Arturs Versluiss „AMERIKAS indiāņu tradīcijas”, „Madris”, Rīga 2000.
Poni indiāņu mīts par Vilka zvaigzni (132.lpp.)
..Saskaņā ar šo mītu, Paruksti jeb dievišķais, ar pērkona negaisiem saistītais spēks, nācis no rietumiem apskatīt radīto pasauli, bet pirms radīšanas dievi aizmirsuši uzaicināt uz apspriedi Vilka zvaigzni Sīriusu, tāpēc tā turējusi ļaunu prātu uz dieviem, it sevišķi uz Paruksti. Tā nu Vilka zvaigzne sūtījusi uz zemes vilku, lai tas sekotu Paruksti, kurš viesuļvētras maisā nesis cilvēkus. Kad Paruksti juties noguris vai vientuļš, viņš apmeties uz zemes un atvēris savu maisu. Cilvēki iznākuši ārā, iekārtojuši sev nometni un medījuši bifeļus. Kādu dienu, kad Paruksti gulējis miegā, nolicis galvu uz viesuļvētras maisa, vilks pielavījies viņam klāt, nozadzis maisu un aizbēdzis projām. Bet cilvēki iznākuši ārā un redzējuši, ka atrodas kailā, tuksnesīgā vietā bez medījuma, tāpēc pacienājuši vilku ar saviem kaltētas gaļas krājumiem. Tomēr, uzzinājuši, kas ir šis vilks, cilvēki to nogalinājuši, un Paruksti par to bijis ļoti neapmierināts – viņš teicis, ka ar to cilvēki ienesuši savā vidū nāvi. Kopš tā laika šie cilvēki pazīstami kā Vilka ģints.., un tiem jānēsā līdzi svētais vīstoklis no vilka ādas.
Šis, poni indiāņu mīts, precīzi ilustrē vēsturiskā un mītiskā laika krustošanos..
..mēs redzam, kas izraisa „cilvēka krišanu” laikā un nāvē, bet redzam arī atgriešanos pirmatnējā jeb mītiskā laikā. Šī cilvēka krišana savā ziņā notiek jau „pirms” radīšanas un vēstures – tai ziņā, ka Vilka zvaigzne tiek atstāta ārpus dievu apspriedes. Bet tā sekas, arī nāve cilvēku vidū, iestājas precīzi mītiskā laika un cilvēku jeb vēsturiskā laika krustošanas punktā.. kaut gan cilvēki kļūdījušies nogalinādami vilku, viņi saņēma upura vīstokli, kas tiem atgādina par arhetipālo jeb mūžības laiku, kurā tie dzīvoja radīšanas sākumā. Tāpēc rituālu atmiņās, mīta rituālu izpausmēs cilts ļaudis ne vien atkārto cilvēku krišanu, bet ar rituālu starpniecību atgriežas mītiskajā jeb arhitipālajā laikā.
Šis atgādinājums ir mitoloģijas centrs, galvenā būtība rituālu un kultūras tradīcijām: mīts atgādina mums par transcendentālo jeb arhetipālo bezlaicīgumu un savā ziņā ļauj mums tajā atgriezties. Mitoloģiskajā tradīcijā svarīga ir nevis vēsture jebkādā mūsdienu izpratnē, bet saistība ar Lielo Laiku jeb mītisko laiku, kurš iespiežas laicīgajā pasaulē. Vēstures mūsdienu uzskati Amerikas indiāņu uztverē ir bez nozīmes, jo tos nepiepilda mitoloģiskais jeb arhetipālā, bezlaicīgā sākotne.
..Galvenais ir apjaust arhetipālā jeb mītiskā laika dabu un saprast, ka noteikti rituāli nozīmē vēlreiz sastapties ar šo mītisko laiku, nokļūt saskarsmē ar to un tādējādi gādāt, lai pasaule ar to būtu lielākā harmonijā. Gluži patiesā nozīmē mīti - un kultūras, kas tos tur godā – ved cilvēkus atpakaļ Zelta laikmetā „pirms sākās laiks”.
LINEĀRAIS LAIKS UN CIKLISKAIS LAIKS (136.-150.lpp.)
Mūsdienu pasaules uzskata pamatā ir vēsturiskais lineārais laiks, turpretī tradicionālais indiāņu priekšstats balstās uz ciklisko, svēto laiku..Taču neviena pasaules tradīcija neapstiprina vēsturiskā, lineārā „progresa ”ideju..laiks rit ciklos – no Zelta un Sudraba laikmeta uz Bronzas un Dzelzs laikmetu, kurā mēs dzīvojam pašlaik. Zelta laikmets ir mierīgs un harmoniskas, turpretī Dzelzs laikmetam, kurā esam nonākuši, raksturīgs kultūras sairums un ekoloģisks sabrukums.
Citiem vārdiem sakot, par svēto tradīciju sairšanu, no vienas puses, atbildīga ir mūsdienu pasaule, bet no otras puses, vainojami ir arī paši cilvēki, kuri padodas jaunlaiku kārdinājumam un ļauj svētajām paražām izzust.
Par spīti daudzajām krīzēm, ar kurām esam sastapušies, maz ir tādu cilvēku, kuri aicinātu mūsdienu cilvēku atgriezties pie pirmatnējā dzīvesveida. No otras puses, domājot par daudzajām katastrofām, šķiet, visai ticami, ka galu galā izdzīvos un saglabāsies tie, kuri spēs turpināt tieši tādu dzīvesveidu...