Metens kaktā sukājās,/ Pelnu dienas gaidīdams,

Kad atnāca Pelnu diena,/ Kules kāra mugurā.

• Matīsa diena. Katoļu kalendārā Matīsa diena ir 24.februārī, bet garajā gadā 25.februārī.  Kristiešu tradīcijā Matīss (ebr. matiatjāhu, matitjāh – „Jahves dāvana”, „Dieva cilvēks”, kurš tiek uzskatīts par vienu no 12 Jēzus apustuļiem un Mateja evaņģēlija autoru, ko mūsdienu Bībeles pētnieki gan apšauba.

Matīsa dienas latviskās tradīcijas folklorā ir maz atspoguļotas, tomēr te labi saskatāmas senās Kustoņu dienas iezīmes: tā ir jāsvētī, nedrīkst darīt noteiktus darbus, tai ir sakars ar kukaiņiem un čūskām. Tomēr 24.(25.) februārī Latvijā parasti vēl ir ziema, un kukaiņi vēl nemostas.

• Ģertrūdes diena - 17.martā. Ģertrūdes vārds cēlies no katoļu svētās Ģertrūdes, Niveles klostera abates VII gs., kas Eiropā pazīstama kā ceļotāju aizstāve.  

Latvieši svešādo Ģertrūdi pielāgo savai mēlei, un tad ir radušās vairākas nosaukuma variācijas - Gerdas, Ģērdas, Ģērdača, Ģerdutas, Ģerdrūtes, Jedurtas, Ģerdūte – saukta arī mazā kustoņu, kuņu, čūsku diena. Latviešu zemnieks šo dienu saistīja ar dažādiem kukaiņiem un zvēriem – mušām, odiem, ārpiem, čūskām, kurmjiem, lāčiem, kad tie mostas no ziemas miega.

• Benedikta diena - 21.martā. Katoļi svētajam Benediktam par godu svētī  21. martu, kas pēc jaunā stila  iznāk 3. martā, tātad nav pavasara punktā. Katoļu tradīcijā Benedikts (lat. Benedictus – „svētītais”) dzīvojis ap 480.-543.gadu, dibinājis MonteCassino klosteri Neapoles tuvumā.

Latvieši  bieži svešādo Benedikta vārdu pielāgojuši savai mēlei, tādēļ šo dienu vēl sauc par Bindu, Bindes, Binduļa, Bimbuļa dienu, Binduksi, Bindiksi. Tai ir galvenokārt Kustoņu dienu tradīcijas.

• Māras diena - 25. martā.Ap šo laiku kristieši svin Marijas pasludināšanas dienu, kas latviešiem asociējas ar izsenis pazīstamo Māriņu jeb Māru. Tā šī diena kļuvusi par Kāpostu Māras dienu. „Kāpostu Māre dabūjusi savu nosaukumu no tam, ka tā bijusi pazīstama kā Kāpostu diena.”(LFK 2,394 Cesvainē).

Kamēr pārveidoto Māras dienu svētīja pēc vecā, Jūlija kalendāra (tagad 7. aprīlī), senais ticējums bija saprotams, bet, kad ieviesa jauno Gregora kalendāru, tas kļuva dīvains – 25. martā bieži laukus vēl klāj sniegs.

• Lapu diena – 1. Maijā(citviet 3.maijā). To, ka latviešiem Lapu dienā bijuši kādi pavasara svētki, kuros liela nozīme bijusi kokiem, liecina kāds apraksts no Kurzemes, proti: „Vecos laikos pirmo maiju svētu turēja vecie ļaudis kā Lapu dienu. Viņi paņēma no ozola lapas, ko bija tēva tēvs dēstījis savā tīrumā zināmā attālumā, varbūt pus versti no mājas, ka neviens  netraucētu viņu Dievu lūgšanu vai citu kādu darīšanu; jo tad viņi, kad gāja uz ozolu, nerunāja ne ar vienu cilvēku un nestāstīja nevienam, kur ies, un, kad kādreiz satikās sieviete ar sievieti, tur naida neturēja, sagāja kopā, noskūpstījās, ne vārda runādama,  nometās ceļos un lūdza klusā valodā, ko kura grib.”

Īpašu paražu Lapu dienā nav saglabājies daudz. Šai dienā bijis spēks dažādām burvestībām. Latvieši zinājuši receptes veselībai un skaistumam.

• Urbāna diena - 25. maijā (pēc vecā stila). Dienas nosaukums cēlies no kristiešu svētā Urbāna, kas bijis Romas pāvests. Urbāns (Urbānuss) – no latīņu urbanus „pilsētnieks”. Eiropā svētais Urbāns kļuvis par vīnogu audzētāju un vīndaru aizbildni. Latvieši svešādajā Urbāna vārdā saklausījuši ko gluži pazīstamu, proti,Urbāni, mazi tārpiņi, kas zemi urbj. Kad rīta agrumā klēts priekša ir urbānu nobadīta, tad tai dienā mieži jāsēj, lai labi izdotos.

• Vasarsvētki ir kristīgās baznīcas Svētā gara izliešanas svētki, ko tā iezīmē piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām.  (plašāku skaidrojumu M.Šternas grāmatā SENĀ GADSKĀRTA – 213.lpp.)

Blakus Ziemassvētkiem un Lieldienas svētkiem Vasarsvētki ir trešie lielie kristīgie svētki, kuri ir baznīcas gadu svētku pusgada beigās un kuros mēdz ne vien pie mums, bet arī ārzemēs pušķot namus zaļumiem.”

• Debesbraukšanas jeb Krusta diena. Kristietības tradīcijā tā ir Jēzus Kristus debesīs atgriešanās diena (debesbraukšanas) pēc viņa zemes dzīves beigām. Tā notikusi četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās, tātad sestās nedēļas ceturtdienā pēc Lieldienām. Tad arī svin Debesbraukšanas dienu.

Ieviešoties kristiešu kalendāram, Debesbraukšanas dienā iekļuva tradīcijas ne tikai no Krusta dienas, bet arī no Kustoņu, Kāpostu, Pērkona un Jāņa dienas

• Vītus diena - 15.jūnijā. Diena savu nosaukumu ieguvusi no kristiešu svētā Vītus. Vītus  – sal. latīņuinvītus „tāds, kas negrib”; vītus „gribošs”.

Latviešu ieražās tiešu sakaru ar šo kristīgo tradīciju nav. Latvietis kristiešu sv. Vītus vārdā saklausīja sev ko pazīstamu, ka Vītus dienā jāplūc vītas  zāles tējai.

• Pētera  diena. Pētera diena – 29. jūnijā. Kristiešu tradīcijā tā ir apustuļa Pētera un Pāvila nāves piemiņas diena. Pēteris ar brāli Andreju ir bijuši zvejnieki Kapernaumā. Pēteris kļuvis par Jēzus sekotāju, bijis misionārs.   Vēlāko laiku leģendās Pēterim uzticētas debesu vārtu atslēgas...

Pētera vārds minēts arī Dainās, bet šim Pēterim nav sakara ar seno Pērkona dienu. Pētera dienas tradīcijas - Pētera diena seko drīz pēc Jāņiem– šinī dienā vēl turpina līgot.

• Latviešiem Vasaras Māras diena - 2. jūlijā.  Laidenes jeb Laiddienas nosaukumā var saklausīt latviešu „laist”, kas ir sens indoeiropiešu vārds (K.Karulis I,492). Šis ir laiks, kad viss ir iesēts un sastādīts, tagad tik jālaiž visam augt un briest. Laidenē Dieviņš laiž ne tikai augiem augt, bet arī dažu meitu pie vīra, jo šai dienai senāk bijis kāds sakars ar saulstāvjiem, ar veģetatīvo spēku cildinājumu (Laidene iezīmē ziedu laika begas). 16.gs.hronosts Baltazars Rusovs raksta, ka Jāņa, Pētera un Laidenes naktī visā zemē ir dedzinājuši prieka ugunis, dancojuši, dziedājuši un lēkuši.

Es, bagāta Ladainīte, / izlaid` rudzus, izlaid miežus,

Izlaid` rudzus, izlaid` miežus, /izlaid visu labībiņu.  17301

Laidenīte atnākuse / Izlaide rudzus, miežus;

Izlaidusi rudzus, miežus, / Izlaid meitas tautiņās.  17302

• Kristiešiem šī ir Marijas piemeklēšanas diena  - viena no Marijas kulta svētku dienām. Tās svētīšanu ievedis pāvests Urbāns IV 1389. gadā par piemiņu tam, ka Marija apmeklējusi Elizabeti, bet tā svētīta jau agrāk franciskāņu ordenī.  Saskaņā ar Jauno derību Elizabete un Zakārija bijuši Jāņa Kristītāja vecāki. Pie Elizabetes trīs mēnešus dzīvojusi Marija, kad gaidījusi piedzimstam savu dēlu Jēzu Kristu.

• Jēkaba diena - 25.jūlijā.

Katoļu baznīca Jēkaba dienu svētī par godu Jēzus apustulim, Jāņa brālim Jēkabam, kurš tiek uzskatīts par labības un ražās patronu.

Latviskajā Dzīvesziņā Jumis ievada Rudenājus un Jēkabs ir tikai iesēdies Jumja  krēslā...

• Septiņu gulētāju diena– 27. jūnijā un Septiņu brāļu diena 10. jūlijā. Senāk latviešiem šādas dienas nav bijis. Septiņi gulētāji, septiņi brāļi, svētie. Tie ir kristīgi jaunekļi, kas, pēc 5. gs. radušās leģendas, Efesā, valdnieka Decija (249. – 251.g.) kristiešu vajāšanas laikā paslēpušies kādā alā, tur iemūrēti, bet ķeizara Teodozija II (408.-450.g.) valdīšanas laikā, t.i., pēc apmēram 200 gadiem, uz laiku atmodušies, lai apliecinātu ar savu likteni un vārdiem mirušo augšāmcelšanos.

• Annas diena - 26. jūlijā. Annas diena seko tūlīt pēc Jēkabiem 25. jūlijā. Kristieši šajā dienā piemin Dievmātes Marijas māti Annu. Anna – no ebr. Chanah” žēlastība”, „žēlsirdība ”vai ebr. hēn” pievilcība”.

Latviešu tradīcijās tai nav savu īpašu ieražu, tā galvenokārt  tikai atkārto Jēkaba dienas tradīcijas.

• Labrenča diena  - 10. Augustā. Līdz 10.augustam kristieši atzīmē Labrenča dienu, kas nosaukta pēc svētā Laurentija, kurš šinī dienā 258. gadā sadedzināts uz sārta Romas imperatora Valeriāna valdīšanas laikā. Laurentijs – no latīņu Laurentius „vīrs no Laurentas pilsētas Romas tuvumā”, vēlāk arī „lauru vainagots”.

Latvieši šo pastāstiņu saprata tā, ka „Lārancs esot cepts uz oglēm, tādēļ Lārancī nedrīkstot uguni kurināt.”

• Bērtuļa  diena - 24. augustā. 24. augustā kristieši piemin Bartolomeju, kas ir viens no divpadsmit apustuļiem – Jēzus mācekļiem. Bartolomejs – no aramiešu bar – Tolmaj „Ptolomeja dēls”. Nedaudzie ticējumi par šo dienu atbilst Uguns dienas tradīcijām.

• Miķeļi – 29.septembrī.

Miķeļa dienu  kā baznīcas svētkus  ( līdz ar Miķaļa, Miliaēla kulta izplatīšanos) vispirms sāka svētīt A, bet ar 5. gs. arī R baznīcā. Turklāt pareizticīgie šos svētkus svin 8.novembrī. Ebreju angenoloģijā  Mihaēls tiek uzskatīts par vienu no augstākajiem sargeņģeļiem, apokaliptiskajā literatūrā tas vienmēr stādīts Dievam labajā pusē, un pēc katoļu baznīcas nostiprinātās tradīcijas tas tiek uzskatīts par dvēseļu vadoni paradīzē.

Latviešu buramvārdos (to vēlīnajā slānī, kur jaušama stipra kristietības un ebreju kabalistikas ietekme) tas parādās kā erceņģelis, parasti kopā ar Gabriēlu.

• Simjūda  diena - 28. oktobrī. „Urguču diena rudenī, veļu laikā Simjautā (Sīmaņa Jūdasa diena, 28.oktobrī).” Kristīgajā baznīcā 28. oktobris veltīts apustuļiem Simonam un Jūdam. Kalendāros šo dienu rakstīja saīsināti (Sim., Jūd.), no kā cēlies Simjūda vai Simjauta diena. Simons– no ebr. personvārda Šim`ōn: šama „klausīties”, „sadzirdēt”. Jūda –ebr. jehūdā - „viņš slavē Dievu”.

Latvieši  Simjūda dienai piedēvēja senās Urguču dienas tradīcijas. Mirušo garu mielošana pie pagānu tautām visā Eiropā bija tik izplatīta, ka kristieši bija spiesti piekāpties un iedibināt Visu dvēseļu dienu 2. novembrī.

• Katrīnas  diena – 25. novembrī.Līdz Katrīnas vārdam, kas ierakstīts kalendārā, sastopami tā pārveidojumi – Trīnes diena, Katriņa. Katrīna – no grieķu katharios „tīrs”. Katrīnās, kā jau Aitu dienā, cērp aitas.

Latviešu tautas tradīciju un kristīgās baznīcas uzskatu sajaukumā radušies pavisam dīvaini ticējumi, ka Katrīnas ir kustoņu svētki, jo tad viņi, cilvēkiem nezinot, naktī pulksten divpadsmitos ejot baznīcā. Ja nocērpot aitas priekš Katrīnām, tad viņas kaunoties kailas iet baznīcā.

• Barbaras  diena - 4. decembrī. Blakus kalendārā ierakstītajam Barbaras vārdam sastopam vēl tā pārveidojumus: Bārbanas, Bārbalas, Bārbales, Bārbas diena, Bārbaņu diena, Bārbanu vakars. Barbara -  no grieķu barbara „svešzemniece”.

Šīs dienas tradīcijas atbilst senajai Aitu dienai.  Barbaras dienā iet ķekatās. Lai gan vēlākos laikos Katrīna, Barbara vai Anna uzņēmusies rūpes par aitām, tomēr senākā aitu aizgādne ir pati Māra.

Kas tur spīd, kas tur viz  mana staļļa dibenā?

Svētā Māra aitas cirpa pazeltītām dzirklītēm.

• Andreja diena - 30. novembrī.Kristieši šo dienu svin par godu apustulim Andrejam, Pētera brālim, Kapernaumas zvejniekam. Andrejs -  no grieķu andreios „vīrišķīgs, drosmīgs”.

Andreja dienas latviskās tradīcijas visbiežāk atbilst netālo Ziemassvētku paražām. Senāk tādas patstāvīgas Andreja dienas nav bijis. Jūrnieka kalendārā 1909. gada 48. nr. lasām: „Par Andreja dienu, kura krīt uz 30.novembri, latviešu tautā senāk neko nedzirdēja minam, un arī tagad pie lauciniekiem tā liekas būt pavisam sveša.”

• Nikolaja  diena  - 6 decembrī. Pareizticīgie un katoļi šajā laikā svin dienu par godu svētajam Nikolajam, kura tēls laika gaitā ir saplūdis no diviem bīskapiem Nikolajiem, kuri dzīvojuši dažādās vietās un dažādos laikos, kā arī no antīkā Pestītāja. Šis tēls sāka izveidoties grieķu tradīcijā 6. gs. un beigās sasniedza tādu nozīmi, ka pacēlās pāri visiem svētajiem un nostājās dievmātes Marijas tuvumā.  No 9. gs. Nikolajs sāka iegūt popularitāti arī Rietumos. Tā kāNikolaja diena pēc Jūlija kalendāra (vecā stila) ir tuvu Ziemassvētkiem, tad sv. Nikolajs pārtop par Santaklausu jeb Ziemassvētku vecīti. Nikolajs – no grieķu nīkē „uzvara” + laos „tauta”. Kristiešu kalendāra ietekmē latviešu seno Zirgu dienu sākuši svinēt Nikolaja dienā.

• Lūcijas  diena  –13. decembrī.  Kalendārā ierakstīto Lūcijas dienu vietumis dēvē par Lasijas, Lasītes, Lasiņa, Luciāņa dienu . Kristieši šo dienu svin par godu svētajai Lūcijai, Sirakūzu moceklei, kas ap 300. gadu sodīta ar nāvi. Lūcija – no latīņu lux„gaisma”.

Šajā dienā  ieliktas senās Govju dienas tradīcijas, kas, šķiet, bijusi pāris mēnešus vēlāk, t.i., vairāk uz pavasara pusi.

• Jaungada diena  - 1. janvārī. Eiropieši Jauno gadu pārņēmuši no Romas. Gada skaitīšanu no 1. janvāra Romā ieviesta 153. g. p. m. ē. Šī diena nesakrīt ar saulgriežiem, un par lielākiem svētkiem to uzskata tikai sākot no m.ē. 4.gs. Gada sākuma svētki 4. gs. tika svinēti piecas dienas, kam pievienojas kristīgie Triju kungu svētki (Zvaigznes diena) 6. janvārī. Šajā laikā arī par Kristus dzimšanas dienu pieņem 25. decembri (seno romiešu saulgriežu dienu), un  viss svētku laiks kopā ir no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai.

Senie latvieši nepazina ne 1. janvāri, ne arī Jauno gadu. Tas ienācis Latvijā ar baznīcas kalendāru. Tā tas ir arī vēlākajās latviešu tradīcijās Latgalē. Vairums pierakstīto Jaungada ticējumu un paražu ir pārmantotas no Ziemassvētkiem.

• Triju kungu jeb Zvaigznes diena – 6. janvārī. Zvaigznes jeb Zvaigžņu diena ir tā pati Triju kungu diena. Kristieši  6. janvārī piemin trīs Austrumu gudros, kas, brīnumainas zvaigznes vadīti, tūliņ pēc Jēzus dzimšanas ieradušies sveikt jaunpiedzimušo Jūdu ķēniņu. Zvaigznes dienas latviskās tradīcijas galvenokārt pārņemtas no tuvējiem Ziemassvētkiem, lai gan jaušams arī kristīgās mitoloģijas iespaids.

Senāk latviešiem tādas dienas nav bijis.  

• Teņa diena – 17. janvārī. Uzskata, ka Teņa dienas nosaukums cēlies no katoļu svētā Antonija, kurš dzīvojis ap 250. – 356. Gadu un  bijis pirmais kristīgo mūku dzīves sācējs. Antonijs – no latīņu Antonius, varbūt no latīņu antiņus „priekšā stāvošais, priekšnieks”.

Vairākās Tenīsa dienas tradīcijās atpazīstamas Meteņu paražas. Latgalē šī diena vairs netiek ievērota, bet sv. Antonijam svin 13. jūniju.

• Bašķu diena. Kristieši 20. janvārī piemin sv. Sebastiānu, kas, saskaņā ar leģendu, bijis Romas ķeizara miesassargu virsnieks unsodīts ar nāvi. Rakstos sv. Sebastiāns minēts kopš 4. gs. Sebastiāns – no grieķu sebastos „godājams, svēts”. 2. februārī katoļi svin Marijas šķīstīšanās dienu, kas ir Marijas kulta sastāvdaļa. Marijas šķīstīšanas diena ieviesta ne agrāk kā 5. gs. Tā dabūjusi savu blakus nosaukumu – Sveču diena – no sveču iesvētīšanas rituāla.

Senajam latviešu kalendāram aizmirstoties, Govju dienas tradīcijas pārnāk gan uz sv. Sebastiāna (Bašķu) dienu 20. janvārī, gan uz Marijas šķīstīšanās jeb Sveču dienu 2. februārī.Svešādo Sebastiāna vārdu latvieši pārveidojuši dažādi un sauc šo dienu par Bašķu, Bošķu dienu, Bastijāni; minētas vēl arī Vābiāns, Zebastiāns, Vadža – Bastijāņa diena (19. janvārī).

• Sveču diena  jeb Marijas šķīstīšanās – 2. februārī. Visbiežāk lietojamais nosaukums ir Sveču diena, bet to sauc vēl par Svecaini, Grabenīcu, Grabnicu vai Gromnicu ( poļu gromnica – svece), kā arī ziemas Marijas dienu jebMarijas šķīstīšanās dienu.  

Kā vēstī Lūkas evaņģēlijs šajā dienā Marija ar Jēzu bērniņu pirmo reizi apmeklējusi Jeruzālemes templi; Tāpēc katoļiem tā ir Marijas šķīstīšanās diena. Savukārt pareizticīgie kristieši šo dienu saista ar Jēzus un Sīmena satikšanos Jeruzālemes templī un sauc to par satikšanās dienu.

Sveču diena Marija bijusi pa sešām nedēļām.  Tad baznīcā dega daudz svecītes. No tā paradums sveces liet un saukt par Sveču dienu. (LTF 76, 852 Mārupe).

Sveču dienā visbiežāk ievēro senās Govju dienas tradīcijas. Tik dabiski piekļauties latviskajai tradčijai šī diena varēja acīmredzot tā iemesla dēļ, ka februāris – sveču mēness, svecenis, bet vēl vispārinātāk ņemot – ziemas vidus – bija tradicionāls sveču liešanas laiks, kad tika sagatavoti krājumi visam gadam. Kolkā mēdza teikt: „Sveču dienu svinam svecēm un skaliem.”(LTT 29699)

Latgalē o dienu sauc GRABENICA – poļu gromnica = svece.

• Agates diena – 5.februārī.  5. februārī kalendārā lasām: Agate, senāk – Agata. Agata – no grieķu Agadhe – „labā”.

Šo dienu latvieši biežāk atzīmējuši tajos novados, kuros ietekmīgāka katoļu baznīca, t.i., Latgalē, dažreiz arī Kurzemē.

Aizvēsturiskajos laikos latviešiem tādas dienas nav bijis.