Irēna Saprovska / Dieva padoms - Raksti - Raksti

Pāriet uz saturu

Irēna Saprovska / Dieva padoms

Raksti
Publicēja ieeja raksti ·
Tags: Latviskādzīvesziņa

Kas nu cels mūs rītos,
Kas dos gudru padomiņu?
Celsimies paši agri,
Dievs dos gudru padomiņu.

Visi ļaudis brīnījās
Par to manu tikumiņu.
Ko jūs, ļaudis, brīnaties,
Dieviņš mani audzināja.

Dieva padoms – tas ir lielākais brīnums, kas notiek Esības telpā jeb Pasaulē. Tā ir sfēru mūzika, kur orķestris ir Dievs un spēlē uz visiem instrumentiem, bet ne katrs šo mūziku dzird. Ir jābūt uzskaņotām dvēseles stīgām uz attiecīgo skaņas tembru, ir jāzina Visuma likumības un jāprot uzskaņot sevi šīs mūzikas brīnumainajām skaņām.

Ir divi galvenie ceļi, kas ved uz dievājību. Viens ir taisns un plats un nekur nenogriežas, bet otrs ir šaurs un līkumains un tomēr nonāk līdz Dievam. Tie abi ir ceļi, kas ved uz patiesību. Dievājs cilvēks iet uz gaismu – Dievs ved uz patiesību.Ir liels jūklis šodienas prātos ielikts – informācijas daudz, bet jēgas no tā nekādas. Cita lieta ja cilvēks iet ar Dieva padomu – domas lielas, bet jūklis nav manāms. Tā ir galvenā pazīme ir vai nav Dieva padoms kādam. Ja ir – iet bez aizķeršanās, ja nav – iet kā pret kalnu vai arī no viena grāvja otrā.

Ir labi, ja cilvēks apstājas un padomā un atrod pareizo gaitu. Bet atkal, cik ir tādu, kas apstājas un padomā? Nedomā gandrīz neviens. Un tie, kas domā ir tādi, kas ir vai nu mazumā vai lielumā. Un te ir jāsaprot, ka domāt domā, bet iet mazumā, jo nepareizas domas domā. Bet tie, kas iet lielumā – zina, saprot un iet kalnā, ne ripo lejā.

Tas ievadam. Bet jāsaka, ka Dieva padoms ir kā liela dāvana, kas tiek dota tikai un vienīgi par nopelniem.

Varam uzskatāmībai zīmēt shēmu:

Dvēsele, kas dota katram cilvēkam piedzimstot.
Uzskatāmības dēļ sadalīsim TO – MIESDVĒSELĒ (1) un GARA DVĒSELĒ (2)



Audzējot gara dvēseli pāri SEV cilvēks kādā brīdī X nonāk Dieva redzes laukā, jo simboliski ir pārtapis piramīdā, kas saskatāma no Dieva augstumiem. Savukārt, Cilvēks, kurš būdams dievājs, bet domādams tikai uz sevi un par sevi, ir tikai un vienīgi klucis, ko nesaredz Dieva acs.

Tad, lūk, tie, kas spodrina tikai miesdvēseli – nesaņem Dieva padomu vispār, bet pēc dzīves Šajā saulē, iet pelavu vērtē. Tie otri, kas zina kopt kā miesu tā garu, ir labi diezgan, un Padomu saņem no veļu pasaules, kas visos gadījumos ir pozitīvi. Un tikai tie, kas audzē gara dvēseli pāri visam, par miesu neaizmirstot, var cerēt uz Dieva padomu. Tās ir virsotnes, kas gaismojas Esības telpā un savas domas audzē pāri personīgajam, pāri SEV uz tautu un cilvēci domājot. Tāda, lūk, ir Visuma kārtība un tā ir patiesi laba kārtība, jo cik gan niecīgs būtu Dievs ja dotu visiem Padomu, gan tiem, kas to pelnījuši, gan tiem, kas to nav pelnījuši. Par tiem, kas audzē tikai garu par miesu aizmirstot, mēs varam nerunāt, jo viss, kas no Dieva dots, ir kopjams un mīļojams, tātad kārtībā turams. Un tāds tad arī nevar nodzīvot līdz savai liktenīgai stundai, jo viņa dvēseles mājoklis sadrūp pasaules vējos un lietū. Skat, cik viss ir vienkārši, bet viss, kas ir vienkārši ir patiesi un skaisti.

Un te vietā būs Roberta Mūka teiktais: “Latvietis savā reliģiskajā dzīvē nekad nav bijis ieinteresēts abstrakti metafiziskos prātojumos un ar tiem saistītā impozantu filozofisku sistēmu un pasaules uzskatu celšanā. Bet jāuzsver, ka viņš nav arī iestidzis otrā galējībā, nav mēģinājis gremdēties savas iekšējās dzīves bezdibeņos, lai – līdzīgi austrumu mistiķiem – apvienotos ar tajos paslēpto dievību. .Latvietis uztver lietas aistētiskā skatījumā un pieiet tām ar bagātu fantāziju..  “poētiskā loģika”, kas paklausa nevis tradicionālās loģikas likumībām, bet plaukst un zeļ metaforu pasaulē. Tā ir dzejiskā vai mākslinieciskā loģika.. latvietis piekopj aktīvu “darba tikumu”. Viņš nekalpo jūtu, bet gribas mistikai. Senlatvieša reliģija ir reizē estētiska un ētiska. Tas ir aktīvs, pasauli apliecinošs misticisms, kas, kā vēlāk redzēsim, balstās iztēlē.. Dainu pasaule ir darbīga, saistīta ar reālo dzīvi, optimistiska.”*

Viss ir skaisti ja cilvēks ir skaists kā garīgi tā fiziski un viss ir neglīti, ja kopj tikai miesu, bet gars paliek kā pelēka ūdens lāma – sekls un duļķains. Te ir ko domāt katram, bet izdomāt var un gaisma būs un Dieva padoms būs, bet tikai jāpiepūlas. Bez piepūles var iegūt tikai sieru lamatās, ko liels vairums neļaužu** jau ir ieguvuši. Tāds Dievs, kas katram slepkavniekam atlaiž grēkus nav Esības telpā sastopams. Un te ir galvenā doma, kas izdomās līdz galam – ies gaismā ar Dieva padomu apveltīts, kas neizdomā, lai saprot pats, kur vedīs ceļš. .  . Kur pats izbruģēs ceļu – tur arī vedīs, tur arī ies.

”Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva.”

Un to latvietis ir zinājis sen un tāpēc pa graudiņam ir krājis visas atklāsmes, lai nodotu tās no paaudzes paaudzē. Gudrība ir lielā vērtībā bijusi vienmēr un būs vienmēr, bet gudrs savu Dieva padomu līdzi nes no paaudzes paaudzē un nekaisa kā pelavas vējā.
~
Nevar dzīvot latvisku dzīvi pēc nelatviskas pārliecības!
______________________________________________________________

* Roberts Mūks. Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā, 7. - 8. lpp.
** neļaudis – nebrīvi cilvēki, bet ļaudis – brīvi cilvēki.



Atgriezties pie satura