Nevar droši pateikt, kas ko radīja – cilvēks mītu vai mīts ar tā dvēselisko substanci - cilvēku.. (28.lpp)

K.G. Jungs atklāja, ka psihes (kolektīvās neapziņas) autonomā aktivitāte sakņojas mītos, pasakās, reliģiskos ticējumos un rituālos . . (39.lpp)  Jungs saka: „Mīti ir pirmsapzinīgās psihes oriģinālā atklāsme, nevilši ziņojumi par neapzinātiem psihiskiem procesiem. . . Cilšu mitoloģija ir dzīva reliģija, kuras zaudējums – pat starp civilizētajiem- vienmēr ir morāla katastrofa.(39.lpp)

K.G. Junga galvenais veikums pastāv nevis tajā, ka viņš atklāj arhetipus, bet gan arhetipu personificēšanā. . Dž. Hilmans savukārt noveda K.G. Junga psiholoģisko skatījumu līdz loģiskam noslēgumam, ierosinot, ka . . Personificēšanas nolūks ir „izglābt psihes dažādību un autonomiju no viena vienīga spēka virskundzības. Personificēšana ir dvēseles atbilde egocentrismam.”(60.lpp)

Personificēšana notiek visur, kur valda iztēle .. Tāpat kā sapņi rodas paši no sevis, tā arī mēs neizgudrojam mītu un reliģiju personas, arī tās rodas pašas no sevis. (55.lpp)

Visa vēlākā R filozofija un zinātne nav nekas vairāk kā agresīvs mēģinājums pārvērst visas lietas, ieskaitot psihi, par objektiem, kas ir pakļauti cilvēka prāta kontrolei , jo – kā saka D. Hjūms - „prātam nekas nav tik bīstams kā iztēles lidojumi”. (17.lpp)

Reizē ar iztēles nomelnošanu un tēlu dzīvelīguma noliegumu R tradīcijā ir notikusi t.s. „lielo vārdu (Patiesība, Taisnība, Harmonija) pakāpeniska iztukšošanās. Zināmi vārdi ir pārstājuši būt par arhetipiska nozīmīguma un spēka nesējiem un kļuvuši tikai par subjektīvām etiķetēm. . Sākot ar 14.gs. . . ir iestājies vārdu maģiskās funkcijas noriets un tā vietu ir uzurpējusi semantiskā funkcija. (76.lpp)

Heraklīta un arhetipiskās psiholoģijas kontekstā īstā elkdievība ir nevis politeisms, bet beztēlains burtisks monoteisms. (89.lpp)

Starp tiem latviešu folkloras pētniekiem, kas šai laukā ir mēģinājuši „bezpartijiski” iedziļināties, visumā valda pārliecība, ka dainu un ticējumu pasaule pieder pagātnei un ka to nav iespējams atdzīvināt mūsdienu zinātnes un tehnoloģijas piesātinātajā vidē . . Pastāv arī pieņēmums, ka senatnes mīti un to dievi ir miruši un ka tiem vairs nav vietas moderna cilvēka apziņā. (97.lpp)

. . Mītu pasaule nebūt nepieder mirušai pagātnei, tā joprojām slapstīdamās dzīvo mūsu racionālajos prātojumos un izdarībās, mūsu ikdienas dzīves pēkšņajos pusapzinīgajos uzliesmojumos . . Mītos ir runa nevis par garīgām vai materiālām lietā, par viņsauli vai šosauli, bet par dvēseli, kas mājo vidū starp šīm abām abstrakcijām. Dvēsele jeb psihe pēc savas dabas ir ceļotāja avantūriste: tā var iestigt tikpat labi vulgārā materiālismā, kā sterila garīguma augstumos, tomēr nekad pilnīgi nezaudējot savu visu caurstrāvojošo iedabu. Psihe nav kaut kas tāds, kas ir iebūvēts cilvēka iekšienē, tā ir visu esošo, ieskaitot cilvēku, dzīvinoša substance. Mītu pasaule ir tikpat visaptveroša kā psihe. K.G. Jungs un arhetipiskā psiholoģija uzskata, ka ir nepieciešams „remitoloģizēt apziņu”. Tas nozīmētu to pašu, ko – no jauna apdvēseļot pasauli.(98.lpp)

Vairāki folkloras pētnieki pieņem, ka latviešu reliģijas elementi, saules un mēness motīvi, kulta, ziedu un Jāņu priekšstati ir senāki par Homēra un Rigvēdas laika uzskatiem . . (98.lpp)

K.Polis domā, ka restaurēt šo reliģiju tās aizvēsturiskajā izpratnē un veidā ir „veltīgs pasākums, jo tagadējais cilvēks nav nemaz spējīgs ne transformēt, ne transcendēt seno latviešu reliģijas būtību”. Taču vēlreiz precizēšu: senču reliģiju, resp., mitoloģiju, nemaz nav nepieciešams transcendēt, jo tā ir daļa no latvieša psihiskās satversmes arī mūsdienās (protams, maskētā un grūti atpazīstamā formā), bet to var transformēt arhetipiskās psiholoģijas gaismā.(98.lpp)

. . Psiholoģiskais politeisms balstās atziņā, ka dievi un dieves dzīvo mūsu psihiskajās struktūrās arī tad, ja tos ignorē un mēģina iestāstīt, ka cilvēks atrodas visu lietu centrā. (99.lpp)

Dainu pasaulē distances starp cilvēcisko un dievišķo nav. Visa pasaule ir „dievišķā gara piesātināta (lasi; apdvēseļota), un dievības tiek uzrunātas intīmā un familiārā stilā, gluži kā tuvi cilvēki vai ģimenes locekļi”. Liela daļa no gariem bija tieši vai netieši saistīti ar seno veļu kultu, ar Lielās pirmmātes pielūgsmi tās dažādajās formās. Iespējams, tos pielūdza tāpēc, ka gari savās attiecībās ar cilvēku pārsvarā bija divdabīgi, t.i., gan ļauni, gan labi. Tas nozīmē, ka viņsaule vai Dievs senatnes latvietim nebija tikai visa labā, cēlā un skaistā iemiesojums; Dievs pa laikam itin draudzīgi sadzīvoja ar Velnu. (100.lpp)

Nāve latvietim ir nevis beigu akts, bet jaunas dzīves ievadījums tēlu jeb imaginālajā pasaulē. (100.lpp)

Latvietis tātad bija pārliecināts, ka viņā saulē dzīve ne tikai turpinās, bet cilvēkam atveras tālākas un augstākas iespējas.(101.lpp)

Senākā tautas apziņā, īpaši pasakās, robežas starp veļu valsti un dvēseles aiziešanu veļu valstī ir visai saplūdušas. Mirušo dvēseles var parādīties it visur neatkarīgi no laika un telpas, tā, ka viņsaulē varēja arī iegremdēties atrodoties fiziskajā pasaulē,  - līdzīgi tam, kā dvēsele, būdama no smalkas, tomēr reālas (imaginālas) starainas vielas iegremdējas augumā, . . jo dvēselei, kā to saprot arhetipiskajā psiholoģijā, nav noteiktas dzīvesvietas; tā klejo starp visiem pasaules reģioniem – starp augšu un apakšu, garu un matēriju, transcendento un imanento. Dvēsele var pieņemt jebkuru formu; pašai tai nav strikti definējamas formas. Pēc K.Poļa, senlatvieši „nav nodevušies mistikai, bet personificēšanai”. (101.,102.lpp)

Personificēšanas nolūks ir glābt dvēseli no „apziņas monoteisma” un egocentrisma, lokalizējot apziņu vai apzinīgumu daudzos centros un figūrās. Latvietis ir individuālists, bet nekādā ziņā – egoists: viņš ir gatavs piešķirt personiskumu visām apkārtnes lietām un parādībām. Viņa psiholoģija ir policentriska un politeiska. Ja DŽ Hilmans savos meklējumos pēc policentriskas psiholoģijas atgriežas Grieķijā, tad mēs tikpat labi varam to darīt, paliekot Latvijā, mēģinādami atrakt un reanimēt pašu senču daudzcentrisko pasaules ainu.(102.lpp)

Cilvēks nepārtraukti nojauc veco pasauli un rada jaunu. Tautas dziesmās vislabāk to izsaka motīvs par kannas sasišanu gabalos. Kannu, kas šinī gadījumā simbolizē pasauli, sadauza vai nu pats Dievs, vai Jānis (pēdējais gan tikai vasaras saulgriežos). Pasaules radīšanu no jauna veic Māra: „Dieviņš kannu sadauzīja /Pa vienam gabalam;/Mīļā Māra sastīpoja / Ar sudraba stīpiņām.” (103.lpp)

Mītā valda nevis cēlonības likums, bet doma par visu lietu cirkulāciju. Radīšana notiek nepārtraukti – bez sākuma un beigām. Tā ir nepārtraukta norise, kurā piedalās labais un ļaunais. (104.lpp)

Ne velti tautas dziesmas sauktas par Dieva dziesmām. Tajās atklājas senču „dievestīgā dzīvošana”; „Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā.” Bet šādu dzīvošanu sevišķi neizdalīja, jo nebija tādas vajadzības. Latvietis par Dievu nevis runā, diskutē, bet dzied, jo Viņu var izteikt tikai tēlu valodā. Tāpat viņš Dievam nevelta īpašas svinības, vienkārši aicina būt klāt visos godos un svinībās; dievkalpošana nav tikai svētdienu un svētku dienu nodarbe, tā ir daļa no ikdienas dzīves. Latvietis pat nāvē dodas dziedādams: „Vedat mani dziedādami,/ Nevedat raudādami;/Lai iet mana dvēselīte / Pie Dieviņa dziedādama.” Iespējams, stāja skaidrojama ar to, ka senlatvieši savus mirušos uzskatīja par sarggariem un tāpēc apglabāja svinīgi. Velis mūs sargā . . Veļu  kults bija senlatviešu dzīves augstākais kāpinājums. Tas viņu ievadīja saskarē ar mirušajiem. Ar to ik gadus atjaunoja, stiprināja un uzturēja divu pasauļu sakaru. Mirušais. . . turpināja dzīvot citā veidā. . . tas visu dzird, redz, saprot, zina un var darīt to, ko dzīvie nespēj. Šādā nozīmē var teikt: velis kā cilvēka tēls, t.i., viņa īstā būtība, viņsaulē ir dzīvāks par dzīvajiem. Cilvēks bez sava veļa, resp., cilvēks, kurā iztēles spēks ir izplēnējis vai gandrīz pilnīgi izzudis (kā tas ir modernā tehnoloģiski orientētā pasaules pilsoņa gadījumā), nav nekas daudz vairāk par sagremotu barības vielu konglomerātu, automāts, kura dzīvi nosaka griba pakļaut dabu racionālā prāta iegribām . .Pēc dzenbudisma mācības visu nelaimju cēlonis ir delūzija, pārliecība, ka cilvēks var izolēties no visas pārējās pasaules, ignorējot psihiskā faktora klātieni visā esošajā, ieskaitot racionālo imperiālistisko prātu. Senlatvietim šādas delūzijas nav, tādēļ var teikt, ka viņš praktizē dzen dabiski, neatsaucoties uz importētām A gudrībā. Bet, iespējams, tas ir tikai tāpēc, ka viņš var spontāni un bez sevišķas piepūles pāriet no apziņas egocentriskās bāzes uz poētisko bāzi. Budismā to dēvē par satori; stāvoklis, kurā garīgais un materiālais, viņsaulīgais un šaisaulīgais savstarpēji mijiedarbojas un papildinās.(105.,106.lpp)

D.T. Sudzuki tēlaini runā par satori kā par prāta zieda atvēršanos vai – kā par jaunu, nekādu apvāršņu neierobežotu skatienu, kas aizsniedzas līdz pat laika galam. (136.lpp)

Senlatvietim, saka K.Polis, „iztēles spējas ietekmēja daba . . visa daba bija apgarota. (106.lpp)

„Senos labos laikos” pastāvēja ticība, ka dvēsele ir „pats”, kas, šķiet atbilst hinduisma Ātmanam – dziļākajam elementam cilvēka satversmē, un šis elements ir identisks ar Brahmanu – ārpasaules lietu dziļāko satvaru. No iemiesošanās brīža dvēsele atrodas divējādās attiecībās – ar dabas dzīvi un ar Absolūto. „Pats” ir visas garīgās darbības un cilvēka personīgās dzīves īstais nesējs. . . (107.lpp)

. . latvietis nav sevišķi ieinteresēts metafiziskos prātojumos par „pēdējām lietām; viņš nav arī mistiķis, kas tiecas apvienoties ar dievību. Tā vietā viņš dod priekšroku estētiskam skatījumam un pietuvojas lietām ar bagātu fantāziju.(110.lpp)

Palaikam mani nodarbina šķietami provocējošs jautājums: kāpēc latviešiem nav ģēniju? Atbilde varētu būt gaužām vienkārša: mums nav ģēniju tāpēc, ka latviešu tauta kā tāda ir ģeniāla. Ģenialitāte ir inkarnējusies tautas kolektīvajā dvēselē jeb neapziņā, un tā izpaužas dzejnieku un mākslinieku darbos tikai kā atsevišķi talantīgi uzliesmojumi.(111.lpp)

Mūsu abstraktās domāšanas tradīcija un leksikons ir radies tikai 19.gs., tādēļ arī kultūrā dominē dzejas žanrs. Un „dzejas pamatā ir simbolu valoda un mākslinieciskā domāšana, kas pēc savas struktūras vistuvāka mītiskajai”. Dzejnieks domā simbolos un tēlos. . (111.lpp)

Abstrakto domāšanu var uzskatīt par sava veida deģenerācijas un visu lietu desakralizācijas produktu. Bet domāt var arī poētiski – poētiskās loģikas rāmjos, nebūt nezaudējot domas skaidrību un precizitāti. Poētiskā un mītiskā domāšana neatsvešina no dzīvās dzīves norisēm, kā tas notiek tīro abstrakciju gadījumā. Tieši otrādi, tā pietuvina dzīvei, dzīvei, kurā sakrālais un profānais līdzsvaro un balsta viens otru un ļauj „turēt Dievu”, vienlaikus paturot spēju ar visu sirdi nodoties „zemes priekiem”.(112.lpp)

Galu galā tas varbūt nemaz nav slikti, ka latvietis nav izkopis intelektu tik tālu, lai spētu producēt Kantus un Hēgeļus vai pat tādus dzejas ģēnijus J.V. Gēte vai Dante. Vai tad labāk nav būt ģeniālai visai tautai? Gulties un celties „zem Dieviņa kājiņām”? Un, ja dievu neiedomājas kā burtiski divkājainu būtni, respektīvi, ja latviešu mitoloģija nav šķirama no viņu psiholoģijas, tad var droši teikt: paliksim vien turpat, kur esam bijuši kopš aizseniem laikiem, - latviskajā nirvānā vai, precīzāk,  nepārtrauktā ceļā uz nirvānu. Atrodoties šai ceļā, nav jānorobežojas no modernās pasaules.(112.lpp)

Iztēles atgūšana - Austrumu atklāšana (145.lpp)

Aizvien vairāk māc aizdomas, ka R aizraušanās ar A garīgām mācībām . . ir nonākusi strupceļā . . mācības ir pārvērstas par izsmalcinātu līdzekli viņa negausīgās patības vairošanai. Atbildīga par strupceļu patiesībā ir R ticība „pareizai” metodei neatkarīgi no cilvēka, kas to lieto. Bet metode pati par sevi, nošķirta no dzīvesveida kopumā, nevar būt nekas vairāk par dīvainību, kas ved galējā neauglībā un izmisumā. Tā no A vērtību mākslīgas pārcelšanas R augsnē ir radies savdabīgs „garīgais materiālisms . . Šo fenomenu var saukt par hidras sindromu: līdzīgi mītiskai hidrai, kurai nocirsto galvu vienmēr aizstāj divas citas galvas. .(145.lpp)

Apziņu iespējams no jauna sadalīt to nenoniecinot; tā var atgriezties mežonīgā zemē un klajumos, atgriezties pie savām politejiskām saknēm . . (161.lpp)

CEĻĀ UZ POĒTISKO PSIHOLOĢIJU (167.lpp)

Nav noslēpums, zemeslodes kultūras iespējamās bojāejas pamatā r cilvēka noniecinošā vai pat nicinošā attieksme pret tēliem un mītiem (167.lpp)

Diemžēl kopš Z. Freida psiholoģija pārāk ātri un strupi virzījās no neapzinātā uz ego apziņas gaismu. Tāpēc tā ir pazaudējusi ne tikai dvēseli, bet, un tas ir vēl liktenīgāk, arī paša zaudējuma atmiņu. Dievi ir atstājuši dvēseli.. Bet laimīgā kārtā, kā K.G. Jungs, tā Dž. Hilmans mums to atgādina, - dievi ir nemirstīgi pat savās vājībās. Un arī mūsējās. (187.lpp)