Tas notika tai zemē, kur vālodze reiz  ganīja govis. Viņa bija salasījusi visas mušas (toreiz viņu bija vēl  maz, sapakājusi tās vienā maisā un svilpodama šūpojās lokanā bērza zarā,  jo govis mierīgi gremoja siltajā saulē: Kas viņas trenca? – mušas dūca  pa maisu.

Bet mušu dūkšana ir bīstama – es domāju –  tikai priekš ganiem, jo viņas tos viegli iemidzina; citādi jau miegs  pats par sevi ir veselīgs, un lai Dievs dod visiem labu miegu! Bet  vālodzei būtu bijis labāk, ja viņa būtu maisu pakārusi tālāk no ausīm  nost: tad viņa daudz priecīgāk svilpotu bērzos. Jo agrāk viņas balss  esot skanējusi tik līksmi kā eņģeļu mēlīte, Bet, kā tagad skan eņģeļu  mēlītes, to laikam zin tikai debesis.

Vālodze aizmigusi...Vēzis tad bijis  vislielākais progresists. Noskatījies, ka vālodze aizmieg, tas klusām  uzrāpies augšā un pārgriezis ar šķērēm dūcošo maisu.

Maiss plīsis ar tik briesmīgu sparu, ka  vēzis atšūbeniski nogāzies lejā un lauzis kaklu, un no tā laika  izvērties par vislielāko atpakaļrāpuli. Bet mušas izklīdušas pa visu  zemi, un vālodze vēl šobaltdien raudādama dzenā govis.

Tai zemē, kur vālodze ganīja govis, reiz  dzīvoja gudrais. No kā viņam bij dota gudrība? Vai no saules, vai no  zvaigznēm?... Tas bija izaudzis zemes visklusākā galā, tumšā meža malā.  Viņš dzīvoja klusā namā, kura logus aiztina meža apiņi; pagalmu pārauga  biezi virši. Tikai reti soļi bij ieliekuši  viņu brūnos zarus.

Viņa namā krita gaisma no augšas. Tur viņš  sēdēja dienu un nakti pie atvērtā salmu lūka kā debess vārtos un  runājās ar saulēm un zvaigznēm. Viņš dzirdēja pasaules žvinkstam,  redzēja astes zvaigznes kā milzīgi greznus pāvus staigājam pa debess  lauku, un viņa galvā rindojās nepārredzamas skaitļu rindas. Viņš tās  rindoja un saistīja brīnišķos veidos. Skaistas bija šās zvaigžņu bildes  kā debess naktī. Un viņas nevarēja būt citādas, jo tā vīra dvēsele bij  zvaigžņu atspīdums. Katrs debess stars krita viņa sirdī kā atvērtā  ziedā, jo viņš nebija cits kā silā izplaucis saules puķes zieds. No  kurienes saules puķei smagi galva pilna zelta domu, no turienes bij viņa  gudrība.

Naktīs pa viršu teku, rasu netraukdama,  atnāca Dēkla klusajā namā. Viņa rādīja gudrajam savā rokā likteņa  pavedienu. Un viņš redzēja tur cilvēkus, satinušos iedomībā un neīstā  gudrībā kā zirnekļa tīklā. Redzēja, kā viņi mierīgi smaka šais šaurajās  cilpās...

„Viņi paliek pat tukli un izskatās tik apmierināti!”

„Nekustoties arvienu paliek tukli, un  sārtums uz viņu vaigiem ir nāves zīme. Jo, kas nekustas, ir nomiris, lai  arī kā rozes ziedētu viņa vaigi,”Dēkla teica.

„Kā viņi var dzīvot tādā šaurībā?”

„Miroņi mierīgi guļ savos kapos, un visšaurākais zārks nespiež viņiem sānus.”

Tad viņa iztina no zīda nēzdodziņa laimes  spogulīti un rādīja gudrajam laimes dzīvi. Tā bija skaista kā zaļa  pļava, un pļava bij plaša kā debess. Laikam pati debess bija šī pļava,  jo ļaudis tur staigāja starp saulēm kā bērni starp milzīgām purenēm un  matos viņiem mirdzēja zvaigžņu kroņi, it kā tie būtu Dieva dēli.

Kad gudrais to bij redzējis, viņš aizvēra savu zvaigžņu lūku, aizslēdza savu namu un gāja meklēt ļaudis.

Gāja, gāja, nonāca lielā, pelēkā pilsētā. Tā bija vislielākā pilsēta tai zemē, kur vālodze reiz ganīja govis.

Šī pilsēta bij  ievērojama caur to, ka  gudrībai še nebij tempļi celti kā citās mūžīgās pilsētās. Gudrības  altāri šeit atradās taisni uz ielām un tirgus laukumiem kādēļ gudrība  bij viegli visiem pieietama un visi ļaudis bij gudri.. Un pār visiem  valdīja viena gudrība – „piecpadsmit”.

Šī pilsēta bij viena no laimīgākām  pilsētām pasaulē. Viņa nepazina nezināšanas moku, nezināja atzīšanas  sāpju. Ikkatrā ielā spīdēja kā lukturis, ko gudrais naktssargs ik vakara  aizdedzina: „piecpadsmit!”

Ikkatrs vaigs priecīgi smaidīja: „piecpadsmit...”

Ik ielas stūrī stāvēja glīti koka  altārīši, lēti izcirsti, kā akas grodi. Uz viņiem nedega svētā uguns,  tie bija kā kurpnieku galdi. Tik atzveltnes krēsls pie viņiem bij  mīksts, lai varētu kalpot gudrībai sēdu un zvilu; balts galdiņš, uz kura  stāvēja alus kanna un piens, un medus, un cāļa spārns: kalpošana  gudrībai bij sasniegusi visaugstāko vienkāršību, to varēja arī ēdot un  dzerot.

Un krēslā sēdēja apaļš vīriņš, tam vaigs  spīdēja kā saule no gudrības prieka un galvvids kē mēness no gudrības  smaida. Viņa piere nepazina grumbu, viņa acīs nekad nebij skatījusies  nakts. Vienā rokā tam bija elkšņa kociņš, otrā rokā mazs, mazs cirītis.

Ap viņu stāvēja ļaudis: vīri un sievas, jaunekļi un bērni. Cik veci tie arī bij vai jauni, visiem uz lūpām bij gudrības smaids.

Garāmejot katrs labprāt piegāja pie gudrā  un noskatījās, kā tas iedzēra malku salda alus, noslaucīja lūpas un,  galvu klanīdams, sita ar cirīti kociņā un skaitīja:

„Piecpadsmit!” gudrais noteica un  smaidīdams pacēla kociņu. „Visiem vajaga pašiem pārliecināties, lai  katrs nāk pats un izskaita. Tas atņem dvēselei šubas un ienes viņā  laimes mieru. Vienīgā ideja, kas cilvēkam var dot laimi, ir piecpadsmit.  Lai katrs nāk pats un izskaita.”

Un ļaudis nāca, naivi smaidīdami, vilka ar  pirkstu pa kokā iecirstām strīpiņām, un viņu mutes  gavilēja:”Piecpadsmit, jā, kā tad: piecpadsmit!”

Bet daudzi jau vairs negāja skaitīt.

Tie stāvēja aiz to mugurām, kam vēl bij  palikušas azotē šaubas un kas gribēja pieķert gudro viņa cirtienu skaitā  – vai vienkārši atjaunot iemīlēto patiesību; daudzi stāvēja aiz šo  cilvēku mugurām. Vecie mierīgi sūca savas pīpes un pļāpāja šo un to.  Skuķes grūstījās un smējās, mētādamas sārtās bizītes, un grauza  riekstus, un šķielēja uz zēniem. Bet zēni lielījās: „Nu zināms,  piecpadsmit! Ko jūs vēl skaitāt kā aitas...”Bet gudrie basā omulīgi  mierināja: „Lai pārskaita, lai pārskaita, tas iepriecina prātu!”

Un jaunas skuķītes gudri pīkstēja: „Es  biju tikai trīspadsmit gadus veca, kad pirmoreiz skaitīju. Un man tūliņ  iznāca piecpadsmit, tāpat kā papam un mammai. Un paps teica, lai es  tālāk vairs neskaitot, un tūliņ man šuva garus svārkus. Un svētdienās  pie mums nāk tik daudz viesu, un visi zina: piecpadsmit...Cik milzu  soļiem gan attīstība iet uz priekšu, un cik tie zēni ir gudri! Nez vai  pavisam ir muļķi pasaulē?”

„Varbūt kaut kur uz laukiem, be te jau nav.”

Un patiesi, te visi bij gudri, visi  skaitīja piecpadsmit. Reiz viens bij izskaitījis sešpadsmit, bet tas bij  sen nosmiets un aizmirsts – pazudis kā mākoņu ēna. Un, ja gudrais  iedzēries kādreiz izcirta trīspadsmit, visi tomēr skaitīja piecpadsmit,  jo nebij vairs šaubu un katrs ņēma kociņu rokā ar pārliecību, ka viņā ir  piecpadsmit. Šis skaits mūžam dūca ļaužu ausīs, jo gudrais nobeidza  savu mācību ar šādu lielisku ķērienu.

Cērtot ap galvu tam griezās melns mušu  gredzens un spindzēja: „piecpadsmit, piecpadsmit!”Kad gudrais vakarā  nolika savu cirīti un kociņu un ļaudis šķīrās, tas ķēra ar roku mušas un  svieda tās viņiem pakaļ. Mušas ieķērās gājējiem matos un spindzēja:  „piecpadsmit, piecpadsmit!”Visa pilsēta dūca piecpadsmit, un visi  iegrozīja savu dzīvi saskaņā ar piecpadsmit, jo tas bija lēts un visiem  pieejams skaitlis. Un nebija nekā ne lielāka, ne mazāka –par  piecpadsmit, visas vērtības maksāja piecpadsmit, visi pielūdza  piecpadsmit. Un ik dienas uz laukiem un ielām gudrības kalēji cirta savā  kociņā piecpadsmit...

Pie viņu altāriem atnāca gudrais, kas bij  skatījies Dēklas spogulī. Tam mati bij sirmi kā vecs sudrabs, piere  nosūbējusi domās kā dzeltens lauka akmens.

„Kur šai pilsētā ir gudrības templis? Labie ļaudis, kas var aizvest turp?”

„Mums tempļu nav,”gudrības kalējs, priecīgi smaidīdams, atbildēja. Ļaudis brīnījās svešiniekā.

„Vai jums neviens vairs nemācās?”

„Mācās gan. Mēs kaļam katru dienu. Bet  mūsu gudrība viegla, un visi viņu zin, redziet,” – un viņš iesāka  klanīties uz sava kociņa:

„Redziet, te ir! Piecpadsmit. Izskaitiet paši! Jūs varat pārliecināties, es galvoju par katru strīpiņu.”

„Piecpadsmit!” svešinieks nopūtās, viņa acis iedegās. Dodat to skaitīt bērniem un ubagiem! Mans skaitlis ir miljons!”

„Miljons! He, ko viņš runā? Kas ir miljons?”ļaudis, nicīgi smiedamies, jautāja viens otram.

Bet gudrības kalējs nopietni paskatījās uz  svešo, sita ar tuklo pirkstiņu pie gudrās pieres un kratīja galvu:  Ārprātīgs, ārprātīgs!”

Bet svešais saslējās un runāja šiem ļaudīm  svešā balsī un svešā, neredzētā spēkā: „Miljons ir zvaigžņu jūra,  miljons ir smilšu kalns. Miljons ir zelta druva, pilna nezināmu graudu,  miljons ir mūžamežs.

Laižat upi caur sietu un skaitat ūdens  pilienus, laižat jūras smiltis caur pirkstiem, tad jūs redzēsiet  miljonu. Izskaitat apcirkņus, izskaitat zvaigznes! Debesīs simts  zvaigžņu logu, katrā logā miljons, aiz katra miljona miljonu bezgalība.  Bezgalībā staigājot, soļi skan kā marmorā!”

Bet pilsētnieki bija staigājuši pa pelēkiem ielas akmeņiem. Kā viņi varēja to saprast?

„Ārprātīgs!”gudrības kalēji kratīja  galvas.”Ārprātīgs!” pūlis kliedza un raustīja viņu aiz drēbēm:”Ej,  miljon, miljonār!” Svešinieks vēl ko runāja, bet mušas aizdūca viņa  vārdus – un gudrības kalēji locījās uz saviem altāriem un klabināja: „cērt`,cērt`...”

Svešinieks atstāja pilsētu. Viņu izvadīja  ļaudis, kā bērni izvada muļķīti no ciema. Citi smējās un raustīja viņu  aiz drēbēm. Citi nožēloja viņa ārprātību. Līdzcietīgas skuķes bāza viņam  pīrāgus ķešā. Un atstāja to, kad vakars tumsa, aiz pilsētas vārtiem.

Gudrais stāvēja naktī sava meža krēslā.  Pret tumšo mežu spalgi mirdzēja zvaigznes. Zālē gulēja vēsa rasa. Viņa  vaigi bij valgi, acis pilnas bēdu.

Tad klusu atnāca Dēkla, rasu no zāles netraukdama.

Tā noglaudīja ar savu zelta rociņu viņa salto vaigu, sniedza viņam sarkanu sēnīti ar balti mirdzošiem raibumiem.

„Mušmire. Tev papriekš ir jāizsprādzina  mušas, citādi tevi neviens nedzirdēs. Ļaudis nav ļauni, tikai mušas  viņiem tā aizdūkušas ausis, ka viņi vairs nekā nesamana. Tā būs  vislabākā zāle.”

Un gudrais sēja mušmires. Ap viņām tekāja  skudras: tās uzsūca skudru ģifti, ap viņām locījās čūskas, sēņu kāti  mirdzēja no ģiftīgām siekalām.

Reiz nakti gudrais noliks viņas uz ielām,  tad mušas sāks sprāgt un visa pilsēta smirdēs. Visas galvas smirdēs, un  ļaudis  ar riebumu sukās mušas no matiem. Un pilsētā reiz paliks klusu  un ļaudis sāks klausīties un domāt. Un smieklīgi viņiem izliksies  gudrības kalēji ar saviem cirīšiem. Tie apgāzīs viņu altārīšus, šos  kurpnieku galdus, un cels gudrībai templi skaistākā kalnā. Pie torņu  lūkām dienām un naktīm stāvēs jauni un veci vīri, sievas un meitas un  skaitīs saules un zvaigznes.

Varbūt viņi kādreiz izskaitīs līdz miljonam un viņu soļi sāks skanēt bezgalībā kā baltā marmorā.