Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, bet mums nau vieglāk. (KR 15, 231.)

Katru gadu pīšļu kārta/ Virsū bira atmiņai./ Simtu gadu putekļos/ Nost atmiņa nosmakusi. (KR 14, 64.)

Ej, vāci tevi sauc un jaunais Dievs,/ Ej, pārdod tēviju un posti tautu./ (KR 14, 45. – Ģimnāzijas gadu ”Imanta”)

Pestītājs mums lai ir ziemeļnieks, ne Kristus = dienvidnieks. (KR, 14, 88.)

Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, top uzveiktas ne vien caur varu, bet viltu. (KR 14, 96.)

Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs. (KR 14,97.)

Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi –kosmopolīti. (KR,14 107.)

Imantam: Tu neesi tas kā priekšā krīt zemē, bet tu tas, kā priekšā ceļas augšā un top brīvs un liels, ne zems. (KR14,122.)

Vecā Eiropas mantotā kultūra jāatmet, vecā ticība, Kristīgā, jāatmet. Gluži jaunai jābūt tautai. (KR, 14,108.)

Imants. Divu kultūru pasaules:1) senā, aizvēsturiskā maigā, brīva enerģija, nekoncentrēta, 2) kristīgā, liekuļotā, koncentrētā uzvaras gūšana.(KR14, 140.)

Tumsa, Kaupis ar vācu mūku sarunājas. . , līgst. – Tev jāatdabū vara lielāka par Ima varu, jātop par karali. Brauc pie pāvesta, mēs visi no viņa sūtīti, lūk, kāda viņa vara pār visu pasauli. – Nesaprotu. – Brauc, sapratīsi. – Bail par dzīvību. – Paliec droši par Imanta kalpu, - vai tad tev būs dzīvība?

Labāk bez paskaidrojuma: Tu gribi varu, tev pienākas, es tev došu. – Kā? – Brauc man līdzi. – Bail. - Kristīgiem nekā nedarām. (KR.14, 134.lpp.)

Pārgalvīgam būt, tas nozīmē būt brīvam. Brīvam būt tas nozīmē būt pašam, būt stipram, lielam, centīgam, pieticīgam. (KR 14, 229.)

Tu tik raugs masā, pasaulē, tu vari pacelties pār viņu, bet brīvs tiks tikai līdz ar viņu. (KR 14, 270.)

Ja arī  visa tauta nedzīvo jauno lielo dzīvi, ja lielākā daļa vēl vecā parašā,  tad tomēr jaunais jau ir uzziedējis kad viņš parādījies nedaudzajos. (KR 14. 271.lpp.)

Dievs –  priekš manis personifikācija no visa, kas zems, nešķīsts, liekulīgs,  varmācīgs: viss vecs un pārdzīvojies, kas vēl karājas klāt un apspiež  jauno attīstību. (KR 14, 286.)

Katra brīvība, katrs ideāls top pats par apspiedēju. – Kristus bija revolucionārs, bet viņa baznīca tagad apspiež. (KR 14, 289.)

Jāuzmeklē vēsturē, kad bijuši laimīgi laiki un tad jāizzina viņa cēloņus. (KR 14, 290.)

Mēs nākam piepildīt visas prasības, visas pasaules ilgas, ne vien materiālu cilvēces labklājību, bet arī garīgo. (Kr 15, 95.)

Tu neprātīgā tauta, vai tad mūžam / Tu ļausies ziedoties kā upurjērs?/ Ver acis vaļā, negul`, piecelies. (KR 15, 117.)

Tautai pašai jāizšķiras, jāizcīnās iekšēji, vai grib būt patstāvīga? (KR 15, 127)

Gog, Magog un De magog./ Gog, Gogam, Gogamed./ Antikrists grib visu pasauli iekarot, uzdodas par Kristu. (KR 15, 141.lpp.)

Veca ticība jāatjauno ne kristīga, sveša./ Skaidra dabas ticība. (KR 15. 331.)

Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam./ Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību. (KR 15, 332.)

..mēs vēl  par maz saprotam mūsu tautas dziesmu: mūsu laime tikai, ka mēs viņai  vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām. (KR 17, 67.)

Patiesība ir  ļaudīm grūtāk saprotama nekā nepatiesība, jo patiesība ir organiska un  dabiska un kā tāda meklējama un izlobāma. Nepatiesība turpretī ir  mākslīgi taisīta un zināmam gadījumam un zināmai saprašanas spējai  taisni piemērota. (KR 17, 200.)

Kas pārskata,  tas pārskatās. Kas piedod, to noliek par vainīgo. Kas atlaiž, to  piesien pašu. Kas dod, tam atņem. Kas labsirdīgs, to ved pakārt. Tā ir  vecā kārtība. Viņas ticība ir kristīga, viņas augstākā pakāpe ir  militārisms. Vai! Tai jaunai kustībai, kas grib mācīties no viņas un  karot viņas ieročiem. (KR 17, 202.)

Nē. Mēs spējam šo zemi ierīkot tik labi kā savas mājas. Bet jādara tas ir mums pašiem.(KR 17, 205.)

Jūs brīnaties,  ka cilvēki visi ir ļauni un visus tura par ļauniem. – Bet jūs taču paši  zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un  citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu  dzīvei,. Nu, tad laužat šo pamatu! (KR 17, 206.)

Kas nau svēts pats, tas meklē svētos un svētnīcas.(KR 17, 211.)

Tā ir  sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs  garīgiem spēkiem, bet tikai rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai. (KR 17, 214.)

Dievs ir  meklēts pa visu pasauli, debesīs un saulē, un aizsaulē, gaisā un  gaismā, un pērkonī, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē  un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis , un palicis –  cilvēka sirdī. (KR 17. 224.)

Tev dzīvē  teiks visādos veidos: skaistais un labais ir augstākais, ar to  apmierinies un nemeklē tālāk – nesaplūkā puķi, no ziņkārības dzīts.
Netici. – Tevi grib noturēt pusceļā: ej lidz galam, kurš ir tikai patiesība. (KR 17, 226.)

Patiesībā dienā un dzīvē ir visa bagātība, jo visa būtība. Ārpus tās ir nebūtība, bet neaizmirstat, ka nebūtība, tas nau nekas. (KR 17, 228.)

Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēseles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēseles uzdevumu. Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību? (KR 17. 231.)

Lielās lietās mēs jau tagad nepaspējam, domājot reizē vien vienu vien domu un darot vienu vien darbu. Nākotnē kā normu vajadzēs domāt daudzas domas reizē, lai veiktu. (KR 17, 235.)

Kas mirst priekš idejas, dzīvo pēc nāves kā spēks. Visi citi pēc nāves dzīvo tikai kā viela. (KR 17, 236.)

Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu, vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas. (KR 17. 238.)

.. Mēs esam vēstures attīstības gaitā tikuši aizvien nelaimīgāki, un nu mēs gandrīz vairs nevaram izturēt. Ir jānāk pārmaiņai: Viņa jāatrod. (KR 17, 248.)

Par reliģioziem jautājumiem nerunā patiesību tādēļ, ka tas ir bīstami. Jo reliģija nau sirdsapziņas, bet valsts valdības lieta. (KR 17, 253.)

Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš garīgi zemāk būdams apspiež garīgi augstāk stāvošo. (KR 17, 253.)

Filozofiskās sistēmas dogmas bieži ir vienīgi pārpratumi. (Kr 24, 59.)

Gribat tikt pie patiesības – mūsu patiesība. (KR 24, 59.)

.. Es novērsos no šīs patiesības, jo tā nebija taisnīga un tātad arī nevarēja būt īstā patiesība. (KR 24, 63.)

.. Pasaulē, kur viss dibināts uz meliem, patiesība var tikt lietota tikai par aizsegu mazām veikala interesēm,  nekas nemainās, ja šīs veikala intereses ir dvēseliskas. . Faktiski  visu dara tikai aiz patmīlas un savtīguma, bet šajā sagandētajā melu  pasaulē negrib un nevar to atzīt, citādi taču būtu bez maizes visi tie  tūkstoši tikumības sargātāju kā priesteri, dzejnieki un rakstnieki,  prese, ideologi un vienkārši idioti, tiesneši un advokāti līdz ar  policiju un administrāciju, un valsti utt.utt. (KR 24, 65.)

Runa nau par jaunas domas nojaušanu un domāšanu, bet par izdomāšanu līdz galam, izskaidrošanu citiem. Tikai tā ir panākumi vēsturē. Domu domāt un pielietot tad, ja masa ir tiktāļu – to saprast un izmantot . . (KR 24, 73.)

Patiesība ir darbs, meli ir slinkums . .(KR 24, 74.)

Eiropietis kā pastāvīgs karotājs ir pieradis pie disciplīnas, varas un spaidiem, ir visu iekārtojis pēc saviem kareiviskajiem ieradumiem: savu valsti, savu ekonomisko dzīvi (laupīšana un izmantošana) , savu morāli (viss  dibinās uz baušļa ”TEV BŪS!”) un, visbeidzot savu dievu, pašu augstāko  karakungu, kurš morālisko kārtību ir iekārtojis militāri. Eiropietis ir  tik dziļi iedzīvojies militārajos spaidos, ka arī visbrīvākie gari  nespēj iztikt bez tiem. (KR 24, 94.)

Kristīgas mīlestības  ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad  vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir  humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu  altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī  pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis  ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšās, no  pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara. (KR 24, 286.)

Dievs un  Kristus un visi reliģiju dibinātāji ir vidutāji, kas jāizskauž, lai mēs  nākam tiešā sakarā ar dabu. Tāds bij senās reliģijās – ēģiptiešiem,  asīriešiem, indiešiem, bet tik sākumā. Jāiet arī še lokā atpakaļ, bet uz  augšu. (KR 24, 290.)

Mēs,  modernie cilvēki, neesam vairs tik cietsirdīgi un šauri egoisti kā  Kristus, kurš uz savu māti teica: ”Sieva, kas man ar tevi par daļu? ”Kad  mēs saduramies ar veco paaudzi, kas laiku nesaprot, mēs lūkosim viņu  mierināt, darīsim viņai saprotamu, ka vismaz mūsu nolūki ir skaidri un  ideāli. . Un cilvēkā mēs cienam  taisni viņa patstāvīgo pārliecību. To  Kristus nevarēja. Viņa mācība neatzīst cilvēku patstāvības, bet tik viņa  pilnīgu uzupurēšanos priekš valdītāja, kurš gan zinās gādāt un žēlot. (KR 24, 293.)

Bet  Buddha attīstību aizved galā uz nekustību, uz Vedantu, ir beigās pati  sevis noliedzēja un apzinīgi meklē nirvanu, nekustību, kā glābiņu no  dzīvības un kustības. Kristus gan ir arī karotājs, bet tomēr grib visu  novest dievā un mierā. Man vajga jaunu filozofiju, kura negrib kustību  dēļ miera, dzīvību dēļ nāves, bet kustību dēļ kustības, dzīvību dēļ  dzīvības: negrib būt ierocis ienaidnieku rokā, grib būt pats un sev  pašam. Grib visu pārvarēt kustībā. Arī mūžam nekustamo, arī pagātni,  visu mieru  un visas nāves pagātni padarīt par dzīvu un kustīgu. Dara  arī pagātni attīstīgu, pārveidojot viņu mūsu apziņā. .(KR 24, 429.)

Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu. (KR 24, 472.)

Ir lielas  netaisnības, kuras neviens nesajūt. Veseli laikmeti, t.i., simti  miljoni cilvēku simtos gados neapmana netaisnību. Un tomēr par to lietu  runā.Cik ļoti šaurs ir cilvēku prāts un cik kūtrs. (KR 24, 497.)

Kāds reliģijas veids jaunais?  Jāpieslēdzas pie vecā, uzturot kultūras sakarus un sevī rādot visu kultūras vēsturi. Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā  skaidrībā latviešu ticība: nau aizmirsusi, ka dievības ir dabas  parādības: visi dievi ir ne personas, bet parādības pašas. Kad aizmirst  seno valodu, kura runā par dabas parādībām, tad meklē šiem nesaprotamiem  vārdiem saprātu un tura parādības par personām. Tad sākas mitoloģija,  teikas, pasakas. . . Bet latvju tautas dziesmu dzeja ir dzīva, jo  darbojas ap tagadni: dievi ir dzīvi, jo nau personas, bet ir dabas  parādības. Reliģija ir tikai dzīves un tagadnes poēzija . . Latvju  ticība nevar vairs mirt, jo mēs vairs nevaram aizmirst, ka saule ir  saule, ne persona, ka pērkons ir pērkons, ne persona. Nokaut var tautu,  bet ne garu. Un arī mūs nenokaus. Un mēs dosim cilvēcei jaunu ticību.  Aiz mums stāv tautas dziesmas un tauta pati. ( KR 24, 668-669.)

Tautai vajga  būt kādas dzīves dziņas uz nākotni un kādas dzīvas atmiņas no lielas,  lepnas pagātnes: tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba.  Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs  dzīvās dvēseles darbi kā tālāka darbīga kustība. Žīdus kā tautu uztura  ne vien viņu pagātne, sena ticība, bet arī nākotnes dziņa uz mantas  krāšanu: visa tauta ir liela kliķe, kompānija veikalam. Uz to mēs  nevaram dibināt savu nākotni un dvēseli: mums nau tādu pagātnes mantojumu: dievticības un mantkārības kopojums: nau tādu vingrinājumu  krāšanā un raušanā, nau to jau gatavo naudas krājumu. Bet mēs nevaram uz  to dibināties arī tādēļ, ka šis pamats tomēr nau diezgan stiprs.  Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu  dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu  padiļināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju. Pagātnes mums nau,  tādēļ mums nau lepnuma. . . Mums tas jāceļ. Senā ticība un tautas  dziesmas var būt pamats lepnumam un pārākumam pār citiem. . Tas mūs  saturēs kopā kā tautu, tas mūsu lepnums.( KR 24, 670.)

Dibināt kultūras  misionāru biedrību. Lai misija neuzspiež kristīgas ticības tautām,  kurām pašām ticības varbūt augstākas. Lai neuzspiež kapitālismu un viņa  tehnisko kultūru un garīgo mežonību. Lai nes tikai zinātni un garīgo  kultūru, kādu prasa tai tautas: medicīnu, higiēnu, poēziju, mūziku. (KR 24,681.)

Kāds reliģijas veids jaunais?Jāpieslēdzas  pie vecā, uzturot kultūras sakarus un sevi rādot visu kultūras vēsturi.Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā skaidrībā  latviešu ticība. .Bet latvju tautas dziesmu dzeja ir dzīva, jo darbojas  ap tagadni. . Reliģija ir tikai dzīves un tagadnes poēzija . .  mēs vairs nevaram aizmirst, ka saule ir saule, ne persona, ka pērkons ir  pērkons, ne persona. . mēs dosim cilvēcei jaunu ticību. Aiz mums stāv tautas dziesmas un tauta pati.( KR 24, 668-669.)