PREZIDENTA LOMA LATVISKUMA STIPRINĀŠANĀ UN ILGTSPĒJĪBĀ
"Ētikas tilts" konference “Prezidenta institūcija nacionālā valstī”
Labdien ļaudis!
Vairāk kā 27 gadus mēs ejam pa R attīstības ceļu, bet... ir jāpiekrīt Brastiņu Ernesta savulaik teiktajam: „Latvju tauta vēl vienmēr staigā pa svešām laipām. Svešās laipas mēs laipojam kultūrā, politikā, sadzīvē, saimniecībā. Līgojas un grīļojas šīs svešinieku mestās laipas. Klūpam un alojamies mēs paši, pa tām staigādami.. Nē, mēs visi esam nomodā, mēs nebūt nesapņojam, bet tomēr, diezin kāpēc, staigājam svešos, bīstamos ceļus”. (Brastiņu Ernests LATVISKĀS LATVIJAS LABAD mājieni un aicinājumi (1925- 1935).
Lai arī šī doma izskanēja gandrīz pirms simts gadiem, tad, jāteic, ka tā ir aktuāla jo īpaši šodien, kad tautas un to kultūras ir globalizācijas apdraudētas un aizvien skaļāk dzird izskanam hamletisko BŪT VAI NEBŪT..?! Ja jautātu man, tad es atbildētu – BŪT, - bet tikai ar vienu noteikumu, ja tauta saglabās un nodos nākamām paaudzēm senču atstāto tradicionālo kultūras mantojumu, - kā materiālo, tā arī nemateriālo.
Vismaz divdesmit gadus veltīju tam, lai saprastu, pirmkārt, kāpēc mūsu tauta, kam pūrlādē zelts un sidrabs, ir tik neapskaužamā situācijā šodien, - svarīgi bija izprast cēloņus. Otrkārt - kā rast izeju bez vardarbības... paturot prātā tautas parunu: „Ar tumsu nav jācīnās, bet jāiededz gaisma!” Mēģināšu uzskatāmi, caur līdzībām, kas reizēm teic vairāk kā vārdu plūdi, norādīt uz cēloņiem un sekām, bet, galvenokārt, runāšu par to, kas darāms, lai šis BŪT gūtu reālu piepildījumu.
Vairākkārt esmu pievērsusies Hieronima Boska darbiem un šoreiz atkal lieku uzsvaru uz tiem. Triptihs „Siena vezums” (~1500 gads) simboliski attēlo cilvēces ceļu.
Attēlojot zemes dzīvi mākslinieks izmantoja flāmu parunu, ka „Pasaule ir siena vezums, no kura katrs cenšas paraut lielāku kumšķi”.
Kreisajā pusē redzam, kā tiek nomesti tautu Dievi no saviem augstumiem - tiek nosaukti par dēmoniem un centrā paliek viens „Dievs” – pravietis, kas iecelts dieva kārtā...
Centrālajā darbā, attēlots „siena vezums” - nopļautā zāle norāda uz „tukšo laiku”. Aiz vezuma soļo Romas pāvests un Imperators. Viens otru grūstot siena vezumam cenšas piekļūt vienkāršā tauta, cerībā iedzīvoties labumos. Mazāk veiksmīgie nokļūst zem vezuma riteņiem, bet mūki sarauš vairāk kā citi un krauj sauso zāli platos maisos. Labāk par visiem, šķiet, iekārtojušies tie, kas iemanījās uzkāpt uz vezuma. Tie ir mūziķi, dzejnieki un filozofi u.c., kas veiksmīgi pacēlušies virs zemes dzīves rosības - tie bauda dzīvi, bet arī viņi nav tik tālredzīgi, lai saprastu, kurp dodas vezums...
Trešā triptiha daļa ataino elli, proti, pilsētu. Tur zem sarkan-melnām debesīm, zem kurām nav Dieva svētības, notiek aktīva, bet bezjēdzīga rosīšanās. Bosa nelabie ir jautri un rosīgi darboņi, bet... kamēr vieni torņus uzcītīgi ceļ, citi jau paspēj nodegt. Viss paredzēts iznīcībai ieskaitot grēcīgās cilvēku dvēseles.
Lūk, te redzam galveno cēloni – tautām tika izjaukts to dzīvesveids un uzspiests svešs Pasaules uzskats – sveši arhetipi, svešs rits un rituāls. Dzīve apmeta kūleni...
Lūkosim tālāk - glezna "Ārprāta akmens izņemšana (muļķības dziedināšana)".
Atkal sastopamies ar simbolu valodu, proti, piltuve uz „ārsta” galvas simbolizē šarlatānismu. Mūķene, kurai uz galvas grāmata ir simbols neesošai gudrībai, kas spēj novirzīt no ceļa tos, kas tai uzticas.
Un tā redzam, ka nākamais solis bija dzēst pēdējo saprāta dzirksti, proti, atbrīvot no zināšanām par Dievu un Dieva laisto pasauli un pievērst ļaudis aklai ticībai – puspatiesībām, meliem, praviešiem un kultūrvaroņiem...
Kā raksturot to, kas notiek šodien?! Manuprāt, mūsu tautieši masveidā ir „izdziedināti no muļķības”, proti, atrauti no savas tautas Pasaules uzskata - no senču tradicionālā kultūras mantojuma - jēgpilnas dzīvošanas un, līdz ar to viņiem nav Dieva padoma, par ko teic Dainas. Brastiņa teiktais to apstiprina: „Ja pēc piecdesmit gadiem kāds kultūrvēsturnieks gribēs raksturot mūsu dienas, tad viņš tās raksturos kā padoma trūkuma laikmetu, kurā latvietis ir gan daudz darījis, bet tomēr nav zinājis, kas tam īsteni ir bijis jādara.”
Izskatās, - esam noripojuši kalna pakājē un ir jāglābj vēl glābjamais. Lai to veiktu, domās būs jāšķērso lieli laika meti, un jāmēģina izprast, ar kuru brīdi Dieva laistajā pasaulē sākās degradācija. Meklējot atbildi mani piemeklēja atskārsme, kas nāca pēc Virdžīnijas M. Fellouzas grāmatas „Šekspīra kods” izlasīšanas un Šekspīra lugas "Karalis Līrs" noskatīšanās Valmieras Drāmas teātrī 10.27.2006. Rakstnieces piedāvātā versija ir, ka Viljams Šekspīrs bija Frensis Bēkons – tas pārliecināja, jo šādus garadarbus var radīt tikai cilvēks, kam ir zināšanas un labi zināma arī galma dzīve. Rakstniece uzsver, ka Frensis Bēkons bija augsta ranga masons un arī Amerikas kolonizācija bija viņa projekts un ne tikai tas... Esmu sastapusies arī ar citām versijām, bet pieturēšos pie šīs, jo rakstniece veltīja vismaz divdesmit gadus, šķetinot šo visai sarežģīto dzīves gājumu.
Kas tad ir Karalis Līrs? Sapratu, ka darbam ir zemteksts un izrādījās, neesmu kļūdījusies. Te, tāpat kā lugā „Hamlets, ir sakars ar letu, bet kāds... (vairāk par lugu HAMLETS) Lugas saturs ir vienkāršs. Karalim Līram, kas saņēmis varu valstī pēctecībā, ir trīs meitas – divas sliktas, bet viena laba. Paliekot vecāks karalis vēlas viegli padzīvot. Lai šo vēlmi piepildītu viņš nolemj sadalīt savu karaļvalsti starp meitām, katrai piešķirot zemi valdījumā, vadoties pēc mīlestības lieluma, ko viņam velta katra no meitām. Divas izmanto tēva lētticību un glaimojot iegūst katra daļu no karaļvalsts. Bet trešā meita, runā patiesību, un tā tiek izprecināta aiz karaļvalsts robežām, nesaņemot mantojumā neko. Karalis vēlas 100 dienas dīkdienīgi pavadīt ar savu karadraudzi pie vienas no meitām un attiecīgi 100 dienas pie otras, bet... vilšanās ir liela. Seko izdzīšana, nabadzība, aklums.
Zemteksts... Karalis manto varu, bet nav saimnieks savā karaļvalstī, - nav Dieva padoma. Viņš nenojauš viltīgo meitu nolūkus un neizprot arī jaunāko meitu, kas ir patiesa pret tēvu. Visa tā rezultātā viņš zaudē cieņu savu tuvinieku un visas karaļvalsts acīs - nokļūst muļķa lomā. Bezjēdzīga ir tāda valdīšana, jo nenes labklājību ne pašam, ne citiem. Posts un tikai posts valda šādā karaļvalstī...
Manuprāt, šī luga ar laiku nav zaudējusi savu aktualitāti, jo šodien var saskatīt līdzību ar lugā pausto. Varas turētāji (vairumā valstu) ir Karaļa Līra līdzinieki – vienas dienas saimnieki jeb izsaimniekotāji, bet tautas daļa, bieži vien vērtīgākā, tiek atmesta kā nederīga un izraidīta, un kā izraidīšanas instruments kalpo LIKUMS, kas nesaskan ar tautas tikumu. Karš vairs nav vajadzīgs, jo ar LIKUMA spēku liec tautu pie zemes kā smilgu vējā...
Un tagad par galveno. Pētīju vēstures notikumus ar lielu atkāpi laikā, jo interesēja, no kura brīža cilvēce sāka ripot no kalna lejā. Palīgos ņēmu Saules gadskārtu ar astoņiem svinamiem laikiem – SAULES LAKRITI. Ir zināms, kā Ūsiņos, sākās vasara un arī saimnieciskais gads. Tad ierodas pats Ūsiņš - Saules zirgu braucējs ( zirgs ir Dieva spēka simbols). Ūsiņš ir saimnieks, jo Viņam piemīt ne tikai Dieva spēks, bet ir arī apveltīts ar Dieva padomu, tātad ir cienīgs būt valdnieks savā zemē un tautā.
Tālāk ņemot palīgos Ēģiptes mītus noskaidroju ar kuru brīdi tika izjaukta Dieva laistās pasaules kārtība. Un tā, Ēģiptē, pirms faraonu laikiem, bija Dievu laiki, kad pasaulē valdīja Dieva likumi un ļaudis dzīvoja saskaņā ar dabu – Dieva laisto pasauli - valdīja HARMONIJA, bet tad Sets, izmantojot viltu nogalināja savu brāli – gaismas dievību Usīru (Ūsiņu) un nosauc to par pazemes Dievu... Lūk - ar to brīdi arī sākas kosmiskā nakts. Tālākie notikumi jau vēsta, ka no Mezopotāmijas sāka izplesties hidra, kuras Pasaules uzskata pamatos bija DIHOTOMIJA (šodien to dēvē par vadāmo haosu), kas ir pretmets harmonijai. Šī hidra kā vēzis jau ir aptvērusi pasauli un, ja veselais organisms nepretosies, tad tas ir nolemts bojāejai...
Lai pārliecinātos par atklāsmes patiesumu, devos uz Latvijas Universitāti - astronomu mītni noskaidrot, kāds zvaigznājs ievada vasaru Latvijā. Izrādās, - mūsu platuma grādos vasaru ievada Līra zvaigznājs. Viss nostājās savās vietās. Nepārprotami, - Šekspīrs lugā izgaismo degradācijas galveno cēloni, proti, izvēloties valdnieku cilvēce vairs nevadījās no zīmēm un norādēm, kā tas aizvien vēl notiek Tibetā izvēloties garīgo līderi DALAILAMU - izvēloties labāko, viedāko un cienīgāko no tautas.
Var secināt: degradācija sākās ar dinastiju uznākšanu uz skatuves. Varu un troni mantoja pēctecībā un tā sākās mūžīgā cīņa par varu...tas bija pagrieziena punkts cilvēces attīstībā - sākās degradācija...
Faraoni, karaļi u.c. varas turētāji uzurpēja varu pat ja bija necienīgi vai pat nepieskaitāmi. Dinastijas varu sagrāba savstarpējās nežēlīgās cīņās. Tika rīkoti atentāti un izraisīti kari un revolūcijas, kas paņēma neskaitāmu ļaužu dzīvības.
Jāteic, - maz kas ir mainījies, ja nu vienīgi cīņas metodes un variācijas par tēmu, kā nogāzt kādas valsts valdnieku... Šodien var iebrukt citas valsts teritorijā vicinot demokrātijas lozungu, rīkot oranžas revolūcijas un novākt SEV nevēlamus valdniekus, vainojot tos neesošos noziegumos. Var iebrukt citas valsts teritorijā pasludinot, ka valstī ir teroristi un tml. Un viss notiek it kā likumīgi, it kā aizsardzības nolūkos...
Ir beidzot jāatzīst, - dzīvojam laikā, kad par valdniekiem vairumā gadījumu ir Karaļi Līri – kolaboracionisti, masoni, pašlabuma meklētāji. Par to liecina arī notikumi Latvijā pēdējos divdesmit septiņos gados. Un tā, kamēr mūsu zemē valdīs „Karalis Līrs”, mēs nīksim paši savā zemē un nelīdzēs arī lūgšana Manai Tautai (Palīdzi Dievs...), ko dzied Ieva Akurātere...
Tas viss ļoti atgādina Hieronima Boska gleznu "Muļķu kuģis" (apm. 1500 g.).
Gleznas pamatā ir sena alegorija, kurā pasaule attēlota kā kuģis bez mērķa, bet cilvēki tajā — neprātīgie, kuri nezina un kuriem vienalga, kur paši dodas, un kuri iznieko savu dzīvi, nododamies pasaulīgajiem priekiem. Kuģī ir gan garīdzniecības, gan laicīgās sabiedrības pārstāvji. Viens sēž uz sapuvuša zara, kas simbolizē baudu īslaicīgumu; koka galā atrodas pūce, kas ir cilvēces akluma, kā arī ķecerības simbols. Lauta un ķirši simbolizē jutekliskos priekus, ceptais putns — negausību. Par erotiskiem simboliem uzskatāma mūka un mūķenes dziedāšana kopā.
Un tikai tagad pievērsīšos šīsdienas tēmai -
prezidenta loma latviskuma stiprināšanā un ilgtspējībā...
Jāteic Brastiņa vārdiem: „Par kuru tautu nevalda paša vaļa,
par to valdīs vienumēr sveša vara”.
Te iederēsies ieskats Konfūcija dzīvē un mācībā (Īss ieskats A. Maslova grāmatā KONFŪCIJS ). Konfūcijs dzīvoja ~500.g.p.m.e. Viņa vārds ķīniešu valodā skan kā Viedais kungs, - viņš izmainīja ķīniešu kā tautas attīstību. Visa ķīniešu tikumiskā attīstība vienmēr ir uztverta kā Konfūcija atstātā mantojuma apgūšana un īstenošana, kur galvenās nostādnes bija,- rītdienā jānes senču atstātais kultūras mantojums, proti, dzīvei jābūt kā rituālam un rituālam kā dzīvei. Viņš mācīja dzīvot pēc rituāla, domāt pēc likumiem, pārvaldīt valsti saskaņā ar „Debesu gribu”. Konfūcijs mācīja ar „Dzeju kanonu”, rituāliem un mūziku un savās pamācībās viņš vismazāk bija filozofs, bet daudz vairāk – „Debesu gribas” interpretētājs. Runa nav tik daudz par cilvēku Konfūciju, cik par īpašu garīgu būtni, kura pildīja visas ķīniešu tautas senča – aizgādņa lomu... Un vēl, Konfūcijs runāja nevis par to, no kurienes radušies cilvēki, bet par to, kādiem viņiem jābūt, par viņu morālajām un ētiskajām kvalitātēm. „Cildenā vīra” tēls – kļuva par visas Konfūcisma tradīcijas simbolu uz ko tiekties.
„Cildeno vīrs”, iemieso sevī visas tikumiskās īpašības: vīrišķību un humānismu, patiesīgumu un cilvēciskumu, mērenību vēlmēs un uzticību, pienākuma un taisnīguma jūtas. Viņa ideāls atradās senā pagātnē, kuru dēvēja ne citādi kā par „cildeno senatni”.
Kas piemita senčiem, tam ir jāpiemīt arī viņu pēctečiem, un tātad cilvēki studē savas sākotnējās kvalitātes, „sevi mātes klēpī”.
- „Cildenā vīra” ideālam ir svešas aklas un palaikam pat nežēlīgas reformas;
- „Cildena vīra” domas vienmēr ir par augstāko... būtībā tā arī ir domāšana par
pašas kultūras jēgu – viņš ieaug senatnē, smeļas no tās;
- „Cildenam vīram” raksturīga īpaši bijīga attieksme pret vecākiem un senčiem... arī nepieciešamība nodibināt saikni ar senčiem, - sen aizgājušajām dvēselēm un tieši tas dod cilvēkam iespēju audzināt sevī „cildeno vīru”.
„Cildenā vīra” absolūtais iemiesojums ir pats valdnieks - viņš ir tas, kurš spēj sajust laikmetu saikni un nodot agrāko paaudžu gudrības. Ar savu klātbūtni VIŅŠ nodibina visu lietu absolūto līdzsvaru, harmoniju un saskaņu.
------------------------------------
Brastiņu Ernesta teiktais sasaucas ar Konfūcija nostādnēm: ”Lai Latvija taptu liela savos darbos, lai latvieša vārdu varētu godam minēt un ar lepnumu izrunāt, ir jārada kaut kas, kas ierobežotu patvaļu, laiskumu un nemākulību. Ir jāizrauga cilvēks, kuram klausīt, kā latviskā gara pilnvarniekam..Mēs nedrīkstam niekoties, mēs nedrīkstam velti šķiest savus spēkus, jo esam maza tauta, kuras spēki nav neizmērojami... Latvisko zināt, latvisko just un latvisko gribēt, vajaga nākošam latviešu varasvīram. Tad nākotnē pasaule apbrīnos latviešu tautu un mēs cienīsim sevi un viens otru.” Un citviet: „Tautas sakāmvārds klaji pauž savu patiesību: „kāds saimnieks, tāda saime”. Ražens saimnieks, ražena saime. Saimniekam jāsaimnieko arī ar savas saimes garīgām mantībām.”
Un te ir rodama atbilde konferences izvirzītajai tēmai – prezidenta loma latviskuma stiprināšanā un ilgtspējībā. Nenoliedzami – tā ir noteicošā šī brīža situācijā, bet... prezidents jāievēl tikai un vienīgi tā, kā to no aizlaikiem darījuši Tibetā, tam jābūt garīgam līderim!
Bet jāteic, ja šodien tautai uzticētu izvēlēt prezidentu, mēs piedzīvotu kārtējo vilšanos, jo izvēlētu TO, kas visbiežāk redzams TV ekrānos vai tiek daudzināts saziņas līdzekļos. Šodien kā tauta esam dezorganizēti, jo nav kopīga garīga kodola – LATVISKĀ DZĪVESZIŅA ap ko veidot SAVU PASAULI...Situāciju var mainīt izvēloties prezidentu – cildeno vīru. Tas varētu līdzēt veidot savā zemē visu lietu absolūto līdzsvaru, bet, galvenais, bijīgi attiecoties pret senču tradicionālās kultūras mantojumu, kas spoguļojas Saules laikritī - pavērtu iespēju latviešiem kļūt par lielu tautu citu tautu vidū - dzīvot harmonijā ar Dieva laistās pasaules likumiem un kārtību.
Pirmās brīvvalsts prezidenti daudzmaz atbilda tām augstajām prasībām, kādas tiek uzstādītas valsts pirmajai personai. Par Kārli Ulmani ir zināms, ka viņa valdīšanas laikā skolas un bibliotēkas netika iznīcinātas, tieši otrādi – viss zarojās un plauka, un tauta negāja mazumā, kā tas notiek mūsu zemītē. Par Kārli Ulmani ir daudz runāts un rakstīts, bet minēšu Jāni Čaksti un viņa rakstīto 1917. gadā, kad viņš izdeva brošūru "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss", kurā lasām: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”
Bet kā ir gājis mūsu zemītē šajos „brīvvalsts” gados. Ir jāatzīst, neviens no prezidentiem, kas pārstāvēja Latviju netika veicis likuma ierosinājumus, kas nostiprinātu tautas tradicionālo kultūru ...Tikai nedaudz pieskaršos šim jautājumam.
15.10.1998. Saeima pieņēma un 06.11.1998. stājās spēkā jauna Satversmes VIII nodaļa, kura veltīta Cilvēka pamattiesībām. Dotais Satversmes papildinājums aizstāja iepriekš pieņemto LR Konstitucionālo Likumu „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kuru bija pieņēmusi LR Augstākā Padome. Augstākās Padomes pieņemtajā Likumā 41.pants: ”Katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu.” Jaunajā Satversmes redakcijā, kura tika papildināta ar Cilvēka pamattiesībām.
Saeimas deputāti izbalsoja šo pantu ...
ŠO „nedarbu” var atrast tikai Saeimas arhīva materiālos – skat. zemāk.
I.Bišers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija). Cienījamie deputāti! Šā likuma ierosināšana katrā ziņā lielā mērā ir sekmējusi to, ka mēs esam ievērojami pastrādājuši, .. lai turpmāk mums nebūtu jāpiemēro Latvijas PSR likumi. Tomēr pilnā mērā tas nav izdevies - daži likumdošanas akti nevarēs tikt atcelti ar 1.janvāri. Tomēr mums tagad būs pilnīga skaidrība, ka ir tikai atsevišķi Latvijas PSR likumdošanas akti, kas vēl pēc šī datuma ir jāpiemēro. Tie visi būs konkrēti uzskaitīti. To ierosināja deputāts Kaksītis, un komisija to atbalstīja.
Un galvenais, vismaz divus sasaukumus sarakstījos ar Saeimu un rakstiski izteicu lūgumu Prezidentei Vairai Vīķei Freibergai (Prezidente 1999.-2007.):
1) veikt izmaiņas Civillikuma 51.pantā, papildinot ar vārdu Dievturība, tā ļaujot latviskai Dievatziņa būt to reliģiju skaitā, ar kuru savienībām MK slēdz attiecīgus līgumus, un tās var pildīt atsevišķas publiskas funkcijas un to izsniegtajām laulības apliecībām ir juridisks spēks.
Civillikums – pirmā daļa 51. pants (nav likumā teikts, ka tās ir tradicionālās, bet zvanot noskaidroju, ka tā tomēr ir! (Informācija no LR Tieslietu ministrijas sociālo un reliģijas lietu departamenta).
Civillikuma 51.pants noteic, kuras reliģijas skaitās TRADICIONĀLAS Latvijā un var slēgt līgumu ar MP, kas tām dod tiesības veikt krustabas, vedības un bedības kā arī to darbībām ir juridisks spēks, proti, ir tiesīgas izdot apliecības kam ir juridisks spēks
Latvijā tradicionālās reliģijas ir:
1. Luterāņi.
2. Romas katoļi.
3. Pareizticīgie.
4. Vecticībnieki
5. Metodisti.
6. Baptisti.
7. Septītās dienas adventisti.
8. Mozus ticīgie (jūdaisti).
2) veikt izmaiņas Izglītības likumā, kas dotu latviskajam Pasaules uzskatam jeb Dzīvesziņai - tikt pasniegtai kā izvēles priekšmetam - Dievturība vai kristīgās ticības mācība un/ vai ētika.
3) veikt nepieciešamās izmaiņas Reliģisko organizāciju likumā.
Visi minētie LIKUMU GROZĪJUMI tika pašu spēkiem izstrādāti un piedāvāti Saeimā izskatīšanai. Ilgstoši notika sarakste ar Saeimu – tās deputātiem, frakcijām, Ingrīdu Ūdri, Jāni Strazdiņu, MK ieskaitot, bet visi nodarbojas tikai ar atrakstīšanos. Beidzot lūdzām(Nod. ML) Valsts prezidenti ierosināt attiecīgos likumu grozījumus, jo bijām pārliecināti, ka viņai rūp tautas liktenis, bet... atbalsts netika saņemts... Tieslietu ministrija savukārt atbildēja, ka tas nav viņu kompetencē, bet ir politisks lēmums, tātad Saeimas un valsts prezidenta kompetence. Politisks lēmums izpalika... Nekādas reakcijas.
Un tad nāca apskaidrība. Rīgā bija apskatāma izstāde - MASONU VĒSTURE, un viņu Statūtos skaidri un nepārprotami bija rakstīts - iestājoties šajā organizācijā tās biedri apņemas - nekārtot nacionālos un sociālos jautājumus...
Tātad šie ļaudis, kas darbojas starptautiskās struktūrās, nekalpo valstij un tautai, bet KAM – to nav grūti izdomāt katram pašam ...Tas arī izskaidro visu, kas noticis 27.gadu laikā Latvijā un ne tikai Latvijā...
Nāk prātā Imanta Ziedoņa četrrinde:
Un pret savas tautasdziesmu cits nevar neviens,
Un pret savas tautasdziesmu var tikai savējie...
Pašu auklēti, pašu auklēti,
Pekainām(i) kājiņām(i)...?
Un te vairs nav ko piebilst, bet jāatzīst, ka tā valsts un tauta, kura pirmā sapratīs etniskās kultūras patiesi milzīgo uz evolūciju virzošo spēku, ātri panāks arī cilvēka cienīgu materiālo labklājību, bet lai tas notiktu, tad PREZIDENTAM – jābūt Ūsiņam, Saules zirgu braucējam un Dieva padoma turētājam – jābūt savas zemes SAIMNIEKAM šī vārda vislabākajā nozīmē.
Pateicos par uzmanību!
Ar Jums domās dalījās „Nodibinājuma Māras loks” dibinātāja Irēna Saprovska
