Tēma BAILES man nav tuva, bet, pievēršoties t/dziesmām - nāca prātā arī Raiņa teiktais:
".. mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām."(KR 17, 67.)
Un tā, sāku skatītie ko t/ dziesmas teic par bailēm.
Braukdami, kūminas, pa zaļu birziti, /Cērtam pāditei šūpuļa kārti.
Lai skrēja mežsargi pie joda, velna, /Pādītes labā man nava bailes.
Un citviet:
Rudens nāk, rudens nāk, Nāk meitām baiļu laiks;
Nav lapiņa aizčaukstejsi, / Jau meitiņa gabalā.
Nāk rudens, nāk rudens, / Nāk meitām(i) bēdu dienas;
Cik sunīši ierējās, / Tik par sētu kaņepēs.
Raiņa lugu „Krauklītis” caurvij BAILES un BĒDAS. Lugā redzam, ka laupīja meitas ne tikai, lai iegūtu līgavas, bet laupīja sveštautieši, lai gūtu laupījumu - līgavas pūru, pašu meitu padarot par kalponi. Svešām tautām ienākot mūsu Dievzemītē, varas darbi sita augstu vilni. Izaugusi labu ļaužu vidū Magone sākumā pat nespēja noticēt, ka ir tādi neļaudis. Soli pa solim tika samalta Magones pārliecība, kas beidzās ar viņas nāvi... Izlasot lugu ir labāk saprotamas arī t/dziesmas, kur skarta šī tēma.
Nevar apiet tēmu – burvji, raganas un citi tumsas gariņi, kas viesa bailes, bet tautā bija zināmi paņēmieni kā ar šo ļaunumu un šīm bailēm tikt galā...
Es iestādu vilkābel / Savā govu laidarī,
Lai tās laumas, raganiņas /Jāņu nakti bakstījās.
Es iemetu asu dadzi / Savā govu laidarā
Lai tie burvi, raganiņas /Uz tā dadža nodurās.
Daudz nopietnākas bija jau bailes Viduslaikos saskaroties ar raganu medībām un inkvizīciju, kur tika iznīcinātas tautas viedās sievas, tās sadedzinot vai noslīcinot ūdenī. Un kur nu vēl pirmās nakts tiesība un visādas citādas izdarības, kas vien ienāca prātā kungu kārtai. Protams, BAILES un BĒDAS bija arī karā aizejot:
Par purviem, par mežiem / Ozols krita skanēdams;
Par kungiem, bajāriem /Mans bāliņš karā gāja (jāja).
Es, kaŗā aiziedams, /Ozolā krustu cirtu,
Māsiņām pieminēt, /Mātei gauži noraudāt.
Es, karā aiziedams,/Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte, /Plīst akmens skanēdams.
Bet Dainās rodam arī atbildi, ka dziesmas un jautrs prāts spītē bēdām, nelaimei un ļaunai dienai.
Jo es bēdu bēdājos, /Jo nelaime priecājās;
Labāk gāju dziedādama, / Lai nelaime bēdājās.
Dziedot dzimu, dziedot augu, / Dziedot mūžu nodzīvoju;
I tās manas grūtas dienas /Ar dziesmiņu vieglināju.
Mani pārsteidz tautas veselīgā izpratne ne tikai par dzīvošanu Šaisaulē, bet arī par aiziešanu Viņā saulē. Ļaudīm nebija BAILES par aiziešanu, bet gan dziļa sapratne par Dieva laistās pasaules kārtību.
Dievs dod man tā nomirt, / Kā nomira tēvs, māmiņa:
Dziedot man tēvs nomira, / Dziedādama māmuliņa.
Un vēl, nedaudz ieskats TAIS LAKOS, kad vēl dzīvojām saskaņā ar dabas ritiem, proti, Saules gadskārtas ritu, kas sevī ietvēra astoņus svinamos laikus un arī galvenos cilvēka mūža godus. Šajā Saules laikritī spoguļojās tautas kultūra jeb latviskā Dzīvesziņa. Visa dzīvošana griezās ap saviem arhetipiem un savām tradīcijām. No Mārteņiem līdz Meteņiem ļaudis gāja ķekatās, ko vadīja Budēļu vecis, lai budinātu katru iziet cauri tumšākajam laikam bez BAILĒM, nezaudējot prieku, enerģiju, veselību. Un jāteic, ka tumsai neizdevās iegrūst ļaudis ne depresijā, ne bēdās, ne skumjās. Jautrība sita augsti vilni un kur nu vēl izdejotās kurpes svinamajos laikos, izspēlētās rotaļas, izzīlētā nākotne un galvenais - mīļa satiksme ar saviem kaimiņiem un tuvajiem saimes ļaudīm. Un tad vēl vakarēšanas tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad tika minētas mīklas, stāstītas teiksmas, šķetināts dzimtas atmiņu kamols.
Raiņa teiktais apstiprina šo domu ar vārdiem: "Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam. Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību."(KR 15, 332.)
Un tie, kas šodien mēģina mums iegalvot, ka svešas tautas mums atnesa kultūru, ir vai nu mankurti, vai apsējušies ar svešu Pasaules uzskatu un nejūt vairs savas tautas dvēseli.
Manuprāt šodien, lai saglabātu sevi, ir jāpasmeļ no senču gudrības apcirkņiem – jāizprot un jāpārmanto viņu veselīgā pasaules uztvere, kas noteikti spēs darīt skaistāku mūsu ikdienu, bet, galvenais, - ieskandēs arī gaišāku nākotni, kurā jādzīvo būs mūsu bērniem un, ja paveiksies, arī bērnu bērniem. Pesimisms, depresija, bailes un bēdas mūsu tautā skaitījās netikums no kā ir jāatbrīvojas.
Priekš Dieviņa apņemos /Noskumusi nedzīvot:
Gan gulēšu noskumusi / Apakš zaļa velēniņa.
Bet tagad palūkosim, kas notiek pasaulē un mūsu Dievzemītē šobrīd... Maz ko labu var teikt par ŠO LAIKU. Bailes sit augstu vilni. Neskaitāmos karos un jukās izjauktas un iznīcinātas neskaitāmas dzimtas, daudzām tautām un arī mūsu tautai – izjaukts dzīvesveids, bet galvenais - pazudusi saskaņa ar dabu un Saules laikriti – DZĪVESZŅU. BAILES ir ikdienas pavadones, un iemesli tam ir visdažādākie. Minēšu tikai dažus:
- kultūra katrā valstī, kas iesaistīta globalizācijas procesā, sāk pieņemt antikultūras veidolu – viss skaistais tiek mīdīts kājām, viss perversais mājo gan uz teātra skatuvēm, gan grāmatu plauktos, gan cilvēku prātos...
- amorālā propaganda visās tās izpausmēs ir visos saziņas līdzekļos – tiek pakāpeniski atvērti OVERTONA LOGI uz perverso...
- TV – pārsātināta ar nekrofīlijas sižetiem – neskaitāmas šausmu un katastrofu filmas, trilleri un detektīvi, filmas ar stulbām (citādi grūti tās nosaukt) sadzīves ainiņām...
- ēters piesātināts ar negatīvām ZIŅĀM, kur vairumā gadījumu nekas un nekur nav īsti labi, jo gandrīz visur visi karo tādā vai citādā veidā(iemesli ir visdažādākie (var karot arī par to, ka olu sit kāds ne no tā gala – Džonatans Svifts ataino to darbā „Gulivers”)...
- terorisms sit augstu vilni, bet terorisma sponsori pīpē cigārus savos debesskrāpjos...
- pedofilija zeļ un iet plašumā, un nu jau met pamatīgu ēnu pat uz priesteriem...
- un arī dabas katastrofas, kas tiek mūždien sasaistītas ar gaidāmo pasaules galu...
Bet mūsu tautas gudrība teic – ko daudzina, to arī piedaudzina...
Šo uzskaitījumu varētu turpināt – nenomaksātie kredīti, saindētā pārtika, skolu likvidācija jo mirstība pārsniedz dzimstību, korupcija, sexsa skandāli un TEMĪDA, kas akli vadoties pēc LKUMA veic nelikumīgas darbības attiecībā pret cilvēcību utt. Un tā ir ikdiena - ik- dienu mēs piedalāmies absurda teātri ko dēvējam par dzīvi... Un kā lai cilvēks nebaidās, ja BAILES min uz papēžiem.
Rainis savas pārdomas par BAILĒM izteic vārdiem: "Mēs visi topam kā nedroši, un paši sev vairs neuzticam. It kā viss, ko gribam teikt, būtu tik aplamības. Sen par pareizu atzītas patiesības top it kā šaubāmas: nodibinātas pārliecības zaudē cieto pamatu. Kad tik nu viņš nesmietos! Piekrītam visam, ko viņš saka, aiz bailēm. Viņš izsaka ko muļķīgu, lai mūs izzobotu, un mēs redzošām acīm, zinādami, ka nau taisnība, tomēr viņam piekrītam aiz bailēm." (KR 15, 31.)
Secinājums nav iepriecinošs – civilizācija acīm redzami sasirgusi ar daudzām nedziedināmām kaitēm, turklāt, visās jomās un ir tikai nelielas saliņas, kur vēl antikultūra nav ieraususies un izplatījusi savas slimā vēža šūnas.... Ja pavērojam, kas gūst labumu no mūsu bailēm, tad saprotam, ka to visu bieži vien organizē apzināti un LKUMS, kas nesaskan ar tautas tikumu, veic galveno funkciju – liek ļaudīm noliekties likuma priekšā aiz BAILĒM no SODA... Visiem ir zināms, ka TEMĪDA ir ar aizietām acīm, bet reti kurš zinās, ka enciklopēdija skaidro – tas norāda uz vienaldzību pret pasaules bēdām...Un vēl, ir teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā! Un tā ir nelaimes sakne, proti, ja LKUMI nesaskan ar tautas tikumiem, tad nenovēršami, ka sekas ir BĒDAS, BAILES un POSTS...
Un atkal Rainis:
"Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai." (KR 17, 214.)
Un citviet:
"Jūs brīnaties, ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu, tad laužat šo pamatu!" (KR 17, 206.)
Jā, un kas tad notiks beigu galā? Un beigu galā mēs būsim spiesti pacelt pūrlādes vāku, lai atgūtu senču skaisto dzīvi apliecinošo filozofiju. Apzinoties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas mums pieder, ir jāņem padoms no tautas pūrlādes – dzīvot ar GODU, būt TIKUMĪGIEM un paturēt prātā galveno atziņu, ka BAILES un BĒDAS piemeklē tikai tos ļaudis, kas nedzīvo saskaņā ar tautas paražām, tradīcijām un savu sirdsapziņu. T/dziesmas teic:
Ar godiņu, ar godiņu, /Ne ar zeltu, sidrabiņu:
Dabūs zeltu, gan sidrabu, / Godu mūžam nedabūs.
Godam dzimu, godam augu, / Godam gribu nodzīvot;
Godam manis augumiņis, /Vai r liels, vai ir mazs.
Jauni puiši, jaunas meitas, / Ar godiņu dzīvojiet,
Ja gribieti pasēdēti /Goda galda galiņā.
Un vēl, šodien ar dziedāšanu un tikumu vairs vis nepietiks. Lai sakārtotu dzīvošanu savā zemē būs jādomā un jādomā daudz, lai varam būt saimnieki savā zemē un dzīvot pēc SAVAS tautas ieskatiem un tradīcijām, tad arī viss notiks kā pasakā, bet pasakas vienmēr ir ar labām beigām...
Gudrajam caunīt' dzīt, / Aķīlam vāverīt';
Gudram tēva dēliņam / Tēva zemi paturēt.
Jāteic, ka BAILES ir bijušas un būs, jo, lūk, BAILES cilvēkā ir jau ieprogrammētas no dzimšanas kā pašaizsardzība no pārgalvības un muļķības, kas cilvēku reizēm piemeklē mūžu dzīvojot, bet tās BAILES, kas tek apzināti mākslīgi radītas un, kā hologramma mūs ielenc no masu saziņas līdzekļiem, ir jāmazina, lai negrauj nākamās paaudzes dvēselītes un tautas genofondu.
Kā piemēru var minēt pasaku „Kaķīša dzirnavas” – arī Rozes Stiebras multenīti. Tad lūk, tajā režisore parāda ķēniņa pili, kur viņš dzīvoja skumju mākts pārņemts ar bēdām par pasaules, ar tumši aizvērtiem logiem un izdzēstām gaismām. Ķēniņa bēdas pievilka melnus putnus, kas laidelējās un barojās no bēdu enerģijas un tikai kaķīša stāsts lika ķēniņam iedegt pilī gaismu un raugi - tumšie putni pazuda kā uz burvju mājiena... Un te nu mēs redzam, ka Pasaka visu pasaka...
Un tieši tāpat ir ar bailēm, jo BAILES un BĒDAS iet roku rokā – ir vienas mātes divas meitas. Un vienmēr būs tie, kam šī baiļu enerģija ir gaužām nepieciešama. Tikai jāsaprot, ka tie ir tumsas gariņi un neļaudis, kas barojās no ļaužu enerģijas visdažādākos iespējamos veidos. Gaismas ļaudis, kā zināms, ir devēji: Gūt var ņemot, gūt var dodot, Dodot gūtais neatņemams! teica Rainis.
STOPKADRS – VIŅSAULES DOMNĪCA
PLATONS – It viss dabā ir dievišķā piestrāvots. Dievs ir dabā klātesošs. Daba mainās likumsakarīgi un saprātīgi. Aiz tā stāv Dievs... Mūsu katra uzdevums ir tapt labākiem, ko var izdarīt tikai dzīvojot saskaņā ar dabas ritiem, bet nevajadzīgas BAILES cilvēces evolūciju virza lejup. Kam tas ir izdevīgi?
PERIKLS – Bailes nav tur, kur valda saticība, pārticība un miers. Nemiera cēlāji to zina un organizē bailes, jo neļaudīm Dievs nedod enerģiju, bet dzīvot gribās... Kam tas ir izdevīgi?
NĪČE – Ak, cilvēce, vai beidzot saklausīsiet ko runāja ZARATUSTRA...ZARATUŠTRAS DZIESMAS (Yasna 47)
10. Dievs,
kad ļaudis vēlēsies saprast Tavu mācību?
Kad no pasaules tiks aizslaucīts ļaunums, meli, mantkārība?
Kad dēmonu kalpotāji nemānīs lētticīgos
un tirāni vairs nevaldīs?
11. Ak, Dievs,
kad pienāks tas laiks, kad pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība?
Kas mums dos mieru no ļaunajiem varmākām
un kam visā pilnībā tiks dāvāta Patiesības mācība?
Kad pienāks tas laiks, kad uzvarēs Saprāts?
12. Un, lūk, Glābēji nāks,
kam pilnībā tiks dāvāta Saprāta un Patiesības mācība!
Viņi uzvarēs naidu un netaisnību, un pasaule taps atjaunota,
un pār pasauli valdīs Patiesība un Mīlestība!
RAINIS – Tur stikla kalnā guļ Saulcerīte un nebaidās ne no kā. Miegs reizēm ir veselīgāks par nomodu, nāve par dzīvi... To saprata arī Maiji un aizgāja citā dimensijā. Vai cilvēcei nav izredžu piedzīvot ko līdzīgu turpinot tādā pat garā? Kam tas ir izdevīgi?Tad lūk, kurš atbildēs uz jautājumu, proti, KAM TAS IR IZDEVĪGI – būs virsaitis gudro pulkā un BRAMANIS tautā. Kurš atbildi nezinās – būs sīks gariņš, kam lemts mūžīgais samsāras rats...
Ceļš uz gaismu ir atvērts – Saules ceļš ir lemts cilvēcei – Zelta laikmets ir atvēris vārtus... Nav jāliek malā SAVS ceļš aiz BAILĒM no tumsas. Tikai drošajiem pieder pasaule – tikai tiem, kas dzīvo PA_SAULEI. Laimīgu ceļu gaismas ļaudis! Es tikai ievadīju šo gājumu – jums jāveic pārējais...
RAINIS:
Saule viz un viz bez gala
un tu stāvi Saules vidū acis skatās aizraudamās...
