/Noformējumā izmantots Ineses Ziemeles gleznas fragments/
Ramants ir atstājis neizdzēšamas pēdas visā Latvijas zemē un ja mums būtu “jāizmin pēdas”, kā to paredz bedību rituāls latviskajā Dzīvesziņā, tad mums būtu jāizstaigā Latvija krustu šķērsu vairākiem lāgiem un ne tikai Latvija…Tiek celti un nojaukti pieminekļi mainoties varām, bet ir pieminekļi, kas pastāv ļaužu sirdīs - tie nav nojaucami, jo pastāv mūžīgi…
Novēlam, lai gaismas pilns ceļš Ramantam arī Tai Saulē un, lai tās sakrālās zināšanas un prasmes ko viņš ir devis, nekad neizzūd no šīs zemes, ko sauc par Latviju. Lai tām patiesi ir mūžības pieskaņa…
Lai veicas arī katram no mums turpmāk stāvēt sardzē par tautas tradicionālo kultūru, jo tradicionālās kultūras ceļš nozīmē atgriezties pie HARMONIJAS, kas ir tautas pastāvēšanas priekšnoteikums. Jo, ja nu latviešiem viņu senči ir atstājuši mantojumā tik skaistus priekšstatus par pasauli un dzīvošanu pa saulei, tad mums šo mantojumu vajag saņemt ar lielu pateicību, un to uzturēt tīrā veidā, nejaucot tam klāt piejaukumus no svešām tradīcijām – svešiem Pasaules uzskatiem.
“Nodibinājums Māras loks” vārdā Irēna Saprovska
Ramants Jansons
...PAR LATVJU TAUTAS DZIESMĀM/Ilze Jansone un Ramants Jansons „Sadzīves un svinīgo brīžu zintnieciskās Dainas”. Rīga, 2000/
Dziedot mūžu nodzīvoju:
Dziedot iet dvēselīte
Dieva dēlu dārziņā.
Es nezinu nevienu citu tautu pasaulē, kura tik dziļi caur dziesmu ir izteikusi savu dvēseli visās lietās un vietās, kas pavada latvieti sākot no siltā mātes klēpja visos dzīves atgadījumos, darbos un centienos, priekos un bēdās, labās un ļaunās dienās; kas viņu māca un stiprina tikumos, rāj un šausta netikumos un kļūdās; kas labo nerātni, žēlo un saudzē vājo, laipni rāda pareizo ceļu paklīdušam; kas viņu kā uzticams, krietns pavadonis neatstāj visu mūžu, līdz kamēr viņš apguļas zemes klēpī.
Tūkstošiem gadu no paaudzes uz paaudzi caur dziesmu tika mantota latviskā Dzīves ziņa, kura līdz šodienai ir nonākusi līdz mums, kura stiprina un ļauj atdzimt mūsu latviskajam garam.
Tikai pateicoties šai Dieva dotajai, latviešiem, Dzīves ziņai mēs esam kā tauta izdzīvojuši, lai arī kādas vētras mums pāri gājušas un nīcinājušas.
Dziedi, dziedi, māmulīte
Tev dziesmiņu kamoliņš:
Ik vakaru ritināji
Pa vienam celiņam.
No dzijas tika darināti dziesmu kamoliņi, kuros ar mezglu rakstu tika iesietas dziesmas, kuras tumšajos ziemas vakaros, atritinot kamoliņu, tika dziedātas. Kamoliņus glabāja dziesmu vācelītēs.
Man bij` dziesmu vācelīte
Smalkā lazdu krūmiņā,
Ik vāciņu pacilāju,
Ik dziesmiņa iztecēja.
Latvietim vienmēr iedzimta līksma daba un jaunībā tika dziedātas prieka pilnas dziesmas.
Kas kaitēja puisīšiem,
Kad no Dieva veselība.
Sasēduši kumeļā,
Pārjāj lauku dziedādami.
Arī tad, kad latvietim ir grūti, dziesmas un jautrs gars spītē bēdām, nelaimei un ļaunai dienai, izvairoties no visa tā:
Jo man sūri, jo man grūti,
Jo es koši padziedāju,
Jo es koši padziedāju,
Asariņas slaucīdama.
Sākoties pavasarim, kad daba atmostas no ziemas miega, meitas iziet laukā dziedāt pavasara rotāšanas dziesmas, sasaucoties vienai ar otru, gavilējot:
Dzied, māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēšu.
Es pret tevi gavilēšu
Skaņa purva maliņā.
Kad meitas pulcējās rotāt, puiši nāca klausīties un lūkoties, kura meita daiļāk dzied:
Dziedat, meitas, upmalā,
Upē balsa nelaidiet.
Laidiet pāri pār upīti
Resnajos ozolos.
Pulkā dziedot, viens bija dziesmu teicējs, kurš iesāk dziesmu, pēc tam pārējie piedzied:
Kas kait man nedziedāt
Ar divām māsiņām:
Viena dziesmu teicējiņa,
Otra laba līdzētāja.
Svarīgi bija, lai balsis labi, daiļi skanētu un lai tā būtu, tad labprāt dziedāja ar savējiem vai meklēja tos, ar kuriem balsis saderēja:
Lūkosim dziedājušas
Ar bāliņa līgaviņu:
Ja dziesmiņa saderēja,
Tad sader dzīvojot.
Latviskai dziedāšanai bija izteikta – balss skaņa dažāda – sīka, rupja, līksma un sēra, kā arī dažāda balss locīšana dziedot, līgojot, gavilējot:
Dziedu, dziedu pavilkdama,
Dziedu atkal locīdama:
Tautām dziedu pavilkdama,
Bāliņan – locīdama.
Raksturīga bija skaņa, tālu dzirdama balss, koša un daiļa dziedāšana pašam un citam par prieku:
Ak tu manu skaņu balsi,
Kā no skaidra avotiņa:
Dziedu brāļu līdumā,
Atskan tautu istabā!
Kur meitas dziedāja, tur puiša dvēselīte, tā arī no dziedātājām izvēlējās līgaviņu:
Kur vakar Saule lēca,
Tur lec ziemu Mēnestiņis:
Kur tās meitas pulkiem dzied,
Tur tās puišu dvēselītes.
Latvietis pie darba laukos devās dziedot, lai atvieglotu darba grūtumu. Kad darbs tika nobeigts, mājās nākot dziesma skanēja līksmi.
Tai kalnā rudzus sēju,
Tai stādīju ozoliņus.
Smej, bitīte, rudzi zied,
Pats staigāju dziedādams.
Latvietis visu ko ap sevi redzēja un izjuta, daiļi jo daiļi apdziedāja – gan putnus, gan kokus, gan upes un ezerus, Sauli un Mēnesi. Un citādi jau nemaz nevarēja būt, jo latvietis vienmēr ir izpratis Dieva radību, mīlēdama un apjūsmodams to.
Šoedien, kad dzīvojam tik grūtos un smagos apstākļos, mums visiem ir svarīgi apzināties, ka esam latvieši ar visbagātāko pūru pasaulē, kuru mums ir jāsargā, jāspodrina un jākopj.
Pašiem ap sevi ir jāveido latviska dievāja vide, kurā, attīrot no svešā un ļaunā, mēs kā tauta varēsim pastāvēt un pilnveidoties.
Lai Dievs, Laima un Māra mūs šajā ceļā pavada!