Ievērībai - citāti no grāmatas - Арье Барац „ ДВА ИМЕНИ ЕДИНОГО БОГА, Годовой круг чтения Торы", ГЕШАРИМ ИЕРУСАЛИМ 5764; Мосты культуры, МОСКВА 2004., ir tulkoti un norādīta lpp.oriģinālā. (Pasvītrojumus un izcēlumus veica pētījuma autore)

Un vēl, ir divas Toras – viena rakstiskā, bet otrā - mutiskā. Bez komentāriem pirmā nav izprotama. Šī iemesla dēļ izmantots darbs „Dva imeņi jedinogo boga. Godovoj krug čtenija Tori”, jo darbā ir komentāri Toras tekstiem visa gada griezumā.

GENOCĪDS - gr. genos dzimta, cilts+lat. caedere nogalināt, burtiski  ”dzimtas, cilts iznīcināšana” (. .) atsevišķu iedzīvotāju grupu iznīcināšana rasu, nāciju un reliģiska naida dēļ. Genocīds ir cieši saistīts ar fašismu un rasu teorijām, kas sludina rasu un nāciju naidu – tā saukto augstāko rasu kundzību un zemāko rasu iznīcināšanu (skat.- Rasisms).

RASISMS – reakcionāra, antizinātniska „teorija”, kas apgalvo, ka pastāvot  augstākas un zemākas, piinvērtīgas un nepilnvērtīgas cilvēku rases, kurām vēsturē esot kungu un vergu loma. Ar cilvēknīdēju rasismu vācu fašisti pamatoja agresīvus karus, lai iznīcinātu un nospiestu verdzībā citas tautas un nodibinātu savu kundzību.

HOLOKAUSTS - [ang. holocaust, fr. holocauste < lat. < gr. Holokauston < holos ‘viss’ + kaustos ‘nodedzināts’](. .) Pilnībā sadedzināmais upuris, tā dēvētais holokausts, kuru plaši praktizēja senebreju reliģijā.

Citāti no grāmatas - "UPURIS" - Latvijas ZA Filozofijas un socioloģijas institūts. Projekts „Kristīgo ideju vēsture un to mūsdienu risinājumi Latvijā un Eiropā.” Antoloģija, Rīga 1995,  (Turpmāk - U . lpp.)

Plašākā reliģiskā nozīmē upurēšana ir - darbība, kurā dievībai vai citai pārdabiskai būtnei tiek piedāvāta kāda materiāla vai nemateriāla vērtība, lai nodibinātu, uzturētu vai atjaunotu pareizās cilvēka attiecības ar dievišķo, neredzamo, pārdabisko sakrālo pasauli. (U.7)

Upuris: 1) pirmdzimtā upuris; 2) dāvanu upuris; 3) salīdzināšanas upuris; 4) atvietojuma upuris (iespējams dievībai upurēt pat ķermeņa šķīstību sakrālajā  prostitūcijā, kuras  garīgo turpinājumu redzam kristīgajā līgavas mistikā.); 5) upuru maltītes forma (upuris ir arī komūnijas kalpībā ar dievību. . kad nu upurētājs ēd no upura, tad viņš visos savos dziļumos savienojas ar dievību.) (U.22)

Dažādi var būt upurēšanas nolūki (U.7) (..) pamatojoties uz Israēla reliģijas priekšstatu, ka tieši asinīs ir dzīvība. Dzīvība- visdārgākais, vislielākais ziedojums. Tādā nozīmē saprotamas īpašas formulas: „Tas ir dedzināmais upuris” (Ex.29:18.42); „Tas ir ēdamais upuris” (Lev. 2:6.15); „Tas ir grēku upuris” (Lev. 4:21.24); „Tas ir svēti svēts” (Lev. 6: 18;7:1); „Tas ir mūžīgs likums” (Lev. 7:36;16:34) (U.28).

---------------------------------------------------------

It visur padziļinātajā dievbijībā pastāv vajadzība grēkus izpirkt un grēkus piedot (..) ka te ir runa ne tikai par dievības dusmu samierināšanu, bet ka pie katras padziļinātas dievbijības elementāriem pārdzīvojumiem pieder kāds pavisam patstāvīgs moments, proti, nešķīstības un vainas izpirkšanas moments (..) Taisni šai tendencei arī seko salīdzināšanas upuris, jo visā pasaulē asinis ir ar daimoniskiem spēkiem piesātināts faktors, kas it sevišķi piemērots nomazgāt vainu. Lai tikai atceramies Vecās Derības salīdzināšanas ritus, durvju stabu aptraipīšanu ar asinīm, derības šķirsta apslacināšanu ar asinīm etc. (Exod.12:21). Bez tam ar upuri ir savienota doma – kā augšā jau aizrādīts – par vietas izpildīšanu. Bet šinī sakarībā tas nozīmē to, ka upuris ar kādu svinīgu pārnešanas aktu pārņem un aiznes prom upurētāju vainu. Te aplūkojama grēkāža ideja (Lev. 16:21).(U.22)

Kāda tālāka forma, kas arī uzrāda domu, ka upuris atvieto upurētāju, ir ATVIETOJUMA UPURIS. Veselā vietā te upurē kādu daļu: piemēram, visas miesas un visas dzīvības vietā upurē varbūt tikai matus (no šejienes izcēlusies mūku tonzūra) vai tikai vienu pirkstu. Raksturīgā kārtā iespējams dievībai upurēt pat ķermeņa šķīstību sakrālajā prostitūcijā, kuras garīgo turpinājumu redzam kristīgajā līgavas mistikā. (U.22)

Izlīdzināšanas ideja  redzama grēku upurī (hatt`at), kas arī savienots kopā ar citiem upuriem. Izlīdzinājuma nozīme ir arī vainas upurim (ašām). Tos nes par izdarītiem grēkiem un pārkāpumiem īpašā veidā grēkus pārnesot – uzliekot upurējamam dzīvniekam. (U.28,29)

Grēks Vecās Derības izteikumos nav abstrakts jēdziens, bet izturēšanās veids, kas skatīts kā viela, kas cilvēku skar un padara netīru. Ar vielu upurī tas izlīdzināms. Ir vairāki vārdi, kas izteic grēka saturu vispārējā skatījumā – no nepaklausības Dievam līdz ļauniem un maldīgiem darbiem. Grēks ir atkāpšanās no Dieva un pretestība Dieva liktai svētai kārtībai, Dieva svētā vārda aizskaršana. Tāpēc vajadzīga izlīdzināšana upurī grēku apklāšanas, skaidrošanas nozīme (. . )Par nolūku un nozīmi nav īpašu izskaidrojumu, jo tas jau ir ietverts upurēšanas kārtības noteikumos, to pareizā izdarījumā – viss Jahves godībai. (U.29)

Uz Vecās Derības burtu raugoties, „ ir pietiekami, ja Dievs prasa upuri, - Israēlim ir jāpakļaujas”. (U.10)

Ābrahāma situāciju no teoloģiski eksistenciālām pozīcijām ir apcerējis dāņu filozofs Sērens Kirkegors darbā "Bailes un trīcēšana" (. .) Kirkegors šķir Ābrahāma rīcības ētisko jeb laiciski vispārīgo vērtējumu no reliģiskā, un, ja pirmajā gadījumā Ābrahāmu var saukt par slepkavu, tad otrajā – par ticīgo. (U.115)

Upurēšana nav identa apzinātai vardarbībai, tā ir kultūrapziņa un kultūrdarbības veids, kas saistīts ar cilvēcisku jēgu (..) Ievērojamais 20.gs. kulturologs T.Adorno, izsekojot upurēšanas tēmas caurviju Eiropas kultūrā, secina:” Civilizācijas vēsture ir upura apjautas (introversion) vēsture. Citiem vārdiem – tā ir atsacīšanās vēsture. Katrs, kurš atsakās, atdod vairāk no savas dzīves, kuru aizstāv.”To mums īpaši atgādina Kristus upuris. Tomēr upurēšanas ideja, kas parādās dažādās tēmās un variācijās, atgādina pamatpatiesību: upurēt drīkstam tikai to, ko paši esam radījuši (saudzēt mums vajag arī to, kas mūs ir radījis – dabu, tautu, cilvēci). . . (U.121)

Citāti no grāmatas - Арье Барац "ДВА ИМЕНИ ЕДИНОГО БОГА, Годовой круг чтения  Торы", ГЕШАРИМ ИЕРУСАЛИМ 5764; Мосты культуры, МОСКВА 2004.

Vēstures tiesa (97.-98.lpp.)

„Un teica Kungs Mozum: ieej (Bo) pie Paro, jo Es padarīju smagu viņa sirdi...(10.1) – Ar tādiem vārdiem iesākas nedēļas lasījums „Bo”, kas veltīts trīs ēģiptes sodiem, pēdējais no kuriem - pirmdzimto bojāeja – kas beidzas ar ebreju iziešanu no Ēģiptes. Pie kam zīmīgi, ka viens no ēģiptiešu pirmdzimtajiem tomēr neaizgāja bojā. Un tas bija pats faraons: „Bet tāpēc es atstāju tevi, lai parādītu tev manu spēku un lai darītu zināmu Manu vārdu visā zemē” (9.16).

Tā bija galvenā epizode sodā pār ēģiptiešu dieviem, kuru veica Visuaugstais Lieldienu naktī: „ES pāriešu šajā naktī Ēģiptes zemi un iznīcināšu katru pirmdzimto Ēģiptes zemē, no cilvēka līdz lopam, un veikšu tiesu pār visiem ēģiptiešu dieviem”(12.12). Faraons palika dzīvs tāpēc, lai personīgi pavēlētu ebrejiem: „ Pieceļaties un izejat no manas tautas vidus” (12.31). Tikai pēc tam, kad pati nešķīstība faraona izskatā pakļāvās Visuaugstajam, notika iziešana.

Iziešanu pavadīja lieldienu jēra upurēšana (закланием). Ar viņa asinīm tika smērēta durvju aila. Tā bija parole:tos, kas tā rīkojās,pēdējais sods neskāra.” Lai apēd gaļu, kas izcepta ugunī, ar neraudzētiem plāceņiem, tai paša naktī...(12.8) - pavēlēja Visuaugstais.

Lieldienu jērs un neraudzētie plāceņi. Kāda jēga ir ielikta šajos divos galvenajos komponentos, kas ievadīja iziešanu?

Auni Ēģiptē bija svēti dzīvnieki („ Lopu, kuru pielūdz ēģiptieši, mēs nesīsim kā upuri Dievam”, Šmot 8.22), bet nisana mēnesis zodiakā atbilst Auna zīmei. Tādā veidā pilnmēness nakts no 14 uz 15 nisanu ir laiks, kad tiek sasniegta šī zvaigznāja enerģētisko iespēju maksimums. Tāpēc lieldienu jēra nokaušana un apēšana bija daļa no tiesas pār ēģiptiešu reliģiju, daļa no tiesas pār faraonu. Ēģiptiešu dievestības šajā naktī tika pазвенчаны (nav tulkojuma).   

Bet ko nozīmēja neraudzētie plāceņi? Kāda jēga bija macai? Магараль пишет в "Гвурот ашем"(36) (nav tulkojuma), ka, „bija neiespējami izvest Israēli no verdzības ar starpnieka palīdzību, bet tikai pats Visusvētais, lai viņš ir svētīts, varēja to izdarīt. Un tāpēc Israēlis izgāja nevis laicīgā līmenī, bet tajā līmenī, kur laiks neeksistē. Visi priekšmeti pāriet un rodas, visi, izņemot Vissusvēto, kurš nav atkarīgs no laika. Un tāpēc ebrejiem bija aizliegta raudzēta maize, kuras pagatavošanai ir nepieciešams laiks, un ar likumu noteica ēst neraudzētus plāceņus”. Šajā sakarā maca ir kā liecība tam, ka iziešanas brīdī mūsu laikam pakļautā pasaule uz brīdi kļuva pārlaicīga. Bet kļuva pārlaicīga tāpēc, lai līdz galam pastāvētu un nekad neizzustu. Specifiskā laika un pārlaicīgā saskarsme iziešanas brīdī kalpoja jaunas vēstures sākumam. Pasaule sāka savu pastāvēšanu ne tikai tajā brīdī, kad izgāja no Radītāja rokām, bet arī tajā brīdī, kad ebreji izgāja no ēģiptiešu verdzības. Visādā gadījumā var teikt, ka tajā brīdī sākās cilvēces vēsture.

Jaunā ēra (98.-101.lpp.)

Šis dubultais vēstures sākums neizbēgami izvēršās arī dubultā Torā. Tas nav nejauši, ka Raši jautā: kāpēc Tora sākas ar vārdiem „Sākumā radīja”, bet ne ar vārdiem „ Šis mēnesis būs jums  sākums mēnešiem” , tas ir, ne ar pirmo bausli, ko ebreji saņēma pirms iziešanas?

Zīmīgi, ka šis pirmais bauslis, kas ebrejiem tika dots izejot no Ēģiptes, bija saistīts ar laiku, pie kam , ar piesaisti pie tiesas pār ēģiptiešu reliģiju: „Mēnesis šis lai būtu jums sākums mēnešiem...Šī mēneša desmitajā dienā, lai paņem katrs sev pa jēram utt. (Šmot 12.3).

Tiesa pār Ēģiptes dieviem, tiesa pār pagānismu vispār, sākās iziešanas naktī, un to var atzīt par cilvēces vēstures jaunu aizsākumu, jaunas ēras sākumu.

Šodienas cilvēce, patiesi, laiku skaita ne no pasaules radīšanas un arī ne no ebreju iziešanas no Ēģiptes. Šodienas cilvēce skaita to no Jēzus, kas dzimis Nācaretē, piedzimšanas. Bet neaizmirsīsim, ka pats Jēzus lietoja citu hronoloģiju. Konkrētāk – apvienotu divu jauno sākotņu hronoloģiju: visiem kopīgo, kas sākas tišreja mēnesī, un israēļu, kas sākās nisana mēnesī.

Grūti noticēt, ka cilvēce kaut kad atteiksies no kristietības iedibinātās laika skaitīšanas sistēmas – jo pārāk daudz ar to saistīts un guvis pielietojumu. Šīs laika skaitīšanas veids piespieda cienīt sevi visām pasaules tautām, ieskaitot ebreju tautu. Bet reizē ar to var cerēt, ka kādreiz  tautas ievēros, ka šī hronoloģija attiecas uz ebrejiem: konkrētāk – hronoloģija, kas apvienojusi pasaules radīšanu un iziešanu.

Lieldienu rakstos (grāmata, kurā stāstīts par iziešanu no Ēģiptes), ir teikts: „Kungs Dievs mūsu izveda mūs no turienes ar stipru muskuļotu roku. Ja tikai Visusvētais, svētīts lai ir Viņš, nebūtu izvedis mūsu senčus no Ēģiptes, tad mēs, un bērni mūsu, un mazbērni mūsu paliktu faraona paverdzināti Ēģiptē”.

Kādam šāds apgalvojums var likties bezgala naivs. Jo ēģiptiešu karaļvalsts jau sen kā neeksistē, kā tad ebreji būtu varējuši tur palikt līdz šodienai? Vai tiešām lieldienu rakstu sastādītājs nezināja vēsturi?

Un tomēr, ja ebreji nebūtu izgājuši no Ēģiptes, tad cilvēces vēsture būtu pilnīgi cita, tiešāk runājot, nekādas vēstures nebūtu vispār.

Ebreju vēsture - tā ir pasaules vēsture, tā ir vienīgā pasaules vēsture, kurā tādā vai citādā veidā iekļaujas citas tautas, bet kuras pašas par sevi, pēc savas dabas - dzīvo ārpus vēstures. Ebreji un tikai ebreji veido vispārcilvēcisko vēsturisko telpu.

TANAHs, ebreju tautas dzimtas hronika, vienlaicīgi ir arī pasaules vēsture(..) Un atbilstoši arī kopējā pasaules vēsture ir izprotama tikai kontekstā ar ebreju vēsturi, kontekstā ar šīs dzimtas hroniku.

Un kas vispār tiek saprasts kā vēsture? Vēsture - tā ir ilgstoša tiesa pār pagānu dieviem,tā ir iziešana no tās kosmiskās eksistences kurā iegrima cilvēks pēc viņa izdzīšanas no paradīzes. Un sākums šai iziešanai nolikts tieši ar ebreju iziešanu no Ēģiptes.

Mirče Eliade raksta:„ Galvenā arhaiskā cilvēka un tradicionālās sabiedrības atšķirība no mūsdienu cilvēka, kuru spēcīgi iespaidojis jūdu - kristiešu komplekss, ir tajā, ka pirmais jūt sevi nesaraujamā saistībā ar kosmosu un kosmiskiem ritmiem, kamēr otrā būtība ir saistīta ar vēsturi.      

Un tā, vēsture – tā ir iziešana no tās cikliskās eksistences, kurā Ādams bija nogrūsts(сорвался) pēc grēkā krišanas.

Ebreji kopā ar visu cilvēci turpina eksistēt dabiskās pasaules apstākļos, - tie ir spiesti darboties ciklisko struktūru iekšienē. Bet tai pat laikā „Israēlim nav likteņa”.

Cikliskā, kosmiskā pasaulē viss ir nolemts. Cilvēks neko nevar šajā pasaulē izmainīt, viņš var tikai pieslieties viņpasaules  patiesībām, kuras attiecībā pret viņu ir pilnīgi vienaldzīgas.

Vēsturiskā pasaulē – viss ir atvērts, viss pakļauts atjaunotnei, bet nākamības pasaule, patiesības pasaule vistiešākā veidā ir atkarīga no zemes dzīves.

Kosmiskā dzīve – tā ir dzīve, kas pilnībā reglamentēta no „augšas”.  Dzīve vēsturiskā – tā ir dzīve, kas tiek būvēta uz divu pasauļu savstarpējās atkarības nosacījuma: zemes un viņpasaules, patreizējās un nākamības.

GENOCĪDS  

Amaleks – Ezava mazdēls, kura piedzimšana aprakstīta mūsu nedēļas lasījuma  „Vaišļas” beigās: „Timna bija Ezava dēla Elifaza kara gūstekne jeb verdzene (наложницa) un dzemdēja Elifazam Amaleku”.(36.12).(*56)

(Piezīme: Amaleks  -  tā Torā nodēvēts Zaroastrs, bet principā apzīmē visas pagānu tautas )

Amaleks radās no tās pašas Ichaka upurēšanas no kuras radās arī svētā tauta, viņš nes sevī viņu dvēseles dāvanas un potenciālu. Bet tomēr viņš vērš visu šo potenciālu  uz naidu pret ebrejiem, pret Visuaugstā izredzētajiem. Viņš ar visu savu būtību nepieņem izredzētības ideju un redz tajā tikai vienu: rasismu, visļaunāko vispasaules sazvērestību. (*57)

Amaleks uzbruka Israēļu dēliem uzreiz pēc iziešanas no Ēģiptes, un Torā tika pasludināts karš ar viņu „no dzimtas dzimtā". (*56)

Starp citu, Austrumos eksistē vēl viena reliģija, kura māca par duālo pasauli. Un patiesi, pirmā valsts kuru bija jāšķērso Ābraama dēliem, kas bija dzimuši no Kturas, bija Persija. Pie šiem Kturas pēcnācējiem acīm redzot piederēja arī Zaratustra (..) (*57,58)

Duaālistiskā mācība atzīst dihotomisko (pretējs harmonijai) pasaules iedalījumu, bet tai pat laikā to radikalizē. Tā runā nevis par diviem Vienīgā Dieva vārdiem, kuri viens otru papildina, bet par diviem nāvīgi nesamierināmiem dieviem. (*58)  

Kad zoroastrisms  sastopas ar ideju par VIENĪGO DIEVU, tas uzreiz atpazīst tajā to pašu „ļaunuma dievu" ar kuru ir aicināts cīnīties.(*58)

Mums svarīgi atcerēties, ka pirmais bauslis bija saistībā ar iziešanu, ka mums tika teikts: „Es. . kurš izvedu jūs no Ēģiptes”, bet ne  „Es. .  kas radīja debesis un zemi”.(*92)

Tas atbilst priekšstatam, ka grēka nožēla par paveikto slepkavību Mozu pagrūda uz fantāziju - vēlmi kļūt par mesiju, kuram jāatgriež un jāatnes savai tautai brīvība un apsolītā vara pār pasauli.(*248)

Un atnāca Mozus un sasauca tautas vecajos, un izteica viņiem visus šos vārdus, kurus uzticēja viņam Kungs. Un atbildēja visa tauta runājot reizē: „Visu, ko teica Kungs mēs izpildīsim”. (Šmot 19.5-9)Vārdi: „Es esmu Kungs" noskanēja ebrejiem jau pēc tam kad viņi bija piekrituši pieņemt Toru, iepriekš nejautājot, kas tajā ir teikts.(*111)  

Ir rakst(агада), kuros teikts, ka Tora tika piedāvāta tāpat arī citām tautām.(*111)  

Un tikai Israels uzreiz piekrita. Tikai Israels atbildēja: „ Izdarīsim un sapratīsim”; tikai ebreju tauta pateica: „visu, ko teica Kungs, izpildīsim”. (*111,112)

Tādā veidā, Toras dāvinājuma pamtos bija likta ebreju tautas gatavība to pildīt neatkarīgi no tā, kas tajā ir rakstīts.(*112)

Cilvēce izrādās sadalīta divās viena otru papildinošās kopībās: Israēlī un tautās, sadalīts„svētajā” un „ ikdienišķajā".(*25)

Un tomēr pasaule ir sadalīta ne tikai svētā un ikdienišķajā, bet arī tīrajā un netīrajā. (*173)

Ir neapstrīdami, ka „ikdienišķais” ir saistīts ar „netīro”.(*55)

Ebreji - tā ir cilts, tas ir klans, bet garīgs klans, kurā cilvēks pieder nevis dzimtas totēmam, bet pasaules Radītājam.(*228)

(. .) tālākā vēsturiskā perspektīvē ikdienišķais izšķīdīs svētajā, tautas, kuras ir šī brīža pasaulē, pārvērtīsies ebrejos. Visa pasaule kļūs par Israēlu.(*175)

Kļūdama par Pasaules, Ebreju kultūra pārstāv to „ikdienišķo", kas šodien pirmo reiz visā vēstures laikā ir spējīgs adekvāti attiekties pret jūdaismu kā pret „svēto".(*52)

Tiešām, ortodoksālā ebreju pasaule ne tikai bauda demokrātijas un tehniskā progresa augļus, bet arī apjauš savu sajūgsmi ar eiropeisko civilizāciju un parasti atceras šai sakarā Īzaka vārdus: „Jēkaba balss, Ezava rokas"(27.77).(*42,43)

Savukārt Kabala  atzīst Ezavu par dēmoniskās pasaules patronu  jeb priekšstāvi.(*41)

Israēļu personīgais dievs stāv pāri likumiem, diktē tos. Pie pagāniem, otrādi, bezpersoniskie likumi tiek paaugstināti pāri dieviem un pāri cilvēkiem.(*38)

Traktātā  „ Roš Ašanda"(17. a) teikts: „ Israēļu noziedznieki un pasaules tautu noziedznieki nonāk soda vietā un tiek tur sodīti divpadsmit mēnešus. Un pēc šiem divpadsmit mēnešiem šīs dvēseles tiek sadedzinātas un izkaisītas pie ticīgo kājām, kā teikts: „ un mīdīsiet grēciniekus, jo taps viņi par pelniem zem jūsu kājām tai dienā” (Malahi 3.21).  Bet „minim”, nodevēji, „epikorosi”, noliedzošie Toru un noliedzošie mirušo augšāmcelšanos, atkritēji no ebrejības aiz bailēm no vajāšanas (. .) nonāk soda vietā un tiek tiesāti līdz dzimtas pilnīgai iznīcināšanai („le dorei dorot”), kā teikts: un izies un ieraudzīs ļaužu līķus, kuri atkrituši no manis, jo viņu tārps nenomirs, un viņu uguns nenodzisīs” (Isaija 66.24).(*277)

Šis . . . apgalvojums paredz mazākā mērā divus secinājumus attiecībā uz tautām. Pirmkārt, tas ļauj nonākt pie slēdziena, ka labdabīgo pagānu dvēseles netiek iznīcinātas, bet otrkārt, ka par savu pagānismu, tas kurš nav ebrejs (atšķirībā no ebreja), netiek sodīts. Un patiešām, visa otrā kategorija cietēju „līdz dzimtas beigām” sastāv tikai no vieniem ebrejiem (neskatoties uz to, ka neebreju liktenis kopumā arī tāpat tiek izskatīts). Pie kam šajā sarakstā īpaši uzsverams vārds „minim”, kas burtiski nozīmē „ zaimotāju šķiru ”, bet zem kuriem pirmkārt jāsaprot ebreji – kristieši, (. .)  no kā dabiski secināt, ka no pirmsākumiem kristīgā ticība, kas tik ļoti kaitīga ebrejiem, neuztverās jūdaismā kā kaitīga tiem, kuri nav ebreji. . (*277,278)

Jūdaismā, katrā gadījumā,tas ir burtiski tā: ja cilvēks atkāpjās no līguma ar Ābraamu un pāriet citā ticībā, tad viņa tuviniekiem  un radiem jānotur par viņu aizlūgums kā par mirušu.(*69)

Un tā, ir divi galēji Citādā tēli –  mīlestība un nāve. Atbilstoši ir arī divu veidu attiecības vispār pret visu citādo, tai skaitā arī pret citu kultūru. Tā var tikt uztverta vai nu kā manas kultūras nāve vai kā manas kultūras partneris.(*70)

Šajā iedziļināšanās (ieplūšanā) citā kultūrā, protams, ir jābūt konkrēti nospraustai robežai: ebrejam nav jāņem dalība „svešā dievkalpojumā”, bet atļautā robežās viņa interese ir ne tikai attaisnota, bet arī nepieciešama (patiesa). „Svētais”atrodas ar „ikdienišķo”dabiskā savienībā, „Svētais”un „ikdienišķais” nav iedomājami viens bez otra.(*70)

Svētais Pāvils, savā dramatiskajā Pirmajā sūtījumā Korinfiešiem sākumā, kad viņš citē Kungu: „Iznīcināšu gudro gudrību, un saprātīgo saprātu noliegšu ” un piebilst: „Tāpēc, ka mazāk gudrais, kas no Dieva, ir gudrāks par cilvēkiem un bezspēcīgais , kas no Dieva, ir stiprāks par cilvēkiem (. .) Bet Dievs izredzēja mazāk gudros, lai apkaunotu gudros, pasaules nevarīgos izredzēja Dievs, lai apkaunotu spēcīgos. Un no jauna, kā caur miglu un haosu (Иова ) mēs redzam norādi uz ebreju dievišķo sūtību  - gāzt esošo lietu kārtību un vispārpieņemto to norisi." (*111,112)