Jau ilgstoši mani nodarbina jautājums, kāpēc blondīnēm jābūt stulbākām par tumšmatēm un kas šo domu ir ierosinājis,  bet galvenais, kāpēc jāsmejas pašiem par sevi, ja mēs, latvieši,  esam ziemeļnieki , tātad gaišmataini cilvēki. . . Kas liek mums smieties pašiem par sevi?  

Apmēram pirms gada noskatījos desmit minūšu garu dokumentālo filmu par Alfrēdu Džozefu Hičkoku. Izrādās, ka viņš bija pirmais, kas savā filmā vērsās pret blondīnēm, apgalvojot, ka tās ir stulbas. Savdabīga, lai neteiktu dramatiska,  izrādījās arī viņa attieksme pret aktieriem. Jutos no tiesas pārsteigta, bet, izlasot Zanes Ūseles publikāciju „Šāusmu karalis Alfrēds Hičkoks” , viss, kā tautā mēdz teikt „salikās pa plauktiņiem”  (skat.1.pielikumā). Vēl lielāka skaidrība iestājās, kad noskatījos dokumentālo filmu, kur tika apgalvots, ka pasaules zinātnieki esot aprēķinājuši , ka pēc sešiem gadiem uz  mūsu māmuļas zemes vairs nebūšot cilvēku ar gaišiem matiem un zilām acīm. Nu, lūk, tas jau norāda, ka norisinās nepieteikts karš pret visu, kas ir gaišs, cēls un, sīkajiem tumsas gariņiem,  nesasniedzams, un tātad, iznīcināms. Tas pats ir attiecināms uz latvisko Pasaules uzskatu, ko gadsimtiem mēģina izravēt  šie paši tumsas sējēji  - inkvizitori, priesteri,karaļi un tagad demokrāti, liberāļi utt. Un lai kā tie sevii nosauktu -  viņi ir tikai un vienīgi pakalpiņi tiem, kuru vienīgais mērķis ir izspiest no kosmiskā substrāta jebkādu gaismas dzirksteli.

Pacelsim pūrlādes vāku un palūkosim, kas mūsu tautas dziesmās ir teikts par gaišmatainiem un tumšmatainiem ļaudīm. Man uz galda ir LATVJU TAUTAS DAINAS, IV sējums, Rīga, LITERATŪRA, 1929. Dainu sējumā  ir nodaļa JAUNIEŠI DZELTENIEM MATIEM (77.lpp.)

Visas manas vedekliņas Dzelten` mani i matiņi,

Dzeltenāmi galviņām; Ūdens zīļu vainadziņš.

Bite skrēja medu ņemt; Vajag  gudra tēva dēla,

Pīpenītes dāvādama. Kas mācēja to noņemt.

Iedzelteni man matiņi, Iedzelteni man matiņi,

Ūdens zīļu vainadziņš; Zaļa zīda matpīnīte;

Tautiešam acis dega, Gudra dēla māmiņai

Kā raibam vanagam. Auklēt manu arājiņu.

Kam tā meitiņa, Kam tā tāda brāļu māsa

Dzelteni matiņi? Dzeltāniem matiņiem?

Tā  tēva meitiņa, Pilni pirksti abas rokas

Brālīša māsiņa. Vara grieztu gredzentiņu.

Tautu meita dzeltainīte Aiz upītes meitas dzied

Dzeltāniem matiņiem. Melnajām galviņām;

Tur stāvēja mans prātiņš Viena pate baltu galvu,

Tavā matu galiņā. Tā būs mana līgaviņa.

Patīk man miežu druva Ai, skaistais tautu dēlis,

Dzeltenām vārpiņām; Sprogainiem matiņiem,

Patīk man tas puisītis Gan es tavas zelta sprogas

Dzelteniem matiņiem. Pa vienaje nolasīšu.

Simtu jūdžu tautas jāja,

Baltgalvīti meklēdamas.

Jājat, tautas, otru simtu,

Baltgalvīti nedabosat;

Mūs` māsiņa baltgalvīte,

Mēs brālīši nedosam.

Tagad ielūkosimies nodaļā TAUTU MEITA UN TAUTIETIS MELNIEM MATIEM (83.-84.lpp.)

Melna zīda man matiņi, Neņem, manu bāleliņu,

Zelta šņori šņorējami. Melnu galvu līgaviņu:

Nav neviena tēva dēla, Melnu galvu līgaviņa

Kas var mani bildināt. Ienaidiņa cēlājiņa.

Tev, tautieti ,melli mati, Es pazinu to puisīti,

Tev bij barga valodiņa; Kas asaru dzērājiņis;

Mazi mani bāleliņi, Melni mati, sārti vaigi,

Nedrīkst tevi znotu saukt. Kā uguns dzirkstelīte.

Nedod, Dievs, es negribu Koša, balta man mutīte,

Mellu galvu arājiņu: Briežu, lāču nolaizīta;

Mellu galvu arājiņš Mellu sprogu man matiņi,

Lielu dusmu turētējs. Pilli riekstu čaumaliņu.

Nedod, Dievs, es negribu Smuki melni man matiņi,

Melnu galvu arājiņa; Pilni riekstu čaumalām.

Dod, Dieviņ, liec Laimiņa Sarkanbalta man mutīte,

Dzelteniem matiņiem. Jauna puiša nobučota.

No acīm vien pazinu

Lielu sirdi tēva dēlu:

Brūnas acis, sārti vaigi,

Kā uguns dzirkstelītes;

Tas būs savai līgaviņai

Asariņu dzērājiņš.

Šodien  mēs varētu vairs nerunāt par matu krāsu, ja vien. . .  mūsu zeltenes nepārtaptu par melnām vārnām līdzīgām būtnēm, kas mūsu platuma grādos izskatās gaužām bēdīgi. Jājautā, vai šī tendence nav kā rezultāts tam, ka ik pa brīdim no masu saziņas līdzekļiem dzirdam banālas anekdotes par blondīnēm?  

Ir pilnīgi skaidrs,  ka gaišus ļaudis ar gaišiem matiem noniecina tie un tikai tie, kas ar tumsu rados. Nav mums jārunā līdzi tiem, jo sevišķi tad, ja teiktais skaidri zīmējas uz mūsu tautu, tās tradīcijām, tikumiem un paražām. Nevar būt nekā sliktāka,  ja aiz muļķības noniecinām paši sevi un savu gaišo un apbrīnas vērto kultūru, kā arī šīs kultūras tiešos pēctečus–latviešus.

34.-37. lpp.  „. . var diezgan droši noskārst, ka senie latvieši, kad tie vēl mazāk bija sajaukušies ar tumšmatainākiem cilvēkiem, bijuši blondāki nekā tagad un ka tumši-brūnie, brūni-melnie un melnie mati nav latviešu raksturīgā pazīme. Tamdēļ arī pilnīgi saprotams, kāpēc daiņās visvairāk apdziedāti gaišie mati, nosaucot tos par „iedzelteniem”, „Dzelteniem”,”zelta”.

. .

Blondo matu dēļ tautu meitu daudz tautu dziesmās sauc par „zeltenīti”. . Daudz mazāk to daiņu, kurās minēti melnie mati”.

Ar to arī pārdomas varētu beigt, jo tā vien šķiet, ka komentāri šeit ir lieki, bet ir viens BET, jo runa nav tikai par blondīnēm - tādas domas un arī citādas domas, kas nomelno BALTO un slavina MELNO, ir ikdienas parādība un tāpēc ir vērts atcerēties,  ko teic tautas  dziesmas:

Melojiet, sveši ļaudis,            Gana man žēli bija,

Es melot nemācēju; Gana gauži noraudāju;

Kad es būtu mācējusi,                                      Dziržu savu augumiņu,

Es ar būtu melojusi.(D.20925)                           Nepatiesi nicinam.(D.8449)

Gana labs ļaužu bērns, Nedod, Dievs, man aiziet

Gana kupli sedzieniņi; Pār robežu tautiņās:

Ļaužu mēles, tās nelabas, Apkārt manu rotu grieza,

Tās nelabu pataisīja.(D.8447) Mēda manu valodiņu.(D.10375)

Ej, bāliņ, taisnu ceļu, Nestaigāju neceliņu,

Runā taisnu valodiņu,                                       Nepieder staigājot:

Tad  ij Dievs palīdzēs Nerunāju nevalodas,

Taisnu mūžu nodzīvot. (D.341199)                     Nepieder runājot. (D.8747)

1.PIELIKUMS

Šausmu karalis Alfrēds Hičkoks

Autors: Zane Ūsele    

Sestdiena, 21. marts 2009.

Alfrēds Džozefs Hičkoks piedzima 1899.gada 13.augustā Londonā - ļoti zīmīgā datumā. Alfrēda vecāki bija pārliecināti katoļi un lika dēlam apmeklēt stingra rakstura jezuītu skolu, kurā starp pārējiem priekšmetiem nācās apgūt arī reliģijas mācību un labas manieres.Skola savā ziņā atgādināja klosteri - par katru nepaklausību skolēnu varēja ieslēgt vientulībā tumšā, aukstā cellē, kas itin bieži notika ar Alfrēdu, jo viņš jau tad necentās pakļauties uzspiestajām prasībām, gluži otrādi - tīksminājās par katru iespēju tās pārkāpt, pat ja par to pienācās sods. Bērnībā Alfrēds pārdzīvoja par savu izskatu - viņs bija tukls un diezgan neizskatīgs.

Vēlāk šīs bērnības atmiņas viņš apspēlēja savās filmās - ne reizi vien viņš pats ir atzinis, ka daudzas savas filmas ir radījis, lai šausminātu baznīcu, bet neslēptais erotisms, kas parādās viņa darbos, bija vienīgais veids, kā izdzīvot to, kas dzīvē ticis liegts. Ironiski ir tas, ka tolaik erotika bija lieta, kas norisinājās tikai mājās, aiz aizslēgtām durvīm, bet Hičkoks, kuru sievietes nekad nebija mīlējušas, rādīja to savās filmās. Pēc pirmā pasaules kara, pabeidzis jezuītu skolu un pametis inženiertehnisko skolu, Hičkoks iestājās Londonas universitātē, kurā studēja mākslas vēsturi - jau tolaik viņš bija izlēmis, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar kino, un par pēdejo naudu bija gatavs pirkt biļeti uz seansu.

Tas kļuva par apsēstību. Pirmā izdevība pašam nokļūt kino pasaulē radās 1920. gadā, kad Hičkoks izlasīja avīzē sludinājumu par amerikāņu kino kompāniju, kas meklē darbiniekus. Viņš tika pieņemts darbā par titru veidotāju, pateicoties viņa mākslinieka talantam. Hičkoks bija gatavs veikt ikvienu darbu, ko viņam uzticēja - gan rūpēties par aktieru ēdināšanu, gan palīdzēt režisoram. Tolaik viņš iepazinās ar savu sievu Almu Revellu. Hičkoks bijis tik ļoti apsēsts ar viņu, ka esot varējis dienām ilgi neēst, ja vien nebija viņu saticis. Alma padevās kaislībai, un 1926. gadā abi apprecējās, nedaudz vēlāk pārim piedzima viņu vienīgais bērns - meita Patrīcija, kas ir piedalījusies vairākās tēva režisētās filmās.

Tolaik Hičkoks liktenīgas sakritības dēļ guva iespēju izmēģināt spēkus režisora amatā - filmas režisors, kuru asistēja Hičkoks, smagi saslima, un viņam tika atļauts pabeigt filmu. Jāpiebilst, ka šis bija viens no iemesliem, kāpēc Hičkoka mīļotā Alma beidzot pievērsa mazajam, tuklajam Alfrēdam uzmanību.

Pirmā Hičkoka patstāvīgi režisētā filma „The number 13" tika noraidīta, un tā arī netika pabeigta, bet Hičkoks nepadevās, pārveidoja sižetu, un 1925. gadā uz ekrāniem iznāca mēmā kino lente „The Pleasure garden", kas stāstīja par Džeku Uzšķērdēju. Kritika to novērtēja atzinīgi, un Hičkoks mēmā kino gados (līdz 1929.gadam) uzņēma vēl astoņas šausminošas filmas - publikai patika, tikai dāmas ģība.

Pavisam Hičkoks ir uzņēmis 53 filmas, no kurām slavenākās ir tādas kā „Rebecca" (1940.gads), „Psycho" (1960. gads), „The Birds" (1963.g.) un citas. Pēc viņa filmu seansiem Hičkokam zvanīja satraukušies vecāki, sūdzoties, ka bērni pēc tām nevarot gulēt, bet kāda māte esot sūdzējusies, ka viņas meita pēc tam, kad noskatījusies slepkavības ainu dušā filmā „Psycho", baidoties mazgāties, uz

ko Hičkoks atbildējis: „Tad tīriet viņu sausā veidā" („dry cleaning").  Viens no Hičkoka filmu trumpjiem ir viņa leģendārās blondīnes - Ingrīda Bergmane, Eva Marija Seinta, Tipija Hendrena un Kima Novaka. Formula ir vienkārša - skaista blondīne ar sarkanām lūpām, naži, rokudzelži, asinis un erotika.

Par filmu „Rebeka" (1940.gads), kas uzņemta pēc Dafnes diMorjē tāda paša nosaukuma romāna, Hičkoks pirmoreiz tiek nominēts kā labākais režisors, bet filmas producents balvu arī saņem, turklāt „Rebeka" iekļūst tā laika piecu pelnošāko filmu sarakstā. Ap šo laiku Hičkoks jau ir ievērots arī Amerikā, un viņš ar ģimeni pārceļas uz turieni. Bieži gadās, ka režisora vārds plašākai publikai paliek ēnā, bet Hičkoks bija savdabīga savu filmu pašreklāma - savas filmas viņš sāka dēvēt savā vārdā, piemēram „ Hičkoka Psiho" vai „Hičkoka Putni". Pats viņš nekad neslēpa, ka jūsmo par film noir (noir - melns, tumšs), un vēl šodien viens no populārākajiem viņa fotouzņēmiem ir attēls, kurā viņš redzams ar melnu kraukli uz rokas.

Otrā pasaules kara laikā Hičkoks sāka filmēt detektīvfilmas. Slavenākās no tām ir „Slepkavības gadījumā uzgriezt M" un „Noķert zagli". Tajās spēlē Hičkoka tolaik iemīļotā aktrise Greisa Kellija. Filmēšanās laikā viņa iepazīstas ar Monako firstu un drīz vien kļūst par šīs mazās valstiņas valdnieci, pametot kino. Hičkoks to nespēj pārdzīvot, un ar to beidzas Hičkoka blondīņu ēra.

Filmēšanās laukumā Hičkoks nebija īpaši laipns. Viņš mēdza teikt: „Aktieri ir lopi. Nē, viņi nav lopi, bet pret viņiem vajag izturēties kā lopiem." Tomēr neviens neuzdrošinājās lielmeistaram atteikt dalību filmā - un ne velti gandrīz ikviens, kas bija filmējies pie Hičkoka, kļuva par zvaigzni. Līdz pat mūža beigām režisors darbā ieradās, tērpies nevainojami pašūtā melnā uzvalkā, un aktieru paradumu ierasties filmēšanās laukumā, tērpušos kedās un t-kreklos, uzskatīja par necieņu.

1979.gadā Hičkoks saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu un tajā pašā gadā ieguva bruņinieka titulu. Pavisam viņš ir ticis nominēts pieciem Oskariem un citām neskaitāmām balvām.

Interesanti ir tas, ka slavenajam šausmu meistaram pašam bija tikai vienas bailes - viņš paniski esot baidījies no... olām.

Par to, kāpēc viņa filmās ir tik daudz cietsirdības, viņš atbildēja vienkārši: „Es vienkārši aizvedu šausmas, asinis un slepkavības tur, kur tām bija jābūt - atpakaļ uz mājām. Tām nevajadzētu nākt ārā."

Leģendārais režisors mira 1980. gada 29. aprīlī.

Raksta autors: Zane Ūsele

Komentārs

Rakstā par Hičkoku redzam, ka viņš tika apbalvots un baudīja varas  atbalstu, bet vai tas nav raksturīgi šai civilizācijai vispār. . .

Te nu reiz būtu darbs psihologiem, bet . . . izteikšu arī  savu redzējumu šajā jautājumā, proti, tie neļaudis, kas ir visnotaļ nomocīti ar kompleksiem, ir tie, kuri mēdz pārlikt savas problēmas uz citu gaišajām galvām, tā cenšoties tos padarīt par grēkāžiem vai vismaz sev līdzīgiem. Neglītais neieredz glīto, neveiksmīgais apskauž veiksmīgo, un tā varētu turpināt bezgalīgi, bet viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no cilvēka dvēseles satversmes, proti, jo garīgi zemāks cilvēks, jo vairāk viņam piemīt šie netikumi. Un otrādi, jo garīgi augstāks cilvēks, jo mazāk viņam jānodarbojas ar citu ļaužu pazemošanu un noniecināšanu.

Šodien esam nokļuvuši īpaši smagā situācijā, kad cilvēki, kuriem pasaules uzskatā ir dihotomija (pretējs jēdziens harmonijai) grauj Dieva laistās pasaules kārtību – BALTO KRĀSOJOT MELNU, BET MELNO - BALTU. Vienīgais mierinājums, ka ir ļaudis no tautas vidus, un to nav maz, kas to saprot un neiet un neies tumsas pavadā, bet dzīvo un dzīvos saskaņā ar savu pārliecību, kas sakņojas tautas garamantās. Zinātnieks Antons Rupainis savā darbā „Archeolingvistika” raksta, ka letus Torā dēvē par „baltajiem lotusiem”, bet no citiem avotiem es uzzināju, ka  Ķīnā Latviju savulaik dēvēja par „balto lotusu zemi”- tātad leti bija ļaudis ar augstu garīgo apziņu. . . Ar nožēlu jāatzīst, ka, nonākot  sveša Pasaules uzskata ietekmē, liela tautas daļa ir zaudējusi šo augsto garīgo apziņu, ko varam samanīt, kad ar lielu sparu tie vēršas pret savas tautas garamantām, dedzīgi tās apkarojot (skat. 2. pielikumu).  Kā redzam, šo un šādus viedokļus publicē un izplata arī visi vai gandrīz visi masu saziņas līdzekļi, bet tos, kam ir CITS viedoklis, mēs varam lasīt tikai atsevišķās interneta vietnēs. Vai tā nav demokrātijas galvenā pazīme, proti, „runā cik gribi, bet dari ko liek! ”. Un tā tas turpinās jau divdesmit gadus. Un vēl, šie savas tautas kultūras noliedzēji, ir pasniedzēji augstskolās, kur savu viedokli uzspiež kā zīmogu jaunajai paaudzei, ieņem vadošos amatus iestādēs, sēž valdībā un, tāpat kā iepriekšējā soc. sistēmā, ir lielā cieņā un godā masu saziņas līdzekļos, vārdu sakot, ir „personības”.  Ar savu nievājošo attieksmi pret latvietību viņi bombardē mūs ik dienas, – ir pieteikts karš tautai, kuras Pasaules uzskats ir ievērojami augstāks par tai uzspiesto, kuras kultūra ir daudz senāka, gaišāka un cēlāka par tai „zinātniski” ierādīto vietu pasaules tautu kultūru vidū. Izskatās, ka nekas nav mainījies genocīda politikā un praksē, tikai notikusi izkārtnes maiņa. Vai tas ir sīkums vai LIELS PLĀNS – šī doma ir beidzot jāizdomā līdz galam. . .  

Un tomēr, arī viņiem, šiem savas tautas kultūras vērtību noliedzējiem, būs jāsaprot agriāk vai vēlāk, - mūs, kā tautu,  var vienot tikai un vienīgi savas tautas kultūras mantojums  un tā sakrālais kodols.

Nobeigumā vēlos citēt Raini: „Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš, garīgi zemāks būdams, apspiež garīgi augstāk stāvošo.” (KR 17, 253.) Un citviet: „Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas.”(KR 17. 238.)

Ar jums domās dalījās Irēna Saprovska

09.04.2011.

2.PIELIKUMS

Dainu skapis – lai izkrīt pa logu!

Autors: Anda Burve-Rozīte

Publicēts: 2009. gada 4. decembris 12:44

Atslēgvārdi: civilizācija, Eiropa, islams, kristietība,latvieši, nācija, valsts nākotne.

Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Leons Taivāns skaidro pagājušajā nedēļā Šveicē notikušā referenduma iemeslus par minaretu celtniecības aizliegšanu, kā arī izsaka viedokli par latviešu vietu mūsdienu civilizācijā un Latvijas perspektīvām izdzīvot.

Pagājušajā svētdienā Šveices pilsoņi referendumā nobalsoja par minaretu celtniecības aizliegšanu valstī. Ko šis balsojums liecina par šveiciešiem, un kā, jūsuprāt, līdzīgā situācijā rīkotos Latvijas pilsoņi?

Man liekas, Latvijā būtu liela vienaldzība. Varbūt zināma interese, jo tas būtu kaut kas jauns un eksotisks. Latvieši ir krituši uz eksotiku.

Šveices gadījums ir citāds Eiropas kultūras kontekstā. Ikviens no mums ir ievērojis Mežaparka villas, kas būvētas XX gadsimta sākumā. Šo villu modelis ir Šveices romantiskā arhitektūra. Ar Šveici saistīti Eiropas arhetipa priekšstati. Šveice ir viens no Eiropas protestantisma šūpuļiem. Vieta, kur veidojās – pēc Maksa Vēbera – protestantisma ētika un kapitālisma gars. Šveice ir ikoniska. Tā ir simbols.

Daudziem tā saistās ar tādām mājām, kādas ir Mežaparkā. Ar pastorālām ainavām, nelieliem ciemiem ielejās, kuru centrā ir baznīcas tornis. Iedomāsimies tagad, kā šī vēsturiskā ainava izskatītos, piepildīta ar minaretiem. Tas būtu ļoti sāpīgs sitiens Eiropas identitātei.

Vai robežas Rietumu demokrātijā nav ārkārtīgi trauslas, ja runājam par tiekšanos ievērot visu sabiedrības grupu intereses, būt atvērtiem, tolerantiem un vienlaikus – apzinātām vai neapzinātām bailēm pazaudēt savu identitāti šajā tik atvērtajā vidē?

Salīdzināsim Šveici ar Balkāniem, kur ir šī kaimiņu būšana. Tā pastāvējusi ļoti sen – Osmaņu impērijā, kad XV gadsimtā sākās turku iekarojumi Balkānu valstīs, kur dzīvoja pareizticīgie, grieķu kristietības pārstāvji. Tur parādījās minareti. Baznīcas tika pārvērstas pa mošejām. Tas bija savdabīgs, ļoti sāpīgs kultūru sintēzes process. Šodien tā attālinātās sekas redzam notikumos, kas norisinās Maķedonijā, Serbijā, Kosovā. Tas ir toreizējās varmācīgās integrācijas rezultāts.

Kāds būs tālākais rezultāts musulmaņu tautu ienākšanai Eiropā, mēs daļēji varam modelēt no Osmaņu impērijas pieredzes. Acīmredzot mierīgs tas nebūs. Iemesls ir ļoti dziļas apziņas izmaiņas, kas notikušas Eiropā. Degradācija. Pie tā galvenokārt vainojami paši eiropieši.

Ko vēlaties ar to teikt?

Kopš kristietības pirmsākumiem, tā ir divtūkstoš gadu vēsture, Eiropas kultūrā tika kultivēts priekšstats, ka cilvēks radīts pēc Dieva vaiga un līdzības. Tātad cilvēkam jādod Dievam līdzīga cieņa. Tas ir viens no kristietības pamata uzstādījumiem. Cauri gadsimtiem esam mācīti – sinagogās ebreji un baznīcās kristieši -, ka cilvēks nav vienkārši dzīvnieks, bet garīga būtne. Tā daļa cilvēkā, ko sauc par dvēseli vai prātu, vai logosu, ir nemirstīga. Tā ir dievišķa. Kad Eiropas pirmsākumos izveidojās valstis, tās par savu ideoloģiju pasludināja kristīgās vērtības. Arī tad, kad baznīca tika šķirta no valsts, tā tomēr turpināja kristīgo vērtību glabāšanu. Ja cilvēki negāja uz baznīcu, viņi lūkojas uz citu ētiskās atskaites punktu – likumu. Ja likums aizliedza nogalināt, zagt, sniegt nepatiesu liecību tiesā, cilvēks to nepārkāpa.

Atcerēsimies, ka valsts nav teritorija, bet gan organizācija. Tā ir ētiskais garants saviem pilsoņiem. Šī izpratne iet cauri visai mūsu civilizācijai. Pēdējais, gan tāds kroplīgs piemērs, bija Padomju Savienība. Tā sekularizēja valsts pastāvēšanas mērķi, un tomēr mērķis bija – sociālisms, komunisms. Valsts modelis bija cits, bet gramatika vecā – reliģiskā.

Kāda ir mūsdienu Rietumu civilizācijas valstu gramatika?

Ja pavaicāsit valstsvīriem, kas ir valsts, atbilde būs – pakalpojumu sniedzējs. Kādus pakalpojumus tā sniedz? Pakalpojumus cilvēkiem. Ja vaicāsit tālāk, kas [mūsdienu pasaulē] ir cilvēks, dominējošais viedoklis būs, ka cilvēks ir dzīvnieks, bet augstākā nervu darbība ir vienkārši dabas kāzuss.

Tātad cilvēks kā dzīvnieks – viss, kas zem nabas. Ēšana, sekss, labsajūta. Cilvēkiem vienmēr piemitušas miesiskās baudas tieksmes. Ar ko esam sliktāki par priekštečiem?

Agrāk Rietumu civilizācija bija cieši saistīta ar baznīcu. Tas nozīmēja, ka cilvēki, kuri pieder baznīcai, ir Dieva dēli. Viņus saistīja dievišķā daba. Viņi bija kopums. Kā kopums viņi uzņēmās atbildību par notiekošo. Tagad cilvēks Rietumu civilizācijā ir atomāra vienība. Katrs par sevi.

Kurā brīdī pazaudējām brālības sajūtu?

Ļoti aktīvi XX gadsimtā.

Kāpēc mēs to pazaudējām?

Cilvēkā ir divas dabas: dzīvnieciskā un garīgā. Dzīvnieciskā velk uz leju, bet garīgā brīžiem pārāk ēteriska, lai turētos pretī. Tā cilvēks pieaug pie mantas, fiziski taustāmo labumu baudīšanas. Viņš grib visu sev.

Kad izpratne par cilvēku kļūst atomāra, sabiedrība zaudē savu iekšējo kopā turēšanās spēku. Pašlaik mēs Latvijā vairs nerunājam par nācijas pašnoteikšanās tiesībām – par to jūs izsvilptu jebkurā forumā. Toties ir cilvēktiesības. Katra tiesības uz individuālo labklājību. Vairs nav nekā, kas mūs vienotu. Mēs esam atomāras vienības noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā. Valsts pārstāj būt.

Kas mums stāv pretī? Islāma pasaule, kurā garīgās vērtības aizvien vēl ir. Viņiem ir garaspēks, kā mums vairs nav.

Vai nacionālās vērtības mūs vairs nevieno?

Nē. Tas laiks ir pagājis. 200 000 cilvēku vairs Daugavmalā nesavāksim kā 1990.gadā. Ja šodien nāktu iekšā Krievijas armija, neviens ielās neietu. Atomārās vienības domātu katra par sevi. Vēl viena atmoda, par ko tagad runā Sarmīte Ēlerte, ir zaudēta spēle jau pašā sākumā. Tagad latvieši domā, kā iekortelēties Īrijā, Anglijā vai citās labklājības zemēs. Kā dabūt darbu un lētus kredītus. Latviju viņi negrib ne redzēt, ne dzirdēt.

Vai tas ir bīstams signāls, jūsuprāt?

Protams. Mēs sākam zaudēt savu identitāti. Tur neko vairs nevar darīt. Tas laika gars, kad varēja kaut ko darīt, ir pagājis. Man kā vēsturniekam laimējies redzēt, kā mainās režīmi, krīt valstis un rodas jaunas. Kā laika gars atnāk un aiziet.

Ir dīvaina nianse, ko esmu novērojis. 1988.gadā mana meita beidza vidusskolu. Man vajadzēja viņu sagatavot augstskolai. Viens no eksāmeniem visās humanitārajās augstskolās Maskavā, kur tolaik ar ģimeni dzīvojām, bija PSRS vēsture. Meitai un viņas draudzenēm, vidusskolniecēm, mēģināju to mācīt. Mani pārsteidza interesanta, visiem jauniešiem kopēja iezīme: vienā dienā viņu acīs bija sabrukusi padomju valsts ideja. Viņi kratījās vaļā visiem spēkiem no padomju valsts vēstures un filozofijas izpratnes, kaut gan viņiem šo ideoloģiju neviens nebija mokoši potējis. Tā viņus, bērnus, nekādā veidā nebija smagi skārusi. Bet pēkšņi – absolūti neieinteresēta attieksme.

To redzēja visapkārt – par padomju ideoloģiju cilvēki vairs neko negribēja dzirdēt. Sistēma izjuka, nebija vajadzīgi pat argumenti.

Līdzīgā veidā sākās atmoda. Vispirms Radošo savienību plēnums. Tad žurnāls Ogoņok, kas vienkārši sāka rakstīt patiesību. Viena gada laikā ideoloģiskā sistēma bija sabrukusi.

Jūs vēlaties teikt, ka globālos procesos, kuriem neapšaubāmi var atrast daudzveidīgus racionālus argumentus, ir tomēr kāda daļa iracionālā, un jābūt uzmanīgiem, vērtējot savas nākotnes perspektīvas gan kā nācijai, gan Rietumu civilizācijas daļai?

Tas man liek domāt par varbūt kādu empīriskā eksistencē neiesakņotu – pēc Hēgeļa – gara darbošanos sabiedrībā.

Kas ir šodienas mūsu sabiedrības gars?

Man grūti teikt. Bet tas vairs nav aizstāvēt Latvijas valsti. Nesen lasīju [politiķa Jāņa] Jurkāna interviju, kurā spīd cauri, ka Latvijai laiks beigt savu neatkarību. Tai kā provincei jāpievienojas Eiropas “savienotajām valstīm”. Man liekas, tas ir ļoti uzrunājošs variants. Latvija ir paspēlējusi savu neatkarību. Tas ar skaidru apziņu, bez jebkādas sapņošanas mums jāatzīst.

Varbūt tām “atomārajām vienībām” – Rietumu civilizācijas cilvēkiem, jāmeklē cita identitāte – ārpus nacionālām, reliģiskām kategorijām, un tas būtu tikai godīgi?

Tieši tā. Jāmeklē jaunā vietā.

Sakot “jaunā vietā” jūs taču nedomājiet kādu fizisko koordinātu sistēmu, bet gan iekšējo pasauli?

Vispirms mums jāsaprot, kas esam, kas notiek mūsdienu pasaulē. Lai nonāktu līdz šādai sapratnei, vispirms mums jāpasludina bankrots. Ne tikai Parex bankai, bet veselai virknei mūsu līdzšinējo ideoloģisko uzstādījumu. Nacionālisms ir bankrotējis. Latviešu valoda kā valsts valoda ir bankrotējusi. Sistēma nedarbojas.

Tūlīt jums asi iebildīs.

Latvijas valstij izveidojoties, bija uzstādījums, ka runās latviešu valodā. Ir pagājuši divdesmit gadi. Valstī izveidojusies latviešu kopiena un krievu kopiena. Savā laikā mēģināju ieskaidrot politiķiem, ka Latvijā vajag uzreiz ieviest trīs skolas valodas: latviešu, krievu, angļu, un mācību priekšmetus pasniegt visās šajās valodās. Neviens to negribēja dzirdēt. Kur mēs tagad esam nonākuši? Latviešu bērni, nemākot krievu valodu, nevar konkurēt. Krievu bizness prasa krievu valodu. Latvieši veido pilnīgi nespējīgu anklāvu, zinot tikai latviešu un šā tā angļu valodu. Redzu pēc studentiem – iedod biezāku grāmatu angļu valodā lasīt, viņi netiek galā. Ja būtu trīs valodu mācība skolās, vai Ždanoka un Pliners rīkotu visas tās akcijas? Tās beigtos pašas no sevis. Politiskās filozofijas vietā cilvēki iedziļinās tikai tehniski. Bez nopietniem argumentiem.

Kā raugāties uz argumentu, ka Latvija ir Eiropas daļa – lai diskutētu, sadarbotos un konkurētu, mums primāri jāzina angļu, nevis krievu valoda.

Mums parasti ir bailes – bērnišķīgas bailes, runājot par šo jautājumu. Esmu nodzīvojis Krievijā divdesmit gadu un vēl kādus piecus gadus citās zemēs. Gribu teikt, ka Krieviju diezgan labi pazīstu. Krievija pašlaik ir ļoti sliktā situācijā. To gaida lielas ekonomiskas problēmas, jo Krievija ir milzīgos parādos. Visi lielie Putina projekti, to skaitā tie, kas iet caur Baltijas jūru, ir lielā mērā uz parāda. Vai tie varēs sevi atpelnīt, ir jautājums. Tātad Krievija pati ilgi ķepurosies. Kas tā būs par valsti, kad izķepurosies, ir liels jautājums. Bet pašlaik pārāk baidīties no Krievijas nevajadzētu.

Vai mums nav jābaidās no pašu politiķiem, kuri bieži brauc ciemos uz Krieviju?

Es domāju, tā ir mūsu politiķu psihošana. Briesmīgākais ir tas, ka Latvijai nav ārpolitikas doktrīnas, tradīcijas. Nu nav! Tas, kas aizvietoja doktrīnu, bija ieiešana Eiropas Savienībā,NATO. Tagad, kad mērķis sasniegts, vairs nezinām, ko tālāk. Patlaban latvieši ir iekrituši parādos, kas viņiem ir ļoti neraksturīgi [vēsturiski skatoties]. Viņi meklē darbu. Viņus neinteresē savas valsts perspektīvas ne iekšpolitiski, ne ārpolitiski. Tas saistīts ar milzīgajām problēmām mūsu izglītībā. Šogad mums eksaktās zinātnes studē 28% jauniešu, bet vairāk nekā 70% izvēlējušies humanitārās zinātnes. Kam vajadzīgs tik milzīgs humanitāri izglītotu cilvēku skaits?

Mums galīgi nav izglītības politikas, tas draud ar bēdīgām sekām. Āzijas dienvidaustrumos pagājušā gadsimta 70.-80.gados radās milzīgi daudz privāto augstskolu. Tāpat kā Latvijā tās izveidojās, lai pelnītu – iekasētu mācību maksu. Humanitārā izglītība prasa salīdzinoši nelielus resursus. Tādēļ uzsvaru lika uz to. Tika saražots milzīgs skaits humanitāri izglītotu bezdarbnieku. Viņi izveidoja revolucionāras bandas, politiskas kustības. Tās gandrīz divdesmit gadus drebināja Indonēziju, Malaiziju, Singapūru, Indoķīnas valstis. Salauzti likteņi, sabojātas dzīves. Mēs tagad ejam tajā pašā virzienā.

Vai nedomājat, ka humanitāri izglītoti cilvēki Latvijai vajadzīgi pašapjēgsmei? Lai saprastu, kurp iet, vispirms jāzina, kas esam.

Zināma taisnība ir, bet, redziet, augstskolā cilvēkam ir uzdevums iemācīties lasīt speciālo literatūru. Ne vairāk par to. Lai lasītu speciālo literatūru, cilvēkam jānonāk attiecīgā vidē, kur viņa zināšanas ir pieprasītas. Ja cilvēks pēc studijām aizbrauc uz Īriju strādāt supermārketā – likt plauktos preces, viņš vakarā mājās Hēgeli nelasīs. Nenodarbosies ar sociālām, politiskām konstrukcijām. Viņš mācīsies angļu valodu, varbūt biznesa pamatus.

Jo grib ēst.

Tieši tā. Jo grib ēst. Latvijā problēmas ir ne tikai humanitāri, bet arī eksakti izglītotiem cilvēkiem. Nav darba. Neesam atraduši Latvijas stratēģiski ekonomisko pamatu, ko attīstīt. Zāģējam tikai baļķus un vedam prom uz Skandināviju. Tā ir koloniālā ekonomika! Tāpat kā Krievijā. Latvija pārdod mežus, Krievija – naftu. Vairāk neko neprotam.

Kur ir mūsu problēma? No jūsu sacītā izriet, ka esam vienkārši par dumju.

Jā, mēs esam par dumju. Kāpēc ebreji savāc Nobela prēmijas zinātnē, ir veiksmīgi finansisti, mūziķi? Ebreji ir lasīt un rakstīt pratēji kopš 5.gadsimta pirms Kristus. Viņu rakstveida kultūrai ir divarpus tūkstoši gadu. Katram ebreju zēnam sinagogā bija jāiemācās lasīt un publiski jāparāda, kā apguvis Toras lasīšanu. Sena rakstveida kultūra ir daudzām Eiropas tautām. Bet mēs? Lepojamies ar dainām. No tām vajadzētu kaunēties. Tās liecina, ka mums rakstveida kultūra nav pastāvējusi līdz pat XIX gadsimtam. Tikai tad sākām lasīt – ne jau dainas, bet Bībeli boksterējām. Jauna tauta, jauna kultūra. Tādi čukči vien esam.

Gribam tikt Eiropā, bet nemaz tur neiederamies, jūsuprāt?

Tā ir. Atsaucoties uz Hantigtona, Toinbija (Samuel Phillips Huntington, amerikāņu politikas pētnieks; Arnold Joseph Toynbee, britu vēsturnieks un civilizāciju pētnieks – red.) teorijām, pēc civilizācijas rādītājiem, ja pieskaitām sevi Rietumu kristietībai – luterāņiem, katoļiem, tad piederam Eiropai. Tiklīdz sakām, nē, mēs esam dievturi, dainu skandinātāji un teicēji, mēs pārejam austrumkristietības robežu, kas attiecināma uz Krieviju, un pat vēl tālāk – pie čukčiem, ziemeļmongoloīdiem. Pie ciltīm.

Ciltis nekad nav izveidojušas valsti. Tā kā par [nācijas] atslēgas svētkiem uzskatām Jāņus, tad esam cilšu cilvēki. Kad profesors [Visvaldis] Klīve rakstīja savu Reliģiju vēsturi, viņam bija liels metodoloģisks jautājums, ko viņš nevarēja atrisināt: kur likt seno baltu reliģiju? Tās “astes” labi saskatāmas Latvijas un Lietuvas folklorā, sadzīves rituālos, kapu kultūrā. Vai likt tās pie Austrālijas, Austrālāzijas, Ziemeļu cilšu reliģijām? Tas ir, pie analfabētu un necivilizēto tautu sadaļas. Pirmā doma Klīvem bija, ka jāliek tur. Beigās atrada kompromisa variantu – ielika pie senajām mirušajām Eiropas reliģijām. Bet te ir problēma. Mums tā nav mirusi. Mēs joprojām sevi ar to identificējām.

Pat neapzināmies. Mums liekas, ka mēs bāleliņi. Bet tie bāleliņi pasaules kopainā izskatās diezgan nožēlojami. Tāpēc domāju, ka lielākā laime mums būs, kad pa logu izkritīs Dainu skapis un pazudīs.

Ir civilizācijas donori un civilizācijas recipienti. Vienas civilizācijas dod savu kultūru citām vai uzspiež to, piemēram, Vācija, Krievija, Francija, Anglija ir izteiktas kultūras emisijas zemes. Latvija ir tipisks kultūras recipients (saņēmējs – red.) Tā neko nedod, bet ļoti viegli, labi, ērti uzsūc. Latvija ēd visu, kas tiek saukts par kultūru. Līdz ar to tā top par kultūras mutantu.

Tūlīt sašutušie sacīs, ka mums ir Vestards Šimkus…

Mūzikas izpildītājs, vai ne? Jā, izpildītāji mums ir [daudzās jomās]. Ja skatāmies jaunradi dažādās jomās, tad, diemžēl, nekas vairāk par recipientu Latvija nav. Mēs uzņemam, atgremojam tikai citu kultūru. Tas ir mūsu vājums. Latvijai vajadzētu noformulēt ideālu. Saprast sapni, kas ir cilvēku galvā, un sintezēt to ar realitāti.

Teicāt taču, ka nekāda kolektīvā sapņa mums vairs nav.

Nav, jā.

Teicāt, ka šī egocentriskā ievirze nav tikai Latvijas, bet visas Rietumu kultūras nelaime. Vai mums ir lielāks risks zaudēt savu identitāti nekā citām Eiropas tautām?

Bez šaubām, mums ir lielāks risks, jo mēs esam vājāki. Taču visa Eiropa iet uz grunti. Absolūti. Tas ir demogrāfiskās problēmas dēļ. Iedzīvotāju pieaugums gandrīz visā Eiropā ir tikai uz ieceļotāju rēķina.

Bet tad jau mēs esam liekuļi! Negribam, lai musulmaņi Eiropā būvē minaretus, bet gribam, lai ieceļotāji šeit dzemdē bērnus, strādā, tajā skaitā melno darbu, ko pašiem negribas darīt?

Visām civilizācijām, kuras pasaules vēsturē iznīkušas, to beigu posmā bijis raksturīgs hedonisms: diezgan bezatbildīga dzīves baudīšana, vēlēšanās uzvelt visus smagos darbus citiem. Tā aizgāja bojā Romas impērija, kad kara vešana tika uzticēta algotņiem, lauksaimniecības produktu ražošana – ieceļotājiem. Līdzīgi notika Ziemeļāfrikā, Spānijā. Piemēru ir daudz. Šādos laika posmos neviens nespēj strādāt, veltīt sevi citiem, jo ir aizņemti ar baudas gūšanu. Nekādas atbildības. Tikai tiesības. Tagad Eiropā notiek tieši tas pats. Kā Vācijā iesākās turku imigrācija? Vācieši negribēja strādāt ceļa remontdarbus, par šoferiem, sētniekiem, trauku mazgātājiem. Tāpat arī Izraēlā, tur šos darbus veic arābi.

Pie tā mūs novedis egoisms un augstprātība. Pat zoologi izpētījuši, ka altruistiskās populācijas ir dzīvotspējīgākas. Egoistiskās populācijas ir ļoti vājas. Tikko tās sastopas ar altruistisko populāciju, tā izzūd.

Ja piemērojam šo zooloģijas likumu cilvēcei, Eiropas populācija nav tik dzīvotspējīga kā Tuvo Austrumu. Viņiem nav cilvēktiesību koncepcijas. Toties ir dzimtas tiesības, kopienas tiesības, tautas tiesības. Katrs cilvēks savu eksistenci pakārto kopējam labumam. Dzemdēt bērnus, rūpēties par viņiem, kā arī par vecīšiem. Tātad – kalpot. Tas nodrošina sabiedrības pastāvēšanu, ilgtspēju. Bet, ja uzskata, ka visiem jākalpo man un valsts ir pakalpojumu sniedzējs – kāpēc tā mani pienācīgi neapkalpo, tad sabiedrība nevar izdzīvot kā kopums.

Kādas, pēc jūsu domām, ir Rietumu civilizācijas perspektīvas divdesmit, piecdesmit gadu griezumā?

Uz galu. Tas var pienākt pilnīgi negaidīti. Kaut kas pēkšņi var salūzt Eiropas mehānismā. Kas tieši, scenārijs nav zināms. Ekonomika ir aizgājusi tik sarežģītus ceļus, finanšu mahinācijas kļuvušas tik necaurredzamas un samudžinātas, ka paši shēmu veidotāji vairs nezina, kur sākums un gals. Acīmredzot tieši ekonomika dos pirmo sitienu. Varbūt tas jau ir saņemts. Protams, nevajag domāt, ka atnāks musulmaņi un apkaus eiropiešus. Tā tas, protams, nenotiks. Pārmaiņu procesi notiks daudz smalkākā veidā.

Dodiet savu versiju!

Cilvēki [rietumu pasaulē] jau tagad meklē transcendentālo, bet ne kristietībā. Islāmā, budismā un citās reliģijās. Vācijā uz šo brīdi jau ir ne mazāk kā divsimt tūkstoši vāciešu, kuri pieņēmuši islāmu.

Kā tas izskaidrojams?

Islāms ir vienkāršāks. Skaidrāks. Kristietība – ļoti samudžināta, filozofiska. Cilvēks vairs nesaprot, kas tur ir. Terminoloģija, ko lieto mūsdienu kristietībā, ir anahronisms. Tā tiek izsmieta. Nav pieņemama. Uzprasiet latvietim par vārdu “grēks”, viņš paliks nikns. Tā leksika vairs neder. Tāpēc hinduisma, budisma terminoloģija eiropietim liekas ļoti pievilcīga, zinātniska. Reliģiski aktīvā daļa Eiropā gan ir tikai vidēji 2,5% iedzīvotāju. Kristietība pārceļas uz Austrumiem – Ķīnu, Singapūru, Koreju. Viņi savukārt ir noguruši no savas reliģijas.

Vai mūsdienu cilvēku neraksturo arī iedziļināšanās problēma? Nogurums ir no visa, kas liek domāt, ne tikai uztvert.

Lekcijas lasot, esmu ievērojis, ka pirmie atlūst amerikāņi. Viņi spēj noturēt uzmanību desmit minūtes. Tad viņiem vajag, lai viņus kāds “pārslēdz”. Neapšaubāmi tā ir subkultūras ietekme. Arī studenti biezas grāmatas vairs nelasa. Viņi to vienkārši nespēj. Tikai citātus, un ar tiem operē. Ja pavaicā, kāda ir grāmatas filozofija, kurp autors ved, viņi nevar atbildēt. To ietekmē arī interaktīvais mācību veids skolās – tagad viss tiek mācīts caur spēli. Nevis lai trenētu pelēko vielu, bet – kā vieglāk. Tādējādi veidojas egoistisks, uz savām vajadzībām un vēlmēm vērsts cilvēks. Tāda ir arī mūsu elite – piemēram, [Ainārs] Šlesers. Ļoti spējīgs cilvēks, bet neizglītots. Iemācījies valodas un taisa šeftes. Šādai elitei ir grūti domāt stratēģiski un abstrakti. Nopietnus jautājumus tā skata tuvredzīgi.

Kādas sociālekonomiskas pārmaiņas varētu skart Latviju tuvākajos gados?

Esam nonākuši parādos. Latvija nav tāda valsts kā, piemēram, Krievija, kas varētu atļauties nostāties pozā un pateikt Starptautiskajam Valūtas fondam – mēs nemaksāsim. Būs jāmaksā bargi. Latvijā ienāks imigranti, kuri veidos savu ekonomiku, savas “kabatas” – Eiropā jau tās ir. Anklāvi, kas dzīvo paši par sevi, apkārtējā pasaule viņiem nav vajadzīga. Latvijā ir daudz tukšas zemes, kas ļoti nopietni interesē cilvēkus Turcijā, Ķīnā. Pasaule ir pārapdzīvota. Atveriet robežas, mūsu jaunieši jums pelnīs pensijas, viņi saka. Vairs nebūs tukšu ceļu, tukšu lauku. Būs rosība. Bet tie nebūs latvieši, protams.

Sociologs Niklass Lūmans ir teicis – katra sabiedrība ir tas, kas tā ir, gan arī tas, kas tā nav. Varbūt latviešu kolektīvajā zemapziņā tomēr ir kāds neatklāts potenciāls, ko pamodināt?

Tā varētu būt Eiropas identitāte. Ja Latvija izbeigtu savas nacionālistiskās un pagāniskās ambīcijas, atteiktos no kādiem valstiskuma atribūtiem, piemēram, Ārlietu vai Aizsardzības ministrijas, Valsts prezidenta amata – nevajag mums tādu, mums pietiktu ar Ministru prezidentu un Eiropas Savienības prezidentu, kā arī izmainītu valodu politiku, par dominējošo ņemot angļu valodu, tad mēs varētu lietišķi ietilpināties Eiropā.