Šodien es sāku jaunu dienu ar jaunu stāstu. Atcerēsimies otrā stāsta beigu daļu:
„Nākošais stāsts būs par KRĪVU jeb KRĪVU-KRĪVU un viņa ienākšanu baltu dzīves telpā ar mērķi uzspiest Romas likumus un tikumus šeit mītošiem jau ilgi pirms krustnešu ienākšanas šajā zemē. Uz īsu brīdi no jums atvados, bet tikai uz īsu brīdi.”
Ak, šis Krīvs! Kam gan viņš tik ļoti ir pieaudzis pie sirds, ja tādu personāžu mēs neatrodam tautas dziesmās, pasakās un tautas garamantās? Atbildi iespējams gūsim stāsta beigās, bet tagad par krīvu-krīvu un viņa krivuli. . .
Talkā ņemšu gan dažādus autorus, gan enciklopēdījas, vārdu sakot, lasīšu kā vistiņa graudiņus ārā no pelavām, lai beidzot saprastu - KAS ir KAS šajā visnotaļ sagrozītajā patiesībā.
Viļa Olafa KR 2. sējumā „Vēsturiski un etnogrāfiski raksti” (Rīga, V. Olafa fonda izdevums, 1923) teikts:
„ Vidivuta teika stāsta. . Kāds tāļi ceļojis vīrs, vārdā Vidvuts – zinātnieks, kas pats ar romiešiem iepazinies . . mājās pārnākot, pārliecina dzintara zemes iedzīvotājus, cik ļaunuma tiem atnes strīdi un nemieri pašu starpā, nodibina, tiem likumus dodams, kārtību un vienprātību, un beigās, ticības lietas nokārtodams, pats paliek par viņu augstāko valdnieku. Šādas ziņas par jaundibinātu kārtību dzintara zemē būtu īsti ticamas. . teika tēlo reformātoru. . Ka Vidvutam nav trūcis palīdzības. . , jo, ko tas nav varējis panākt caur vārdiem, to viņa dzimts - un ciltslocekļi ieguvuši caur ieroču varu.
Bet vissvarīgāko liecību šai ziņā pasniedz Pēteris Dusburgs, . . skan tulkojumā vārdu pa vārdam šādi: ”Atrodas šīs ļaunās tautas (prūšu) vidū, proti, Nadravā, kāda vieta, saukta Romove, kas dabūjusi savu vārdu no Romas. Šinī dzīvoja tā sauktais krīve, ko godāja līdzīgi pāvestam, jo tāpat kā pāvests rīko visu ticīgo baznīcu, tā klausa pirmējā mājienam un pavēlei ne tikvien minētās ciltis (prūši), bet arī leiši un citas Livonijas (Vidzemes) tautas.
. . citi, turpretim, atzīst, ka krīvs gan valdījis pār prūšiem un leišiem, bet netur par iespējamu, ka pēdējā vara lielā tāļuma dēļ būtu varējusi arī sniegties līdz latviešu tautām.
. . ka Vidvuts bijis pirmais prūšu karalis un Brutens jeb Prutens viņu priesteris.
Šo visaugstāko no citiem līdzbiedriem iz pašu vidus iecelto priesteri sauca, kā hronikās lasām, par krīvi jeb, pareizāki, par krīvu-krīvi, kas valdīja tiklab pār priesteriem, kā arī pār visu tautu.
Tātad krīvi jeb krīvu-krīvi bija netik augstākie priesteri, bet arī likumu devēji un soģi.
Krīvu-krīva dzīves vietu, kā jau zināms, nosauca par Rāmavu, kura meklējama vairāk reizes minētā Prūsijas novadā Nadravā.
Pati Rāmava bija plašs meža blogs, kura vidū auga milzīgs, gadu simteņu vecs ozols. . ozols esot zaļojis cauru ziemu un vasaru. . ozols, kuram vienīgi priesteri drīkstējuši tuvoties, bijis vairākkārtīgi aizklāts ar aizsegiem, tā, ka ļaudis gandrīz nemaz vai tikai svinīgos gadījumos dabūjuši redzēt augstāko dievu – Pērkona, Trimpus un Piķa tēlus, kas bijuši vai nu iecirsti, vai pakārti ozolā.
Īsi sakot, Potrimps esot bijis visa labuma devējs un apsargātājs, kas Pērkonam palīdzēja viņa labos un svētības pilnos darbos. Pērkonam kreisajos sānos stāvēja Pikols, Piķis jeb Piktulis, vecis līķa bālu seju, baltiem matiem un autu ap galvu: Pikols bija iznīcības un nāves dievs, kas visu pūlējās noārdīt, ko Potrimps bija radījis. Šinī dievā parādās visas Pērkona ļaunās īpašības, tādēļ varam viņu nosaukt arī par ļaunuma dievu, kura mājoklis ir pekle.
Pērkonam un tāpat arī citiem dieviem še parādīja godbijību, ziedojot lauku augļus un māju lopus, dažreiz arī karā sagūstītos un citādā vīzē sadabūtos cilvēkus, pie kam lielākā ziedu daļa vienmēr pienācās Pērkonam, visu dievu galvai un valdniekam. Ziedoto lopu asinis un iekšas krīvu-krīvs mēdza ievērot, lai vēlāki no tām varētu pasludināt vaj nu laimīgas zīmes, vaj nelaimīgas zīmes, itin tāpat, kā no likteņa ķēves soļiem. . Ļoti bargā laikā un sevišķi ievērojamos gadījumos priesteri nesa krīvu-krīvu uz saviem kamiešiem līdz malkas sārtam, kas atradās netālu no svētā ozola. Sārta galā bija ietaisīts iedobums, kurā krīvu-krīvs iekāpa, tā ka tikai galva un rokas palika redzamas. No šejienes viņš aizlūdza dievu par visu tautu, un, kad pērkons, zibeņiem sperot, ierūcās, tad viss ļaužu pulks krita ceļos. Šādās, ne visai biežās reizēs tauta dabūja iz notālienes vaigu vaigā redzēt savu augstāko valdnieku, kaut gan tikai uz īsu brīdi, jo, negaisam pārejot, krīvu-krīvs, kad bija pasludinājis, ka Pērkona bardzība rimusies un ka tas atkal no jauna gādā par savu tautu, atgriezās no priesteriem pavadīts savā mājoklī pie svētā ozola, aiz vairākkārtīgiem aizsegiem, kuri, aizvērdamies, atkal viņu līdz nākošai reizei apslēpa ļaužu acīm.
Visiem tiem tautas piederīgiem, kam nebij iespējams atsniegt tāļo Rāmavu, krīvu-krīvs darīja zināmas savas pavēles un sludinājumus caur sevišķiem sūtņiem, laikam zemākiem priesteriem, pēdējiem līdzdodams savu, no līka koka taisītu spieķi, sauktu krivulu, lai visa tauta zinātu, ka pavēles nāk no viņa.
Vaidelotu mācības un padomi garīgās lietās bij visvairāk vajadzīgi, jo ne ikkatrs cilvēks spēja izdibināt, kādas lietas ziedojot visātrāki varētu iegūt dieva žēlastību un izvairīties no viņu bardzības. Bet priesteri pūlējās izklīdināt šādu šaubību, stāstīdami, ka Pērkonam vajagot zem ozoliem un liepām ziedot cūkas un āžus, ka Potrimpa vismīļākais kustonis esot zalktis. . un ka Pikols visilgāk saudzējot tos, kas nesot viņam cilvēka ziedus, lai gan arī citi dievi neapsmādējot šā augstākā radījuma asinis.
Augstākie vaideloti, kā redzams, piedalījās pie visiem krīva darbiem, arī kad pēdējais, apņemdamies brīvā prātā sevi sadedzināties, lai sagādātu tautai, pār kuru valdījis, caur savu nāvi mūžīgu dieva žēlastību, tie viņu vēl pavadīja līdz malkas sārtam.
Ļoti jauks stāsts. . . bet tagad ielūkošos MITOLOĢIJAS VĀRDNĪCĀ, Avots ,2004., kur varam atrast gan Pērkona, Patrimpa, Patula trijotni, gan arī ziņas par Videvutu un Brutenu, proti:
VIDEVUTS - prūšu (vēst. Rietumbaltija) mitoloģijā kultūrvaronis; kopā ar brāli Brutenu ieradies pa jūras ceļu Prūsijā. Videvuts izveidoja prūšiem sociālo organizāciju, nodibināja laicīgo varu un tika ievēlēts par valdnieku.
BRUTENS – prūšu ( vēst. Rietumlatvija) mitoloģijā kultūrvaronis; kopā ar brāli Videvutu ieradies pa jūras ceļu Prūsijā. Brutens esot nodibinājis prūšu galveno centru - kulta centru Rāmavu un tur ierīkojis mājokļus dieviem Patulam, Patrimpam un Pērkonam. Viņš arī kļuva par pirmo virspriesteri.
Viktors Kalašņikovs, „Maģiskie pasaules brīnumi”, ZVAIGZNE ABC, raksta:
„ Baltu cilts - prūšu galvenā priestera tituls bija krīvs (kriwwis, kriwaitis, кровь – „asinis). Šis vārds saglabājies slāvu cilts kriviču nosaukumā.
Zināms pirmā krīva, pirmā prūšu virspriestera vārds – Brutens. Viņš bija šīs tautas pirmā valdnieka Videvuta dvīņubrālis. Viņi abi bija slāvi no rataru cilts. Tautas nemieru laikā viņi kopā ar saviem atbalstītājiem bēga un nokļuva zemēs starp Vislu un Nemunu, kur spēja pakļaut vietējos iedzīvotājus un uzcelt neieņemamu cietoksni Noito (pils drupas saglabājušās pie Baltijas jūras kāpās, kas atdala Gdaņskas līci no Vislas līča Polijā). Gadsimtu vēlāk vara tika sadalīta: katrā apgabalā bija savs krīvs, kurš nerādījās cilvēkos un mitinājās svētā meža krēslainajos biezoknī. Viņa gribu tautai darīja zināmu vēstneši – krīvaiši, krīva mācekļi un upurēšanas asistenti. Ja bezbērnu krīvs pēkšņi mira, nepavēstījis savu gribu, pulcējās otrās kastas krīvaiši un izvēlēja jaunu krīvu no sava vidus. Trešā kasta bija urkaiši, kas pārzināja dievkalpojumus un upuru svētīšanas. Tālāk sekoja dažādi zemākie priesteri, kas nepiederēja nevienai kastai. Lietuvieši dēvēja tos par maldininkiem („lūdzējiem”), venedi un rūgiji – par mikēm, krievi – par volhviem. Pie viņiem piederēja ligušoni („melotāji”), kuri rūpējās par ugunskuriem mirušajiem un pareģošanu; pustoni, kas dziedēja brūces ar savu svēto elpu; svalgoni, kas vadīja laulību ceremonijas, svētīja jaunlaulātos un izvēlējās viņiem mājas dievību; tulisoni – dziednieki un seitoni, kuri darīja no visa kā pa drusciņai. Hirearhijas pašā apakšā stāvēja priesteru kalpi (rābi), dažādi pareģotāji, gaišreģi un pravietotāji – vandluluti un udburtili. Bija vēl arī burtoni („lozētāji”), kuri paredzēja likteni, izsauca mirušo garus un atvairīja slimības, metot laimes kauliņus. Vējoni nākotni pareģoja pēc vēja stipruma un mākoņu virzības. To pašu darīja arī svaikstžurūni – tikai pēc naksnīgajām debesīm; bija vēl milzīgs daudzums nenozīmīgu burvju, no kuriem svarīgākie bija vandluluti un udburtili – gados vecāki cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, kuri bija apguvuši slepeno zinību mācību un nodeva savas zināšanas mantojumā.
Tagad, kad esam iepazinušies ar šiem rakstiem, varam jautāt - bet kas tad bija prūši? Un jāteic, ka patreiz tas ir visai neskaidrs un grūti izprotams jautājums. Man bija tikšanās ar krievu vēdantiem, un viņi teica, ka prūši esot bijuši krievu cilts „porusi”, kurus esot saukuši par prūšiem. Ir jāieskatās vēl citos rakstos, lai varētu saprast, KAS ir KAS. . .
Tagad uz mana galda ir Ojāra Ozoliņa grāmata „Krīvu lāsts” , LPA LiePA, 2007, kur autors raksta:
„Citos Nadruvas (ROMOVAS) aprakstos, līdzīgi pāvestam godātais galvenais zintnieks saukts arī par krive krivaito, t.i., par krīvu-krīvu. Taču savs krivo krivaitis bijis arī Lietuvā ar pastāvīgu mītni plašā svētnīcā netālu no Viļņas. Diemžēl, no Dīsburgas Pētera un tamlīdzīgiem rakstu avotiem par zintnieku krīvu hirearhisko sistēmu, tās sadalījumu un varas plašumu baltu zemēs tuvākas ziņas nav atrodamas. Vēl nevar pateikt, cik sen tā ir, taču var pamatoti secināt, ka tā izveidojusies nevis vēsturisko laiku sākumā, bet daudz agrāk. Pirmkārt uz to norāda krīva jēdziena zudums baltu tautu vēsturiskajā atmiņā, kaut arī pats vārds saglabājies senajos vietu nosaukumos.”
No rakstītā redzam, ka baltiem nav saglabājies šo krīvu-krīvu un visas priesteru kārtas, nosaukumi un darbības lauciņi - nav to ne tikai tautas dziesmās, bet nav arī citās garamantās tāpēc, ka tie bija kārtējie ienācēji, kas ar viltu un varu mēģināja jau pirms krustnešu ienākšanas uzspiest Romas Pāvesta likumus un varu šajās baltu zemēs un tautās. Nav grūti saprast, ka Vidivuts ar Brutenu bija Romā un vienojušies par šādu scenāriju, pretīm saņemot solījumu, ka abi būs arī varas turētāji šajās zemēs.
Interesanti, ka Viktora Kalašņikova grāmatā mēs gan redzam visu priesteru kārtu nosaukumus un darbības lauciņus. Vai no tiesas būs tomēr taisnība vēdantiem, ka prūši bija „porusi”, kas arī bija ienācēji šājās zemēs, un, kā redzam, arī viņiem ir bijis tikai viens padomā, kā sagrābt varu, iekarojot miermīlīgākas tautas gan fiziski, gan garīgi. Esmu vienmēr teikusi, - ja nav mūsu garamantās, tad nav vispār, un es nevēlos ne reanimēt, ne arī atsaukt atmiņā šo krīvu-krīvu ar viņa krivuli, kā arī nevēlos pielūgt baltiem kopīgo dievu DRUVI Romuvē jeb prūšu Rāmavā un vēl arī prūšu valodā - tas attiecas uz pirmā stāsta tēmu, bet atstāšu to pagātnes miglā, kā to darīja mūsu senči, jo tāda bija tradīcija - slikto nedaudzināt, lai tas nevairotos. Būsim mūsu tēvu tēvu cienīgi un darīsim, tāpat kā darīja viņi, proti, kas nav tautai derīgs, to nenesīsim rītdienā kā tādi, kas garīgi vāji, bet tos, kas par varītēm mums cenšas uzspiest svešus dievus, svešus likumus un Pasaules uzskatus, apiesim ar līkumu, kā mēdzam apiet purvainās vietas.
Ļoti jutos pārsteigta un iepriecināta, kad izlasīju Rūdolfa Blaumaņa KR 5. sējumā lugu „Dzīvais ūdens”. Blaumanis, manuprāt, ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kas no tiesas izjuta tautas dvēseli. Neliels ieskats rakstītajā:
Skarbalts: Kopš virsaits Vaivars visam novadam /Tās jaunās nodevas ir piespriedis,
Kopš samts un zīds ar ādām maksāts tiek, / Tās ziedam nest ir ļaudis atjūguši.
Varbūt tie arī it pareizi domā, / Ka tam, kam ugunsvāle rokā zib,
Aiz saltuma nav jālien kažokā.
. .
Kalvis: Vai viņu sodīja?
Vītus (dzīvā ūdens sargs): Kā likums saka, / To Pīkols saņēma kā asins ziedu.
Kalvis (nodrebēdams): Par tādu nieka vainu nonāvēt! / Šīs dievu bardzības es nesaprotu.
. .
Gaigals: Vai juceklis pa priekšu vien tiem iet? / Aiz sevis ar tie bieži tādu atstāj.
Bargs mūsu krīvs. Tas ir kā ziemeļvētra, / Kas, mežā aurēdams, trauslos celmus gāž,
Ka gadam pietiek, lauztu nekopjot. / Man bail par Vītu, Driģi.
. .
Skarbs bij šis Dzilnis jau no laika gala; / Bet tagadiņ, kopš tas no ciemiem mājā,
Viņš katram vārdiņam sprauž iesmu galā.
. .
Kalvis: Papriekšu domāju, man dievi dusmo, / Ka necienīgs es svētam amatam.
Bet tagad zinu: nevis dievu lēmums, / Bet krīva griba mani tumsā grūž.
Tam māsasdēls ar vietu jāapgādā.
. .
Kalvis: . . Vai rāmums tur, kur krīva sēdeklis? /Tur spriež par vaidelaišiem bargu tiesu,
Tur izdomā, kā tautu spiest, kā vadīt / Pēc vajadzības pretī kaimiņiem,
Kas netic Pērkoņam vai nedod meslus. / Pat virsaišiem tur stiprus grožus vij.
Ak, tikai vara valda Rāmavā / Un izplata ap sevi saltu baili.
. .
Skarbalts: . .Nav taču dzīvā ūdens nekur citur / Kā strautā, kas gar birzi burzguļo.
Ej smel no tā un veldzē skuķam acis, / Un, ja tev viņu ārstēt nelaimējas,
Tad zini jel: tu tomēr paliec dzīvs.
Kalvis: Vai ausis man ar pirkstiem cieti bāzt, / Lai tavas zaimošanas nedzirdētu,
Tu ļaunais cilvēks! Vai tu Vītus tēvu / Par viltnieku man gribi iestāstīt,
Kas sirmu mūžu ļaudis piekrāpis!
Skarbalts: Viņš dara to, ko krīvs tam darīt liek, / Jo briesmīgs zvērests uz to viņu spiež.
TREŠAIS CĒLIENSSieva: Man dēls tāds pārgalvis. / Par Pērkoni tas jautras dziesmas taisa
Un māca citus zēnus līdzi dziedāt. . / Lūdzu, svētais kungs,
Dod viņam pamācību, lai tas rimstas.
Krīvs: Par ko tu savā mātē neklausies / Un zaimo dievu visuaugstāko?
Jauneklis: Es viņu nezaimoju, kungs un krīvs. / Kā māku, tā es viņam godu dodu.
Ar raibām puķēm pļava dievus teic, / Ar jautrām dziesmām mana jautrā sirds.
. .
Krīvs: Tu viņa nebīsties?
Jauneklis: Nē, nebīstos.
Krīvs: Varbūt ar netici?
Jauneklis: Kā neticēt, / Kaut kas tak augšā ir, kas dārdina.
Krīvs: Un kāpēc tu ar manīm runādams, / Uz ceļiem nekrīti?
Jauneklis: Ja dievu griba / Tā būtu, lai uz ceļiem gulstavājam,
Tad kājas ar tik līdz ceļugaliem / Tie būtu radījuši.
Krīvs: Ha! Par daudz! Pieceļas un uzsit uz bungām. Divi sargi ienāk.
Šis bezkaunīgais dievu zaimotājs / Jums jāpārmāca visas tautas priekšā.
No mutes mēli viņam izgriežat / Un suņiem pametat.
Māte: Tam mēli izgriezt! / Ak, apžēlojies, augstais kungs! Viņš aplams!
Ak, nesodi tik briesmīgi tā puikas, / Viņš atgriezīsies, viņš jau nava ļauns.
Krīvs: Es zinu gan, kāds viņš! Prom, sodāt viņu!
Māte: Apžēlojies! . .
Kalvis: Es pazīstu šo zēnu, augstais krīv. / Viņš dažu labu reizi ziedojis
Pie mūsu ziedikļa, viņš nava ļauns, / Gan pārgalvīgs un jautris viņa prāts,
Bet viņam skaidra, mīļa bērna sirds./ Es pazemīgi lūdzu, žēlo viņu!
Krīvs: Tu tikām viņu lielīsi, kamēr / Tu līdz ar viņu varonīgs kļūsi. Klusu!
Kas teikts, tas netiek pārgrozīts.
Sargs ienāk. Kas ir?
Sargs: Kā noteici, tā sodīts zaimotājs. . .
Māte: (iekliegdamās nokrīt zemē)
Vai manu! (Kunkst un šņukst. Atkal pieceldamās.)
Sakropļots un mēms nu viņš! / Es neprātīgā sieva, aplame, / Es cerēju, ka tu pie bijāšanas
Ar laipniem vārdiem viņu atgriezīsi, / Ka viņu svētīsi kā Pērkos svētī, ..
Bet tu ar krusu nāc, nē, pats tu esi / Ass ledus gabals! Kur tu uzvelies,
Tur pārtrūkst asni, sasalst dzīvība. / Ņem mātes lāstu! Pekles garu kalps,
Ne krīvs tu esi! Tavas asinis / Lai sarec pančkā, un lai ļaudis tās
Pie papēžiem pa dubļiem iznēsā! / Lai izzūd tava piemiņa no mums,
Kā tumsā nodziest šitās lāpas gaisma!
Tā, lūk, - šīs mātes lāsts būs laikam piepildījies un būsim brīvi mēs no kaklakunga viena, bet tas nav vienīgais, kas jāatmet ir malā. . . ir citi vēl, bet runa šeit būs garā, un varbūt sadzirdēsiet arī jūs, kas kūtri garā, lai domu izdomātu tik līdz galam un saprastu, ka tautai savi dievi godā jāceļ, jo, ceļot svešus, – ceļam svešiem spēku. Nav jāguļ dienas laikā nāves guļu; kas pamodies, lai gaismu augsti tura, lai modina ikvienu tuvu tālu, un gaismai būs uz Māras zemes būt . . bet tikai tad!
ATVERIET DVĒSELES VĀRTUS, LAI DIEVS TUR GUNSKURU KUR!
Šis stāsts ir trešais pēc kārtas, bet sekos nākamais. . . Par ko būs runa ceturtajā stāstā, lai paliek noslēpums, bet tagad vēlu priecīgas un gaišas Lieldienas visiem tiem, kas svin šos svētkus Saulītei par godu. Visu gaišu jums Pavasara saulgriežos!