Labdien, konferences dalībnieki, draugi un domubiedri. Mēs esam atbraukuši no Latvijas un esam savas tautas senā pasaules uzskata paudēji - Dievturi. Mūsu augstākais uzdevums ir nest rītdienā savu senču atstāto garīgo kultūras mantojumu un tradīcijas, kas sabalsojas ar Dieva iedibināto pasaules kārtību jeb LIELO RITU.

Šīs konferences tēma ir Seno tradīciju un kultūru renesanse: problēmas un risinājumi tāpēc iesākumā vēlamies dalīties pārdomās par ETNISKĀS KULTŪRAS likteni Latvijā šobrīd.

Kā zinām, Eiropas tautu kultūras sakņojas pirmskristietības laika atsevišķu tautu kultūrās. Latviešiem kultūras mantojums vislabāk un vispilnīgāk ir uzglabājies tautas dziesmās, kas satur mūsu tautas ētiku un tikumus - te ietverta mūsu Pasaules un Dieva izpratne. Kopējais tautas dziesmu skaits tuvojas vienam miljonam vienību. Senā dzīvesziņa uzglabāta arī pasakās, teikās, dejās, rotaļās, ticējumos, gadskārtu norisēs un rituālos.

Dievturība – senā latviskā Dievatziņa, nav reliģija mūsdienu izpratne, bet gan dzīvesveids, kas sevī apvieno visus dzīves aspektus un attieksmi pret Dieva laisto pasauli – tā ir tautas dvēseles kultūra.

Ir pagājuši jau gandrīz divdesmit gadi kopš mūsu zemi dēvē par brīvu un neatkarīgu. Ņemot vērā, ka Dievturība ir visas latviešu tautas garīgais jeb nemateriālais kultūras mantojums (NKM), valdībai bija jāveicina tā nostiprināšana savā zemē. To it kā pieprasa arī Eiropas Savienība  Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kur teikts: „ . . globalizācija rada nopietnus draudus NKM, veicinot tā degradāciju, izzušanu vai iznīcināšanu. .” (likums Latvijā stājies spēkā 2004.gada 16. decembrī),

Viss it kā būtu skaidrs, bet jautājumi, kas skar tautas garīgo kultūras mantojumu, nevirzās uz priekšu ne par soli. Lai būtu lielāka skaidrība runāšu īsumā par galveno, proti, daudz gadus (jau no 2004. gada) strādājam ar valdību un Saeimu mēģinot nostiprināt tautas garīgo kultūras mantojumu paši savā zemē, bet rezultātu nav. Dievturu foruma laikā, kas notika 2008.gada 9, februārī atkārtoti tika sagatavota Rezolūcija, kuru nosūtījām LR Prezidentam, Ministru prezidentam, Saeimas deputātiem, Saeimas Izglītības, Kultūras un zinātnes komisijai, LR Kultūras ministrijai, LR Tieslietu ministrijai, UNESCO Latvijas nacionālai komisijai un citām organizācijām ar konkrētām prasībām, proti: Nostiprināt garīgo kultūras mantojumu – etnisko reliģiju - ar valsts likumdošanu veicot Civillikuma, Izglītības likuma un Reliģisko organizāciju likuma grozījumus, kā arī visos iespējamos veidos veicinot NKM nostiprināšanu savā zemē. Un galvenais, šiem pasākumiem jābūt valsts prioritāšu sarakstā, jo Latvija ir vienīgā zeme zem Saules, kur latviešiem ir tiesības pilnā mērā paust savu pasaules uzskatu un piekopt savu senču atstāto garīgo kultūras mantojumu.

Jāpaskaidro - šobrīd Civillikuma 51.pantā ar likumu ir nostiprinātas 7 kristīgās konfesijas un Mozus ticīgo jeb jūdaistu konfesija. Savukārt skolās māca tikai kristīgās ticības mācību kā izvēles priekšmetu (kristīgās ticības mācība un/vai ētika), bet izvēlei jābūt starp Dievturību un/ vai kristīgās ticības mācību un ētiku. Un galvenais – slēgt ar valsti līgumu par tiesībām laulāt (latviešiem to sauc par  līdzināšanu) un izdot attiecīgus dokumentus ar juridisku spēku ir tikai konfesijām, kas ietvertas Civillikuma 51.pantā. Tradicionālās kultūras nesējiem Dievturiem šādas tiesības netiek dotas, aizbildinoties, ka latviskā Dievturība nav pasaules reliģiju skaitā.

Un tā, neskatoties uz visiem mūsu centieniem daudzu gadu garumā, mēs neesam saņēmuši ne mazāko atbalstu no savas valsts varas nesējiem . . . Un tāpēc jāsaka atklāti - problēmas ir un šobrīd paliek, jo tās prasa valstisku risinājumu. Jāuzsver, ka patreiz Latvijā un Eiropā vērojama tendence neatbalstīt tautiskos centienus saglabāt senču garīgās kultūras mantojumu, bet gan pārklāt visu ES reģionu ar kristīgās ticības, islāma vai jūdaisma plīvuru, kur vienīgā atšķirības pazīme starp cilvēkiem būtu nevis tautība, bet tikai reliģiskā piederība, kas visos gadījumos bāzētos Vecas Derības morālē un ētikā.  

Un tā īsumā ir izklāstīta problēma un tagad būtu jārunā par risinājumu – ko šobrīd varam darīt, lai nepazustu tās garīgās zināšanas un tradīcijas, kas ir katras tautas pamatos liktas.

Jautājumu risinot jāņem vērā, ka cilvēce stāv kruscelēs un tai ir tikai divi ceļi: viens ir CIVILIZĀCIJAS ceļš, ko veido mākslīgi vai bieži vien vardarbīgi sapludinot vienkopus daudzas tautas un uzspiežot tām svešu dzīves un pasaules uzskatu, kas notiek arī šobrīd, jo CIVILIZĀCIJA tiecas pēc standarta un unifikācijas. Tās vienīgais mērķis ir progress. Tās vienīgā rūpe ir materiālās vērtības. Tās attīstība noris garujot un iznīcinot iepriekšējās paaudzēs krāto pieredzi un tautu kultūras, tā laika gaitā iznīcinot arī pašus senās kultūras nesējus - tautas. Civilizācijai neinteresē patiesība, bet vienīgi patiesības un vēstures interpretācija. CIVILIS, tulkojumā no latīņu valodas – piedienīgs pilsonim – pieklājīgs, atsaucīgs, laipns - raksturo tikai ārējās pazīmes bez iekšējās jēgas satura. Un galvenais - CIVILIZĀCIJU raksturo lineārais laiks. Tas iesākas ar civilizācijas pastāvēšanas sākumu un noslēdzas ar civilizācijas bojā eju. Nav noslēpums, ka visas civilizācijas, kas ir pastāvējušas agri vai vēlu ir iznīcinājušas pašas sevi.

Un otrs - KULTŪRAS ceļš, ko veido tautas un to atsevišķās kultūras, kas satur laikmetos pārbaudītās dzīves vērtības, kas saglabātas cauri gadu tūkstošiem sijājot graudus no pelavām un ir saglabāts tikai tas, kas ir izrādījies MŪŽĪGS , NEPIECIEŠAMS un PAŠPIETIEKAMS, tātad PATIESS. Kultūras ceļš nozīmē atgriesties pie VESELUMA atgriezties pie HARMONIJAS, kas ir katras tautas augstākais mērķis un pastāvēšanas priekšnoteikums, kur Jēdziens KULTŪRA ir cēlies no vārda KULTS, jo KULTŪRA ir dzimtās zemes, dabas un patiesības kults. Senču kults ir tautas atmiņa un spēks, jo visas savas zināšanas un padomu mēs mantojam no saviem senču senčiem, kas nesuši tās cauri laikiem šodienā, savukārt, KALENDĀRS ir tautu kultūras nospiedums laikā un telpā - tā ir tautas dzīvā saite ar savu zemi un dabu. KULTŪRAS raksturo mitoloģiskā laika izpratne jeb MŪŽĪGAIS RITS, kur attīstība noris cikliski pa spirāli – tas ir Kosmisko likumsakarību atspulgs, jo viss, kas ir dzīvs, ir kustībā – RITĀ un visur, kur ir RITS, ir arī RITUĀLS. Caur RITUĀLU mēs savienojamies ar LIELO RITU, tas ir kad cilvēka iekšpasaule nonāk ciešā saskarsmē ar Visumu un Dievišķo tā atjaunojot pirmatnējo harmoniju. Tātad RITS iesākas VISUMĀ un DABĀ un turpinās CILVĒKA DZĪVĒ, kur visbeidzot, kā kultūras nospiedums atspoguļojas katras tautas KALENDĀRĀ, kas visprecīzāk iezīmē tautas garīgās vērtības un dzīves satvaru. Sekošana radošajam principam izpaužas SAULES GADA KALENDĀRĀ. SAULES GADA KALENDĀRS skatāms vairākos līmeņos - tas ataino ne tikai gada ritus, bet arī lielos Visuma ritus. Saule ir gaismas un siltuma devēja, radītāja, auklētāja un lolotāja. Saules gada kalendārs ir piesaistīts pie dabas ritiem, atšķirībā no mēness kalendāra, ko lietojam mūsdienās, kas saistīti ar mēness ritu un personālijām.

Lai rastu risinājumu šodien, ir jāatskatās uz pirmsākumiem, kur aizsākoties civilizācijas laikmetam, kultūras tautas, pirmkārt, tika atšķirtas no senču kulta un SAVA RITA jeb KALENDĀRA. Tā iesākas jebkuras kultūras iznīcināšana un ar to jāsāk arī šo kultūru renesanse.

Svarīgi saprast, ka iznīcinot tautu kultūras, pirmkārt, ir mainīti kalendāri, kas atšķīra cilvēci no LIELAJIEM DABAS RITIEM. Visas mūsu senču svinamās dienas, kas bija saistībā ar Saules kalendāru, ir novirzītas uz nekurieni, atņemot tautai tās spēku, sūtību un eksistences mērķi – augt lielumā, iet plašumā, jo dzīvot pēc Saules rita nozīmē dzīvot apziņas dienā. Saule ir dvēseles garīgais aspekts – zināšanas un virsapziņa. Mēness dvēseles materiālais un zemapziņas spēks.

Ieskatam vēlamies runāt par Letu Saules kalendāru. Esam dzīvojuši pēc Saules rita un Mēnesi izmantojuši kā palīgu saimnieciskos darbos. Latviskais Saules gads dala gadu 8 daļās – 4 Saulei par godu svinami svētki: vasaras un ziemas saulgrieži, pavasara un rudens ekvinokcijas un 4 svinamās dienas, kas veido Dieva Zelta krustu un iezīmē kustību, t.i. Dieva un cilvēka darbošanos gada ritējumā - Meteņos, Ūsiņos, Mārās un Mārteņos. Latvieši atzīmē 3 jaunos gadus vai 3 jaunos iesākumus, pirmkārt, jauno Saules gadu, kurš sākas uzreiz pēc Ziemas saulgriežiem, kad Saule atsāk savu gaitu debesu jumā un uz zemes atgriežas gaisma. Šo laiku svin Dievam un Saulei par godu, jo Lielajos Visuma ritos tas iezīmē Dieva laika jeb Zelta laikmeta sākumu. Otrs iesākums ir Meteņi – ap 6. februāri, kad pēc garās ziemas met metus jaunajam gadam un, savukārt, pēc Lielā Visuma rita pasaulē ienāk cilvēks tāpēc šajā laikā svin arī svētkus bērniem. Trešais iesākums ir Ūsiņos – 9. maijā, jo sākas saimnieciskais gads – dzen ganībās lopus un uzsāk vasaras darbus (Ūsiņš saistīts ar Ēģiptes Usīru jeb grieķiski – Ozīrisu, kas ir valdnieks un Tā atribūts zirgs ir Ūsiņa varas simbols – Dieva Padoma un spēka simbols). Ūsiņam iesākot saimniecisko gadu (Lielajā ritā – valsts dibināšana tiek uzticēta Dieva izvēlētam cilvēkam jeb Dieva izredzētam, lai turētu varu, zemi un tautu.

Mūsu Saules kalendārs ir raksturīgs konkrētai laika joslai, kurā dzīvojam. Vairāk uz Dienvidiem mainās Saules ceļš, tas kļūst mazāk izteikts. Senās Eiropas tautas bija solārās tautas, kas mēness ritu izmantoja ik dienas saimnieciskajos darbos, bet dzīvoja, vadoties pēc saules. Austrumu tautas ir radušas izmantot mēness kalendāru, tāpēc visur, kur gājušas ir nesušas to līdzi kā savas eksistences nodrošinātāju. Kristietība un citas reliģijas tieši caur kalendāru izmaiņām ir veikušas ticības nomaiņu un sava pasaules uzskata ieviešanu tautu dzīves ritumā.