Uldis Punkstiņš / Ūsiņš atved sauli - Raksti - Raksti

Pāriet uz saturu

Uldis Punkstiņš / Ūsiņš atved sauli

Raksti
Publicēja ieeja raksti ·
Tags: UldisPunkstiņšŪsiņšsaule

Kas tas bija, kas atjāja ar akmeņa kumeliņu?
Tas atnesa kokiem lapas, zemei zaļu dāboliņu.

Katrs ir redzējis pelēkzilus mākoņus kā akmens klintis slejamies pamalē. Sevišķi iespaidīgi tādi kalni izskatās uz ausmas ( vai rieta ) debess liesmainā fona.

Mūsu senči apbrīnojami dzejiski aprakstījuši varenās dabas norises. Kas tas par „akmens kumeliņu”, ar ko Ūsiņš ierodas pie mums, kļūst saprotams, kad pievēršas latviešu un sanskrita, arī proto- indoeiropiešu valodās sastopamajām fonētiskajām (burtu) maiņām. Skaidrojumu tam dod Paliepu Jānis savā monogrāfijā „Latvju dainas un vedu himnas”. Šādās burtu maiņās viegli no akmens ( arhaiskais akmons ) rodas makons, tātad mākonis ( krieviski- kameņ ). Ne velti galli esot baidījušies, ka debess neuzkrīt uz galvas. Līdzīgu motīvu var atrast mūsu tautas pasakās. It īpaši tumšais gubu mākonis asociējas ar ābolainu zirgu vai debesu akmens ( sanskr.- ašman-am ) gūzmu, kam tuvojoties, zemei tiek auglīgs, svētīgs lietus.

Kad atjāj Ūsiņš savā ābolainajā zirgā, klāt ir sējas un pieguļas laiks, klāt ir vasara.

Dieviņš brida rudzu lauku ar pelēku mētelīti.
Kad izbrida, tad apsedza pelēkām vārpiņām.
Brien, Dieviņi, lēni, lēni – ļauj vārpām noziedēt.
Izbrien lāčus, izbrien smilgas, lai aug tīra labībiņa.

Fr. Bārda. „Ziedonis”- ( Raksti, 1.sēj., 75.lpp. )

Caur birzi brauc ziedonis- mirdzošs un balts
Dzeltainiem pieneņziedu ratiem.
Līkst bērzi vēsmā un sveicienu šalc
Zaļu tauriņu pilniem matiem.
Met skatu viņš eglienā- aizdegas
Plīvošās sveķu svecēs viss sils;
Met pļavā- un zālītē nolaižas
Bezdelīgu actiņu mākonīts zils.
Atbrauc pie dārza un apstājas,
Zelta grožus ap liepu sien.
Sniega kupenās ābeles ierokas,
Ziedonis apsnidzis cauri brien.
Uz sliekšņa sēd meitenīts zeltgalvīts;
Tam ziedons čukst klusu, kā būtu
Lūpās pusuzplaucis vizbulīts:
„Saule tev sveicienus sūta!”

Uz salmu jumta bezdelīgas rindā čivina
Un zilās spārnu uguntiņas plivina.
Nāc nākdama, vasariņa, visi ļaudis tevi gaida:
Gaid arāji, ecētāji, gaid miezīšu sējējiņi.
Arājiņi, ecētāji sasēduši kalniņā,
Cits uz citu vaicājās – vai būs silta vasariņa?
Arājiņi, ecētāji, velkat garus birzumiņus:
Īsa būs šī vasara – zemu dzied lakstīgala.

Fr. Bārda. „Arājs – Druvā” - ( Raksti, 1.sēj., 107.lpp.)

„Ai, zeme kūpošā, tu brūnā mātes krūts!
Kad tava vēsā valgme aizskar manas kājas,
man puķēm piebirusi upe ausīs dūc
un mīksti zaļi stiebri acīs virinājas.
Ai, zeme, visas manas ilgas, sāpes, prieks
uz tevi krīt kā siltais lietus pavasarī.
Man tava smarža sapņos tin kā bērnu miegs,
un tavi oļi mīļi man kā zvaigžņu bari.
Ai, zeme, zaļu brīnumu man pilna tu
kā tumšais teiksmu ezers zaļu dzelmju piļu.
Un, kad es krēslā veļu pirmo velēnu,
es tevī smieklus dzirdu kaut kur dziļu, dziļu.”
Un spoži lemeši reiž šķiļot uguntiņas.
Uz zila dzīpara virs galvas cīruls trīc.
Zem kājām šņācot brūna velēnčūska tinas,
un spārniem sarkaniem pār mežu laižas rīts.
Uz baltiem kumeļiem steidz ziedoņvēji garām,
un zariem dzeltainiem no birzes bērzi māj.
Pār vagu kāpjot, atjūk mati pavasaram
un līstot velēnas ar zelta palti klāj...
Pa pļavu linu kreklos mākoņsievas līgo
un, rokās sadevušās, baltā virknē dej.
Un dzīves prieks visapkārt mirdz un kokles stīgo
un siltu laimes straumi visās dzīslās lej.

Ūsiņš ir gaismas vedējs- Saules stūrmanis un kamaniņu turētājs. Viņš iejūdz zirgus ratos un pie Dieva durvīm gaida Sauli, lai tā sāk savu braucienu pa debess loku.

Kam tie zirgi, kam tie rati pie Dieviņa namdurvīm?
Dieva zirgi, Dieva rati, gaid’ Saulīti iesēdam.

Rigvedās ļoti liela vērība pievērsta dvīņu brāļiem Ašviniem (sanskr.- ašva- zirgs), kas ir gaismas (Ušas) vedēji. Viņu māte Saranyī ir arī pirmo cilvēku- dvīņu Jama un Jamī māte. Arī Rigvedu Ašvini, kas būtībā ir Rīta un Vakara zvaigznes, brauc zelta ratos, kurus velk zirgi vai ērgļi. (Šeit vietā būtu piezīmēt, ka Ušas māsa ir Nakta -Nakts). Kā Ašviniem, tā Ūsiņam gaismas saucējs ir gailis. Gaili ziedo Ūsiņam. Savukārt ashvamedha ir zirgu ziedošana, kas ir Saules kulta sastāvdaļa. To izdara karaļi, turklāt ziedojamie zirgi ir balti. Ašvinus dēvē par Jātniekiem, tāpat arī par Jūras dēliem, jo viņu izcelsmi min kā sakarā ar zirgiem, tā jūru. Ka tas tā arī ar Ūsiņu, paskatīsim tālāk.

Uša ir Dyaus, tātad- Dieva meita ( arī Divo duhitā- ušra. Leiši saka, ka viņu Auszra ir Dievodukte. ), kas, tāpat kā grieķu Atēna, dzimusi no viņa galvas.

Ak, uzausti jel, Ušas nemirstīgā,
Spožos ratos, balvas dalīdama!
Paklausīgie zirgi lai tevi atved,
Tavi zelta zirgi platkrūtainie.
Kā sieviete, durvju siksnu noņemdama,
Ušas nāk, ganību pavēlniece.
Dzemdinādama gaismu, laimīgākā,
Līdz debesu un zemes malai izplezdamās.
Dēļ jums piesaucu mirdzošo Ušas,
ieņā dāvājiet viņai slavas dziesmu!
Medu dodot, debesīs lūkodamās,
Apspīdēja plašumu brīnumainā. Rv.III.61.,/2,4,5/

Ušas tērps ir gaisma. Latviešiem tā ir Austra, austrumi, ausma. Arī dainās parādās Ūšas vārds, kas ir Ūsiņa sieva, un viņa divi dēli- dvīņi.
Vecākos latvju aprakstos šur tur Ūsiņš tiek minēts kā bišu dievs, bilstot, ka tam ziedojuši karašas, likdami tās uz stropiem, bet vienīgā daina no 250 dravniecības dainām, kur minēts Ūsiņa vārds, drīzāk liecina par viņu kā turības veicinātāju, sevišķi, ja ņem vērā viņa saistību ar Jumi, ko jau pieminēju:

Ūsiņš jāj pār kalniņu, bišu strops padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīrs, nāc manā dārziņā.
Nāc manā dārziņā bišu stropus aplūkot.

„Baltijas Vēstneša” pielikumā 1889.g. 23.Nr. tiekot minēts, ka Galgauskas pagasta Ūsiņu mājās uzstādīts no akmeņa izcirsts tēls ar bitēm uz krūtīm un galvas. Saimniekam bijuši labākie zirgi novadā.

Palūkosimies, kas ir Rigvedu Ušas pārziņā.

Sārtie zirgi spožajiem parādījās,
Ušas mirdzošo šurpu atvezdami.
Daiļaviņa brauc ratos izgreznotos.
Bagātību dod tā goda ļaudīm.
Taisnīgākā no taisnīgākajiem,
Dieviete no dieviem, dižas cieņas vērta...
Lai cietokšņus grauj un mums dāvā govis!
Mauj gotiņas maudamas Ušas pretī.
Dāvini govis, vīrus, tādas mantas,
Zirgus, kārumus dāvā tu, ak, Ušas!
Upursalmus neatļauj izniekoti!
Sargā mūs visus ar savu žēlastību! Rv.- VII.75.,/ 6.-8./

(Rakstot iedomājos, ka tas, ka pievēršos salīdzināmam momentam, t.i., salīdzinu Ūsiņu ar Ušas un Ašviniem,- lai gan tas man šķiet interesanti,- izriet no latviešu mazvērtības kompleksa. Mēs laiku laikos esam gribējuši kam līdzināties- angļiem, vāciešiem, jo- kas nu mēs par tādu tautiņu. Meklējot pārklājumus un paralēles ar seno Austrumu kultūrām, mēs it kā pašapliecināmies, nomierinām sevi. Patiesībā indiešiem vajadzētu pētīt un salīdzināties ar mums, nevis otrādi,- ņemot vērā pēctecību. Tomēr, tikai pateicoties rakstītajam sanskritā, varam apjaust mūsu mutvārdos izsacīto. Ievērojiet arī iepriekšējā rindā blakus esošajos vārdos fonētisko tuvību: rakstit- sa(n)skrit .)

Daina, kas apraksta Saules ierašanos rītausmā, arī apliecina, ka tā nes līdz skaistumu, prieku, turību:

Saule kokles skandināja austriņā sēdēdama;
Dieva dēli danci veda ūdra, bebra kažokos.

Ūsiņam gaili kāvu deviņiem cekuliem,
Lai aug mana miežu vārpa deviņiem žuburiem.

Tautas tradīciju aprakstos gaili Ūsiņam ziedo puiši, īpaši domājot par zirgiem; meitas savukārt, rūpējoties par govju labklājību, ziedojušas vistu.
Ūsiņam zirgi zviedza, man jājot pieguļā;
Māršavai govis māva, man ganos izdzenot.

Vēl Ūsiņam uz ziedokļa liek svārkus, jostas, olas.

Ūsiņš jāja pieguļā, piecas olas vācelē;
Kas būs šam, kas būs tam, kas guntiņas kūrējam.

Bet, lai „guntiņas kūrējam”, guļot pie uguns, nedegtu drēbes, ugunskurā jāmet drēbju lupatas. „Pieguļnieki ugunī met kādu autiņu, sacīdami: „Tas Lauram!””

(Šo lasot, atcerējos latviešu pasaku, kurā vecīša (Dieviņa) šķiltavu uguns palīdzēja nokalpinātajam puisim pie salmu, graudu un pelavu nošķiršanas. To vien vajadzējis teikt kā - „Lēnām, Laurīt!” Tā tad nav nejaušība. Laikam arī mūsu slaveno kūlas dedzinātāju rokās nākušās šķiltavas nav īstās, kam klausītu „Laurītis”. Tā arī pasakā - kad pie šķiltavām ķēries pats negantais saimnieks, tam viss nodedzis... )

Rītā peldina zirgus - kurš agrāk, tam tie labāki padodas. Šai dienai par godu dara alu, cep maizi vai plāceni, gatavo olu pantāgu, kauj cūku. Kamēr vakarā ēda, uzsēja zirgam galvu pie mieta labi augstu, lai stalts. Ganu „aprumulēja”- tas pasargājot no odu koduma vasarā.
Bērīšami, kumeļami, kokļu stīgu iemauktiņi,
Kokļu stīgu iemauktiņi, zaļa zīda pavadiņš.

Pat bez melodijas šai dainā šķiet dzirdam mūziku, uzskata Andrejs Krūmiņš savā pētījumā „Par latviešu zirgiem”, „- bet tas, kas piedod zirgam, tāpat kā visam citam īsto lielumu, ir tā saites ar pārlaicīgo un pārtelpisko, ar kosmisko un mūžīgo. Šo īpaši lielo zirgu lomu baltiem ir saskatījuši arī citu tautu pētnieki...” („Labietis”, 81./2797/)

Laivu mīlēja skatīt zirga straujumā, norāda autors. Tāpēc to priekšgalus greznoja zirgu galvām. Tomēr tas deva ne vien žiglu gaitu, bet arī līdzēja laivai nonākt vēlamajā vietā: zirgs taču zina savu ceļu- uz mājām, uz tālām zemēm vai pat Aizsauli. Austrumu Gotlandes klintīs ir gravējumi, kuros zirgi velk laivu pretī saulei. Indoeiropiešu tradīcijās tekoši ūdeņi ir dvēseļu ceļš, bet stāvoši ūdeņi- to mājoklis.

Mūsu dainās Saule jāj kumeļā vai brauc zirga vilktos ratos, bet vakarā sēstas zelta laiviņā.

Kas to teica, kas redzēja, ka Saulīte nakti guļ?
Dienu brida zaļu birzi, naktī jūras ūdentiņ’.

Ābeļkoka laivu daru, abi gali pazelīti;
Dieva dēli jīrējiņi, Saules meitu vizināja.

Tie ir Ūsiņa dēli- Auseklis un Rieteklis, vai pats Ūsiņš- uzticamais Saules pavadonis visās tās gaitās.



Atgriezties pie satura