STOP!!!
Pārdomas pēc Armanda Pučes grāmatas “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi”(Jelgavas tipogrāfija 2022 gads)
PRIEKŠVĀRDS / FONS…
Noderīgs idiots. Tas ir par dzejnieku Raini..Šķietami atdevies tikai poēzijas mūzai viņš..nenogurstoši un mērķtiecīgi līdztekus ap sevi veidoja pasauli kurā pulsē intrigas, meli, nodevība, kašķīgums, uzpūtība.Tāds viņš noderēja sociāldemokrātu partijai, tādu viņu pieņēma sarkanā pagrīde..
KOMENTĀRS: Izlasīju grāmatu un sapratu, tāds naids un tāds atspēriens nav tikai autora griba vai vēlme saspārdīt personību, kas ir pārāka par viņu un par lielāko vairumu tādu kā viņš. Tas ir pasūtījuma darbs un to var sajust ik lapas pusē, ik rindkopā, proti, gan tur, kur citē faktus no arhīva u.c. plauktiem, gan īpaši, kur pats autors rada notikumiem bagātas ainas no Raiņa jeb Artura Nagliņa dzīves un darbošanās vispār (iztēle, kā teikt, sit augstu vilni). Ļoti izseltas ir attiecības ar Aspaziju, bet protams, protams īpašā izgaismojumā. Varētu pat domāt, ka zēns stāvējis ar aizdegtu sveci abu guļamistabā… Skumjš skats uz autoru. Jā, jā uz autoru, bet ne Raini jeb Nagliņu. Tūdaļ paskaidrošu kāpēc.
Neesmu skolota šajā jomā, proti, neesmu ne literetūras zinātniece, ne arī studējusi žurnalistiku vai kā citādi stāvējusi pie literātu kopienas, esmu autodidakte. Pie Raiņa nonācu sākot interesēties par tautas tradicionālo kultūru padziļināti. Saskāros ar Raiņa dzeju, lugām u.c. garadarbiem un man “atkrita klapes”, kā tautā mēdz teikt. Vienā vasarā izlasīju visus Raiņa kopotos rakstus un izrakstīju citātus, kas man apstiprināja tās iekšējās sajūtas, ko no bērnības glabāju savā sirdī. Paskaidrošu. Mans tēvs bija izaudzis Adamovas bērnu namā, kur viņam protams bija ticības mācība. Tad lūk, tas ko bija samācījies tika pasniegts arī man. Un vēl, mums mājās bija Vecās derības pastāstiņi bildēs. Skatīju un klausījos, klausījos un skatīju un sapratu - tas nevar būt dievišķi, proti TAS NAV NO DIEVA. Man jau toreiz likās, ka tie ir šausmu stāstiņi …
Visu savu apzinīgo mūžu meklēju ceļu uz gaismu, bet atradu gaismas taku tikai piecdesmit gados. Līdz tam mans ceļojums bija līdzīgs MĀRAS LĪKLOCIM, proti, no viena grāvja otrā. Visā šajā laikā pētīju, domāju, meklēju līdz atradu, atradu un apžilbu no tā, ko atradu – atradu latviskās DZĪVESZIŅAS turētājus un daudzinātājus. Tas arī sakrita ar manu padziļinātu interesi par Raiņa atstāto mantojumu. Lasot viņa darbus pacentos izrakstīt citātus (skat. 1.pielikums. Ieskatoties pielikumā katram ir jāsaprot, kas tad ir TIE, kam Rainis ir kā kauls rīklē…).
Lasot lugas es redzēju lietas, kas vairumam ļaužu pagāja secen, proti, redzēju šo darbu dziļāko domu, bet īpaši Raiņa lugas”Jāzeps un viņa brāļi” zemtekstu… Patiesības labad jāteic, ka tieši šī luga bija kā pēdējais piliens ZEMCILVĒKIEM un Raini noraidīja no dzīves skatuves… Interesanti vēl arī tas, ka tad, kad VIŅI saprata lugas dziļāko vēstījumu, tad uz skatuves uznāca vēl viens literāts – Tomass Mans, kas sarakstīja grāmatu ar tādu pašu nosaukumu, bet jau pieturoties pie Bībeles sižeta(pasūtījuma darbs). Tā ir parasta prakse, lai novērstu uzmanību no GALVENĀ…
Protams izlasīju arī R. Dobrovenska grāmatu “Jāzeps un viņa brāļi”, kur galvenais varonis Jāzeps ir domāts kā Raiņa prototips. Nu tiešām tēlots tāds, kā būtu starp diviem dēļiem saspiests - plakans. Bija skaidrs, ka mērķis Raini novilkt no kalna lejā. Tas tā maigi izsakoties. Kad aizgālu uz LB namu, kur vārds tika dots autoram, viņš nejauši atzinās, proti, esot dzīvojis Krievijā, kur viņam esot bijis labi, bet tad VAJADZĒJA BRAUKT UZ LATVIJU, bet arī šeit viņam esot labi…Labi gan, jo bija saņēmis ļoti labi apmaksātu darbiņu, ko cītīgi pildīja…
Tāpat pēc īpaša ielūguma Latvijā (jau daudz gadus, vismaz sptiņus, iepriekš) tika uzaicināts Kirils Serebrjaņņikovs – režisorsu, lai uzvestu lugu “Raiņa sapņi”. Lai nekristu ēna uz “savējiem”, paaicināja režisoru no Krievijas, jo nav noslēpums, ka latvietis ir samērā lētticīgs, kas bieži vien notiek tieši ar labiem ļaudīm (Benjamiņš Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi”- lētticīgs, lai neteiktu …, bet Jāzepa brālis). Noskatījos iestudējumu Dailes teātrī un sapratu, ka ar ŠO drazu viss nebeigsies. Krievijā par šo režisoru rakstīja, ka TAS IR KĀ SŪDS VENTILĀTORĀ. Nu precīzi, ko lai te saka. Tā iznāk, ka neesmu kļūdījusies ne par mata tiesu, bet tikai skumji, ka sižeta autore bija no mūsu pašu vidus – tātad tautiete.
Jāatskatās būtu vēl un vēl uz tamlīdzīgiem gadījumiem, bet pagaidām pielikšu daudzpunktus. Savādi, bet manas aizdomas, ka Raini “cenšas nolaist”(no A.Pučes garadarba) apstiprināja arī citi notikumi. Ritēja jau 2018.gada pēdējie mēneši un te, grāmatu plauktos parādās jaunums - Māra Ruka grāmata “25 gadi sektā”. Domāju par ko būs šis stāsts, vai par reliģijām un to sektām… bet izrādās par korporeļiem Latvijā un pasaulē. Izlasu vienā elpas vilcienā un pārsteigums liels. Ieskatam tikai nedaudz citāti no grāmatas(skat. 2.pielikums).Te ir jāmin kā korporeļi tā masoni, jo kā vieni tā otri kalpo “buršu garam”…
Ko es gribētu piebilst pēc Armanda Pučes grāmatas izlasīšanas, ka pats svarīgākais par ko būtu skaļi jāteic ir tas, ka Rainis gribēja tautisku Latviju, kamēr TIE CITI sabiedrisku un internacionālu - tāpēc viņu izmantoja visi, bet viņš nederāja nevienam. (Šo domu izcēla A. Puče kā vienu no galvenajām.)
Vai kaut kas ir mainījies šobrīd? NĒ, NĒ un vēlreiz NĒ!!! Mēs arvien vēl esam buršu gara un masonu ciešos apkampienos un neko no tā, kas mums kā tautai būtu jānes rītdienā, jaunākā paaudze vairs nezina, jo nemāca kā sistēmu ne skolās, ne arī augstskolās, bet ja arī ir kāda informācija par svinamiem laikiem vai arhetipiem, tad ar nobīdi pa fāzi (Lieldienas, Jāņi) vai arī arhetipus nomaina pret svešo pienesumu (Jumi pret Miķeli) Dievaines nomaina pret Helovīnu utt. un tā bez gala. KULTŪRAS KANONĀ(LKK) nostiprināja tikai Jāņus, jo esot tikai paredzēti 13 ieraksti (kur pārējie Saules gadkārtas svinamie laiki? Varēja ierakstīt ar vienu teikumu- Saules gadskārtas astoņi svinamie laiki un lieta būtu darīta). LATVIJAS NEMATERIĀLĀS KULTŪRAS CENTRS (LNKC) savukārt, atteicās nostiprināt ar likumu Saules laikrita astoņus svinamos laiku un attiecīgi arī arhetipus, iesakot, lai iesniedzu tikai Jāņa dienas vainadziņu un tikai kopienas vārdā, bet ne tautas vārdā. Jāteic, ka pēc Konvencijas par NKM parakstīšanas valsts līmenī, ilgi domāja kā apiet latviešu tautas tradicionālo kultūru. Tika izstrādāts likums par KOPIENĀM un tad jau varēja sākt ar tradicionālās kultūras izkastrēšanu. Skaldi un valdi princips darbojas visās jomās un arī šajā – tradicionālās kultūras jomā. Un ko tad nostiprināja ar likumdošanu LNKC – nostiprināja siguldas spieķīti un vecticībnieku kāzu rituālu…
Jāteic, ka arī masoni rosina atteikties no tautības (skat. 3. pielikumu). Viss kā ļaunākajos murgos, bet notiek, notiek, un tad jau rodas jautājums, proti, KĀDĀ LATVIJĀ MĒS DZĪVOJAM???
Te ir vēl daudz kas palicis nepateikts, bet iesākumam pietiks. Paliek tikai galvenais jautājums – KAS atbalstīja un apmaksāja Armanda Pučes grāmatas “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi” izdošanu???
Jautājums paliek atklāts…
Irēna Saprovska 13.11.22. Jūrmalā.
Pielikums_1./ autora izcēlumi
Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, bet mums nau vieglāk. (KR 15, 231.)
Simtu gadu putekļos /Nost atmiņa nosmakusi. (KR 14, 64.)
Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, top uzveiktas ne vien caur varu, bet viltu.(KR 14, 96.)
Kad Imants nau bijis, – tad viņš būs.(KR 14,97.)
Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie
vai dogmatiķi – kosmopolīti. (KR,14 107.)
Imantam: Tu neesi tas, kā priekšā krīt zemē, bet tu tas, kā priekšā ceļas augšā un top
brīvs un liels, ne zems. (KR14,122.)
Imants. Divu kultūru pasaules:
1) senā, aizvēsturiskā maigā, brīva enerģija, nekoncentrēta,
2) kristīgā, liekuļotā, koncentrētā uzvaras gūšana. (KR14, 140.)
Tu neprātīgā tauta, vai tad mūžam
Tu ļausies ziedoties kā upurjērs?
Ver acis vaļā, negul`, piecelies . .(KR 15, 117.)
Pārgalvīgam būt, tas nozīmē būt brīvam. Brīvam būt, tas nozīmē būt pašam, būt stipram, lielam, centīgam, pieticīgam. (KR 14, 229.)
Tautai pašai jāizšķiras, jāizcīnās iekšēji, vai grib būt patstāvīga?(KR 15, 127)
Veca ticība jāatjauno, ne kristīga, sveša. Skaidra dabas ticība.(KR 15. 331.)
Ja arī visa tauta nedzīvo jauno lielo dzīvi, ja lielākā daļa vēl vecā parašā, tad tomēr jaunais jau ir uzziedējis, kad viņš parādījies nedaudzajos. (KR 14. 271.lpp.)
Jāuzmeklē vēsturē, kad bijuši laimīgi laiki, un tad jāizzina viņas cēloņus.(KR 14, 290.)
Mēs esam vēstures attīstības gaitā tikuši aizvien nelaimīgāki, un nu mēs gandrīz vairs
nevaram izturēt. Ir jānāk pārmaiņai: Viņa jāatrod.(KR 17, 248.)
Mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām.(KR 17, 67.)
Patiesība ir ļaudīm grūtāk saprotama nekā nepatiesība, jo patiesība ir organiska un dabiska un kā tāda meklējama un izlobāma. Nepatiesība turpretī ir mākslīgi taisīta un zināmam gadījumam un zināmai saprašanas spējai taisni piemērota.(KR 17, 200.)
Nē. Mēs spējam šo zemi ierīkot tik labi kā savas mājas. Bet jādara tas ir mums pašiem.
(KR 17, 205.)
Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai.(KR 17, 214.)
Tev dzīvē teiks visādos veidos: skaistais un labais ir augstākais, ar to apmierinies un nemeklē tālāk – nesaplūkā puķi, no ziņkārības dzīts. Netici. – Tevi grib noturēt pusceļā: ej līdz galam, kurš ir tikai patiesība.(KR 17, 226.)
Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa
dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja
vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas.
(KR 17. 238.)
Par reliģioziem jautājumiem nerunā patiesību tādēļ, ka tas ir bīstami. Jo reliģija nau sirdsapziņas, bet valsts valdības lieta.(KR 17, 253.)
Gribat tikt pie patiesības – mūsu patiesība.(KR 24, 59.)
Es novērsos no šīs patiesības, jo tā nebija taisnīga un tātad arī nevarēja būt īstā
patiesība.(KR 24, 63.)
Filozofiskās sistēmas dogmas bieži ir vienīgi pārpratumi.(Kr 24, 59.)
Pasaulē, kur viss dibināts uz meliem, patiesība var tikt lietota tikai par aizsegu mazām
veikala interesēm, nekas nemainās, ja šīs veikala intereses ir dvēseliskas. . Faktiski visu dara tikai aiz patmīlas un savtīguma, bet šajā sagandētajā melu pasaulē negrib un nevar to atzīt, citādi taču būtu bez maizes visi tie tūkstoši tikumības sargātāju, kā priesteri, dzejnieki un rakstnieki, prese, ideologi un vienkārši idioti, tiesneši un advokāti līdz ar policiju un administrāciju, un valsti utt.utt.(KR 24, 65.)
Runa nau par jaunas domas nojaušanu un domāšanu, bet par izdomāšanu līdz galam,
izskaidrošanu citiem. Tikai tā ir panākumi vēsturē..(KR 24, 73.)
Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš, garīgi zemāk
būdams, apspiež garīgi augstāk stāvošo.(KR 17, 253.)
Ir lielas netaisnības, kuras neviens nesajūt. Veseli laikmeti, t.i., simti miljoni cilvēku simtos gados nepamana netaisnību. Un tomēr par to lietu runā. Cik ļoti šaurs ir cilvēku prāts un cik kūtrs.(KR 24, 497.)
Tautai vajga būt kādas dzīves dziņas uz nākotni un kādas dzīvas atmiņas no lielas, lepnas pagātnes: tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba. Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs dzīvās dvēseles darbi kā tālāk darbīga kustība. Žīdus kā tautu uztura ne vien viņu pagātne, sena ticība, bet arī nākotnes dziņa uz mantas krāšanu: visa tauta ir liela kliķe, kompānija veikalam. Uz to mēs nevaram dibināt savu nākotni un dvēseli: mums nau tādu pagātnes mantojumu: dievticības un mantkārības kopojums: nau tādu vingrinājumu krāšanā un raušanā, nau to jau gatavo naudas krājumu. Bet mēs nevaram uz to dibināties arī tādēļ, ka šis pamats tomēr nau diezgan stiprs. Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu padziļināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju. . Senā ticība un tautas dziesmas var būt pamats lepnumam un pārākumam pār citiem. . Tas mūs saturēs kopā kā tautu, tas mūsu lepnums.(KR 24, 670.)
PIELIKUMS_2.
Šī grāmata ir par to, kāpēc pašreizējās Latvijas valsts iedzīvotāju labklājības līmenis ir kā spokains pretstats agrākajai pirmskara Latvijai. /6.lpp.
Esam apolitiskas, respektablas, akadēmiskas organizācijas. Ar politiku nenodarbojamies, dziedam vien dziesmas,” tā viņi saka, un tas ir gluži tāpat, kā mafija apgalvotu, ka nodarbojas tikai ar reģionālās olīveļļas tirdzniecību vien. / 5.lpp.
Latvijas “studentu korporācijas” nozīmē pavisam ko citu, nekā “studentu korporācijas” citās valstīs. Gan Eiropā, gan ASV tās nav Baltijas piekrastes dzimtbūtniecības laika atliekas. Latvijā “studentu korporācijas” pārtapusi par sociāli politisku sektu uz mūžu – ar aizklātu, necaurredzamu darbību, slepeniem lēmumiem, mistiskā un viņuprāt “visas zemes valdnieka”, visvarenā “buršu gara” pielūgšanu. / 5.lpp.
Korporācijās pastāv īsti sektantiska dalīšana: korporeļi – nekorporeļi jeb “mežoņi”, “izredzētie un pārējā masa.. /11.lpp.
Laikam jau cilvēki tikai šķita tik dažādi? “Mežoņi paliek “mežoņi”. Tos lieki nešķiro. Kā korporācijā noslēpumainā smaidā saka: : “Tā ir vien plebeju masa”. Tikai izredzētiem ļaudīm ir savas īpašas pakāpes – mums korporeļiem, korporantiem, “mūža brāļiem” un “māsām./12.lpp.
Korporāciju sektās uzskata, ka cilvēks vērtību iegūst tikai tad, kad iestājas kādā no korporācijām un rituālos solās “buršu garam”. Tikai tad viņš kļūst “īpašs”, “izredzēts”, “iesvaidīts” rēgainajās “zināšanās” un tāpēc pārāks par citiem. Tas ir liels pašapmāns. Un ļoti bīstams, ja cilvēki no korporācijām savāc politisko varu valstī./15.lpp.
Korporācijām nosaukumi raibi un maldinoši, no baronu atvasēm pārņemta tradīcija pēc pārvaldāmiem novadiem saukties./23.lpp.
Latvijas ierēdniecības spicē, ministrijās, Saeimā, valsts pārvaldē, LU rektorātā – visur, kur vien iestiepjas korporeļu tīkli, šīs sacensības augstprātībā ir ikdiena./32.lpp.
Bet kad korporanti ietiek valdībā un atbildīgās komisijās, savu uztveri viņi nu grūž iekšā valsts likumos, padara tos samudžinātus, nesaprotamus, absurdus, interpretējamus pēc “savējo” vajadzībām./34.lpp.
Korporācijas veido tīklus, iesaista arī “mūža brāļa” vai “māsas” ģimenes locekļus, ja tie sektai šķiet izdevīgi. Dara daudz, lai tavi “draugi” ir vairs tikai korporeļu vidē. Tomēr solītā ģimeniskuma vietā (un vērīgs cilvēks to diezgan ātri pieredz) korporācijās ir tikai aprēķins./ 45.lpp.
.. bet mums viņš ir ļoti kaitīgs!” Viņi runāja par Raini./87.lpp.
Mēs, visas Latvijas korporācijas, Raiņa bēres nolēmām oficiāli boikotēt.. Ar visādiem strādniekiem un žīdiem viņš pinās. Bija pret mums un pret vāciešiem. /88.lpp.
Izglābts no prastuma” studentu korporācijā nozīmē ko citu: par “prastumu” Lettoniā uzskata sirsnīgas, draudzīgi patiesas sarunas ar jebkuru cilvēku, ko korporeļi sauc par “mežoņiem”, “prastums”ir arī atsaucība pret kolēģiem, kursabiedriem, labestīgs humors. Tas viss ir “mežoņu prastums”. Nav “burša” cienīgi tā zemnieciski uzvesties. Tik “prasti”./108.-109.lpp
Tagad ļaudis kurn par Latvijas politiķiem, ierēdņiem, ministriem, kas nerēķinās ar tautu, neieklausās iedzīvotājos, neņem vērā viņu vajadzības, vien savtīgās interesēs darbojās valsts pārvaldē un nosaka valsts politiku. Daži vaino abstraktas “pasaules valdnieku” sazvērestības, daži “komunisma mantojumu” , vēl citi “pāris “oligarhus”, tad kaimiņvalsti Krieviju vai kapitālistu ASV. Bet viss jau ir tepat acu priekšā. Tas pats vecais korporelisms vai korporantisms, maskējies, skaistiem saukļiem nokarinājies. Jo lielāku varu korporāciju “brāļi” un “māsas” iegūst, jo lielāks cinisms un nabadzība veļas pār Latviju./136.lpp.
Tagad korporelisms Latvijā darbojas daudz slēptāk un rafinētāk, pieņemot dažādas politiskas un sabiedriskas maskas.. un nav pašlaik politiskā vara Latvijā vairs baltvācu dzimtkungiem , bet to garīgajiem pēctečiem- no korporācijām gan. Tie valsti pārvērš par ekperimentālu koloniju, inficē mūsdienu Latvijas politiku ar korporeliski dzimtbūtniecisko domāšanu, pret ko tā cīnījās neatkarīgās Latvijas dibinātāji./137.lpp
PILIKUMS_3.
Īpašs vēstījums kas bija atrodams mājas lapā www.amorc.lv – ATKLĀTĀ VĒSTULE PASAULES PILSOŅIEM.
----------------------------------------------------------------------
Atklātā vēstule pasaules Pilsoņiem
Ar šo atklāto vēstuli vēlamies vērsties pie jums, jo uzskatām to par vajadzīgu un nepieciešamu. Mēs labi saprotam, ka vārdi, kuri sacīti zemāk, netiks uztverti vienprātīgi un var izraisīt nesaskaņas, noliegumu un pat kritiku. Dziļi cienot uzskatu brīvību, mēs atstājam katram tiesības spriest par zemāk sacīto saskaņā ar katra pārliecību. Tālāk minēto vārdu nopelns būs vismaz tas, ka par tiem varēs aizdomāties gan tie, kas rakstītajam piekritīs, gan tie, kuri zemāk minēto noliegs.
Tieši izsakoties, mūs pārņem izjūta, ka Cilvēce atrodas kolektīvā neprāta varā un ka tā ir pazaudējusi visus orientierus: nožēlojamas, glupas, vulgāras un bezkaunīgas pārraides pulcē rekordlielas auditorijas; neveselīga ziņkāre sasniedz augstāko pakāpi; cilvēkiem liek domāt, ka dzīves jēga ir bagātībā un slavā - ja iespējams, ātri un bez piepūles sasniedzamā; vardarbība, jau visuresoša mūsu ikdienas dzīvē, tiek cildināta televīzijas kanālos un kino; masu mēdiji uzskata par savu pienākumu uzsvērt visu tumšāko, kas cilvēka dabā atrodams; par zvaigznēm vai māksliniekiem tiek dēvētas personas, kuru galvenā vērtība ir tikai tas, ka viņi šobrīd ir modē vai patīk pseido-elitei; jaunības kults kļūst postošs, tiek jaukti jēdzieni "humors" un "apsmiešana"; personības kults var būt salīdzināms tikai ar ķermeņa kultu; rupjības tiek augstu vērtētas, bet kultūra - šaustīta; bezkaunība, augstprātība tiek pielīdzināta tikumiem, un tā tālāk.
Finansiālā, ekonomiskā un sociālā krīze, kuru piedzīvo pasaule jau dažus gadus, nebūt nav tik neatkarīga no tā, ko iepriekš uzskaitījām, un būtu maldinoši to skaidrot tikai ar kļūmi izkropļotajā finansu un banku sistēmā. Tās cēlonis meklējams arī kopējā sabiedrības nekārtībā, konkrētāk valstīs, kuras tiek sauktas par "attīstītām". Ar reklāmas palīdzību, kura bieži ir melīga, kā arī ar daudzveidīgu kredītu palīdzību, cilvēki tiek mudināti patērēt par katru cenu un veidot dzīves ideālu, balstītu uz jēdzienu "iegūt", zaudējot izpratni par "būt". Līdzīgā veidā no naudas, arī virtuālās, ir radīts nesavaldīgas patērēšanas pamats. Tai laikā, kad naudai jākalpo par apmaiņas līdzekli, kas ļautu katram saņemt materiālā nozīmē nepieciešamo cienīgai dzīvei, tā kļuvusi par pašmērķi, kam nav nekādas saistības ar jelkādu ētiku. Neapšaubāmi, nauda nekad iepriekš nav bijusi tāds kritiena faktors, sabrukuma nesējs un sociālas nevienlīdzības avots. Šim jaunajam elkam ir neskaitāmi pielūdzēji alkatības un mantkārības valstī.
Daži no jums padomās, ka mūsu spriedumi ir pārāk bargi, pārāk negatīvi un pauž galēji pesimistisku skatījumu uz mūsdienu pasauli. Citi savukārt var uzskatīt, ka tas ir ideoloģijas reakciju turpinājums, kura mērķis ir nodibināt morālisku kārtību. Tomēr tas tā nav, jo mūsu filozofija liec mūs uz optimisma un pat utopijas pusi. Kas attiecas uz morāli, tad mūsu izpratnei par to būtu jābūt pieņemamai jebkuram gudram un ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam, jo tajā mēs redzam cieņpilnu attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem un pret apkārtējo vidi, kas nav nekāda moralizēšana. Tieši tāpēc uzskatām, ka mūsu Cilvēces stāvokļa novērtējums ir vienkārši reālistisks. Mēs turpināsim savu izklāstu, pieņemot, ka jūs minētajam piekrītat kaut vai daļēji.
Svarīgi saprast, kāpēc pasaule ir nonākusi šādā situācijā. Uzskatām, ka tas notiek tāpēc, ka mēs pakāpeniski grimstam galējā materiālismā un individuālismā. Šodien lielākais vairākums cilvēku uzvedas tā, it kā to dzīves mērķis būtu maksimāla materiālo labumu un juteklisko baudu gūšana, kas brīžiem nonāk līdz galējībām. Tā rīkojoties, tiek stimulētas cilvēka dabas pašas egoistiskākās šķautnes, tādas kā vēlme iegūt, valdīt, izlikties un tā tālāk. Tāpat tas veicina individuālisma un tā neizbēgamo seku – atsvešinātības pieaugumu. Bez tam ticēt Dievam vai runāt par Viņu ir kļuvis "nekorekti" un vecmodīgi. Devīze „katrs par sevi” ir kļuvusi par kultūru, bet ateisms - dzīvesveidu. Tas mūsos izraisa visdziļāko nožēlu, jo šāda attieksme ir pretrunā visas Cilvēces labklājībai.
Ja jūs piekrītat šādam redzes viedoklim, jūs piekritīsiet arī tam, ka nav citas alternatīvas šai "ellišķīgajai" spirālei, kā atgriezt Cilvēcei cerību par labākiem laikiem: nepieciešams tajā iedvest vairāk humānisma un garīguma, ko arī mēs cenšamies darīt, ar mūsu mācību un filozofiju. Mēs patiešām uzskatām, ka humānisms un garīgums ir pīlāri, uz kuriem ir jābalstās Cilvēcei, lai tā izkļūtu no tagadējā stāvokļa un spētu pacelties līdz līmenim, kurš ir cienīgs saukties par Civilizāciju. Ja tas nebūs izdarīts, vispārējā krīze, ar kuru ir saskārusies Cilvēce, vēl vairāk padziļināsies un novedīs pie vēl lielākām grūtībām, pārbaudījumiem un ciešanām. Šāds bija aicinājuma mērķis, kādu mēs izteicām „Rozes un Krusta Brālības pozīcijā”, Manifestā, kurš tika publicēts un izplatīts 2001.gadā. Ar vārdiem "iedvest vairāk humānisma" mēs saprotam, kas par neatliekamu ir kļuvusi nepieciešamība mūsu rūpju centrā novietot cilvēku un viņa labā virzīt visas cilvēka darbības sfēras: ekonomiku, politiku, zinātni, tehnoloģiju un tā tālāk Patiesi, kā gan var akceptēt to, ka XXI gadsimta sākumā miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu mirst no bada un dzeramā ūdens trūkuma, ka viņiem nav normāla mājokļa un jādzīvo nabadzībā, ka tiem nav iespējas saņemt medicīnisko palīdzību, jāstrādā necilvēcīgos apstākļos, ka viņi neprot ne lasīt, ne rakstīt utt. Ir jāpārtrauc jaukt jēdzienus "dzīvot" un "izdzīvot". Vēl jo vairāk tas ir bēdīgi un nožēlojami, zinot, ka kopumā Cilvēces rīcībā šodien ir vajadzīgās zināšanas un tehniski līdzekļi, kas ļauj minētās problēmas atrisināt. Tas ir tikai gribas jautājums.
Laika gaitā cilvēki radījuši pasauli, no kuras paši sevi ir izslēguši. Mūsdienu sabiedrībā esam kļuvuši pārāk atkarīgi no informātikas un iekārtām, kuras aizstāj cilvēkus tur, kur tam nav nedz nepieciešamības, nedz labuma. Rezultātā sabiedrība ir dehumanizējusies un no tās ir izveidota telpa izdzīvošanai, kur cerība piekāpusies un devusi vietu bezizejai. Interneta laikmetā cilvēki komunicē caur ekrānu, kurš atrodas viņu priekšā, un neatrod laiku aprunāties vienam ar otru. Rezultātā maz ir tiešām laimīgu cilvēku, daudzi atrodas stresa, trauksmes un depresijas stāvoklī, īsāk sakot, ir nelaimīgi. Bez jebkādām šaubām sabiedrības attīstības līmenis ir mērāms ne ar tās tehniskajiem panākumiem vai zinātnisko izpētes līmeni, bet gan ar visu tās locekļu reālu labklājību un prieku, kādu cilvēki jūt, dzīvojot visi kopā.
Pasaules savstarpējās saistības dēļ, neviena valsts, lai cik varena tā nebūtu, nevar šodien plaukt, ja tā neņem vērā citu – pašu mazāko un vājāko attīstību. Pasaule ir kļuvusi kā viena tauta, par ko mums būtu jāpriecājas, jo visu cilvēku likteņi ir savstarpēji saistīti. Jēdziens "Pasaules Pilsoņi" - tas nav vienkārši prātojums, bet gan realitāte, kuru vajag ņemt vērā visu un katra labklājības dēļ. Tāpēc, ja jūs neesat to vēl izdarījuši, mēs aicinām pārvarēt sevī individuālismu un nacionālismu un pieņemt "Rozenkreiceru Cilvēka pienākumu Deklarācijas" desmito punktu, kurš skan: „Katram cilvēkam ir pienākums par savu ģimeni uzskatīt visu cilvēci un rīkoties visos apstākļos kā pasaules pilsonim, savas uzvedības un filozofijas pamatā liekot humānismu”.
Būt humānistam nozīmē ne tikai strādāt visu cilvēku labā; tas nozīmē arī rūpēties par apkārtējo vidi, kurā dzīvojam un kurai jāpateicas par doto iespēju dzīvot. Jūs zināt, ka mūsu planēta var kļūt nederīga dzīvībai, ja nepārtrauksim tai kaitēt (klimata sasilšana, piesārņošana, mežu iznīcināšana, ekosistēmas izjaukšana utt.). Arī šajā ziņā Cilvēce ir apveltīta ar zināšanām un nepieciešamām tehnoloģijām, lai dotos pareizajā virzienā, tomēr mums trūkst labās gribas kā individuālā, tā arī kolektīvajā līmenī. No nākamo paaudžu redzes viedokļa mums nebūs attaisnojuma par to, ko neesam pratuši vai varējuši izdarīt. Mūsu nekonsekvence vēl jo vairāk ir noziedzīga, zinot, ka Zeme visu cilvēku acīs ir Radītāja šedevrs. Pat ateisti sliecas to dievišķot, tās skaistuma dēļ un dabas brīnumu dēļ, kādi sastopami visās valstīs. Pie tādas vienprātības, kāpēc mēs gaidām un kavējamies tās saglabāšanu darīt par vispārēji humānu lietu?
Sakot: „Iedvest vairāk garīguma”, mēs domājam, ka visu Cilvēku interesēs ir atjaunot saikni ar Dievu - šī jēdziena mistiskajā nozīmē. Mēs sakām: „Šī jēdziena mistiskajā nozīmē”, jo labi zinām, ka liela daļa no jums nekad nav piekritusi vai vairs nepiekrīt tam, ko šajā sakarā ir runājušas vai runā reliģijas, kuras mēs, protams, cienām. Gadsimtiem ilgi, ja ne tūkstošgadēm, tās attēlojušas Dievu kā Pārcilvēku, kurš valda debesīs un nosaka mūsu likteni, ieskaitot arī nāves laiku. Šādi reliģiju priekšstati mudina ticīgos pildīt Viņa gribu un meklēt glābiņu ar attiecīgās mācības palīdzību. Tomēr, kā rāda pieredze, šādas ticības izpausmes cilvēku nedara nedz labāku, nedz laimīgāku. Tas lielā mērā skaidro, kāpēc daudzi ticīgie attālinās no reliģijas un kļūst pat par ateistiem. Bet vai viņi tad kļūst apmierināti?
Piekrīt visi vai nē, tomēr katram no mums ir dvēsele un piemīt garīgā daba. Tādēļ cilvēks nespēj rast laimi ateismā vai materiālismā. Dieva noraidīšana, kas mūsdienās daudziem ir kļuvusi par ieradumu, noved strupceļā. Tad kas gan būtu darāms? Ir jāpārskata savi priekšstati par Dievu un attiecīgi jārīkojas. Kas attiecas uz mums, tad mēs Viņu redzam kā Saprātu, Apziņu, Enerģiju, Spēku (ne tik būtisks ir termins), kurš atrodas visa Radītā pamatā. Kā tāds Viņš izpaužas Pasaules uzbūvē, kā arī pašā Cilvēkā saskaņā ar nemainīgiem un pilnīgiem likumiem. Un tieši šo likumu izpratnē un ievērošanā meklējama laime, uz kuru mēs tiecamies. Ir pienācis laiks pāriet no "reliģiozitātes" pie "garīguma", pāriet no „ticības Dievam” pie „dievišķo likumu izprašanas”, tas ir, dabas likumu, vispārējo likumu un garīgo likumu izprašanas.
Nepieciešams pareizi izprast: nav runa par valsts pārvēršanu teokrātijā vai tās institūciju piemērošanu reliģiozam dzīvesveidam sabiedrībā. Šajā jautājumā sabiedrības raksturu pārstāv nepieciešamība, kura garantē politikas un reliģijas savstarpēju neatkarību. Mēs vienkārši uzskatām, ka Cilvēka likumīgā vēlēšanās uzlabot savu dzīvi materiālā aspektā ir nepietiekama lai viņš būtu laimīgs. Mēs dzīvojam uz šīs Zemes tādēļ, lai atbildētu uz garīgajām vajadzībām, kuras agri vai vēlu jebkuru cilvēku noved pie dzīves jēgas meklēšanas. No misticisma redzes viedokļa, mūsu šeit atrašanās pamatmērķis ir savas dievišķās dabas atskārsme un pastāvīga tās paušana mūsu spriedumos un uzvedībā. Citiem vārdiem, kā mācīja savulaik Sokrāts, mēs uz Zemes esam tādēļ, lai taptu pilnīgi un atmodinātu tikumus, kuri atdzīvina mūsu dvēseli. Tajā slēpjas mūsu esības jēga, mūsu kopējais uzdevums.
Protams, mēs nevaram pierādīt Dieva eksistenci. Tomēr Cilvēki ir daļa no pasaules, kuru tie spēj apcerēt un studēt. Un šī pasaule pilnīgi noteikti ir kāda cēloņa rezultāts, jo visam pastāvošajam ir arī savs sākums. Tā kā to vada likumi, kuri liek sajūsmināties pat zinātniekiem, no tā izriet, ka šis sākotnējais cēlonis ir pārsteidzošs un absolūti saprātīgs. Tad kāpēc nenosaukt viņu par „Dievu” un nemēģināt saskatīt tajā Saprātu, kurš ir universāls un bezpersonisks, esošs visa Radītā pamatā? Bez tam, ja palūkotos uz to, cik daudz brīnišķa un lietderīga ir radījis pats Cilvēks zinātnes, mākslas, literatūras, arhitektūras, tehnikas un citās jomās, ja padomātu par pašām cēlākajām jūtām, kādas viņš ir spējīgs just un paust (mīlestība, draudzība, līdzjūtība, sajūsma un tā tālāk), tad kā gan šaubīties par to, ka viņam piemīt kas dievišķīgs, tas ir, dvēsele?
Kā norādījām šīs vēstules ievadā, mēs cienām katra pārliecību un saprotam, ka daži no jums neizjūt interesi par garīgo sfēru tajā nozīmē, kāda šeit minēta, tāpat kā par reliģiozitāti. Tajā pašā laikā humānisma nepieciešamība šajā pasaulē lielākajam vairumam no jums droši vien būs pašsaprotama. Ir tikai viens veids, kā to sasniegt: nepieciešams, lai katrs cilvēks censtos kļūt par humānistu savos nodomos, vārdos un darbos, kas nozīmē visu labāko, kas ir mūsos, koncentrēt vispārējās labklājības sasniegšanai. Galu galā šeit mēs sastopamies ar nepieciešamību atmodināt un paust tos tikumus, kuri ir Cilvēka cieņas vērti, tikumus, kurus mēs uzskatām par pašu dievišķāko Cilvēkā.
Mēs atrodamies uz Zemes ne tādēļ, lai ciestu, pat, ja tas ir kāda hipotētiska pirmatnējā grēka dēļ, bet tādēļ, lai iepazītu laimi un pakāpeniski paceltos arvien augstākā apziņas stāvoklī. Un, ja pasaule jūtas slikti, Dievs šeit nav vainojams, tāpat kā Velns, kurš principā nemaz neeksistē. Vainojami paši cilvēki, no kuriem liela daļa rīkojas sava ego negatīvāko pamudinājumu vadīti, atbalstot egoismu, skaudību, neiecietību, vardarbību un tamlīdzīgi. Lai darītu pasauli labāku, viņiem ir jāiemācās pārvarēt pašiem sevi, jāiemācās izrādīt augstsirdību, nesavtīgumu, iecietību, nevardarbību utt. Kādā veidā? Pieliekot visas pūles, lai pārvērstu katru no saviem trūkumiem pretstatā - līdz brīdim, kamēr viņi nekļūs par „pabeigtiem” cilvēkiem. Tieši šai garīgajai alķīmijai vienmēr sevi ir veltījuši arī rozenkreiceri.
Neatkarīgi no jūsu reliģiskās, politiskās pārliecības un filozofiskajām idejām, ir fakts, kuram jūs nevarat nepiekrist: Cilvēks šeit ir tikai uz laiku. Kāds autors sacīja: „Pati brīnišķīgākā kapliča – tās ir dzīvo sirdis”. Kādas atmiņas jūs gribētu atstāt par sevi cilvēkiem, kuri dzīvo jums blakus vai jūs pazīst? Kādu mantojumu jūs vēlētos nodot mūsu laika bērniem un nākamajām paaudzēm? Kādu priekšstatu par sevi jūs gribētu aiznest sev līdzi pēdējā brīdī, pametot šo pasauli? Vai saprotat, ka atbildes uz šiem jautājumiem un jūsu sirdsapziņas vai dvēseles saturs, nosaka jēgu, kādu piešķirat dzīvei. Tieši tas arī parāda jūsu būtības dziļumu, to, kā jūs redzat sevi un citus.
No mūsu redzes viedokļa, mūsu dzīve nenoslēdzas ar to, ko pieņemts saukt par „nāvi”. Mēs uzskatām, ka nāve ir pāreja tīri garīgā pasaulē. Vēl jo vairāk, daudzi no mums ir pārliecināti, ka katrs cilvēks iemiesojas uz Zemes vairākkārtīgi, lai turpinātu savu attīstību un novestu līdz beigām savus centienus sasniegt pilnību. No šejienes jēga, kādu piešķiram savai dzīvei, jēga, kādu piedēvējam nāvei un nākamai dzīvei. Jebkurā gadījumā jūs piekritīsiet, ka tieši šeit un tagad top nākotnes pasaule. Ja jūs vēlaties, lai tā atbilstu jūsu dārgākajām cerībām un kļūtu visiem Cilvēkiem par miera, harmonijas un brālības vietu, apvienosim savas pūles Jaunas Cilvēces veidošanā, kļūsim par Jaunās Civilizācijas priekštečiem.
Lūk, ko vēlējāmies jums piedāvāt pārdomām. Mēs saprotam, ka izklāstītās domas pašas par sevi nav orģinālas, tomēr domājam, ka tās var nostiprināt kāda pārliecību, bet citu pamudināt pārdomāt augstāk minēto. Tāpat uzsveram, ka šīs idejas nepavisam nav jaunas. XVII gadsimta rozenkreiceri, ar kuriem mēs esam saistīti, runāja tieši to pašu. Tam par apstiprinājumu noslēgumā atgādinām Jana Amosa Komenska, kuru uzskata par JUNESKO garīgo tēvu, sacīto:
„Mēs gribam, lai cilvēki - kopā vai atsevišķi, jauni vai veci, bagāti vai nabadzīgi, augstdzimuši vai vienkārši, vīrieši vai sievietes - varētu pilnā mērā mācīties un kļūtu par pabeigtiem cilvēkiem. Mēs gribam, lai viņi būtu pilnīgi izglītoti un zinātu ne tikai vienu vai otru priekšmetu, bet arī visu, kas ļauj Cilvēkam pilnībā realizēt savu būtību, izzināt Patiesību, neļauj sevi mānīt, stimulē mīlēt labo un nepakļauties ļauniem kārdinājumiem, palīdz darīt to, kas ir jādara un dod iespēju izvairīties no nevajadzīgā, palīdz runāt ar visiem prātīgi; visbeidzot, vienmēr ļauj attiekties pret lietām, cilvēkiem un Dievu saprātīgi, nevis vieglprātīgi un nekad nenovirzās no sava mērķa: laimes”.
Ja uzskatāt, ka šī atklātā vēstule var ieinteresēt jūsu paziņas, brīvi variet to viņiem nodot. Ja turpretī nepiekrītat nedz tās idejām, nedz formai, aizmirstiet par to un izrādiet vienu no tikumiem, ko mēs vērtējam vairāk par visu - iecietību.
Vēlot jums laimi, sūtām visiem mūsu gaišās domas un Dziļa Miera vēlējumus.
A.M.O.R.C.
Franču valodas jurisdikcijas vārdā,
Seržs Tusēns, Lielais Maģistrs