Definīcija: Bieži lietojamu frāžu un teksta fragmentu kopums, kas tiek veidots ar tekstapstrādes programmu starpniecību un ko vajadzības gadījumā var gatavā veidā iespraust sagatavojamajā dokumentā.

ARHONI (gr.archon, valdnieks). Neredzami, kvazidievišķīgi, laiktelpā ieslodzītās (empīriskās) pasaules valdnieki. Bieži tiek attēloti kā hirearhija, kuras virsotnē atrodas Demiurgs. Lai gan arhoni, iespējams, ir cēlušies no īstā Dieva, viņi to neatzīst un mēģina darīt visu, lai cilvēks viņu neaizsniegtu; Arhonus palaikam identificē ar planētām; dažreiz tiem tiek piedēvēti Vecās derības Dieva vārdi (Adonai,Sabaoth).

DEMIURGS (grieķu demiourgos, amatnieks, meistars). Arhonu līderis, otrās šķiras dievība, kas aplami iedomājas, ka ir īstais Dievs un pasaules radītājs. Bieži tiek identificēts ar Vecās derības Jahvi.

GNOSIS (grieķu gnosis, atziņa, zināšana). Garīga rakstura zināšana; īpaši – tieša, nepastarpināta Dieva pieredze, kas pārsniedz racionālā prāta spējas. Lielākā daļa gnostiķu to uzskatīja kā ceļu atpakaļ pie Dieva, nevis kā ticību, ko balsta morāliska uzvedība.

GNOSTICISMS (garīga kustība, kas plauka no1.līdz 3.gs. Gnosticismā valdīja liela uzskatu dažādība, taču visi tā paveidi bija radikāli duālistiski, postulējot labu, bet svešu Dievu viņpus empīriskās pasaules un zemāka ranga Dievu (Demiurgu), kas ir radījis šo pasauli. GNOSIS ir ceļš atpakaļ pie īstā Dieva.

PLEROMA (gr. pleroma, pilnība). Nesamaitātā dievišķās pilnības pasaule.(Pleromā norisinās arī Sofijas drāma un Demiurga pasaules radīšanas akts.) Gnostiķi to uzskatīja par garīgu universu, par savu īsto mājvietu, uz kuru tie cerēja atgriezties pēcnāvē.

IEVADS (5.-10.lpp.)

Pēc gnostiķu uzskatiem, dzīvot šai pasaule nozīmē būt dēmonisku spēku apsēstam. Šo atziņu, šķiet, sevišķi apstiprina Rietumu pasaules vēsture, kurā kopš Renesanses arvien spilgtāk izceļas varas faktors atsevišķu cilvēku un sabiedrības dzīvē.. Šis fakts savukārt nav šķirams no „kvantitātes kundzības” visās dzīves jomās. Mēs dzīvojam laikmetā, kas atrodas, Dieva pērtiķa, resp., Velna vai Sātana zīmē. Sātans..būtne, kuras sūtība un uzdevums ir atdarināt Dievu. Varētu teikt, ka Sātana dabā ir skatīties uz visu no apakšas, no iespējami zemākas perspektīvas – atvedināt visu augstāko (garīgo) uz zemāko materiālo. Šī paša iemesla dēļ Sātans faktiski nekad vai principā nevar saprast Dievu, bet tikai Viņu atdarināt, „pērtiķoties” Viņam pakaļ.

..

6.lpp. Mēs dzīvojam Kali jugas ērā, ko raksturo vienstāvu universs – pretēji agrākajos laikmetos valdošajam hierarhijas principam.

..

7.lpp. Junga pozīciju vairāk raksturo gnosis, vārds, kas varētu atbilst latviešu „dzīves ziņai”.. Gnosis ir tāda „zināšana”, kas nav šķirama no zināma dzīvesveida: teorija nav atdalāma no prakses. Tā ir filozofija šī vārda sākotnējā nozīmē, proti, „viedības mīlestība”.

8.lpp. Vārds „tradīcija” pašreizējā kontekstā apzīmē seno garīgo patiesību (atziņu) kopumu.. Šai sakarā grāmatā bieži parādās vārds „intelekts” ko nedrīkst lietot kā „prāta” sinonīmu. Dzīves ziņas tradīcijā intelekts ir galvenais un varbūt vienīgais „rīks”, kuru lietojot cilvēks var nonākt tiešā saskarē ar Dievību. Tā ir nevis racionāla, bet intuitīva spēja, kas ļauj teorētiski atzītai un pieņemtai patiesībai (atziņai) caurstrāvot visu cilvēku (Senajā Grieķijā tam atbilst vārds Logos.) Vārdi „intelekts”, „tradīcija”, „gnosis” un „mūžīgā filozofija” saistās ar t.s. esoterismu - ar garīgu nostāju, ko raksturo iekšēja redze: spēja redzēt būtisko un nepārejošo pretstatā visam tam, ko nosaka konkrētā vēsturiskā situācija.

..

9.lpp. Mūžīgā filozofija nav šķirama no hierarhijas jēdziena: ira sastāv no vairākām pakāpēm vai līmeņiem, sākot ar dievišķo Realitāti, kas atrodas visu lietu pamatā, un beidzot ar zemi vai materiālo pasauli. Cilvēks ar savām gara un dvēseles spējām atrodas kaut kur vidū starp šiem diviem esošajiem slāņiem: pēc savas dabas viņš ir vidutājs vai starpnieks starp visaugstāko un viszemāko, starp pārjuteklisko gara valstību un empīrisko laika un telpas pasauli.

..

Skatoties no psiholoģijas viedokļa, būtu jāsaka, ka daudzos dievus, īpaši ļaunos dēmonus, projekcijas ceļā rada cilvēks, cauri gadsimtiem uzturot tos pie dzīvības, pateicoties tiem veltītajiem pielūgsmes aktiem. Šādā nozīmē var teikt, ka „normāla” cilvēka apziņa ir nevis universs, bet multiverss, kas sastāv no daudziem kompleksiem vai fragmentārām personībām, kuras gnostiķi dēvēja par arhoniem. No šo būtņu apsēstības var atbrīvoties, tikai praktizējot viedību..

Visuma hierarhiskās uzbūves zudums nav šķirams no desakralizācijas procesa, kas raksturo Kali jugas ēru.

..

LAIKA RITMI UN MODERNĀS PASAULES KRĪZE (11.- 21.lpp.)

..

15.lpp. Daudzu cilvēku prātos valda neskaidra nojauta, ka Rietumu civilizācija eventuāli tuvojas punktam, kurā tā var pazust no zemes virsas – aiziet bojā kādas pēkšņas kataklizmas rezultātā vai pakāpeniski.(15.lpp.2.rindkopa sadaļā.)

..

10.lpp. Jāpiezīmē arī, ka vārdi „pasaules gals”.. norāda nevis uz absolūtu galu, bet tikai uz kādas noteiktas pasaules vai zināmas lietu kārtības izbeigšanos.. mēs tuvojamies noteikta laikmeta vai vēsturiska cikla galam, kas savukārt var atbilst zināma kosmiska cikla noslēgumam.

..

Jau kopš vairāk nekā seštūkstoš gadiem.. mēs atrodamies ceturtajā laikmetā – Kali jugā vai „tumsības ērā”.. patiesības, kas agrāk bija pieejamas visai cilvēcei, ir daļēji paslēpušās un grūti pieejamas; arvien straujāk samazinās arī to cilvēku skaits, kas šīs patiesības spēj saprast un asimilēt. Taču, kā tradicionālā viedība māca, viss paslēptais un aizmirstais kļūs atkal redzams mūsu laikmeta beigās, kas sakritīs ar jauna cikla sākumu.

..

18.lpp. 6.gs. pirms m.ē. norisinājās svarīgas pārmaiņas vairākās pasaules daļās..Parādījās tas, ko dēvē par „filozofiju” un kas etimoloģiski nozīmē „viedības mīlestību”.. Vārds „filozofija” tātad apzīmē sagatavošanās stadiju – soli viedības virzienā. Šī sākotnējā nozīme tika pervertēta (sagrozīta un sakropļota), kad filozofiju sāka uzskatīt nevis par pagaidu „nodarbošanos” vai stāvokli, bet par pašmērķi, no kā piedzima profānā filozofija, „viedība” kurai piemita tīri cilvēcisks raksturs; tā attiecās tikai uz racionālo novadu un sāka aizstāt ģenuīnu superaracionālo un cilvēku transcendējošo tradicionālo  viedību (=gnosis). Šī genuīnā viedība tomēr nepazuda bez miņas: tā turpināja pastāvēt senatnē t.s. „mistēriju” kultos..

19.lpp. Profānā filozofija pakāpeniski kļuva par vienīgo atzīto filozofiju tikai tad, kad esotērisms tika noraidīts un tā vietā uzkundzējās eksotēriskais skatījums uz lietām. Šis process jau sākās senajā Grieķijā un tam bija lemts sasniegt kulmināciju modernajā pasaulē..sagatavoja ceļu modernajiem laikiem raksturīgajai racionālisma attīstībai – nostājai, kas pastāv ne tikai visa pārdabiskā noliegumā, bet izteiktā noraidīšanā.(19.lpp.)

..

20.lpp. .. kā jau teikts, vecās pasaules bojāeja būs arī jaunās pasaules sākums.

INDIVIDUĀLISMS (28.-31.lpp.)

..individuālisms ir visu modernās filozofijas maldu cēlonis; tas ir pārindividuālu (absolūtu) principu noliegums, kas rezultējas visu civilizācijas faktoru un novirzienu reducēšanā un tīri cilvēciskiem izmēriem.. tas raksturo profāno pasaules skatījumu un sakrīt ar mūsdienu raksturīgo antitradicionālismu..

..

29.lpp. Profānisms līdz šim nekad nav uzkundzējies veselai civilizācijai, kā tas pēdējo gadsimtu laikā ir noticis Rietumos. Neviena pasaules civilizācija vēl nav tikusi celta uz tīri negatīvas bāzes – kā radikāla bezprincipu civilizācija. Šī principu projiene ir arī tā, kas piešķir modernajai pasaulei abnormālu raksturu, padarot pasauli par sava veida monstru, ko var mēģināt saprast tikai tad, ja pieņem, ka tā atbilst pašreizējā cikliskā laika perioda beigām.

Individuālisms implicē intelektuālās intuīcijas un līdz ar to metefizikas kā pārindividuālas disciplīnas noliegumu. Metafizikas vietu aizņem racionālas struktūras vai hipotēzes – tīri individuālas koncepcijas, no kurām lielākā daļa attiecas uz fizisko sfēru – uz dabas novadu. Filozofam šodien ir svarīgāk „cilāt problēmas”, lai cik mākslīgas un iluzoriskas tās arī būtu, nekā mēģināt tās risināt – apstāklis, kas norāda uz vajadzību nodoties izpētei izpētes dēļ un kas nav nekas cits kā daļa no modernajā dzīvē valdošā bezmērķīgā satraukuma.

..

Filozofa reputāciju vairāk veicina jaunu maldīgu teoriju izgudrošana nekā citu cilvēku atklāto patiesību atkārtošana. Šodien ir aizmirsts, ka patiesa ideja nevar būt „jauna”, jo patiesībā nav cilvēka prāta produkts; tā eksistē neatkarīgi no mums, un mūsu uzdevums ir vienkārši to uztvert, apjēgt un iemiesot dzīvē

Noraidot intelektuālo intuīciju, individuālisms nostāda uz pjedestāla prātu, uzskatot šo tīri cilvēcisko un relatīvo spēju par augstāko inteliģences izpausmi vai pat – kā identisku ar inteliģenci. Šādu nostāju mēdz dēvēt par racionālismu, kura autors un iniciators ir Dekarts. Taču tas bija tikai pirmais solis, kam sekoja prāta degradēšana par galvenokārt praktisku funkciju izpildītāju. Individuālisms neizbēgami noved pie naturālisms, jo viss, kas atrodas ārpus dabas robežām, nav pieejams indivīdam kā tādam; naturālisms un metafizikas noliegums iet roku rokā, un no brīža, kad ir noraidīta intelektuālā intuīcija, nekāda metafizika vairs nav iespējama.

MATERIĀLISTISKĀ CIVILIZĀCIJA (31.-34.lpp)

Profānā zinātne, kas attīstījās pēdējo gadsimtu laikā, aprobežojas ar jutekliskās pasaules izpēti..

..

Mūsdienu zinātne tīši nesludina ateismu vai materiālismu; tā apmierinās ar zināmu lietu ignorēšanu, formāli tās nenoliedzot, kā to darītu to filozofi.

..

Moderno civilizāciju..pamatoti dēvē par izteikti kvantitatīvu vai materiālistisku civilizāciju.

KVANTITĀTES KUNDZĪBA (35.lpp.)

..mūsdienās.. var pamatoti runāt par kvantitātes kundzības laikmetu.. šī redukcija arī loģiski un paātrinātā gaitā ved uz pasaules lejupslīdes zemāko punktu, kas izpaužas kā tīra kvantitāte bez jebkādām kvalitatīvām īpašībām. Saskaņā ar analoģijas likumu viszemākais punkts ir savā ziņā augstākā punkta neskaidrs, blāvs atspulgs vai invertēts (otrādi apgriezts) tēls. Sekas tam ir tādas,

ka pilnīgi profāns bezprincipu stāvoklis (augstu, garīgu vai dievišķu principu projiene) implicē augstākā stāvokļa izķēmojumu (viltojumu), ko teoloģiski izsaka vārdos „Sātans ir Dieva pērtiķis”.

DEHUMANIZĀCIJA(53.-67.lpp)

67.lpp. Iespējams, ka mēs dzīvojam laikmetā, ko senie hindusi dēvēja par Kali jugu – tumsības ēru: mēs esam „krituši” tik dziļi, ka vairs nespēj apjēgt, kas ar mums ir noticis..cilvēks ir aizmirsis, kas viņš īsti ir; atsvešinājies no savas iedzimtās dabas, viņš, šķiet, ir notiesāts akli soļot pretim pilnīgam savas cilvēciskās identitātes zudumam – pretim pašiznīcināšanai. Šo procesu eventuāli varētu apturēt tikai radikāla virziena maiņa, atgriešanās punktā, kurā moderno laiku drāma sākās. Bet šajā atveseļošanās procesā zinātne nevar palīdzēt, jo cilvēka dabas būtiskā satversme nav pieejama zinātniskai izpētei. Vienīgā izeja būtu jāmeklē atziņā, ka pastāv un vienmēr ir pastāvējušas lietas, kas pārsniedz racionāla un kalkulējošā prāta sfēru.

PHILOSOPHIA PERENNIS (72.- 82.lpp.)

Gnosis ir philosophia perennis („mūžīgā filozofija” vai dzīves ziņa.) – metafiziska rakstura patiesība, kurai nav sākuma laikā un kura ir būtiski nemainīga visos savos izpausmes veidos.. šajā laukā nevar būt runas par mākslīgām, t.i., tīrā prāta darinātām, konstrukcijām, kas tik bieži sastopamas filozofu sacerējumos.. Taču faktiski situācija ir tāda, ka „filozofija” mūsdienās saistās ar strikti racionālistisku pieju, kurai nav nekāda sakara ar garīgu kontemplāciju vai ar „intelektu” – kā šo vārdu lieto gnostiskajā tradīcijā.. ( mūžīga) viedība māca, ka dziļi apraktas cilvēka garā – „sirds dziļumos” – mājo zināmas iedzimtas metafizikas patiesības, kas ir pieejamas tikai garīgi ievirzītam indivīdam..

Metafizikas patiesības „saturs” ir Absolūtais, kas ir arī identisks ar Platona Agathon – absolūti labo.

..radītā pasaule pretēji Dievam nav un nevar būt absolūti laba.

73.lpp. „Mūžīgā filozofija” kontekstā „dzīves ziņai” (gnosis) nav nekāda sakara ar gnosticisma vēsturiskajām doktrīnām. Būtībā gnosis sevī apvieno atziņu („zināšanu”) un svētumu. Tas nozīmē, ka lietu īsto dabu var izdibināt tikai tāds cilvēks, kas ir atradis vai izkopis sevī izdibināmajām lietām atbilstošu gaismas slāni. Senos laikos to izteica vārdos: tikai līdzīgs var pazīt vai saprast līdzīgo.

..

Šai punktā pie vārda piesakās tas, ko agnostiķi dēvē par Tradīciju (no aizlaikiem mantotu viedību, pasludinot, ka cilvēkā mājo kāds spēks, kas viņu virza pretim patiesībai. Pirmsmodernais cilvēks bija tik ļoti ieniris šī spēka caurstrāvotā pasaulē, ka viņš neizjuta nekādu vajadzību to definēt vai īpaši izcelt.

..

75.lpp. Līdzīgā kārtā senais cilvēks dzīvoja pasaulē, kas bija tik ļoti piesātināta ar to, ko mēs šodien dēvējam par „tradīciju”, ka  tās apzīmēšanai viņam nebija vajadzības pēc atsevišķa jēdziena. Šis cilvēks apzinājās, ka ir tādas lietas kā atklāsme, vienība, sakrālais..Tā saucamos tradicionālos uzskatus varēja formulēt un apliecināt (kā to dara „mūžīgās filozofijas ”pārstāvji) tikai Kali jugas laikmeta beigās, laikā, kad reizē ar gala tuvošanos sāk parādīties jaunā laikmeta meti. Tradīcija nav vienkārši senu paražu vai paradumu kopums. Šis vārds arī neattiecas tikai uz ticējumiem un praksi, kas  atrodama kādā noteiktā civilizācijā. Tradīcija ir pārpersoniska realitāte, ko nevar izsmeļoši definēt, jo tās sākums atrodas „debesīs”, resp., dievišķajā atklāsmē.

.. mūsdienās atziņa (zināšana) vai intelektuālā patiesība ir zaudējusi jebkādu sakrālu nozīmi..

77.lpp. Laiks, kad katrs cilvēks bija pravietis un kad intelekts darbojās dabiski, ļaujot lietas skatīt dievišķā gaismā, ir sen pagājis..Pastāv nepārejama aiza starp atklāsmes ceļā aktualizēto inteliģenci un tādu, kas, būdama atgriezta no pirmavota, nav nekas vairāk, kā tikai atspulgs cilvēka prātā, fragmentāra spēja, ko šodien dēvē par „inteliģenci”.

METAFIZIKA UN RELIĢIJA (83.- 90.lpp.)

Mūžīgās viedības pārstāvji izšķir „filozofiju” (šī vārda modernajā un parastajā nozīmē) un „Metafiziku”. Pirmās avots ir prāts kā tīri individuāla spēja, otra izriet ekskluzīvi no intelekta...

PAR HIREARHIJU (97.-109.lpp.)

99.lpp. Hirearhijas jēdziens ir daļa no „mūžīgās filozofijas”, ko kopsummā var raksturot kā

1) metafizisku mācību, pēc kuras dievišķā Realitāte atrodas visu pasaules lietu (ieskaitot cilvēka prātu) pamatā;

2) psiholoģiju, pēc kuras cilvēka dvēselei ir zināma radniecība ar Dievību..;

3) ētiku, pēc kuras cilvēka dzīves mērķis ir izzināt visu lietu imanento un transcendento pamatu. Jāpiezīmē, ka šīs filozofijas pamatprincipi rudimentārā veidā ir atrodami visu tautu folklorā un mitoloģijā..Par šo faktu nebūtu jābrīnās, jo nav taču iedomājams, ka Dievs, kam rūp savu bērnu labklājība, būtu atklājies tikai nelielai cilvēces daļai (senajiem jūdiem), atstājot visu pārējo cilvēci bezcerībā un pilnīgā tumsā. Šāda rīcība no Dieva puses būtu skandaloza – pretrunā ar Viņa dabu...

..

100.lpp. Metafizika. Tradicionālā metafizika māca, ka dievišķā realitāte atrodas visu lietu, visas dzīves un visu cilvēcisko prātu pamatā.. tās intereses centrā ir lietu iras (grieķu On) jautājums, ko Rietumi, Heidegera domām, ir aizmirsuši. Par šo liktenīgo „aizmiršanu” liecina metafizikas sabrukums („iziešana no modes”)... No „mūžīgās filozofijas” viedokļa pasaulei piemīt hierarhisks raksturs vai struktūra, kas liek izšķirt augstākus un zemākus esošā slāņus vai līmeņus.

..

101.-102.lpp. Mūsdienās filozofija ir kļuvusi par „vieglu” nodarbošanos tāpēc, ka ir atmetusi savu agrāko mērķi – visupirms „pārtaisīt” (radikāli reformēt) visu cilvēku un tikai pēc tam nodoties domāšanas priekiem.

Ētika ir tādu vadlīniju un priekšrakstu kopums, kuriem sekojot cilvēks pārveidojas savā dziļākajā satversmē un līdz ar to kļūst spējīgs pieredzēt pasauli jaunā veidā..

..

103.lpp. Cilvēkā ir sastopami visi realitātes līmeņi, jo kā mikrokosms viņš atspoguļo makrokosmu; cilvēks atstaro Bezgalīgo. Kalni ir svēti, un dievi mājo debesīs, no kurienes nāk visa dzīvība - saules gaisma un lietus. Skatoties no iekšienes, mēs apjaušam Dievu ar dziļuma tēlu palīdzību (piemēram, lietojot „sirds” metaforu).

104.lpp. Modernās zinātnes triumfālie atklājumi „sakāpa cilvēkam galvā”; viņš sāka iedomāties, ka zinātne ir tas pats, kas „zinātnisms” – ticība, ka eksistē tikai tādas lietas, ar kurām nodarbojas zinātne (telpa, laiks, matērija/enerģija un skaitlis). Taču.. tradīcija („mūžīgā viedība”) māca, ka pastāv trīs dažādi esošā novadi: redzamā pasaule (zeme, planētas), neredzamā pasaule vai starppasaule un „debesis”. Aiz šīm „vietām” atrodas ceturtais reģions - Dievība vai Bezgalīgais, kas ir triju minēto pasauļu neredzamais un mūžīgais avots.

GNOSTICISMA PAMATJĒDZIENI (115.-129.lpp.)

Gnosticisma galvenos avotus var iedalīt divās kategorijās:

1) pašu gnostiķu raksti, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām;

2)  raksti un dokumenti, kuros gnostiķus „skaidro” Baznīcas tēvi, Baznīcas tēvi..Jāuzsver, ka šo cilvēku nostāja ir vienmēr izteikti naidīga: viņu nolūks bija atspēkot gnosticismu, parādot to pēc iespējas nelabvēlīgākā gaismā. Viņi arī nav pietiekoši informēti par diskutējamo jautājumu, jo Baznīcas autoritātes slēpa, iznīcināja vai reinterpretēja visus tos dokumentus, kas bija pretrunā ar Baznīcas konciļu uzskatiem.

..

117.lpp. Gnosticismu visspilgtāk raksturo radikāls duālisms starp Dievu un pasauli un līdz ar to – starp cilvēku un Dievu.

..

118.lpp. Pasaule ir zemāku spēku (arhonu) produkts – spēku, kas ir pilnīgi atsvešinājušies no sava radītāja – no absolūtās Dievības un neļauj cilvēkam to atpazīt un ar to savienoties.

Kosmoloģija. Universs kā zemāko spēku vai arhonu sfēra ir milzīgs cietums, kura visdziļākajā „kamerā” atrodas zeme - cilvēka miteklis.

..

Kosmiskās sfēras ir arhonu – īpaši Babilonas panteona „Septiņu planetāro dievu”- dzīves vieta. Un zīmīgi, ka šiem  dieviem tagad ir piešķirti Vecās derības Dieva vārdi (Iao, Sabaoth, Adonai, Elohim, El Shaddai), kas jūdu Svētajos rakstos kalpoja kā viena vienīgā  Dieva sinonīmi, bet tagad ir kļuvuši par zemāku dēmonisku būtņu īpašvārdiem. Arhoni kolektīvi pārvalda pasauli, un viņu tirāniskā virskundzība saucas heimarmenē, universālais liktenis: savā fiziskajā aspektā tā atbilst dabas likumībai; psihiskajā aspektā, kas, starp citu, ietver arī Mozus likumu institūciju un realizēšanu, tās mērķis ir apspiest un verdzināt cilvēku. Arhoni neļauj dvēselēm izrauties no pasaules un atgriezties pie Dieva; tie ir arī pasaules radītāji, izņemot gadījumus, kad šī loma ir rezervēta viņu līderim – Demiurgam (Platona Timejā viņš ir pasaules izgudrotājs), kas gnostiķu dokumentos tiek dēvēts par Jaldaboath`u. Nevar būt šaubu, ka šeit mums ir darīšana ar jūdu Dieva esoterisku apzīmējumu – Dieva, kuram gnostiķu sistēmās tiek piešķirta radītāja loma. Dažkārt tam tiek piedēvēts „nolādētā Dieva” tituls, jo viņš radīja pasauli un atteicās dalīties savā zināšanā ar cilvēkiem.

..

Arhoni radīja cilvēku, lai to turētu ieslodzītu pasaulē. Tāpat kā makrokosmā cilvēk u ieslēdz septiņās sfērās, tā arī makrokosmā viņa gars ir savažots šo sfēru septiņos tērpos..gars tātad ir pilnīgi – „līdz ausīm”- ieniris dvēselē un miesā, kuras ir paralizējusi un apskurbinājusi pasaules inde.

Gars ir „ignorants”: tas var pamosties un atgūt zaudēto brīvību tikai ar gnosis (pestījošas atziņas) palīdzību.. Gnosticisma mērķis ir atbrīvot iekšējo cilvēku no pasaules slazdiem un atgriezt viņu pirmatnējā gaismas valstībā.

..

119.-120.lpp. Tas, kas mūs atbrīvo, ir zināšana par to, kas mēs bijām, kur mēs esam tikuši iesviesti; kurp mēs dodamies...Ievērojot cilvēka pašreizējo situāciju, šī zināšana viņam nav pieejama; viņa pasaulīgo eksistenci raksturo ”ignorance”, kas ir arī atbildīga par pasaules radīšanu. Īpaši jāuzsver, ka gnostiķu transcendento Dievu nav iespējams saredzēt vai atklāt pasaulē, no kā izriet ārpasaulīgas intervencijas nepieciešamība. Pestīšanas notikums izšķiroši maina pastāvošo kosmisko situāciju, proti, izkliedējot ignoranci. Pestītājs ir sūtnis no gaismas pasaules, kas izlaužas cauri sfēru barjerai, piemuļķo arhonus, pamodina garu no zemes miega un piešķir tam pestījošu zināšanu „no ārpuses”- ceļa, pa kuru dvēselei jāiet, lai izkļūtu laukā no pasaules cietuma un atgrieztos savās īstajās mājās. Ar gnosis apveltīta dvēsele pēcnāvē ceļo augšup, atstājot aiz sevis fizisko apvalku, ko tā bija ieguvusi, uzturoties sfērās; tādējādi gars atbrīvojas no visām svešajām sanesām un savienojas ar trancendento Dievu.

Plašākā mērogā mums šeit ir darīšana ar dievišķo drāmu kā tādu ( tās visumā), resp., ar dievības veseluma atjaunošanu, kas pirmskosmiskajās epohās ir ticis iedragāts un zaudējis daļu no savas substances. Dievība iesaistījās pasaulē, tikai pateicoties šim „zaudējumam”, un, lai to atgūtu (atjaunotu) tā liek saviem vēstnešiem iejaukties kosmosa vēsturē.. Brīdī, kad šis process būs pabeigts, t.i., kad  kosmoss būs pazaudējis pēdējās gaismas druskas, iestāsies „pasaules gals”.

..

Ļaunā radītāja izdotie likumi – „tev būs” un „tev nebūs” formā - nav nekas vairāk kā  kosmiskas tirānijas izpausme. Sankcijas, kas saistās ar šo likumu pārkāpšanu, var afektēt tikai garu un psihi,, bet, tā kā pneimatiķis ir brīvs no universālās likumības, viņš arī nav padots morāliskiem imperatīviem. Viss viņam ir atļauts, jo gars jau ir būtiski izpestīts un to nevar aptraipīt nekādas akcijas vai apdraudēt arhonu atriebība.. Šī pneimatiskā brīvība tomēr nav visatļautība:  pneimatiķis tīši pārkāpjot Demiurga ieviestās normas, izjauc arhonu plānus un paradoksālā kārtā veicina pestīšanas plānu.

123.lpp. Pirms vairāk nekā divsimts gadiem Nīče teica, ka nihilisms – „dīvainākais no viesiem” – atrodas mūsu durvju priekšā. Šodien šis nelūgtais viesis jau ir ienācis mūsu mājās un eksistenciālisms ir viena no filozofijām, kas mēģina ar to sadzīvot. Dzīvot šādā sabiedrībā ir tas pats, kas atrasties krīzes situācijā – krīzes, kuras sākumi jāmeklē 17.gadsimtā, kad sāka veidoties modernā cilvēka garīgā seja vai, kad sākās paātrināta lejupslīde pretī Kali jugas cikla beigām...

..

124.lpp. Tā nu iznāk, ka tieši tas, kam pateicoties cilvēks pārsniedz dabu, t.i., viņa prāts, šī unikālā dāvana, nebūt nepalīdz viņam iekļauties lietu normālajā ritējumā; tieši pretēji – tas veido nepārejamu aizu starp viņu un pārējo pasauli.

..

Jēgu vairs neatrod, neatklāj, bet „piešķir”. Vērtības vairs nesastāda daļu no objektīvās realitātes: tās tiek postulētas.

..

126.lpp. Kā jau redzējām, gnosticisms māca, ka pasauli ir radījis zemāka ranga Dievs – ar garīgu aklumu sistais Demiurgs. Pasaule iznirst no viņa tumsas, ignorances un kaislību dzīlēm; tā rodas nevis no Dieva neizmērojamās mīlestības rezervēm, bet gan no gribas valdīt. Tādējādi par galveno kosmosa aspektu kļūst vara ( varas griba), kuras būtība pastāv ignorancē(nezināšanā) vai agnosijā. Visā šai drūmajā ainā gaišā puse ir tā, ka cilvēkā ir paslēpta spēja zināt Dievu un pazīt pašam sevi – savu īsto patību:  cilvēks ir gaismas „gabals” – gaismas staru kūlis, ko no visām pusēm apņem tumsa, tā kā savas esmes dziļumos viņš šajā pasaulē ir svešinieks – bez sabiedrotajiem universa tukšajā izplatījumā.

Lai gan gnostiķu universam ir ļoti maza līdzība ar grieķu kosmosu, tajā tomēr valda zināma kārtība, proti, tāda, kas ir sveša cilvēka dabas cildenākajām tieksmēm. Pasaule nav haotiska, to ir radījis Demiurgs, un tā paklausa viņa iestādītajai likumu sistēmai.

..

127.lpp. No gnostiķu viedokļa, cilvēka atsvešināšanos no pasaules ir nepieciešams vēl vairāk padziļināt – novest līdz kulminācijai, jo tikai šādā ceļā mūsu īstais „es” var realizēt savu dievišķo sūtību. Ir jāpārvar nevis atsvešināšanās no pasaules, bet pati pasaule. Pasaule, kas ir kļuvusi par varas sistēmu, var pārveidot tikai ar varu, bet tam nav nekāda sakara ar tehniskas kundzības ievešanu. Pasauli var pārvarēt, no vienas puses, pateicoties Pestītājam, kas ielaužas šai slēgtajā sistēmā no ārienes, un, no otras, ar atziņas (gnosis) spēku, kas kā maģisks ierocis sakauj planetāros (zvaigžņu) dēmonus un paver dvēselei ceļu uz citu pasauli.

JUNGS UN GNOSTICISMS (129.-132.lpp.)

131.lpp.Gnostiskais Jungs atklājas kādā intervijā.. Uz jautājumu, vai viņš tis Dievam, Jungs, ievilcis dziļu dūmu no savas tradicionālās pīpes, atbildēja: „Man nav jātic. Es zinu.” .. viņš zina, ka universā eksistē kāds vienojošs spēks, kas to padara par veselumu un kas nav pieejams konceptuālai domāšanai. Šis spēks satur visu kopā – psiholoģiski, garīgi un materiāli. Tā ir atziņa, ka par spīti draudošajam haosam, pasaulē valda zināma harmonija, uz kuru mēs varam paļauties, it kā mēs atrastos mūžīgās Mātes klēpī, no kura nekad nevar izkrist.

Jungu fascinēja..pestīšanas mīts, pēc kuras cilvēks var izpestīt pats sevi tikai tad, ja viņš ir sasniedzis viedību – garīgu stāvokli, kurā viņš „pazīst pats sevi”. Līdzīgi ir Junga psiholoģijā: pašatziņas akts dod iespēju atbrīvoties no ciešanām un garantē pestīšanu, jo analītiskā procesa vienīgais mērķis ir noskaidrot, kas mēs īsti esam. Mēs esam racionālā prāta vergi. Mūs verdzina mūsu pašu domas vai – pareizāk – ar nesakarīgām domu druskām pieblīvētas galvas. Mūsu projekcijas, rūpes un aizspriedumi – lietas, kas mūs ievilina pašu radīta stulbuma slazdos. Junga dzīļu psiholoģijas – tāpat kā gnosis – uzdevums ir palīdzēt atbrīvoties no prāta izkaltajām važām. Pazīt pašam sevi gnostiķu valodā nozīmē atpazīt dievišķo garu mūsos – garu, kas sastāda cilvēka īsto, resp., dievišķo kodolu.

JUNGS UN OKULTISMS (132.-135.lpp.)

133.lpp. 1919.gadā  Jungs pasaulslavenajā „Britu psihiskās izpētes biedrībā” nolasīja lekciju ar nosaukumu „Psiholoģiskais pamatojums ticībai gariem”...

Viņš ar izbrīnu konstatēja, cik lielā mērā kolektīvā neapziņa var ietekmēt un pārmainīt realitātes struktūru.

134.lpp. .. mēs nonākam saskarē ar kaut ko tādu, kas vairs nav mūsu ordinārās psihes produkts, bet eksistē un ir reāls pats par sevi.

Aiz spontānām vīzijām, spokošanās, sinhronisma un citām „okultās „pasaules parādībām tagad var saskatīt tādu spēku klātieni, kuri atgādina mitoloģijas dievus un dievietes un kuriem ir mazs sakars ar personīga rakstura neirozēm. Brīnumainais ir pazaudējis savu pataloģisko reputāciju un var atkal pievienoties transcendences valstībai. Taču no tā vien būtu pārsteidzoši secināt, ka visām paranormālām parādībām un okultām fantāzijām piemīt transpsihiska nozīme. Šai laukā joprojām var sastapties ar šarlatānismu, paviršību un zināmu lētticības devu.

135.lpp.Junga pēcnāves dzīves apraksti atgādina daoistu un senās Ēģiptes viedo uzskatos: nemirstība nav kaut kas automātisks vai kādā augstākā instancē cilvēkam garantēts īpašums, tā ir jānopelna..būtu jāsaka, ka psihe kļūst relatīvi nemirstīga tikai tad, kad tā ir sasniegusi individuācijas līmeni, t.i., kļuvusi pilnīgi apzinīga. Veselums un apziņa nevar iznīkt, un tie, kas ir sasnieguši šo stāvokli, jau tagad eksistē mūžībā. Nāvei un iznīcībai ir pakļauts tikai tāds cilvēks, kas ir fragmentēts – sadalījies pretrunīgās un savstarpēji karojošās daļās.

SIMBOLISMS UN ARHETIPI (135.-137.lpp.)

Mūsu gadsimtā visizcilākā vieta simbolu izpratnē pienākas K.G.Jungam.

136.lpp. Taču neskatoties uz to, cik „sirsnīgi” mēs esam nodevušies racionālisma kultam, mums nav iespējams pilnīgi izskaust pagātnes nogulsnējumus – arhaiskās paliekas iespiežas apziņā simbolu formā. Simbolu dabā ir spontāni iznirt vīzijās un sapņos, un, ja tos noliedz vai noraida, tie iebrūk psihē kā mentālas slimības, psihozes, šizofrēnija.

Jungs definē simbolu kā transcendenta satura izpausmi, t.i., kā informāciju, ko nav iespējams pilnīgi izskaidrot loģiskas analīzes ceļā. Simboli norāda uz mistērijas klātieni, tie nekad nav viennozīmīgi, bet plurāli – daudznozīmīgi.

Arhetipi mājo „kolektīvā neapziņā”...

137.lpp. Junga psiholoģijā arhetipi ir „neapzinātas noslieces”, pirmatnēji, universāli tēli(tipi), kas ir pastāvējuši kopš vissenākajiem laikiem un kas dziļi ietekmē cilvēka kreativitāti (radošo aktivitāti).

..

Runājot par arhetipu izcelsmi, Jungs domā, ka tie ir cauri gadsimtiem un gadu tūkstošiem atkārtotas pieredzes nogulsnējumi, kas nepārtraukti producē vienas un tās pašas vai līdzīgas mītiskas idejas.

..

Rietumu tradīcijā šis dvēseles slānis ir pazīstams kā kosmiskā vai universālā atmiņa.

ATZIŅAS DESAKRALIZĀCIJA (140.- 141.lpp.)

Gnostiķi nenoliedz, ka no zināma viedokļa cilvēku var uzskatīt par racionālu būtni, bet tajā pašā laikā viņi uzsver, ka šī racionālā spēja var pārvērsties par luciferisku spēku, ko līdz to atdala no intelekta un dievišķās atklāsmes, kas tai piešķir numinozu un sakrālu saturu.

..

Nolaupot atziņai tās sakrālo raksturu un radot profāno, kvantitātē pamatoto zinātni, tika aizmirsta tradicionālā viedības dimensija un cilvēks bija spiests meklēt patiesību un pestīšanu..tikai „ticība”.

„Dzīves ziņas”vai viedības tradīcijā ticība nav šķirama no atziņas vai zināšanas..(es saprotu, lai ticētu).

ATZIŅAS SAKRAMENTĀLĀ KVALITĀTE (142.-145.lpp.)

..

143.lpp. Lai izvairītos no draudošajām kosmolatrijas (kosma dievināšanas) briesmām, kristīgie teologi ne tikai novilka stingru robežu starp dabisko un pārdabisko, tādējādi nonākot pie visai sekliem uzskatiem par abiem, bet ievadīja arī inelekta norietu.

..

Rezultātā kristīgās teoloģijas valdošais virziens credout inteligam (es ticu, lai saprastu) principu, tajā pašā laikā intelektam piešķirot istabenes lomu..

..

Gnostiskās dimensijas noriets un atziņas procesa sekularizācija turpinājās 12. un 13. gadsimtā reizē ar Aristoteļa un Averroesa filozofijas pieaugošo popularitāti. Rietumos – īpaši Akvīnas Toma un viņa sekotāju sistēmās.

..

144.lpp. Par modernās filozofijas tēvu mēdz uzskatīt Dekartu.. Dekarts atsaucas nevis uz intelektu (kā tas funkcionē cilvēka sirdī) vai uz atklāsmi, bet uz domājošā subjekta individuālo apziņu.. (es domāju, tātad es esmu).

..

Dekarts nostādīja individuālo ego realitātes centrā un padarīja to par atziņas kritēriju, tādējādi uzspiežot filozofijai racionālisma zīmogu.. Atziņas subjekts tagad tiek identificēts ar prātu un atdalīts no intelekta un atklāsmes.. Radikālas desakralizācijas un profanācijas process varēja sākties.

MONOTEISMS UN POLITEISMS (165.-169.lpp.)

Diskusijā par monoteismu un politeismu pastāv vairākas teorijas. Junga psiholoģijā mūsu Dieva un dievu tēli ir kolektīvās neapziņas manifestācijas un šie neapziņas saturi – arhetipi -  veido enerģijas sistēmas psihē..

..

Monoteisti un politeisti vēstures gaitā viens otru ir demonizējuši un noraidījuši pretējās nometnes ticējumus kā atpalicīgus un „neveselīgus”, nepieļaujot iespēju, ka katrā no tiem ir atrodami gan viendievības, gan daudzdievības elementi. Nav noliedzams, ka daudzu dievu un dieviešu ideja sniedz cilvēkam ne tikai parādību pieredzei. emocionālu apmierinājumu, bet arī atbilst mūsu dabas parādību pieredzei...

..

167.lpp. Jāpiezīmē, ka senajā pagānismā tika pielūgta (labāks vārds būtu „godāta) nevis daba kā tāda, bet spēki un principi, kas to rada un uztur.

..

Kristiānisms, jūdaisms un islams noraida politeismu kā primitīvu un zemāka tipa reliģiju. Tomēr būtu grūti noliegt, ka dziļuma dimensija, kas iemīt pagānismā, vismaz daļēji ir izskaidrojama ar to, ka tas spēj novērtēt visa esošā milzīgo dažādību un komplicētību. Monoteismā pastāv tieksme lietas vienkāršot – reducēt dzīvi uz „svētu karu” starp labo un ļauno, kas faktiski būtu nevis monoteisms, bet duālisms. Pagānismā ļaunuma princips neapšaubāmi spēlē svarīgu lomu, bet – tikai kā viens faktors daudzu citu starpā. Tādi dievi kā Sets, Loki, Šiva un citi ļaunuma iemiesojumi sēj pasaulē ļaunumu un postu, bet viņu klātiene visā šajā drāmā nav būtiska ( kā tas ir duālistiskā skatījumā), tā ir tikai daļa no dievišķās spēles (sanskritā lila). Jāatceras arī, ka seno jūdu monoteisms nebija vienveida reliģiska sistēma un ka, par spīti praviešu protestiem, Jeruzalemes templī ilgu laiku godāja Kanaānas dievus.

EŅĢEĻI, GARI, DĒMONI (169.- 175.lpp.)

Reliģijas filozofi un psihologi pa laikam ir nodarbojušies ar jautājumu – vai cilvēks tāpat kā Dievs, spēj radīt dzīvu būtņu universu – būtņu, kas eksistē „psihiskās” vai „garīgās” pasaulēs.. Šo domu, lai cik neticama un dīvaina tā arī liktos, apstiprina daudzas esotēriskās tradīcijas., kā arī daži mūsdienu psihologi...

..

170.lpp. Šajā sakarā ir jāpasvītro vairākas lietas. Pirmkārt, neskatoties uz to, ka cilvēki ir apveltīti ar dažādiem gribas un iztēles spēka līmeņiem, nav tādu cilvēku,, kas būtu pilnīgi bez šīm spējām; No tā izriet, pirmkārt, ka nebūt nav nepieciešamas īpašas okultas spējas, lai radītu „eņģeļus” un „dēmonus”. Otrkārt, nav nepieciešams, lai indivīds šajā procesā apzinīgi piedalītos. Fakts jau ir tāds, ka lielākā daļa cilvēku nespēj pilnīgi kontrolēt savu gribu un iztēli, kas bieži dzemdē savus „bērnus” bez mūsu atļaujas un dažreiz – pret mūsu gribu.. Pēc vairāku domātāju atzinumiem, šiem „dēmoniem” varētu būt sakars ar 20.gs. pazīstamajiem kompleksiem.

..

171.lpp. .. kāda lamas vārdi: ”Vizuālās mentālās formācijas – voluntārās vai nevoluntārās -  ir augstākā mērā noslēpumains process...Kas ar šiem radījumiem vēlāk notiek? Vai nav iespējams, ka, līdzīgi bērniem, kas ir dzimuši no mūsu miesas, šie mūsu garabērni atdalās no mūsu dzīves, izbēg no mūsu kontroles un dzīvo savu neatkarīgu dzīvi?”

..

173.-174.lpp. Nule teiktais liek jautāt: vai individu grupas – apzināti vai neapzināti – var producēt dēmonus? Arī šajā gadījumā esoterisma atbilde ir apstiprinoša.. pastāv „ļaunuma mikrobi” vai būtnes, kuras mākslīgi rada cilvēki. Šo būtņu (dēmonu) dvēseles okupē kāda īpaša kaisle (apsēstība), un viņu ķermeņi sastāv no šīs kaisles radītām elektromagnētiskām vibrācijām. Mākslīgos dēmonus var saukt cilvēku kopienas, kā to liecina feniķiešu, meksikāņu un tibetiešu monstruozie (kroplīgie) dievi Arī bībelē bieži pieminētais Kanaānas Molohs, kas pieprasīja pirmdzimto bērnu upurus, ir viens no šādiem mākslīgi un kolektīvi radītiem dēmoniem.

Cilvēki, kas atrodas mākslīgu dēmonu kalpībā, faktiski pielūdz paši savus radījumus.. Tāpēc jājautā: kā var atšķirt īstu dievību- kādu augstāku būtni, kas eksistē pati par sevi un reprezentē zināmu universa funkciju, no mākslīgiem dēmoniem, ko cilvēki radījuši gadsimtu gaitā? Šīs būtnes – ja to radīšanā ir ielikts pietiekoši daudz enerģijas – teorētiski var eksistēt tūkstošiem gadu un var tikt revitalizētas, pateicoties pielūgsmes un dievbijības aktiem vai vienkārši pievēršot tām uzmanību. Šo jautājumu monoteisms nevar ignorēt, nosaucot to par „pagānu problēmu”, ja šie mākslīgi radītie dēmoni ir elki, kurus ir izsaukusi aplami ievirzīta dievbijība, kāpēc tad monoteistiskie Kristus un Dieva tēli būtu jāuzskata par izņēmumu? Nav taču izslēgts, ka velni varētu  pieņemt Kristus un Dieva „izskatu”, jo kā gan citādi lai izskaidro Ābrama tradīcijai piederīgo reliģiju asiņaino mantojumu!

..

Augstākie gari mēdz būt simboliski, izpalīdzīgi, pamācoši un var komunicēt (stāties sakaros) tikai ar pacienta iekšējām izjūtām; tie ir līdzīgi Junga arhetipiem, kamēr zemājie gari izturas kā Freida „id”.

Daudzi jautājumi par eņģeļiem un velniem vēl nav atbildēti un – jādomā – nav atbildami...

ARHONI (175.- 188.lpp.)

..

178.lpp. Fakts, ka mēs varētu būt atkarīgi no slepeniem psiholoģiskiem spēkiem, vedina domāt par gnostiķu arhoniem. Arhoni, kas kā jau redzējām, tika uzskatīti par dēmoniskām, Pleromā mītošām būtnēm, izturas līdzīgi Junga „neapzinīgas psihes kompleksiem”. Džonss tos apraksta sekojoši:” Universs, arhonu mājvieta, ir līdzīgs milzīgam cietumam, kura visdziļākā kamera ir zeme – cilvēka dzīves vieta...Šīs kosmiskās arhitektūras galvenā nozīme pastāv tajā apstāklī, ka tā kalpo, lai cilvēku atsvešinātu no Dieva ne tikai telpiski, bet arī ar aktīvu dēmonisku spēku palīdzību. Tādējādi kosmiskās sistēmas milzīgums un daudzveidīgums izsaka, cik ļoti cilvēks ir attālināts no Dieva... Arhoni kā kolektīvs valda pār pasauli, un katrs no viņiem savā sfērā ir šī kosmiskā cietuma priekšnieks. Viņu tirāniskā pasaules pārvaldīšana saucas heimarmene – universālā liktenība, kuras nolūks ir paverdzināt cilvēku. Arhoni neļauj dvēselēm pēc nāves doties uz debesīm, lai izbēgtu no pasaules un atgrieztos pie Dieva. Pēc gnostiķu uzskatiem, Vecās derības jahve ir arhons, ko mēdz identificēt ar dēmonisku būtni vārdā Ialdaboath.. ir iespējams, ka viņš ir tas pats „Dievs”, kurš’ mūsdienās uzrunā šizofrēniķus un kura balss atgādina nežēlīgu tirānu...

..

181.lpp.Atgriežoties pie arhoniem, var teikt, ka būdami multiversa iemītnieki, sevī vērstas apziņas monādes, tie ir līdzīgi visiem citiem organismiem, kas instinktīvi tiecas paturēt savu iedomāto identitāti (vienību) un pretojas katram mēģinājumam integrēties lielākā veselumā.

..

Tālāk: ja katru hierarhijas slāni apdzīvo jūtīgas enerģijas monādes (arhoni), kas ir „iemiesoti” (koncentrēti) domu vai emociju radītos „ķermeņos”, tad ir iespējams, ka katra no tām tiecās sevi saglabāt, iegūstot enerģiju,, ko rada psihiskās barības ķēde. Jo augstāka ir šo būtņu (monādu) inteliģence, jo pārliecinošāki to argumenti un jo ātrāk mēs esam gatavi tās barot ar mūsu ticējumu enerģiju.

..

182.lpp. Arhoni varētu pārtikt no tās enerģijas devas, ko mēs tiem piešķiram, un sacensties savā starpā, lai iegūtu vairāk barības.

..

183.lpp. Gnostiķi no tā secina, ka dievība, kas pieprasa pielūgsmi, nav tās cienīga.

..

183.-184.lpp.Cīņa dēļ pārtikas, kas ir viena no galvenajiem konfliktu cēloņiem uz šīs planētas, pieprasa, lai tiktu ražota psihiska enerģija stresa, sāpju, baiļu un agresijas formā. Tāpat kā cilvēka fiziskais ķermenis var izdzīvot, tikai patērējot fizisku barību, tā arī arhonu subtilajiem (psihiskajiem) ķermeņiem ir nepieciešama tāda pati barība, no kādas viņi paši ir taisīti, - domas, emocijas, dziņas utt. Un jāpieņem, ka tieši šāda veida barību mēs ražojam priekš arhoniem. Izsalcis arhons darīs visu, lai mūs pārliecinātu, ka viņš jābaro.

..

Ir iespējams, ka mūsu ticējumi ir enerģijas forma – barība vai degviela, ko lieto būtnes augstākās eksistences sfērās, būtnes, kuras mēs vienmēr esam dēvējuši par dieviem.

..

Piedzimstot neskaitāmas reizes neskaitāmās miesās un katrai no tām nepārtraukti absorbējot un transformējot enerģiju, universs pakāpeniski sagremo multiversu, un atkal kļūst viens – vienots. Gnostiķi argumentē, ka tas, kas mums neļauj tūliņ aizsniegt šo vienību, ir zem arhonu maskas paslēptie individuālie un kolektīvie ticējumi.

..

184.-185.lpp. Itin viss šajā empīriskajā laiktelpas pasaulē simbolizē dievišķo realitāti, bet no brīža, kad mēs šos simbolus sākam uztvert burtiski, mēs uzturamies elku apdzīvotā pasaulē. Šie elki ir bībelē pieminētās „varas”, kuras gnostiķi dēvē par arhoniem un kuras valda pār pasauli.

..

186.lpp. Mēs varam pretoties šo spēku vilinājumiem, nosaucot tos vārdā ,t.i., par ilūzijām, bet to var izdarīt, tikai atsaucoties uz dievību, kas atrodas ārpus pieņemto lietu kārtības.

Cīnoties ar arhoniem, cilvēkam vispirms ir jākļūst par indivīdu, par vienotu personību un jāatbrīvojas no kalpības kolektīviem ticējumiem.(..Jungs to dēvē par „individuāciju”.)

..

186.-187.lpp.Var tāpēc teikt, ka barjera, kas aizsprosto ceļu uz vienību ar Dievu, kā arī tā, kas neļauj īstenot taisnīgu sabiedrību, ir viena un tā pati barjera.

Visas sociālās tirānijas balstās uz tiem pašiem principiem, kas veicina tādas lietas kā apsēstību, mānijas, neapzinātus ticējumus utt.

..

189.lpp. Tik ilgi, kamēr mēs neesam pārvarējuši planetāros dēmonus, mēs esam padoti heimermenei – tirāniskai liktenībai.

FILOZOFIJA UN RELIĢIJA (189.-194.lpp.)

Pēc Platona uzskatiem, filozofija (Šī vārda īstajā nozīmē, t.i., kā viedības mīlestība) nav viegla „nodarbošanās”. Iekams cilvēks sāk iesaistīties meklējumos pēc viedības, viņam vispirms ir uz to jāsagatavojas – jāizkopj savas dabiskās dotības:  Ķermenis, emocijas un intelekts.

..

Cilvēks, kas nav atdzimis jaunā kondīcijā, pavada dzīvi kā savu neapzināto vēlmju un baiļu vergs.

..

190.lpp. Pēc Platona filozofijas autentisku pieredzi var iegūt, nevis kalpojot ego bāzētām „apetītēm”, bet aktivizējot psihē augstāko elementu – nous (intelektu) un stāvoklis, kurā šis elements var netraucēti funkcionēt, ir viedība.

..

Filozofiska prātošana nevar palīdzēt viedības sasniegšanā tik ilgi, kamēr mēs neesam sākuši reorganizēt – pārkārtot prāta apartamentu mēbeles un kamēr nav pamodināta drošības (pārliecinātības) pieredze, kas saistās ar intelekta aktīvu funkcionēšanu.

..

191.lpp. Tikai tāds cilvēks, kas ir pieredzējis savas parastās izklaidējošās pieredzes nenozīmīgumu (piemēram, Sokrāts), var sākt pietuvoties viedībai – kondīcijai, kurā cilvēka iekšējā dzīve (mikrokosms) atspoguļo visu kosmisko lietu kārtību.

..

193.lpp. Rietumu filozofijas vēsture no Dekarta līdz Lokam, Hjūmam un Kantam, ieskaitot jaunākos novirzienus, nav nekas vairāk kā mēģinājums attaisnot (racionalizēt) važas, kas cilvēku tur iekaltu Platona alā.

PAR RELIĢIJAS VIETU MŪSDIENU PASAULE ( 199.- 203.lpp.)

202.lpp. Galvenais jautājums visā šajā panorāmā tomēr ir šāds: vai tradicionālie garīguma meklējuma veidi var būt efektīvi pasaulē, kas ir pilnīgi sarāvusi saites ar seno civilizāciju dzīves ziņu? Šis jautājums rodas tāpēc, ka jauno reliģiju piekritēji mēdz pieņemt tikai tos senos tradīciju aspektus, kas tiem liekās pievilcīgi. Bet – vai pieķeršanās kādam patvaļīgi izvēlētam aspektam var novest pie tā paša rezultāta, kura sasniegšanai agrāk bija nepieciešams pieņemt visu tradīciju – tajā dzīvot un elpot kā zivij ūdenī? Beidzot būtu arī jājautā, kādos nolūkos modernais cilvēks izmanto seno tradīciju fragmentus. Vai viņš nepievēršas šīm tradīcijām tajā pašā ekspluatācijas garā, kas raksturo visu moderno ēru?

..

203.lpp. Lieta jau ir tā, ka mūsu neatdzimušai un vecajās sliedēs funkcionējušai jutekliskajai uztverei ir pieejama tikai tāda pasaule, ko var aprakstīt ar horizontālā plāksnē aktīvo spēku palīdzību. Taču skatoties no senatnes viedo perspektīvas, šī horizontālā koncepcija nav nekas vairāk kā abstrakcija- šaurs un ierobežots skatījums. Seno laiku ideja, ka itin viss dabā atrodas nepārtrauktā kustības stāvoklī, attiecas galvenokārt uz vertikālo kustību un tikai sekundārā nozīmē – uz horizontālo, ko parasti saprot kā tādu procesu, kas neizraisa pārmaiņas lietu kvalitātē. Galu galā varbūt taisnība ir tiem „pārpasaulīgi” ievirzītajiem prātiem, kas proponē, ka garīgi pārdzimt – radikāli atjaunoties var, tikai „mainoties uz augšu”.

 Roberts Mūks dzejā allaž runā kā Latvijas - savas tautas dēls...

Ak, kā man apnicis grāmatās urbties,

Burtot filozofu traktātus,

Klenderēt apkārt

Viņu uzmauktos iemuktos!

Šai bezgaisa telpā

Tak nevar elpot.

Būs jāsāk smelt no dziļākām akām,

No senču pūra lādēm

Un pilnpienu zīst

No Dabas Mātes krūts.

Ir jāatgriežas,

Kur kādreiz būts.

Citviet: Man nevajag kosmosa kuģa,

Mani nevilina nezināmas tāles,

Ik solī ko speru,

Veras debesu vārti

Tepat, virs Latvijas zemes,

Un katrā vārpā jūt Dieviņa elpu.

Roberts Mūks dzejā un arī filozofijas apcerēs runā ar ekologa instinktu par dabu, kas pārvērtusies par apdraudētu, sargājamu bērnu:

Šais drūmos laikos

Šais izļurkātos laikos

Cilvēks stāv lietu centrā

Pats bez centra.

Dabas māte, cēlā māte

Jau sen mūs vairs nedzird.

Mēs klausāmies

Tikai paši savos vārdos.

Mūsu vārgās sajūtiņas, nevarīgās nostalģijas −

Uzlīmētas uz mēmām sejām,

Uz mutēm un acīm,

Kuŗām vairs nav ko sacīt.

Un dzejnieka spriedums par latvieti:

Latvietis ir tāds cilvēks, kuru grūti mīlēt,

Viņš ir nenovīdīgs, vīzdegunīgs, slapji sentimentāls,

Padevīgs (kūkumains), viltīgs utt.

Bet ja paskatās vēl tālāk aiz šiem utt. −

Tā sakot − no augstākas perspektīvas −

Tad iznāk, ka visi pieminētie atribūti

Latvietim ir aizgūti laiku gaitā:

Viņu ir samaitājusi vēsture.

Mani sacerējumi ir par visu ko un neko. Es esmu visumā un visums ir manī. Ar savu mazumiņu es piedalos lielajā simfonijā, simfonijā bez diriģenta. Mana filozofija ir dzeja bez atskaņām, un mana dzeja − filozofija bez atskaņām − tā Roberts Mūks pats par savu radošo darbu. Zīmīgs ir viņa padoms melanholiķiem:

Tā smeldze, kas tevī dus

Kā glums, apaļš tārps,

Nav nekas speciāls.

Necelies spārnos uz citu pasauli,

Tikai pacelies mazliet virs sevis paša.

Noskaties sevī no augšas,

Kamēr tas tārps kļūst par taureni,

Tad apgriezies un ej tālāk.

Un par „moderno” dzeju:

Modernā dzeja

Uz mata atspoguļo modernos laikus:

Tai izkropļota seja.

Jā, − tādi nu mēs esam,

Pateicoties

Mūžīgam stresam.

Grāmatas Kali juga ievadrakstā dzejnieks paskaidro, ka Kali ir indiešu „melnā” dieviete. Pēc indiešu prātojumiem šodienas cilvēce dzīvo Kali jugā − tumsības ērā. Visu nosaka zinātniski kvantitatīvā pieeja. Viss labākais ir pēc bigger and better principa. Bet − dzīve tamdēļ nav ļauna un noraidāma. Kali esot pasaules kaps un reizē pasauli dzemdējošs un auklējošs klēpis. Viens no grāmatas pirmajiem dzejoļiem nobeidzas ar vārdiem: Nekādas receptes vairs neder Kali jugas ērā / Jo viss ir sašķobījies par daudz lielā mērā. Grāmatas beigu lapās ir receptes, kas varen piemērotas un noderīgas mūsu ērā − Jāņu siers, tomāti un to vara.

Dzejnieks Māris Čaklais par savu spalvas biedru: Mūks ir beidzis augstskolu, bet tas viņu nav padarījis laimīgāku. Nelaimīgāku arī nē. Tas ir atvēris viņa brūci plašāku, un šīs brūces vārds ir − pasaule. Mūka pirmā interese, protams, ir Dievs. Mūku interesē, līdz galīgai pakāpei tā Dieva atspere, kas ielikta mūsu būtības pamatos. Tas ir pirmsākums, debesu pleķītis, uz kuŗa mēs dzejnieki un lasītāji satiekamies.

Paldies Dievam

Par katru nodzīvotu dienu!

-Nav par ko, - Viņš smīnēja,

-Tas tev par sodu.

Citviet:

Elle un debesis tak ir tepat –

Tava deguna galā.

Tikai skaties – skaties uz visu

No malas.

Mūkam piešķirts Triju zvaigžņu ordenis kā filozofam un kultūras darbiniekam 2003.20.X.

Pa Latvijas ceļiem var iet un iet

Uz visām debesu pusēm

Un nekur neaiziet −

Viss vienos līkumos!

Viss vienā sapņu vērtenē!

Ai, šie ceļi, šīs līnijas Dieva plaukstā!

Man nevajag zīlnieka, lai teiktu,

Pa kuŗu iet.

Pa Latvijas ceļiem

Man nekur nav jāaiziet.

Un citviet:

Beidz urbties grāmatās –

Tur nav tā, ko tu meklē.

Labāk burto debesu rakstus

Un klejo pa zvaigžņu ceļiem.

Jau tagad tu esi

Kopā ar veļiem.

Roberts Mūks ar saviem darbiem uzurda lasītāju domas.

Tas kungs nu gan nava

Visaugstākā būtne –

Pa debesu ejām klaiņojošs gars

..

Nē, Viņa nav „tur augšā,

Nedz tavas galvas skaustā.

Labāk meklē Viņu tumsas gaiteņos

Starp mošķiem un raganām,

Pazemes verdošos ūdeņos,

Negaisa brāzmās.

TUMŠĀ DIEVA ĒRĀ

(Kalijuga)

  Ai, debesu tāles, kur gan jūs palikāt!

Tikai circeņi dziesmās vēl jūt

Pie zemes pieplakušas mūžības ritmus,

Tikai rēnos vakaros pazib

Pa senai harmonijai.

Bet varbūt arī tā ir labi,

Varbūt arī tā ir māka –

Dzīvot zem hermētiski noslēgta

Debesu vāka, –

Dzīvot ar circeņiem kopā

Un – ieklausoties, kā no zemes iekšām

Skan balss:

Mums viss vēl ir priekšā.

Tikai nepieskaries mākoņiem.

Stāvi kluss un rāms,

Ar nodurtu galvu

Un ja runā –

Tad tikai Dievam – tumšajam Dievam

Pa spalvai ...

Roberta Mūka mūžā paveiktais neprasa komentārus, jo komentāru komentārs ir rodams viņa dzejā un darbos...

Roberts Mūks (īst. v. Roberts Avens)