ETNISKĀ KULTŪRA –tautas dzīvības ceļš
Labdien, ļaudis, kas esat aicināti, lai kopīgi izdomātu lielo domu līdz galam un rastu iespēju nostiprināt savā zemē tradīcijas, kas nākušas no aizlaikiem un dēvējam par tautas nemateriālo kultūras mantojumu - NKM*(UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Likums Latvijā Stājies spēkā 2004.gada 16.decembrī).
Jau vairāk kā 30 gadus mēs ejam pa Rietumu attīstības ceļu, kur cilvēcības faktors tiek aizstāts ar likumu, kas ir galvenais sabiedrības attiecību regulators. Likums nosaka, aizsargā, garantē, bet tas ir tikai situācijā, kad blakus ir policija, tiesa un cietums... Tas nozīmē, ka no mums ir aizgājis kāds iekšējs sargs, kas pasargā cilvēku no nejēdzīgas rīcības brīdī, kad blakus nav policista. Šis sargs ir tautas garīgā kultūra, kas ir reizē sirdsapziņa, - tas ir tas Ideāls, kas dzīvo cilvēka apziņā. Šīs vērtības ir audzināmas un kopjamas caur tradicionālo kultūru. Es teiktu, ka tikums un likums ir viens un tas pats. Ja esam gaismai rada, tad jādzīvo saskaņā ar savas tautas tikumu un tautai jārada likumi, kas saskan ar tās tikumiem. Tāpēc Kultūras ļaudīm jākļūst par tautas garīgās atdzimšanas iniciatoriem, jo šodien likums liec tautu pie zemes kā smilgu vējā. Parādīt Ideālu un to, kā tas sasniedzams, var tikai augstas garīgās apziņas cilvēki, taču viņi ir jāizaudzina.
viens ir CIVILIZĀCIJAS ceļš, ko veido mākslīgi vai bieži vien vardarbīgi sapludinot vienkopus daudzas tautas un uzspiežot tām svešu dzīves un Pasaules uzskatu, kas notiek arī šobrīd, jo CIVILIZĀCIJA tiecas pēc standarta un unifikācijas. Tās vienīgais mērķis ir progress. Tās vienīgā rūpe ir materiālās vērtības. Tās attīstība noris graujot un iznīcinot iepriekšējās paaudzēs krāto pieredzi un tautu kultūras, tā laika gaitā iznīcinot arī pašus senās kultūras nesējus - tautas. Civilizācijai neinteresē patiesība, bet vienīgi patiesības un vēstures interpretācija. CIVILIZĀCIJU raksturo lineārais laiks, kas iesākas ar civilizācijas pastāvēšanas sākumu un noslēdzas ar civilizācijas bojā eju. Nav noslēpums, ka visas civilizācijas, kas ir pastāvējušas agri vai vēlu ir iznīcinājušas pašas sevi.
Un otrs - KULTŪRAS ceļš, ko veido tautas un to kultūras, kas satur laikmetos pārbaudītās dzīves vērtības, kas glabātas cauri gadu tūkstošiem sijājot graudus no pelavām un ir saglabāts tikai tas, kas ir izrādījies MŪŽĪGS, PAŠPIETIEKAMS un tātad PATIESS. Kultūras ceļš nozīmē atgriezties pie HARMONIJAS, kas ir tautas pastāvēšanas priekšnoteikums. TRADICIONĀLĀ KULTŪRA jeb DZĪVESZIŅA vislabāk nolasās SAULES LAIKRITĪ, kas ir kultūras atspulgs tautā - tā ir latviešu tautas dzīvā saite ar savu zemi, dabu un Visumu - tātad ir tautas garīgā dimensija.
Varam uzskatīt, ka esam izvēlējušies kultūras ceļu. Tad jāteic, ka tas var notikt tikai tad, ja pati sabiedrība pieprasīs radikāli mainīt izglītības vērtību sistēmu, jo mums ir vajadzīgi apzinīgi, cilvēcīgi, viedi un apgaroti cilvēki. Tā valsts un tauta, kura pirmā sapratīs etniskās kultūras patiesi milzīgo virzošo evolūcijas spēku, ātri panāks arī cilvēka cienīgu materiālo labklājību.
Kā zinām, tad Eiropas tautu kultūras sakņojas pirmskristietības laika atsevišķu tautu kultūrās. Latviešiem kultūras mantojums vis pilnīgāk ir uzglabājies Tautasdziesmās, kas satur tautas tradīciju, ētiku, tikumus un Pasaules uzskatu. Tā ir latviskā Dzīvesziņa, kas saglabājusies arī citās tautas garamantās - pasakās, teikās, dejās, rotaļās, ticējumos, bet viss minētais nolasās arī Saules gadskārtas svinamo laiku rituālos.
Ar nožēlu ir jākonstatē, ka vārdā Kultūra tiek ieliktas vērtības, kas bieži vien neatbilst
šī jēdziena patiesajam saturam. Daudziem Kultūra asociējas ar izklaides industriju. Kad spriežam par to, kā izvest sabiedrību no krīzes, tad parasti minam investīcijas, privatizāciju, liberalizāciju utt., bet ļaunuma sakni – etniskās kultūras patiesā spēka un potenciāla nenovērtēšanu, mēs neminam. Un vēl, diemžēl aiz demokrātijas un tādu vārdu kā brīvība un cilvēktiesības bieži vien slēpjas degradējošā netikumība, vardarbība, meli, cietsirdība, alkatība u.c. Izprotot plašsaziņas līdzekļu milzīgo ietekmi uz apziņu, mums lielā skaitā raida vardarbību, naidu, skaudību un cietsirdību , pie tam, koncentrētā veidā, un šie radītie mentālie tēli jau atdzīvojas mūsu vidē.
Mākslas un kultūras patiesais uzdevums ir apgarot, pilnveidot un harmonizēt cilvēku.
Tās ir vērtības, kuras jāsāk ieaudzināt ar pirmo dzīves dienu, un kuras ir jākopj un jāveido, balstoties tradicionālajā kultūras mantojumā – tas ir mugurkauls, kas liekams pamatos latviskai dzīvošanai.
Tāpēc aicinu visus uz dialogu, proti, kā tradicionālo kultūru jeb Dzīvesziņu (šobrīd jau ietverta Satversmes preambulā) pasludināt par valsts prioritāti. Lai arī visi saprotam, ka pēkšņi un uzreiz nekas nemainīsies, un tomēr, ja mēs to nemēģināsim mainīt, ja neaicināsim sabiedrību uz dialogu par mūsu nākotni un tautas garīgās vērtības necelsim godā, tad kurš to darīs un kas no tā visa būs palicis pāri vēl pēc vienas paaudzes...
Vēlos atgādināt savulaik Brastiņu Ernesta teikto: „Latvju tauta vēl vienmēr staigā pa svešām laipām. Svešās laipas mēs laipojam kultūrā, politikā, sadzīvē, saimniecībā. Līgojas un grīļojas šīs svešinieku mestās laipas. Klūpam un alojamies mēs paši, pa tām staigādami.. Nē, mēs visi esam nomodā, mēs nebūt nesapņojam, bet tomēr, diezin kāpēc, staigājam svešos, bīstamos ceļus. . Katrai tautai drīkst būt savs pastāvīgs pasaules uzskats .. Šis pasaules uzskats ir tautas sirds, prāta un gribas kopējs darinājums . . Nedomāsim, ka kultūras vērtības ir aizgūstamas, - tās jārada pašiem, atmetot svešo un izkopjot savējo!“. (Brastiņu Ernests LATVISKĀS LATVIJAS LABAD mājieni un aicinājumi (1925- 1935).
Lai arī šī doma izskanēja gandrīz pirms simts gadiem, tad, jāteic, ka tā ir aktuāla jo īpaši šodien, kad tautas un to kultūras ir globalizācijas apdraudētas un aizvien skaļāk dzird izskanam hamletisko BŪT VAI NEBŪT. . ?! Ja jautātu man, tad es atbildētu – BŪT, - bet ar vienu noteikumu, ja tauta saglabās un nesīs rītdienā no senčiem mantoto Dzīvesziņu!!!
Jāteic, ka daudz gadus esmu veltījusi tam, lai saprastu:
pirmkārt, kāpēc mūsu tauta, kam pūrlādē zelts un sudrabs, ir tik neapskaužamā situācijā šodien, - tātad man svarīgi bija izprast cēloņus, otrkārt - kā rast izeju bez vardarbības, atriebības utt., lai varētu teikt tautas dziesmas vārdiem:
Ej Dieviņ(i) Tu pa priekšu/ Ar aso zobentiņu, /Es Tavās pēdiņās/Ar balto dvēselīti.
Esmu radusi atbildi uz šiem jautājumiem un vēlos savās pārdomās dalīties ar Jums. Centīšos uzskatāmi, caur līdzībām norādīt uz cēloņiem un sekām, bet galvenokārt, runāšu par to, kas būtu darāms, lai šis BŪT gūtu reālu piepildījumu. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai šīs dienas beigu daļā varēsim salikt pareizos akcentus, pieņemt pareizos lēmumus, lai tautas NKM netiktu atmests vai izkropļots caur svešu pienesumu jeb savu ciltsbrāļu darbošanos, tā padarot to neizprotams gan pašiem, gan arī nākamām paaudzēm...Tāpēc, kā jau minēju, izmantošu līdzības, kas reizēm teic vairāk, nekā vārdu plūdi.
Aplūkosim Hieronima Boska(~1500 gads) triptihu „Siena vezums”. „Siena vezums” simboliski attēlo cilvēces ceļu.
Kreisajā pusē redzam, kā tiek nomesti tautu Dievi no saviem augstumiem - tiek nosaukti par dēmoniem un centrā paliek viens „Dievs” – pravietis, kas iecelts dieva kārtā...
Attēlojot zemes dzīvi mākslinieks izmantoja flāmu parunu, ka „Pasaule ir siena vezums, no kura katrs cenšas paraut lielāku kumšķi”.
Centrālajā darbā, kur attēlots „siena vezums” nopļautā zāle norāda uz „tukšo laiku”. Aiz vezuma soļo Romas pāvests un Imperators. Viens otru grūstot siena vezumam cenšas piekļūt vienkāršā tauta, cerībā iedzīvoties labumos. Mazāk veiksmīgie nokļūst zem vezuma riteņiem, bet mūki sarauš vairāk nekā citi un krauj sauso zāli platos maisos. Labāk par visiem, šķiet, iekārtojušies tie, kas iemanījās uzkāpt uz vezuma. Tie ir mūziķi, dzejnieki un filozofi u.c., kas veiksmīgi pacēlušies virs zemes dzīves rosības - tie bauda dzīvi, bet arī viņi nav tik tālredzīgi, lai saprastu, kurp dodas vezums...
Trešā triptiha daļa ataino elli, proti, pilsētu. Tur zem sarkan-melnām debesīm, zem kurām nav Dieva svētības, notiek aktīva, bet bezjēdzīga rosīšanās. Bosa nelabie ir jautri un rosīgi darboņi, bet ... kamēr vieni torņus uzcītīgi ceļ, citi jau paspēj nodegt. Viss paredzēts iznīcībai ieskaitot grēcīgās cilvēku dvēseles.
Te mēs redzam galveno cēloni – tautām tika izjaukts to dzīvesveids un uzspiests svešs Pasaules uzskats – sveši arhetipi, svešs rits un rituāls. Dzīve apmeta kūleni...
Svarīgi saprast, ka iznīcinot tautu kultūras, pirmkārt, ir mainīti kalendāri, kas atšķīra cilvēci no DABAS RITIEM un piesaistīja personālijām. Visas mūsu senču svinamās dienas bija jēgpilnas un prieka pilnas, un bija ciešā sasaistē ar Saules ritu debesu jumā. Šobrīd tās ir novirzītas uz nekurieni, atņemot tautai tās spēku, sūtību un eksistences mērķi – augt lielumā, iet plašumā, jo dzīvot pēc Saules rita nozīmē dzīvot apziņas dienā. Saule ir dvēseles garīgais aspekts – zināšanas un virsapziņa. Mēness dvēseles materiālais un zemapziņas aspekts. Mēness ritu tauta izmantoja ik dienas saimnieciskajos darbos, bet dzīvoja, vadoties pēc Saules rita.
Austrumu tautas ir radušas izmantot Mēness kalendāru, tāpēc visur, kur gājušas, nesušas to līdzi, kā savas eksistences nodrošinājumu. Kristietība un citas reliģijas tieši caur kalendāru izmaiņām ir veikušas ticības nomaiņu un sava Pasaules uzskata ieviešanu tautu dzīves ritumā.
Runājot pētnieka A. N. Zeļinska vārdiem, “kalendārs ir ritms, kura mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu”. Piemēram, senās Ēģiptes saules kalendārs, kā arī Babilonas un Ķīnas mēness-saules kalendāri, kuros periodiski atkārtojas svētku cikli, kalpoja tieši šādam mērķim – uzglabāt šo kultūru galvenās vērtības”
Lūkosim tālāk (glezna Hieronīms Boss) "Ārprāta akmens izņemšana (muļķības dziedināšana)".
Atkal sastopamies ar simbolu valodu, proti, piltuve uz „ārsta” galvas simbolizē šarlatānismu. Mūķene, kurai uz galvas grāmata ir simbols neesošai gudrībai, kas spēj novirzīt no ceļa tos, kas tai uzticas.
Un tā, Iekarotāju nākamais solis bija dzēst pēdējo saprāta dzirksti un no zināšanām par Dievu un Dieva laisto pasauli pievērst ļaudis aklai ticībai – puspatiesībām un meliem, praviešiem un kultūrvaroņiem...
Te vietā ir Raiņa teiktais: „Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš, garīgi zemāk būdams apspiež garīgi augstāk stāvošo.” (KR 17, 253.)
Nav grūti saprast, ka pēc šādas operācijas cilvēce ir attēlojama tikai un vienīgi kā „Muļķu kuģis” (Hieronīma Bosha glezna), kuras pamatā ir sena alegorija - pasaule attēlota kā kuģis bez mērķa, bet cilvēki tajā — ārprātīgie, kuri nezina un kuriem vienalga, kur paši dodas, un kuri iznieko savu dzīvi, nododamies pasaulīgām baudām.
Nedaudz atkāpjoties. Pārlasīju „Mērnieku laikus” un jāteic, ka muļķība, kas zeļ un plaukst romānā, kur Oļiniete un citi romāna personāži pilnām mutēm daudzina Dievu, kas aizgūts no citas pasakas...Mēs redzam Švaukstus, kas savu nicina, bet svešam pieķērušies kā dadži - ir tapuši par ākstiem, atmetot savu; redzam Pietuka Krustiņu, kas bezjēgā runā par tautismu bez izpratnes par to,– šie personāži ir un ir no tiesas „Muļķu kuģa” cienīgi. Jāņem vērā, ka šajā novadā bija arī liela hernhūtiešu ietekme, un sekas ir acīm redzamas. Šie un arī citi personāži ir atnākuši līdz mūsdienām un caur svešo Pasaules uzskatu dezorganizē tos, kas cauri Kosmiskās nakts laikam iznesuši un saglabājuši to, ko senči gadu tūkstošiem rūpīgi krājuši pūrlādē - latvisko Dzīvesziņu. Turklāt, šie paši neļaudis ir viskarstākie savas tautas tradicionālās kultūras apkarotāji. Tas ir nožēlojami...
Šodien mēs redzam varas koridoros Prātniekus, kas izsaimniekojuši Latviju, Pietuka Krustiņus, kas sludina tautismu bez tautiskā satura, proti:
- Ir pieļāvuši, ka Baltās stundas tiek izņemtas no skolu mācību programmas;
- 1998.gadā izsvītroja no Satversmes VIII nodaļas ”Cilvēka tiesības un pienākumi” 41. pantu, kur bija teikts, ka jāciena latviešu tauta un tās kultūra;
- noraidīja priekšlikumu skolās mācīt latvisko Pasaules uzskatu jeb Dzīvesziņu;
- pārkāpjot Satversmes 99.pantu, ar pakārtota likuma palīdzību panāca, ka skolās tiek mācīta ticības mācība;
- atteicās Civillikuma 51.pantā kā tradicionālo reliģiju ietvert latvisko Dievturību;
- izveidoja KULTŪRAS KANONU bez tradicionālās kultūras pamatiem, proti, tradicionālās kultūras sadaļā ietvēra tikai Jāņus, atmetot pārējos svinamos laikus – Meteņus, Ūsiņus, Jumjus, Apjumības jeb Rudens saulgriežus, Mārteņus un Ziemassvētkus jeb Ziemas saulstāvjus;
- Vairāk kā divdesmit piecos gados ir radījuši tautai likumus, kas nesaskan ar tās tikumiem, tā izkliedējot lielu tautas daļu visos pasaules vējos;
- viņi ir palīdzējuši un palīdz „attīrīt” šo Dievzemīti tiem, kas to nav mantojuši, bet tikai iekārojuši...tostarp šis pakalpojums tiek labi apmaksāts ar Sorosa un Eiropas fondu starpniecību, kā arī piešķirot labi apmaksātus amatus un birokrātu krēslus – plašsaziņas līdzekļos, KKF u.c., proti, visur, kur tiek lemti tautai svarīgi jautājumi šis birokrāts nosprosto iespēju tautai kārtot sev svarīgus jautājumus...
Kāds ir „sausais atlikums”, kā šodien ir moderni izteikties politiskajās aprindās, kā varam raksturot esošo situāciju?! Manuprāt, mūsu tautieši masveidā ir „izdziedināti no muļķības”, proti, atrauti no savas tautas - no senču kultūras mantojuma un tādā veidā arī no jēgpilnas dzīvošanas, jo likumsakarīgi, ka tie nav arī vairs saistīti ar savas tautas egregoru jeb Dieva padomu, par ko teic Dainas. Kā citādi, lai sauc šādus ļaudis, ja ne par aklajiem?! Bet vēl traģiskāk, ja šādi aklie ir valsts varas gaiteņos, kā tas ir šobrīd, tad mēs varam teikt, ka lūkojamies Brēgeļa gleznā „Aklie” kā esības atspulgā, - kur AKLAIS VED AKLOS...
Vēlreiz par cēloņiem – esam atteikušies no savas tautas Pasaules uzskata, kur tikums bija likums, kur Padomam vien turēju / Savu sirmu māmuliņu, kur Ne sunīti kājām spert,/Ne guntiņu pagalīti utt. Esam noripojuši no kalna pakājē, un tagad ir jāglābj vēl glābjamais, paturot prātā tautas parunu: „Ar tumsu nav jācīnās, bet jāiededz gaisma!”
Kas būtu darāms, lai tauta pastāvētu mūžīgi:
Pirmkārt, ir jāsaglabā un jānodod nākamām paaudzēm savas tautas NKM kā materiālo, tā garīgo. To it kā pieprasa arī UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kur teikts:
„ . . globalizācija rada nopietnus draudus NKM, veicinot tā degradāciju, izzušanu vai iznīcināšanu. .” Citviet: „Saglabāšana” nozīmē veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāk nodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus.
Otrkārt – svarīgākais priekšnoteikums harmoniskai pasaulei – jārod vienība starp CILVĒKA, DABAS un VISUMA RITU. Jāizprot, ka SAULES LAIKRITIS ir kultūras atspulgs tautā, kur gadskārtas svinamie laiki ir saskaņā ar Saules ritu un Dieva laistās pasaules kārtību - ciklisko jeb mitoloģisko laiku. Viss, kas vien ir dzīvs, ir RITĀ un visur, kur ir RITS, ir arī RITUĀLS. Caur RITUĀLU cilvēka iekšpasaule nonāk saskarsmē ar Visumu, tā atjaunojot pirmatnējo harmoniju, kas ir arī galvenais priekšnoteikums tautas pastāvēšanai uz šīs zemes.
Ir jāteic, ka reāli dzīvē mēs vēl aizvien saskaramies ar nezināšanu, nevēlēšanos, negribēšanu un pretdarbību…
Imants Ziedonis
Un pret savas tautas dziesmu cits nevar neviens,
Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie...
Pašu auklēti, pašu auklēti,
Pekainām(i) kājiņām(i)...?
Imants Ziedonis
Netiek ņemta vērā ne ANO Konvencija par NKM saglabāšanu, ne Deklarācija par to cilvēku tiesībām, kuri pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām, netiek pildīta arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un citi Latvijai saistoši likumi, lēmumi un starptautiskie dokumenti…Ņemot vērā teikto var secināt:
- Ja VKKF savulaik noraidīja grāmatas “Sapratne” izdošanu(grāmata par latvisko Dzīvesziņu), pie kam, neskaitāmas reizes ar vārdiem: ”..projekta saturs neatbilst nozares prioritātēm”, kaut arī projekts tika iesniegts TRADICIONĀLĀS KULTŪRAS nozarē. Bet tajā pašā laikā ar VKKF atbalstu tiek izdota grāmata par Latvijas brīvvalsts laika prostitūtām – “MARGINĀLĀS jeb 1376 FONDS”;
- Ja laikraksts “Vesti” 2006.gada Nr.45(1.pielikums) atklāti raksta, ka pirms diviem gadiem Latvijā ienākusi organizācija OPUS DEI (atrodas Elizabetes ielā 17, maskējoties zem kultūras iestādes izkārtnes un kura sevi dēvē par “katoļu inkvizīciju”. Kā intervijā avīzē minēts, - tā ieradusies Latvijā, lai izrēķinātos ar katoļticības pretiniekiem. Iesākumā solot telepātiski sadot” pa purnu”, bet neatsakoties arī no nogalināšanas, kā cīņas metodes. Savukārt laikraksta DIENA pielikumā “Sest Diena”(2006.17-24 NOVEMBRIS atkārtoti parādījās publikācija par OPUS DEI un šīs organizācijas līderi, kas iemitinājies LU…;
- Ja OPUS DEI ienākšanu Latvijā ierosināja kardināls Pujāts un to arī kardināls nav atsaucis pēc publikācijas laikrakstā;
- Ja vizītes laikā pie kardināla noskaidrojās, ka OPUS DEI viņaprāt esot “svēta organizācija”, kuru dibināja “svēts cilvēks” un, ka katoļu baznīcas izpratnē Dainās ietvertā Dievatziņa joprojām tiek uzskatīta par māņiem… (jāpaskaidro – Kardinālu apmeklēju pēc tam, kad 2006.gada 23.novembrī dabūju telepātiski “pa purnu”- tieši pēc scenārija, kas bija aprakstīts avīzē VESTI. Visus materiālus iesniedzu Latgales priekšpilsētas prokuratūrā, bet saņēmu atteikumu…);
- Ja prokuratūra atsakās ierosināt krimināllietu un neatbild arī uz jautājumu – kā tas ir iespējams, ka Latvijā darbojas organizācija, kura sevi dēvē par inkvizīciju un draud kā ar psiholoģisku, tā ar fizisko vardarbību, un, savukārt neviena valsts institūcija nerūpējas par savu pilsoņu drošību, aizliedzot šādai organizācijai darboties Latvijā;
- Ja Valsts Cilvēktiesību birojs(VCB) atsakās veikt aptauju – pētījumu, lai noskaidrotu kā jūtas latviskās Dzīvesziņas kopēji paši savā zemē (tai pašā laikā tiek veikta aptauja par valsts līdzekļiem, lai noskaidrotu seksuālo minoritāšu diskriminācijas iemeslus un pēc aptaujas Latvijas sabiedrībai tika norādīts uz diskriminācijas nepieļaujamību demokrātiskā valstī…);
- Ja LATVIJAS AVĪZĒ (2009.gada 31. jūlijs) varam lasīt rakstu- PRET PAGĀNIEM AR ŠOKA TERAPIJU, kad “Jaunās paaudzes” pasākumā tika dedzinātas latviešu grāmatas – tur nosodīja latviešus kā parādību (teica Valdis Felsbergs, kurš tur piedalījās – skatīt avīzē pilnu rakstu).
Tā varētu turpināt vēl un vēl, bet nedaudz tuvāk šodienai
- ja KULTŪRAS KANONĀ nav ietverti visi astoņi Saules gadskārtas svinamie laiki, kas veido mūsu etniskās kultūras pamatus, bet tikai Jāņi (KK Ir iekļauti tikai atsevišķi elementi, kas ir izrauti no konteksta, lai tikai nebūtu jāietver visu tradicionālo kultūru kā sistēmu, jo TĀ IR PAŠPIETIEKAMA un līdz ar to sagrautu esošo – savulaik ar zobenu un uguni uzspiesto Pasaules uzskatu, kas tautu ved NEKURIENĒ);
- ja parādījusies tendence, izcelt tikai prasmes (Tradicionālo prasmju skola- aizsākumi 2009.gadā) - cimdu adīšana, maizes cepšana, aušana u.c. prasmes, tā cenšoties norobežoties no latviskā Pasaules uzskata kā sistēmas (bet tas līdzinās tam, ja mēs censtos cilvēka miesu nodalīt no dvēseles);
- ja LNKC atsakās nostiprināt tautas NKM – astoņus Saules gadskārtas svinamos laikus, bet rosina nostiprināt tikai kādu vienu elementu – teiksim Jāņu vainadziņu (Bet ko tad nostiprināja ar likuma spēku – Siguldas spieķīti, vecticībnieku kāzu rituālu… Viela pārdomām);
- ja latviskā Dzīvesziņa netiek mācīta skolās (pat ne kā izvēles priekšmets kaut ir ietverta Satversmes preambulā).
TAD KO??? Tad savas tautas tradicionālā kultūra jānes kā lielākais dārgums rītdienā neskatoties uz to, ka esošā vara atsakās legalizēt un runājo Konvencijas vārdiem: veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt NKM dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāk nodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus.
Etniskā kultūra - tautas dzīvības ceļš!
Tikai kopējiem spēkiem varam pārtraukt globālistu nodomus –
iznīcināt tautas un to kultūras.
Raiņa kādreiz teiktas ir aktuāli arī šodien: „Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas.”(KR 17. 238.)
Citviet: „Dibināt kultūras misionāru biedrību. Lai misija neuzspiež kristīgas ticības tautām, kurām pašām ticības varbūt augstākas. Lai neuzspiež kapitālismu un viņa tehnisko kultūru un garīgo mežonību.”(KR 24,681.)
Un citviet:
Tu neprātīgā tauta, vai tad mūžam
Tu ļausies ziedoties kā upurjērs?
Ver acis vaļā, negul` piecelies…/(KR15,117.)
Un tā, varam teikt un apgalvot,
ka svarīgākais priekšnoteikums harmoniskai pasaulei – jārod vienību starp
cilvēka, dabas un visuma ritu, - tautai ir jāatgriežas pie SAVA RITA - SAULES LAIKRITA, atliekot otrā plānā lineāro laiku jeb MĒNESS KALENDĀRU.
Pats Dieviņis man iedeva / Sav' jājamu kumeliņu.
Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnestiņis,
Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.
Irēna Saprovska „Nodibinājuma Māras loks „dibinātāja.
-------------------------------------------------------------------------------
Priekšlasījumā izmantota Daiņa Ozola – Starptautiskā Rērihu centra Latvijas nodaļas Valdes locekļa publikācija preses izdevumā PSIHOLOĢIJA MUMS Nr.26(1/2006).
-------------------------------------------------------------------------------
*UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu nosaka: saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu; nodrošināt cieņu pret attiecīgo kopienu, grupu un indivīdu nemateriālo kultūras mantojumu; veidot izpratni vietējā, nacionālā un starptautiskajā līmenī par nemateriālā kultūras mantojuma nozīmi, nodrošinot tā savstarpēju atzīšanu, kur „Saglabāšana” nozīmē veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāk nodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus. (likums Latvijā stājies spēkā 2004.gada 16. decembrī)
**Saule inducē dīvainu „elpošanu” Zemes atmosfērā. SAN FRANCISKO – Jauni pavadoņu novērojumi ir atklājuši iepriekš nezināmu Zemes atmosfēras izplešanās un saraušanās deviņu dienu ciklu. Šī „elpošana” atbilst Saules magnētisko lauku izmaiņām, tai nobeidzot rotāciju ,reizi katrās 27 dienās, pirmdien Amerikas Ģeofiziskās biedrības gadskārtējā sanāksmē pastāstīja NASA un Kolorado universitātes Bolderā zinātnieki.
PIELIKUMS
PSIHISKAIS LAIK=LINEĀRAIS LAIKS=666
ŠEIT UN TAGAD=CIKLISKAIS LAIKS=9999
6_________________6_________________6. . .
PAGĀTNE TAGADNE NĀKOTNE
(9=PATIESĪBA; 6=APVĒRSTĀ PATIESĪBA)
(Rīgas Krievu Drāmas teātris - 26.01.2002., luga DIBUKS, kuras autors Solomons An-skis (1863-1920) jeb Rapoports - ēbreju folkloras pētnieks. Lugā izskanēja- skaitlis 9 = patiesība un šāds teksts: ja viņi zinātu ko nozīmē skaitlis 36!)
SKAITLIS 36=9999=CIKLISKAIS LAIKS
RAINIS: Gars laiku lokos redzēs jaunu gaismu!
PAGĀTNE - IZ-TORIJA (vēsture no Toras), 6 nakts reliģijas, kur Dievs aizvietots ar praviešiem vai kultūrvaroņiem, filozofijas, zinātnes teorijas - Freida, Darvina u. c.
TAGADNE - dzīvojam lineārā laikā - tautai svešos ritmos(Gregora kalendārs), svešos arhetipos – reliģija(as) utt. Likums liec tautu pie zemes kā smilgu vējā – Mozus galvenais teiciens: Un kalns nolieksies likuma priekšā.
NĀKOTNE -reliģijas, filozofijas, šovi, seriāli utt., proti, Romas verdzības iekārtas sauklis: maize un izpriecas!!! tas ir viss, kas nepieciešams vergam.
Saturns=6planēta- babilonieši saistīja šo planētu ar Ninurtu - kara dievu, bet grieķi to uzskatīja par Kronu – laika \planētu, Romiešiem tas bija Saturns-vecuma dievs. Saturna simbols=sirpis vai izkapts.
Mēs dzīvojam svešā – uzspiestā laika matricā - ilūziju pasaulē!
Mums jānokļūst ŠEIT UN TAGAD = 9999 = patiesība = latviešu tautas Pasaules uzskats, kas krāšņi ietērpts Dainās. ŠEIT UN TAGAD ir augstākais, kas rodams pasaulē. Mūsu solis = 9. NASA ir atklājusi, ka Saule elpo ar 9 dienu intervālu. Mēs esam Saules tauta, un mums jādzīvo pēc SAULES RITA, kas ir kultūras atspulgs tautā = cikliskais jeb mītiskais laiks, kuram nav sākuma un nav arī gala.
Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.
Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnestiņis,
Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.
RAINIS: „Dzīve notiek šeit un tagad. Nav cita mirkļa, kurā varētu kaut ko mainīt, kā vien šis brīdis, šī sekunde, šis elpas vilciens!”
