu ilgi dzert un atdzerties,
Pa maziem malciņiem, pa lāsu lāsai,
Par ilgiem gadiem, ko es naidā slāpu.
Lai mēle izgaršo, lai saldo garšu
Pa dzīslu dzīslām iznēsā man asins
Un skalo rūgtumu, kas rūgdams krājies!
.......................................................................
Simons: Man pirmam tiesības uz to –
(Rāda uz Jāzepu.)
Tas ņēmis man Dinu. Dina
Taisnība jeb patiesība ( sacirta – iznīcināja)
Levijs: Teic, pret kuru vainīgs nau? Ēģiptē: Sets sacērt 14 gabalos Ozīrisu – zūd taisnība. Ozīrisu nogrūž pazemē sākās DZELZS LAIKMETS.
Levijs: Lūk, pret visiem!
Durt pirmam tiesības ir vecākam,
Bet Rubenss bēg, - pats tēvs to neatzīst –
Mūs` vecākais ir mūsu lauva – Juda!
Simons: Es vecāks, man –
Levijs: Tu gans, viņš kareivis.
...........................................................
Levijs: Brāl, Simon, Neatkāpies! Būs tev darbs.
Tu pirmais vecākais pie tēva gariem, -
Bet Juda otrais, kur pret svešiem karš.
Mēs jēru ziedosim, - tu, Simon, kauj!
Tik notecini asins, lai nau grēks.
Simons: (Aiziet. Ienāk ar asins trauku rokās.)
Levijs: (Uz Simonu.)Vai gatavs jērs?
Simons: Jā.
Naftalis: Nu tik mielasts būs.
Simons: (Apkārt lūkodamies.) He, kur tie raibie svārki?
Levijs: Ko tu gribi?
Simons: (Smiedamies.)
Tos paraibināt. – Skaistāko no krāsām
Tēvs aizmirsis ar Dinu: - sarkans nau! –
Lai viņiem prieks.
................................................................
Simons: (Piegājis pie svārkiem, kuri pakārti krūmā. Triepj svārkus ar asinīm no trauka.)
................................................................
Jāzeps: Tu zvērs, tu zvērs! – Tā tēvam sirdi plosīt!
- Nu, gāni manu prieku, tēvu saudz!Met bedrē svārkus, cerēs vēl: es dzīvs!
Levijs: Nē, nedzīvot ne cerībām, ne tev!
Lai reizi redz, kas tavi sapņi ir!
Lai mūžam necer vairs neviens uz sapņiem.
Jāzeps: Un tomēr notiks tas, ko sapnis teic!
Levijs: (Smejas.) Ha, ha, - tu zemē, sasiets, - vēl tu ceri?
Jāzeps: Var miesas sasiet, nevar cerības!
Levijs: Uz ko tad ceri vēl?
Jāzeps: Uz savu garu,
Kurš daļa ir no dieva lielā sapņa!
Levijs: Tu liels uz sapņiem – domā, sapņo viens?
Mans sapnis lielāks, un tas piepildīsies.
Jo, lūk, es redzēju:
(Svinīgi saceļ rokas. Brāļi sastājas ap zemē gulošo Jāzepu.)
es ziedotājs!
Priekš manis liecās visas tautas. – Es –
Tās svētīju ar viņu asinīm.
Simons: (Tāpat paceļ rokas.)
Es sapnī jēru kāvu – un tas tu! (Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)
Dans: Man nemēdz sapņi būt, - bet aizrauj šis:
(Uz Jāzepu rādīdams un rokas paceldams.)
Es biju liels, uz zemi sviedu kalnu, Likumi
Un zeme sadrupa, bet sveiks bij kalns. Mozus: „Un kalns nolieksies likuma priekšā”.
(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)
Tā tev būs sadrupt! Tad būs sapņiem miers.
...................................................................
Naftalis: Viņš mūžam mocījis mūs : skriet kurp, tiekties.
Pie sevis netikām. Nu atriebs. .
Gads: (Rokas paceldams.)
Ikviens kaut sapnī sajūt sevi lielu:
Mēs zemi nācām, vēl mūs pazemoja.
Bet galā krita pazemotājs pats.
Tas esi tu!
.........................................................................
Levijs: Lūk, tie sapņi ir ij mums!
Tik mēs tā nebrēcam, bet mūsu veiks!
Un taviem gals!
Jāzeps: (Skaļi smiedamies.)
Ha, ha! Tie jūsu sapņi!
Tik sēnalas no maniem kviešu graudiem.
Levijs: (Šņākdams, klusi.) Ā!,ā! Ar asnīm aizliet ņirgas muti!
Simons: Pats kavē vien. – Ko gribi spēkoties
Ar vārdu akmeni pret vārdu vēju?
Levijs: . . Lai atnes upurtrauku!
Simons: (Rādīdams uz asinstrauku.) Šis pats būs labs.
Levijs: Nē, - divas asins kopā.
Simons: Nu, abi grēku āži.
Brāļi: Grēku āzis!
Dans: (Uz Jāzepu rādīdams.)
Lai metam savus grēkus tad uz to, -
Viņš reizē izpirks savus līdz ar mūsu! Grēkāzis
.........................................................
Jāzeps: Jūs nežēlīgie zvēri!
Jūs neveic baiļu balss. – Nu, tomēr veikšu!
Simons: E! Lai uz mani lāsts! Bet vienu lāsu, -
Ar ērkšķu galu uzduršu kaut lāsu.
........................................................
(Nometas zemē pie Jāzepa un iedur ar ērkšķi.)
Tik vienu lāsu!
Ū! ū! – Nu vieglāk.
(Pieceļas un dziļi atņem elpu.)
Jāzeps: Oija! Veicu es!
Levijs: (Uz Simonu bailēs saukdams.)
Ko, brāli, darīji?
Simons: (Mierīgi.) Tik vienu lāsu.
Levijs: Nokauj nu līdz galam!
Simons: (Sataisās. Paņem dunci no zemes.)
.........................................................
Rubenss: (Lūgdamies.)
Ak, mīļie brāļi, neizlejat asins!
Mēs labāk dzīvu metam viņu bedrē.
Lai mūsu rokas skaidras ir no grēka!
Jo viņš mums brālis, mūsu mies` un asins.
..............................................................
Vairāki brāļi: (Nedroši.) Lai mirst!
...............................................................
Rubenss: Tik metat bedrē vien, kas tur šo glābs?
Zebulons: Tā būsim vaļā mēs un nebūs grēks.
Levijs: (Nikni.) Tad metat bedrē!
Rubenss: (Attālāk stāvēdams, sauc Jāzepam.)
Nu, brāli, sveiks! –
(Uz blakus stāvošo brāli.) Ko klus`?
Izašars: Tam mute cieti.
Levijs: Nu muti atdarat! Vairs nespēj kaitēt.
Man gribas dzirdēt, kā viņš bailēs kliegs.
Rubenss: Ak, nedzirdēt tik to! (Aiziet aši.)
Levijs: Ha, ha, tas bēg!
Jāzeps: Nāc nu, tu briesmu bedre, ver nu muti,
Dves savu trūdu dvašu auksti pretī!
- Vēl tomēr labāk tava mūža nakts
Ne mūžu diena, kurā sirdis salst
Un prāti tumst no naida mākoņiem.
Daudz tumšu bedru būs pa visu zemi,
Daudz dvašu aizžņaudzēju, akmens spaiļu,
Un iekšā metīs tūkstots dzīvas miesas,
Un spailes cieti vērs, un miesas slāps,
Bet nenoslāps tik gars un mirdams nemirs.
Nāks saules sūtņi, spārnus klās zem kājām,
Un spēcīgs celšos es uz sauli augšā.
Simons: (Līdz ar citiem brāļiem pieceldams Jāzepu un virzīdams uz bedri.)
Brauc lejā! Lejā!
Levijs: (Uz Simonu, ņirgdamies.) Pagaid`, tas mums brālis.
Simons: (Izbrīnījies.) Ko?
Levijs: Bedrē akmens ciets, tas jāapklāj.
Dod svārkus Gad.
Gads: Es nedošu.
Levijs: Nu, lūk!
Tad ņemšu savus. (Saņem klēpī ērkšķu.)
Naftalis: Ko tu gribi?
Levijs: Es?
Man saules spārnu nau, klāt tam zem kājām,
Es pametīšu tad – šo klēpi ērkšķu.
Jāzeps: (Iekliedzas.) Ai! Ai!
Levijs: Ne velti atvēru tev muti.
.......................................................
Levijs: (Ironiski uz Judu.) Ko Juda grib?
Juda: Tu zvērs!
Levijs: (Uz Judu.) Tu jērs!
Naftalis: Mēs brīvi! Paldies dievam!
........................................................
Jāzepa balss: (No bedres.)
Es celšos: saul` un mēness manim lieksies!
(Baigs klusums. Ieskrien Rubenss.)
Rubenss: Klau, brāļi! Brāļi! – Izmailieši brauc!
No Gileadas iet uz Ēģipti –
Ar dārgām precēm, balzamu un mirrām.
.......................................................
(Apkārt lūkodamies.) Kur tad zēns? Kur zēns?
Juda: Viņš bedrē mests, vēl dzīvs.
Rubenss: Ā, paldies dievam! (Uz brāļiem.)
Klau, brāļi! Kā mums pirkt tās skaistās preces?
To zēnu pārdosim, - būs rokas tīras,
Un preces būs.
Dans: To grēka āzi tā
Mēs dzīsim tuksnesī.
Brāļi: Nu, iesim, iesim!
.........................................................................................
Cēliena beigas
Trešais cēliens
Ēģiptē, Tēbu pilsētā.Valdnieka pils iekšējais pagalms, kurā notiek lielas tautas sapulces. Jāzeps, tagad gadus 30 vecs, stāv uz balkona, ģērbies platos, baltos zīda svārkos, Asnāte tāpat grezni ģērbta ēģiptiešu svētku drēbēs; viņa gadus 25 veca.Efraims un Manase, viņu bērni, 8 un 9 gadus veci, stāv līdzās māt
.............................................................
Ļaudis: Tev slava, slava, slava, saules dēls!
.............................................................
Virspriesteris: Tu vari mierā būt, pats esi miers.
Tev amats skaists, tu stiprais sargātājs,
Tu mieru visiem dod: ne sieva raud,
Ne bērns, ne kareivs mirst, ne arājs atstāj arklu.
..............................................................
Jāzeps: Lai visus pabaro no mana galda!
............................................................
Virspriesteris: Kungs, kungs, tev ir jau viss, ko tev lai dod?
Jāzeps: Vai ir jau viss? jau viss? – Kas še vēl sūrst?
Es esmu ievainots, un nedzīst vāts.
Es esmu cietis, darat labu jūs!
.............................................................
Augstmanis: Kungs, nezinām, kas ļauns ir tavā miņā,
Mēs tikai labu zinām to, kas bijis.
Jāzeps: Es, lauku vanags, rītā laidos skriet
Pret baltiem saules stariem augstumos –
Man bultām šāva, līdz es zemē kritu
Un tapu siets, un bedrē mests, kur nakts.
Virspriesteris: Kungs, nemin` pats arvien, ko gribi aizmirst.
Jāzeps: Kas dzēsīs to, kas bij?
................................................................
Jāzeps: - Ak, tālā pagātne – es jūtu vēl –
Nau savas ēnas aizvilkusi nost.
Kara vadonis: Kungs atdari!
Tā asins atdzersies, kas tavas dzēra!
Tad sadzīs tava sirds.
Virspriesteris: Bet dvēsele sirgs.
Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels!
Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs!
Un citu nesamin, jo tu to spēj!
Bet pacel citu un tu celsies pats.
Kara vadonis: Varbūt tas dvēslei der, to nezinu,
Bet miesām neder, to es zinu gan.
Jāzeps: Kā samīt ēnu, atriebt tam, kā nau?
..............................................................
Galminieks: Pēc maizes nāk no Kanaanas.
..............................................................
Asnate: (Uztrauktā) Tu mana saule, ko tu tumšojies!
Potifers: Iekš viņa saule spīd, bet aukstiem stariem,
No tāles vien viņš redz un ārpus dzīves.
Asnate: Ak, spīdi karsti! Vai tu tāli tiecies?
............................................................
Jāzeps: (Uz Potiferu.) Ko man darīt?
Potifers: Ko prasi mūs? Skat` pats un ej līdz vārtiem:
Kas vairāk pazemots, kā cilvēks drīkst,
Tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.
Jāzeps: Es gribu miera.
.....................................................................
Asnate: Sapņotājs!
Jāzeps: Es biju debess jums un pacēlos
Divpadsmit kalniem pāri – tad – es liecos –
Tie kalni līdzi tapa, es tiem līdzi,
Un zemē zemu es tos apņēmu.
......................................................................
Asnate: Ko skumsti? Sapnis labs, es izskaidrošu.
.......................................................................
Ak, visu, visu es par labu vērstu:
Teic, tu vienmēr vēl mīli viņu – Dinu –
.......................................................................
Jāzeps: Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es.
Lai iet mans liktens sapnis piepildīties.
(Uztraukumā.)
Ne mūžam netiks gandarīts!
Kas bij, tas cietāk stāv par to, kas ir!
...................................................................
Mans vecais, raupjais dzīves diegs ir rauts,
Tu jaunu vērpi man no smalka zīda;
Bet grodās pakulas caur zīdu dur,
Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es –
– Tik viņi varētu - bet viņu nau –
..................................................................
Kā samīt ēnu? Atriebt tam, kā nau? NEVIENS
...................................................................
Jāzeps: (Skatīdamies.)
Tie viņi, viņi ir! Tie kanānieši!
Skan mana izbijusi dzimtene.
Kas tie gan ir? Ko nāk?
..................................................................
Asnate: (Skatās arī pa logu.)
Ā, tie? – Tik nikni, bikli, - tuksnešvilki!
Bet, ak! Cik vārgi! Acis bedrēs grimst!
Un rupjas skrandas tievos plecus grauž!
Jāzeps: (Iekliedzas.) Ā! Kas tie ir? – Tāds dūrējs skats -!
.........................................................................
Reiz mani dūra tāds.
.....................................................................
Sargs: Tie gani – mantiu.
Jāzeps: Vai blēži, - šu?
.....................................................................
Asnate: (Grib aiziet prom no loga.) Man riebj.
Jāzeps: (Viņu turēdams.)
Nē, skaties!
Tas – soģis – nežēlis!
......................................................................
Tas skauģis!
Un tas? Varbūt – tas bēga, kad bija jāglābj!
Tas? – glūņa – naids, kas labam nepiedod! –
Ā, ai!
Asnate: Kas ir?
Jāzeps: Tas skats! Tas asais skats!
Asnate: Vai! – Tas nau cilvēkskats! – i man top auksts.
Jāzeps: Tie ir! Tāds skats ir pasaulē tik viens,
- Un tas ir dūris man.
Asnate: Kas ir tie vīri?
........................................................................
Jāzeps: Tie slepkavas!
Asnate: Kas?
Jāzeps: Mani brāļi!
.........................................................................
Asnate: Vai brāļi? Nevar būt! Kas ir tik ļauns?
Jāzeps: Ha! Ha! Kas ir tik ļauns? – Tev taisnība:
Ir tomēr atriebt vērts! Kurš ir tik ļauns?
Ir brāļi! Ha, ha, ha! – Kas to lai tic?
Es pats vairs neticu. Es gribu redzēt.
Lai viņi paši teic tās briesmas tev –
Un man.
.....................................................................
Lai ved tos ganus – blēžus šurp!
Man jāpratina, kas par ļaudīm ir.
....................................................................
Ceļas viss mans mūžs
No dziļām nāves bedrēm otrreiz augšā.
Un prasa atmaksu par kauto dzīvi.
Šī diena lielu laimi nes.
....................................................................
Visu tie man ņēma:
Man dzīve noskrēja no sava ceļa,
Kur ļaunie gājuši, kur zeme sūrst,
I labā sēkla rūgst un vēršas greizi.
Man ņēma tēvu, tautu, dzimtu, mīlu,
Man ņēma ticību – vai to var piedot?
Vai tie nau jāizdeld, kas labu deldē?
Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši.
Kas sārti raisījās, tas zieds ir zelēts,
Kas dvēselē dīga labs, tas asnīs mīts;
Mans darbs man lauzts kā koks –
..........................................................................
Mans darbs bij lielāks, šis tik atvases;
Mans mīļais zaļais svētums – briesmu klintī.
Es bārs kā lapseņpostīts bišu strops!
Un lapseņļaunā ģifts ir bitī dzelts –
Es tapu cits, ne es, - es tapšu sirsens –
...........................................................................
Ko kokam lapas līdz, kad vidus puvis.
Man dzīve sāpēs izauga bez mīlas –
...........................................................................
(No apbruņotiem sargiem top troņa zālē ievesti Jāzepa brāļi: Rubenss, Simons, Levijs, Juda, Izašārs, Zebulons, Dans, Naftalis, Gads un Azers.)
.............................................................................
Azers: Mūs, ganus, atgrūž.
Naftalis: Kungs, tavi kalpi divpadsmit brāļi,
Pats jaunākais pie tēva palika,
Bet viena nau vairs –
Jāzeps: Miris?
Naftalis: (Sāk stomīties.) –Viens – tas viens –
Jāzeps: Ko stomaties?
Levijs: Kungs, viens ir pazudis.
............................................................................
Jāzeps: (Uz sargiem.) Ņem viņus tūdaļ ciet un važās slēgt!
Brāļi: Kungs žēlo mūs un mūsu mazos bērnus!
Jāzeps: Jūs žēlot? Ā! Vai žēlojāt gan jūs?
Vai glaudāt uzglūnošos ienaidniekus?
Varbūt jūs nežēlojāt pat ne draugus?
Man teikts par briesmu cilti Kanaanā:
Pus – gani – laupītāji un pus – zvēri –
Kā šakāls šakāli viens otru pleš,
Kā kuilis pats rij savus bērnus – fē!
Ne velti viņi riebjas visiem ļaudīm.
– Jūs taču arī esat Kanaanieši?
Brāļi: Kungs, žēlo, žēlo mūs, mēs Kanaanieši!
..................................................................
Jāzeps: (Rāda uz Simonu.)
Tavs vaigs tik negants, ka tu varētu
Vai visu ģinti naktī slepus apkaut.
...................................................................
(Uz sargiem.)
Tos vecām saitēm siet un pēc tās nomest!
Ar tām vairs nesiet mūsu noziedzniekus!
.....................................................................
Fe! Viņu lūgšanas un pateicība
Pēc kūtīm ož un līdzi riebj.
.....................................................................
Ar savām rokām viņus nožņaugt nost!
Un nosviest viņus durvju priekšā suņiem!
.......................................................................
Kā citād`? Neatriebts jau nevar būt!
Lai viss tiem ļauts? Tiem mēsliem viss lai ļauts?
Un man tik cēli piedot, kad man spļauj?
........................................................................
Vai tā, kā Levijs teica notikt būs?
– Tev dvēsele izkaltīs un mute slāps?
Tev atriebības ģifts taps netīrs ūdens?
Vai tā lai notikt būs? – Nu saki? Ko?
.......................................................................
Sedz acis Re ar baltiem mākoņiem,
Nāk melnos padebešos jūdu ciltstēvs! SVARĪGI
– Tu naida negausais, kas pulkiem kauj!
Sev sirdi priecē ienaidnieku mokās
Un atriebt nevar beigt ne deldēdams!
.....................................................................
Es iztēloju, kāds būs pārsteigums!
Kā Rubenss vaimanās un Gads kā šņukstēs!
Bet Simons zobus šņakstinās kā vilks,
Kas slazdos ieķēries, - un taisnais Dans
Teiks: tā nau taisni, jo tā netīk man!
........................................................................
Asnate: Tu dari viltu!
Tu pazemojies pats, tiem atriebdams;
Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini.
........................................................................
Naftalis: Jā, bieži viņš mums nozaudēja aitas,
Bij vēja grābslis, tāva luteklis, -
Tas viņam notika pēc taisnības.
Izašars: Un sapņotājs, tad mēs –
.........................................................
Naftalis: (Dzirdamāk.) Neviens jau nesaprot, nekāda bēda.
Levijs: (Klusi, dedzīgi.)
Ne minēt nebūs to, nekad, ne mīklā!
Ne slepu sirdī nebūs padomāt!
Juda: (Strauji iziedams no brāļu pulka, uz Jāzepu.)
Kungs, tu mums sacel smagas atmiņas,
Tā pratinādams mūs: - kas bijis, bijis!
..................................................................
Jāzeps: - Teikt patiesību, to jūs neizturat.
.........................................................................................
Juda: Mēs viņu – viņu, kungs, mēs –
Jāzeps: (Pēkšņi iesaucas.) Nokāvāt!
.................................................................
Gads: (Klusi, uz Leviju un Simonu rādīdams.)
No viņiem prasat, viņiem jāmaksā!
Zebulons: (Tāpat skaļi.) Tie, tie vēl ērkšķus bedrē pameta!
Juda: (Piepeši metas uz durvju pusi un bēg.)
...................................................................
Jāzeps: (Uz brāļiem.) Nost!
Sargi: (Aizved brāļus.Jāzeps un Asnate vieni.)
................................................................
Jāzeps: Es sevi valdu, un es topu pats.
Ar lēnu prātu daru, kas man der:
Lai brauc, ved maizi sev ar naudu. Noķers!
Ik grasis, stinkšot bailēs, viņus dzīs!
Ik maizes kumoss rīklē spiedīsies. . .
..........................................................
Ar savu straujumu man pilnam maksās
Par gariem, gariem, gariem moku gadiem!
Bet lielais parāds tikai tad būs dzēsts,
Kad dzisīs visa viņu špetnā cilts. LŪK!
Cēliena beigas
Ceturtais cēliens
Laukums starp Jāzepa pils namiem, Gar sienām dievekļu tēli, arī Ozirisa un Izidas.
Jāzeps: Ak, mana sirds!
Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus!
Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz?
Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un – tu?
Tu iežēlojies to, kas mani sāpē.
Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst?
.......................................................
Nē, vāja neesi, - es nesaprotu.
Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man
- Un tomēr mans. – Un tomēr balstās citur –
- Vai maz es esmu savs?
Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm,
Un manas ilgas manis nepazīst.
Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij?
Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs?
Un tomēr samalās tur mana dzīve –
Un tomēr –
...............................................................
Es savu atriebi sev glabāju
Pus ļaužu mūža, septiņpadsmit gadus –
Nu viņa nevērtē, kā mantots svārks,
Kas, ilgi lādē guļot, izcīcējis.
.................................................................
Kā izrējies iet mājās laiskais suns.
Bet nu jau miers, - un viņi mīksti būs.
Es vairāk negribu, tik taisnību
No sapņu valstības es esmu nācis,
Un viņā pavadu es savas dienas,
Jums tikai izzīlēdams viņas sapņus –
Un ceļu razdams jūsu liktenim –
Aiz manis guļ mans mūžs kā mocošs sapnis,
Un šodiena par manu karsto darbu
Ne ēnas veldzes neuzmeta sirdij.
Es vairāk negribu tik taisnību.
..............................................................
(Ienāk Asnate, ašiem soļiem, priecīgi uzbudināta.)
..............................................................
Jāzeps: Man zuda atriebe, es gribu aizmirst,
Es gribu vienu vien tik – taisnību!
Asnate: ...................................................................
Būs nāves svētki lieli: šodien mirs
Pats nāves atriebums un piedzims miers!
Jāzeps: Jā, mira atriebums, - tik taisnību!
Asnate: Tev tika taisnība, - ko gribi vairāk?
Jāzeps: (Iesaucas piepeši.)
Man tika? Kā? – Man taisnība jau tika?
Asnate: Nu, protams, ne! Viss nāks tik nedusmo!
...................................................................
(Jāzeps viens.)
Jāzeps: Man tika taisnība? Kur tika man?
Un kur vēl cilvēcīgais? – Nē, vēl jātiek!
(Ienāk Potifers.)
Jāzeps: (Strauji.)
Tu man teici:
Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels?
Potifers: - Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs.
.........................................................................
Jāzeps: (Viņu pārtraukdams.)
Es metu atriebi – es gribu vēl
Tik vien kā taisnību. – Tu ar to liedz?
Potifers: Ja gribi pilnīgs būt un sevī liels,
Tad neprasi, lai dod par darbu algu,
Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi.
Jāzeps: Es algas neprasu, ne baudas, veldzes,
Jo, ko tie ļauna darījuši man –
Viss paliek neizprasts un neizjusts,
Bez miņas, atmaksas, bez pārmetuma,
- Man dod tik taisnību!
Potifers: Kam taisnības?
Kas dara netaisnību tev, tas mazs;
Kas lieto zemu ieroci, tas zems,
Lai reiz bij nezcik cēls un augstiem mērķiem.
Vai tāds tu gribi tapt?
Jāzeps: Bet taisnība!
Bet izlīdzne un saskaņa, un atsvars?
Jo zem` un debess stāv tik atsvarā,
Un laiks un dvēsele saskaņā tik dusē.
Potifers: Ik laiks un darbs nes izlīdzni iekš sevis,
Tik savā tagadnē, ne nākotnē.
Un tur tiem izlīdzne, ka viņi pāriet.
Nau vēlāk atmaksas, jo laiks ir cits;
Gar to, kas bij, tam daļas nau, - viss pāriet!
Jāzeps: (Rūgti.) I labais darbs lai zūd! Viss tikai – pāriet!
Potifers: Viss pāriet, - viss, - bet nezūd it nekas.
Un labie darbi atmaksājas – visi,
- Tik vien ne tev, bet – citiem.
Jāzeps: Ha, ha, ha!
Jā, liktens visas balvas nes tik jums!
Par maniem darbiem alga piekrīt jums!
Kur cietis es, tur apmierina jūs!
Vai tā tā taisnība?
Potifers: Tā – taisnība.
Mēs saņemam tāpat, kas citu izciests.
Mēs sevim neesam, mēs cilvēcei.
......................................................................
Jāzeps: Ak! Ak! Man vairāk vajga – taisnības!
Man sevis vjaga, - divkārt sevis vairāk –
Man visas ļaužu dzimtas – visas debess –
- To nezin Asnate, ne tu, ne kas.
.....................................................................
Vai ļaunu negainot, nau izdzēsts labs?
Vai ļaunais nemācīts var tapt reiz labs?
Vai, zvēriem ļaujot, nezūd cilvēcība?
Vai, labo ziedojot, nau audzēts ļauns?
Potifers: (Nemierīgi.)
Labs ziedojoties labu dara sev:
Jo sirdi smalku dara, mieru gūst.
Jāzeps: (Ņirdzoši.) Jā, mieru nāvē!
.....................................................................
(Viens.Domās.)
Viens palicis:
Mans dārgums, kā es aizmirsu par tevi!
(Viņš atdara vaļā zīda svārkus, - redzas melns krekls.)
Mans bērna krekls, - tu man tēva dots
Un Dinas austs, tu mīļu roku glaudīts,
(Glauda kreklu, tad piepeši.)
Tu brāļu ērkšķiem sprausts, - tie manim tiek –
Tā mana taisnība, - tā stipra vēl.
To auda Dina, - dari mani stipru!
................................................................
Asnate:Tu esi Nuters – dievs un jaunais zieds,
No tevis graudi izaugs simtām tautām.”
......................................................................
Mans saplosītais Oziriss! – Tu augsi!
.......................................................................
(Ir ienākuši brāļi un saruna noris starp Jāzepu un Benjamiņu.)
Jāzeps: Līdz mākoņiem, lūk, taustās piramīdes!
Mēs paši ceļam kalnus.
Benjamiņš: Mums ceļ dievs,
Mēs paši cēlām tikai mātes kapu.
....................................................................
Jāzeps: Viss labāks jums, bet ļaudis mums
Ir labāki.
.....................................................................
Jāzeps: (Ironiski.) Viss jums ir, - i taisnība.
.....................................................................
Jāzeps: (Uz brāļiem.)
Sakat man,
Vai brālis mira viens vai vēl kāds līdzi?
Izašars: Jā, Dina ar.
...................................................................
Izašars: Tā noziedzās, to ievīlām ar viltu –
....................................................................
Teicām, brālis sauc, - tad sadalījām.
Jāzeps: (Uzlec.) Ak, zvēri! Zvēri, zvēri un ar viltu!
(Atkrīt savā krēslā.)
....................................................................
Nu sāksies.
Asnate: Ko tu darīsi?
Jāzeps: To pat, ko viņi.
Kas taisnis, tas var vilt, - lai jūt tad viltu!
Tiem došu nāvi, tad būs izlīdzināts.
Asnate: Ar citu nāvi nevar izlīdzināt,
Nedz mieru gūsi, zudīs tik tavs lielums.
(Jāzeps un Asnate aiziet.)
.......................................................................
VIENS sulainis: No ganiem nelabs gaiss, man pagurst sirds.
..........................................................................
Rubenss: Mēs ļauna neapzināmies, lai kungs mūs žēlo!
........................................................................
Zebulons: (Paklusu.) Lūk, labie dēli! Tie no Raeles!
Levijs: Dēļ viena jācieš mums bij pratinājums,
Nu otris galīgi mūs pazudinās.
Dans: Tad labāk būtu pazudis i šis.
Simons: Žēl, žēl, ka mēs to pirmo nenokāvām.
Brāļi: (Sāk ķildoties savā starpā.)
Cēliena beigas
Piektais cēliens
Skatuve tā pati, kas ceturtā cēlienā.
...................................................................
Asnate: (Atkal vēsi.)
Vai ieskat`: - Pats nu tapsi ļauns?
Sev prasi taisnību un citiem nedod!
Spied vājos –
Jāzeps: Vājos?
Asnate: Zūd tavs lielums, - raudi.
Jāzeps: ne tādēļ! Tiek tiem viņu likums.
Asnate: Viņu –
Ne tavs! – Bet augstāks tavs, dēļ tā tu cīnies.
Jāzeps: Nu. Lai es ļauns! Tad mani sapratīs.
Man cita ceļa nau: iet nāves cīņā
Starp divām taisnībām
Asnate: Tu ļauns dēļ Dinas.
Jāzeps: Dēļ Dinas ļauns? – Un raudāt? – Nē!
Es cīņu pametu, jo lauza žēlums,
Jo sīkais žēlums lika aizmirst lielo.
Šis žēlums briesmīgs ierocis tiem „vājiem”,
Bet nevar palikt puscīņā. – Tu nāc
............................................................
Es pagurstu še viens tai mūža cīņā,
...........................................................
Uz dzīvi – nāvi liktens mani lauž,
Dod tu man taisnību, nāc, saprot` tu!
Ja nesaproti tu, tad es tik zvērs,
Kas alkst pēc asins.
Asnate: Taisnība tev tā:
Tik piedot, apžēlot!
Jāzeps: Kas piedot ir?
Vai ļaunu teikt par labu? Ļaunam tapt?
Nē, ļaunu vērst par labu, tas ir piedot.
Jo citād` zvēri aprīs cilvēkus
Un cilvēcība noliegs pati sevi
Un samīs dīgļus, kas uz labu tiecas.
Tad zeme plīsīs, izlēks pūķis – ļaunums!
Asnate: Ar varu nevar vērst, viss ļauns no varas.
Ne cilvēku var vērst, tik viņu dzīvi.
Jāzeps: Tad visu dzīvi vērst!
Asnate: Kad tiktu tev
Tā taisnība, tad lūztu pasaulsbalsti.
Jāzeps: Lai lūzt, kad balstās ļauna pamatos,
Ne taisnībā!
Asnate: Tā taisnība ir nāve:
Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsele,
Būs kājas slacināt sirdsasinīm,
Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm:
To Izis sega sedz, kas atklāj – mirst.
Jāzeps: Es gribu meklēt.
.....................................................................
Bez manis
Var dzīvot ļaudis, ne bez taisnības. LŪK!!!!!
....................................................................
Asnate: Tik viens nau dots tev – Dina.
Dēļ tās tu apgriez visu pasauli.
Jāzeps: Ak, Dina, tā gan taisnību man deva,
Kas visa pasaule pret taisnību?
Asnate: Kas sevi mīl un savu taisnību,
Tas visu pasauli sev dara šauru,
No sevis atstumj nost, - līdz paliek viens.
Jāzeps: Dievs! dievs! Tu nesaprot`! Vai es jau viens?
Vai sevi mīlu? Vai ne Ēģipti?
Asnate: Tu mīli Dinu.
Jāzeps: Viss mans mūžs bij tevim.
Asnate: Bij Ēģiptei, bij cilvēcei, ne manim.
Jāzeps: Un tev iekš cilvēces.
....................................................................
Tas augstākais, man vairāk nau.
Asnate: Vēl ir!
Tu pats dod sevi man!
Jāzeps: Es cilvēces.
...................................................................
Ak, Asnat!
Ļauj izbeigt cīņu, ļauj pie sevis tikt!
Asnate: Nē, tūdaļ!
Jāzeps: Tad es nebūšu vēl pilnīgs.
Ko derēs? Netapšu tā savs.
Asnate: Bet mans!
Jāzeps: Neviens man neļauj mani, - Dina viena.
..................................................................
Asnate: Tu nāves ēnā dzen!
Jāzeps: Nē, Dinā dzīvē!
Asnate: (Aizgriežas un iet prom.)
Jāzeps: Ak, neej! glāb! – Kaut skaties manā cīņā!
Varbūt kaut redzi manu taisnību!
Pret dzīvi lieku dzīvi –
Asnate: Riebj man vara. (Aiziet.)
Jāzeps: (Viens.) Tad esmu viens!
(Atkrīt savā krēslā, rokas saņēmis. Piepeši jūt ērkšķu dūrienu, paskatās savā bedres kreklā.)
Tad iešu viens pret visu pasauli!
Ar žēlām nebūs tiem vairs mani veikt!
Es neesmu tik atriebējs par sevi,
Par dzīves dīgļiem un par cilvēkiem –
Ir svētā jāatriebj un saules lēkts!
Un pati dzīves taisnība pret nāvi!
Nu es tos samīšu un atmetīšu.
Nu topi cieta sirds.
(Top ievesti brāļi.)
Jāzeps: Es žēloju jūs reiz – jūs brāli kāvāt –
- Es redzu gan, kas jūs par ļaudīm:
Tas viens tur atzīstas par vainīgu,
(Rāda uz Judu.)
Bet citi jūs, ko slēpjat savus darbus?
Jūs pus tik atzināties, neteicāt,
Ka vairāk nokāvāt kā savu brāli.
............................................................
Simons: Mēs nevainīgi, kungs – viņš darītājs! (Rāda uz Judu.)
.............................................................
Jāzeps:
(Piepeši iekliedzas.)
Jūs vairāk kāvāt! Asnīs izšķaidījāt
No dzīvām miesām gabalus kā suņi,
No Dinas!
Levijs: (Izbrīnījies.) Dinas?
Simons: Ak, tā nieka skuķa!
Jāzeps: (Pārsteigts, ar varu apspiezdams uzbudinājumu.)
Ā! – nieka skuķe! – un tas ir jums viss!
Juda: Tas viss! Vai tev kas vairāk? Mums nau daļas.
Bij skuķe Simona, tā viņa vara.
Jāzeps: (Satriekts, pus mehāniski.) Tā viņa vara –
(Atkal saceldamies.)
Kur Dinu nokāvāt? Kurš kāva? sakat!
....................................................................
Es jūsu nožēluma neredzu.
...................................................................
Juda: Es visus esmu izpircis.
Jāzeps: (Uzlec no krēsla.)
Tu izpirki? – Ar ko? – Tu izpirki?
Ar atzīšanos vien? Ar vienu vārdu?
Tā maksa lēta ir par jūsu darbiem.
Juda: (Rāmak, bet noteikti.) Kā ēģiptiets var tiesāt jūdus?
Jāzeps: (Ironiski.) Bet cilvēks cilvēku?
Juda: (Ar stingru pārliecību.) Nē, jūds tik jūdu!
Jāzeps: (Auksti, viegli, griezīgi.)
Vai jūsu brālis, ko jūs nokāvāt,
Gan nebij cilvēks ar - ? tik jūds? – Vai viņš
Kā cilvēks sāpes nejuta? – Jeb jūdam
Sāp mazāk nekā cilvēkam, kad griež? –
(Drusku apstādamies, kā gaidīdams.)
Vai es kā cilvēks arī nevaru
Par viņa sāpēm prasīt gandarību?
– Jūs tiesāt še kā cilvēks cilvēku?
– Nē jūds tik jūdu?
(Gaida atbildi.)
Juda: Miris viņš – laiks gandarījis
Un visu izdzēsis, un smiltīm klājis.
Jāzeps: (Drusku sēri.)
Bet viņa sāpes? Vai tās izdzēstas?
Varbūt pat nāve viņas neizdzēš?
Varbūt caur smiltīm cauri viņas brēc?
Varbūt pie vakarupes sēd un raud,
Un gaida, līdz tām nesīs gandarību?
Juda: (Atkal stingrā pārliecībā.)
Ko roc tu pagātni no zemes laukā?
Ar miroņsmaku pildi mūsu nāsis?
Viņš miris, beigts, un viņa miņa dzēsta.
....................................................................
Jāzeps: Ne viņa vārda jūs vairs neminat?
Juda: (Noteikti.) Ne viņa vārda! – Viņš kā nebijis.
...................................................................
Jāzeps: Tā jūsu gandarība – divkārts grēks!
Jūs divkārt viņu nokaujat, kad liekat
I viņa vārdam aizmirstībā mirt!
...................................................................
Jāzeps: (Uz Judu.)
Teic nu! Vai vēl es nevaru jūs tiesāt,
Kā cilvēks cilvēku?
Juda: Nē, jūds tik jūdu!
Levijs: Kas noticis, tas noticis, ka vajga.
Dievs pats to lēmis savā gudrā prātā.
To nebūs grozīt tev.
..............................................................
Dans: Kas kritis – kritis; ko tur augšā celt?
Kad krietnāks būtu bijis, nebūt` kritis.
..................................................................
Jāzeps: (Nicīgi.)
Es redzu, cilvēku iekš jūdiem nau;
Ne cilvēks jūs var tiesāt – jūs par zemu!
Levijs: Nē, jūds tik jūdu!
Jāzeps: Aiz viena vārda cerat paslēpt grēku?
(Lēni pieceļas visā augumā.)
Nu, lūk! Tad es jūs tiesāšu – kā jūds!
...................................................................
Rubenss: (Klusu.) Ak, Izaka un Ābraama dievs!
..................................................................
Juda: Un ja tu esi jūds, tad – atkritējs!
Tavs grēks ir lielāks nekā tava dzīve.
Tu vari sodu ciest, - ne mūs še tiesāt.
Jāzeps: Es varu tiesāt – jūs – un gribu tiesāt.
...................................................................
Juda: Kaut vari un kaut gribi tiesāt,
Tev nau tās tiesības!
Dans: Tās ir tik vienam,
Un tas cieš klusu, - tas mūs neapsūdz.
Simons: Tas mirons guļ, tas augšā necelsies;
Tam pilna mute piebērta ar smiltīm.
Levijs: (Smiedamies.)
Tas visu piedevis un aizmirsis.
Jāzeps: (Iekliedzas.)
Nekas nau piedots! Un nekas nau aizmirsts.
Vai jums nekā tās mutes nevar aizbāzt?
Brāļi: (Sašļūk atkal un savelkas pulciņā. Juda viens paliek drūmi stāvot kā kaujas gatavībā.)
Jāzeps: (Uz Judu ironiski.)
Tu esi taisnis, un tu neuzvarams!
Lūk, visas bultas atlec nost no taisnā!
(Nikni, klusi.)
Ā, pag! Tu locīsies zem manas kājas!
Viens vienīgs vārds, un tava taisnība
Kā ķerta vilku māte bailēs kauks!
Kā sapuvusi vīģe smiltīs pārsprāgs!
(Skaļi un spēcīgi.)
Man ir tās tiesības! – Lūk – es tas mirons!
Es – Jāzeps!
(Piepeši skaļi iekliedzas.)
Vai jūs manis nepazīstat?
.......................................................................
Jāzeps: Ā! Nu tu krīti gan! Nu rausties zemē!
Ko! Kalnu zibens klintis izšķaidījis!
Vai sarkans tuksnešvējš jums mutes slēdzis?
Jums nāves braucienā brēc ausīs spoki!
Ha! turies! Kritīsat no saules peklē!
(No katra teiciena kā no cirtiena, brāļi sakustas un raustās.)
Benjamiņš: (Uz Judu, klusu.)
Mans Juda, celies! Tur tas niknais vīrs –
Nau Jāzeps! – Jāzeps bija maigs un mīļš.
..........................................................................
Jāzeps: Ha! ha! ha! ha! ha! – Man smiekli atkrīt sirdī.
(Rūgti.)
I Benjamiņa dvēsele man ir zagta!
(Citā balsī.)
Ha! ha! Nau Jāzeps – tas bij maigs un mīļš! –
Lūk, tādu jūs nu mani padarījāt! –
Tas nebij jūds. – Un es, - es tapis jūds!
(Ieskrej bailēs Asnate.)
...........................................................................
Jāzeps: Es nokāvu!
Asnate: Tie dzīvi!?
Jāzeps: Nedzīvas ir viņu dvēseles –
- Un viņu taisnība. Es uzvarēju –
.............................................................................
Nenāc! Nenāc manim klāt!
Es esmu netīrs no tā cīniņa:
Es sevi aizsviedu, lai veiktu tos.
Fē! fē! – es tapis jūds un līdzīgs tiem!
Mans uzvarvaiņags pil no riebuma.
..............................................................................
Potifers: (Tāpat svētī, izstiepdams rokas pār Jāzepu un brāļiem.)
Dēls, veici sevi, - esi svēts. – Nu lūk:
Par ļaunu nevar atmaksāt pēc laika!
Jāzeps: Ak, nevar atmaksāt par labu arī,
Pie laika mīlējat, lai nau par vēlu!
Es naidu nolieku –
....................................................................
(Klusi.)
Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst,
Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj.
Potifers: Teikts tempļa vārtu svētā uzrakstā:
„Ir strādnieks algas vērts”- lūk, tevi mīl!
.....................................................................
Jāzeps: Gars laiku lokos redzēs jaunu gaismu:
Tā jaunā gaisma nesildīs šīs miesas. –
Mans gars, iekš saules ieiedams
Pa dienām nostaros ar sauli zemē,
Pa naktīm mirkšķinās ar zvaigznes acīm,
- Pats, iznīcībā saldams, sildīs jūs.
Ak, tad jūs mani mīlēsat, es zinu.
Bet mana dvēsle katru mirkli cerēs,
Ka reiz jūs dvēsles mīlēsat vēl dzīvas,
Kad tās, vēl miesās tērptas, mīt starp jums,
Un negaidīsat, kad tās gaisā gaist.
.......................................................................
Asnate: Tev visās krāsās mērcēta bij dzīve. . .
......................................................................
Potifers: Nu, neraud`, dēls, bet svini prieka dienu,
Nu zeme gaiša taps un celsies rīts.
.........................................................................
Izašars: Ko raudi, Jāzep? Jāmirst tev ir taču!
Jāzeps: (Paceļ galvu un uzklausās.)
..........................................................................
Izašars: (Paskatās tik uz Naftali un atmet ar roku, turpinādams uz Jāzepu.)
Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, -
Nu ir, - nu mirsti! Tu vairs nevajdzīgs.
Jo ciltstēvos tu netiec, tu ne jūds.
Varbūt, ka pieņemam vēl tavus dēlus.
..........................................................................
Jāzeps: (Pieceldamies un taisīdamies iet.) Tad eju!
...........................................................................
Es eju meklēt lielo taisnību,
Kas vieno visumu un viņā mani;
To taisnību, kas salauž pasauls balstus.
.............................................................................
Potifers: (Uz Jāzepu.)
Tā taisnība ir šausmas, Nofer!
Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsele,
Būs kājas slacināt sirds asinīm!
Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm!
To Izis sega sedz, - kas atklāj – mirst!
Es teicu tev: tas rakstos der, ne dzīvei.
Jāzeps: Būs derēt dzīvei ar!
...........................................................
Jāzeps: Man vajga meklēt!
............................................................
Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst,
Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj!
Es eju viens priekš visas pasaules.
..............................................................
Es visu pasauli jums atdodu,
Sev paturu tik dvēseli!
..............................................................
Potifers: (Iesaucas.)
Kopš tūkstots gadiem tas nau noticis,
Kopš paša Kahemna!
................................................................
Potifers: Tu izplet šaurās ļaužu robežas;
Tu sit bez vāles, tu bez loka šauj,
Tu vairo to, kas dzimis līdz ar tevi,
Tu – tas, kas atjauno mums mūžību!
Jāzeps: Es redzu atkal savu dzimteni:
Tur stāva klints – tur Dina, tur es kāpšu –
Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi –
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs,
Es iešu jaunā cīņā cīnīties:
Es savu spozmu – vienošu ar sauli,
Es nākšu saskaņā ar visumu,
Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,
Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,
Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,
Starp – taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt.
– Un tad es atnākšu jums atdot sauli.
– (Aiziet neatgriezdams vaigu.)
.....................................................................
Potifers: Lai viņam neseko! lai pakaļ neraud!
Lai neatvadās un lai nekrīt ceļos!
Viņš sevi izdzēš še uz jaunu vizmu.
Pēc tūkstots gadiem ir mums atgriezies
Jauns Kahemna!
BEIGAS