Baltābola kalniņāji.

Pilna roka baltu puķu,

Klēpei balta villainīte.

Pēc latvieša atskārtuma, cilvēks nav tikai auguma un dvēseles kopība vien, bet starp šiem abiem ir vēl kaut kas trešais, ko pēc nāves dēvē par veli, leli u.c. Šis uzskats pastāvēja ne tikai latviešos, bet tā domāja arī citas sentautas, piem., senie ēģiptieši sauca dvēseli par BA, bet veli par KA. Auguma dvīnis velis ir padots citādiem dabas likumiem nekā augums un dvēsele, proti, velis saista kopā dvēseli un augumu, jo paši tie ir pārāk dažādi un nespēj apvienoties. Velis ir it kā otrs augums, bet no daudz smalkākas vielas. Tas ir cilvēka auguma dvīnis, kas sastāv no dīvainas staru matērijas.

Velis ir gan dzīvam, gan mirušam cilvēkam, bet Dainas nekad nerunā par dzīva cilvēka Veli. Dzīves laikā cilvēka augums un velis ir saistīti viens ar otru nešķiramā vienībā, tāpēc arī latviešu senā dievestība atzīst, ka cilvēka velim ir divējāds mūžs – Šai saulē un Aizsaulē. Tālāk par Aizsauli velis nenonāk. Tajā saulē iet tikai cilvēka dvēsele, kas Aizsaulē pamet savu pēdējo ģērbu un tālākā ceļā ir brīva no visiem zemes valgiem un saistībām, ja vien... atbrīvotā dvēsele nesaņem uzdevumu atgriezties, lai paveiktu ko tādu, kas parasti ir tikai Dieva ziņā.

Ieskatam ko par Veļu laiku savulaik, rakstījis Einhorns [P.Einhorns. 1649. - LTT].

„Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.”

Dievaines sākas pēc Rudens Saulgriežiem un jautrajiem Jumja tirgiem, visticamāk, ka 9 dienas pēc tiem. Šai laikā viesos sērst tiek aicināti Veļi – mūsu mirušo tuvinieku vēlmju augumi. Dažādos Latvijas novados senču gari dēvēti dažādos vārdos: vecīši, gariņi, Iļģi, urguči, paurīši u.c.. Mirstot cilvēka Velis kādu laiku vēl dzīvo starppasaulēs – līdz pamazām izzūd. Tas bieži mums Šaisaulē ir kā neredzams palīgs, ko tikai atskāršam kā  atbalstu vai Padomu ikdienas darbos un dzīves sarežģītos brīžos. Šaisaulē mēs Viņsauli neredzam, tās ir it kā šķirtas ar neredzamu plīvuru  viena no otras, bet patiesībā tās ir pasaules, kas ir iemērktas viena otrā. Veļu laikā, kad Saulīte ir iegājusi ziemas pusē, šie plīvuri kļūst caurspīdīgāki un saskarsme starp šīm pasaulēm kļūst iespējama. BET… un te ir pats galvenais, kas jāapzinās, proti, ja esam tās duravas jeb lūkas atvēruši, tad mums jāapzinās sava atbildība tās arī aizvērt, lai Veļi  nemaldas Šaisaulē…

Pa veļu laiku uzdeva mīklas, teica pasakas, ceturtdienas vakaru jeb piektvakaru nevērpa, lai aug labi lini un aitām laba vilna. Skalu neļāva no abiem galiem dedzināt, vakarā bez saules nevēlēja spoles notīt. Puišiem neļāva ne auklas, ne valgus, ne grožus vīt, jo tad auklas graužot kājas un groži trūkstot, neesot stipri.

Dievaines beidzas Mārteņos, kas nāk ar troksni un sākas maskošanās, Taču dažviet pierakstītos ticējumos minēts, ka Veļu laiks ir vēl gandrīz līdz pat Ziemassvētkiem.

Veļu laikā dzied Dainas gan aicinot Tos sērst pie tuvajiem, gan daudzinot Tos, gan arī aicinot pamest Šo sauli, lai IESTĀTOS Dieva laistā kārtība…

Velis, lelis ir kā putns, kas lido virs zemes šīs, un putni ir starpnieki starp cilvēkiem un Dievu. Pasakās ir bieži minēti cilvēki, kas prot putnu valodu, tikai pasakām reti kurš tic šodien. Tiem, kas tic, ir vieglāk dzīvot, – tiem katrs putns zarā runā un visas lietas notiek ar Dieva ziņu.

Mūsu tautas kopējā ģenētiskā atmiņā ir saglabājusi šīs Veļu laika svētīšanas tradīcijas, - to dziļi sakrālo un jēgpilno nozīmi, bet dažam labam apziņa bieži vien ir tik neskaidra, ka ķeras pie svešām tradīcijām, kam ir gluži pretēja nozīme, proti, svin t.s. helovīnus…

Halovīnus, gan ar citu nosaukumu, svinējuši senie ķelti, kas 31. oktobri (viņu kalendārs gan atšķīrās no mūsdienu) uzskatījuši par sava veida Jauno gadu, kad iestājas gada tumšā puse. Tika uzskatīts, ka šai naktī mirušo pasaules vārti it kā paveras uz dzīvo pasauli, gari iet apciemot dzimtās mājas un pa pasauli klīst arī dažādi dēmoni un citi mošķi. Šai naktī senie ķelti zīlēja nākotni un vilka atbaidošus tērpus, lai aizbaidītu mošķus…

Mūsdienās Halovīns  (angļu: Halloween),  ir Visu svēto dienas priekšvakars, 31. oktobra vakars. Šajā vakarā cilvēki pārģērbjas par spokiem, raganām,miroņiem un citiem mošķiem un staigā pa mājām, prasot saldumus(parasti saldumus diedelē bērni). Tā ir ASV tradīcija, taču  globalizācijas rezultātā šī tradīcija tiek pārnesta arī uz citām valstīm, arī Latviju. Latvijā tam nav sava vēsturiska, nacionāla un racionāla pamatojuma..

Halovīnu galvenais simbols – izgrebts ķirbis, pirmsākumos bija izgrebts kartupelis. Šis kartupelis nāk no senas īru leģendas par vīru vārdā Džeks, kas vairākas reizes piemānīja Nāvi un Sātanu. Džeks dzīves laikā bija uzdzīvotājs, tādēļ viņu pēc nāves neuzņēma debesīs, arī ellē viņu neuzņēma – krāpšanas dēļ. Džekam piešķīra kartupeli un kvēlojošu ogli un sūtīja tumšā naktī klīst pa pasauli. Džeks izgreba kartupelim tukšu vidu un pa vidu ielika ogli, lai kartupelis kalpo kā laterna. Un tā nu viņam jāklīst pa pasauli, jo mieru nevar gūt ne debesīs, ne ellē.

Šī leģenda sasniedza arī Ameriku, kartupelis ātri vien tika aizstāts ar ķirbi, jo tas bija vieglāk izgrebjams, un arī svecīte tajā izskatījās daudz labāk.

Šos ķirbjus nodēvēja par Džeka laternām un lika un joprojām liek māju logos, lai gari vieglāk varētu atrast ceļu.

Halovīnu vakarā tiek rīkotas dažādas masku balles vai vienkārši pastaigas pa naksnīgajām ielām. Šim vakaram vairāk piedien šausmīgas maskas, proti, raganas, mūmijas, dažādi briesmoņi, jo Halovīnā pa zemi staigā dažādi gari un mošķi, tāpēc maskas palīdz noslēpties, neļauj atpazīt - kurš cilvēks, kurš dēmons.  

KOMENTĀRS

Latviešu tautas tradīcija nav vedama sakaros ar šo tradīciju – halovīnu svinībām, jo ir pilnīgs pretstats tām. Tad, kad Saule aiziet ziemas pusē, latvieši aicināja senču veļus uz tikšanos, bet noslēgumā tie mīļi tiek lūgti atgriezties savās mājas – Aizsaulē, atstājot Šo sauli līdz nākamam gadam, kad atkal šis sakars tiks atjaunots un uzturēts kā īpaši sakrāls notikums.

Savukārt helovīna svētki ir mošķu paaicināšana Šaisaulē bez jēgas un saprašanas par sekām, ko tas nes sev līdzi, jo prasmes tos aizraidīt nav saglabājušās un tas arī netiek darīts. Ļoti iespējams, ka ķeltiem (ķelti bija “kaujas cirvji” – aptuveni deviņu tautu apvienība, kas cīnījās pret Romas verdzības iekārtas tīkojumiem) bija šī saprašana, bet jebkura tradīcija, kas tiek pārņemta bez saprašanas un tās dziļākās jēgas izpratnes, var tikai kaitēt tiem, kas to piekopj…

Mēģināsim iedomāties, ka 31.oktobrī saaicinātie mošķi nekur nepazūd, bet ērti iekārtojas uz palikšanu starp ļaudīm…un tad nav jābrīnās, ka ejam no grāvja grāvi, ka neveiksmes mums seko visos līmeņos un , ka jēgpilna dzīvošana, ir tikai un vienīgi cerība un tāls sapnis…

Un vēl neizprotamāk, ja svinam VEĻU LAIKU dēvējot to par  SEMJŪDU DIENU…

Un tā, ieskatu beidzot, gribas teikt un aicināt - domāsim, domāsim un pastāv iespēja, ka galu galā mēs tomēr izdomāsim LIELO DOMU līdz galam, proti, piekopsim savas tautas tradīcijas, kas visnotaļ ir jēgpilnās un gaismas pilnas… Lai mums veicas!!!

Materiālu sagatavoja  Irēna Saprovska

“Nodibinājuma Māras loks”.

29.10.2023.