Vides objekts Raganā / autors Juris Švalbe
Sagatavojusi Irēna Saprovska
2021. gada 21. augustā Raganā tika atklāts tēlnieka Jura Švalbes vides objektu ansamblis, piedaloties tradīciju kopai “Silavoti” brāļu Ramanta un Dara Jansona vadībā. Atklāšanas laiks tika saskaņots ar brīdi, kad mūsu zemei tuvākā zvaigzne Siriuss lec vienā laikā ar Sauli, kas daudzām senajām tautām bija īpaši nozīmīga diena gada ritā un kas sinhronizē abas sauļu sistēmas vienotā šūnā.
Vides objektu ansamblis ietver vairāku tēmu risinājumus – uz nelielās ūdenstilpnes ir izvietots raganas tēls, kam piešķirts abstrakts veidols, ietverot simbolisku nozīmi, kas atsauc caur pagātnes lokiem mūsdienās atpakaļ sievieti raganu – redzētāju - viedu sievu, kura spēj skatīt kopsakarības pasaules telpā un laikā, kā arī mainīt notikumu gaitu.
Otrs nozīmīgs ansambļu kopums ir no brīvi stāvošiem akmeņiem veidots Gadskārtas aplis, kas izkārtots atbilstoši debespusēm un uz katra akmens ir izvietota attiecīgās gadskārtas zīme. Apļa vidū ir centrālais akmenis, uz kura attainots Saules rita modelis, veidots pēc Palpā (10 kilometrus no Naskas) atrasta zīmējuma parauga. Gadskārtas aplis ir papildināts ar Siriusa simbolu. Ansambli papildina vēl atsevišķi novietoti objekti – tai skaitā Dieva zīme u.c.
Katra kultūra valkā pašas darinātas zelta krelles, kas uzvērtas vienā izglītības diegā, tās ir reliģija, mīti, valoda, ieražas, tikumi, tiesības, dzeja, māksla un iedzīve. Šo zīļu virkni nedrīkst saraut, jo neviena zīlīte nedrīkst izkrist no šīs rotas, citādi tās dārgais izskats ir beigts.
Brastiņu Ernests
BET... mūsu tautas tradīciju darinātās krelles tika pārrautas, ienākot svešai varai šajā zemē, ko sauc par Latviju. Sāksim ar to, ka vēlreiz runāsim par raganām.
RAGANAS TĒLS
Vēsturiskais pārskats
Fragmenti no Agnijas Saprovskas kursa darba “Meklējot patiesību pelnos” (LMA)
Vārds ragana, ir cēlies no vārda redzēt, kas raksturo, ka senāk tas nozīmējis – redzētāja, paredzētāja, pareģe. Citēšu P. Šmitu: ‘’Jau nu vairāk kā 700 gadu laikā tika sludināts, ka pagānu dievi ir velni un seno ieražu piekopēji ir velna kalpi...tad burtnieks, kas no iesākuma bija tikai kāds vārdotājs, pārvērtās par velna kalpu; ragana, kas laikam bija kāda pareģe vai zīlniece, attīstījās par velna apsēstu sievieti, bet Mājas kungs Vilce tika noturēti par pašiem velniem”.
Senajās hronikās un ceļojumu aprakstos, kur pieminēta Latvijas teritorija, tiek aprakstīta vieda un miermīlīga tauta. Šīs teritorijas gudrajie bija izdaudzināti zinību un burvību turētāji (Romietis Plīnijs, Hērodots, Brēmenes Ādams), senajā pasaulē zināšanas un nākotnes paredzēšana tika vērtēta visaugstāk. Noskaņojums hronikās mainās viduslaikos, kad visa Eiropa jau ir pieņēmusi kristīgo ticību. Tautas pie Baltijas jūras sāk raksturot kā kareivīgas un naidīgas elku dievu pielūdzējas, kas ir saistīts ar to nevēlēšanos pakļauties jaunajai pasaules kārtībai. Latvijas teritorija bija izslavēta burvju un raganu zeme, 16. gadsimtā Livonijā parādās ziņas par vilkačiem. Tātad pasaule apkārt ir mainījusies. Jaunā ticība ir sākusi savādāk raudzīties uz parādībām, kuras agrāk turēja augstā cieņā. Pasauli pārņem dēmonu un citu ļauno garu piesātināta tēlu pasaule, kuras pirmavoti ir senie babiloniešu, asīriešu un ebreju ticējumi un mitoloģija. Dievu kristietība uz zemes iemieso Dieva dēla tēlā, bet velnu personificē ar raganām, vilkačiem un citiem tā kalpiem.
Raganu prāvu procesos savijas kopā laicīgās un garīgās varas intereses. Un kā mūsdienās tiek izstrādāta terorisma demonoloģija, tā arī toreiz izstrādāja priekšstatu par ļauno garu iemiesojumu raganās, burvjos, zintniekos, reģos, vārdotājos, laitētājos un citos “velna bērnos”, kas runājas ar senču gariem, ziedo dabas spēkiem, tur godā akmeņus, kokus un ūdeņus, piekopj neizprotamus rituālus un tradīcijas. Bet, līdz ar pēdējām raganu prāvām dabas mistēriju spēks nav zudis, tas ir vienkārši ‘’izstumts‘’ no mūsu apziņas.
Galvenie literatūras avoti, kas kalpo kā pamats apsūdzībām, ir ‘’Raganu veseris’’, kuru sastādījuši divi inkvizitori – H. Krāmers un J. Šprengers. Pirmajā daļā aprakstīta raganu darbība, bet otrā daļa raksturo procesu norisi. Vēlāk izmanto Karpovica darbus. Dedzināšanas histērija pāriet līdz ar racionālāku priekšstatu parādīšanos ap 18. gadsimtu. Arī vietējās tradīcijas sāk aplūkot objektīvāk, piemēram – Hūpeļa apraksti par ziedošanas un citām paražām un uzskatiem. Sāk nošķirt ļaundabīgo un labdabīgo buršanos, sodus mīkstina, piespriežot vieglākus miesas vai naudas sodus. Bet vēlāk, kad lielākais “ļaunums” jau ir gandrīz iznīdēts, ‘’tumšajai’’ tautai, kas pamatā ir zemnieki, sāk nest gara gaismu – baznīca veido skolas, kurās mācīt Dieva vārdu.
Šis pretstats – teksts un zināšanu nodošana mutvārdu formā, kā arī zemnieku (daba, savrupība) un pilsētnieku dzīvesveids (kontrole, uzraudzība), ilgi neļauj satuvināties un saprasties kristietībai un senajai latviešu Dzīvesziņai. Teksti – svētie raksti - ielaužas dabas tradīciju kultūras dzīves telpā un pasaules kārtībā, kas rada apjukumu. Šādā situācijā, kad tautas vienotais ticības un teritoriālais spēks ir sagrauts, rodas šķelšanās un haoss. Kad valda nenoteiktība, īpaši jau reliģijas jautājumos, cilvēki ir daudz vairāk pakļauti savtīgu interešu izpausmēm. Bet tos, kas nepameta senās ieražas un bez ļaundarības kopa ierastās svētvietas vai mieloja senču garus – tāpat vajāja no baznīcas puses. Tātad cīņa bija ne tikai pret ‘’ļauno’’, bet arī pret atšķirīgo.
Iepriekš minēts, ka raganu vajāšanas iezīmē arī laicīgās varas interešu izpausmi, lūk piemērs: 14. gadsimtā pēc kariem un mēra epidēmijas Eiropā vajadzēja atjaunot populāciju (20-30% zemes bija baznīcas īpašumā un trūka darbaspēka, kas to apsaimnieko), tāpēc par raganām tika pasludinātas vecmātes un citas sievietes, kas zināja līdzekļus kā regulēt grūtniecības iestāšanos. Pasludinot to par grēku un vēršanos pret Dievu, tika iznīcinātas senās zināšanas, un tā baznīca strauji varēja atjaunot zaudējumus.
GADSKĀRTAS APLIS
Tā ir tautas lielākā traģēdija, ka, sākoties patriarhātam, sieviete tika pakļauta vardarbībai. Skatoties šīsdienas acīm, situāciju varam izmainīt tikai un vienīgi atgriežoties savās sliedēs, proti, atjaunojot savas tautas Pasaules uzskatu jeb Dzīvesziņu, kas ietverta SAULES LAIKRITĪ un glabā informāciju no aizlaikiem. Jā, jā, tieši tā, ietver visu, kas nepieciešams, lai atjaunotu pareizu SOLI (5x9=45) un RITMU, ko jāsaskaņo ar Saules ritu. Par to, kā jādzīvo Šaisaulē teic tautas dziesma:
Pats Dieviņis man iedeva / Sav` jājamu kumeliņu.
Caur segliem Saule lēca,/Caur iemauktu Mēnestiņis,
Pavadiņas galiņā,/ Tur lec rīta Auseklītis.
To, ka tautas atmiņa ir apgraizīta nenoliedz gandrīz vairs neviens, bet to, ka letu vēsture sniedzas līdz neatminamiem laikiem varam nolasīt zīmējumā, ko atklāja 10 km no Naskas Peru- Palpā.
Juris Švalbe gadskārtas apļa centrālajā akmenī ir veidojis zīmējumu, kas attēlo šo paraugu un simbolizē Saules gada ritu arī letu kultūrā.
Plašāk par profāno un sakrālo laiku varat lasīt neatkarīgajā pētījumā, kur apkopots Poni indiāņu mīts par Vilka zvaigzni. Lasīt Šeit
SĪRIUSS jeb SPUĻĢIS
Kā atsevišķs objekts ir skatāms neparasts akmens - Sīriusa simbols (latviešiem Spuļģis). Sīriuss atrodas ~ 9 gaismas attālumā un ir saistīta ar mūsu Saules sistēmu – veido vienu šūnu lielajā Visuma telpā. Ēģiptes mitoloģija Sīriusa simbols ir vienādmalu trijstūris un saucas ČŪSKAS ZOBS. Interesi man radīja tas, ka gan ēģiptieši, gan senie maiji īpaši ievēroja Siriusa ritmu. Ēģiptē, kad Saule lēca reizē ar Sīriusu- pārplūda Nīla. Savukārt maijiem bija vismaz 19 kalendāri no kuriem divi bija sakrālie – viens 360 dienas (Saules ritms-pārējās dienas ārpus laika), bet otrs 260 dienas. 25 augustā, kad Saule lec reizē ar Sīriusu maijiem bija diena ārpus laika... Kas tas par ritmu 260 dienas= Sīriusa ritms-13x20 (interesanti, ka sieviete iznēsā bērnu ~ 260 dienas).
Maiju sakrālie kalendāri - Saules kalendārs (360 dienas) un Sīriusa kalendārs (260 dienas)
Tā kā esam mucā audzēti un pa spundi baroti, tad ir jāatklāj patiesība, kas tiek slēpta aiz neskaitāmām atslēgām un tā ir: mūsu Saules sistēma un Sīriuss ir viena šūna lielajā visuma ritā. Kā jebkura šūna, arī ši ir koks ar diviem galiem (+ ) un ( -). Kā zināms, tad t/dz teic, ka sieviete ir tā, kas audzina bērnus un nodod tālāk tautas mutvārdu tradīcijas un te ir jāsaka, ka kvadrāts uz kvadrāta (laikritis) = sievišķais princips. Laima ir vedama sakaros ar Sauli (garīgais princips), bet Māra vedama sakaros ar Mēnesi (materiālais princips). Visa mūsu Saules sistēma, kura ir sievišķais princips, ir skola dvēselēm. To, ka dvēseles ir mācamas, to redzam ik uz soļa – kari, vardarbība, dažādas perversijas, kas šobrīd, patriarhālā laika beigu posmā, sit augstu vilni. Sievietes ievada ZELTA LAIKMETU un tas ir viegli saprotams, jo sieviete laiž pasaulē bērnu un viņai nav sevi jāpierāda ne ar kariem, ne vardarbību. Ir atkal jāatjauno pasaules kārtība, bet bez Pasaules uzskata, kur sieviete ir līdzīga kā partneris vīrietim, tas nebūs iespējamas. Viss, kas vajadzīgs, lai sakārtotu pasauli, ir rodams tautas garamantās, ir tikai jāpaceļ pūrlādes vāks un viss notiks kā pasakā. To, ko vēlētos teikt par Sīriusu atradīsiet TEIKSMĀ PAR LETU, KAS NĀCIS NO ZVĀIGZNĒM. Lasīt šeit.
Lūk, tāpēc arī vides objektā tika ielikts Sīriusa simbols, lai varm veikt šo darbu - atgūt nokavēto, proti, paņemot no pūrlādes to, kas ved mūsu tautu un arī citas tautas pretī gaismai ātri un bez vardarbības, jo AR TUMSU NAV JĀCĪNĀS BET JĀIEDEDZ GAISMA!
Šis stāsts domāts tiem, kas saprot, ka visam šajā Pasaulē ir nozīme – gan simboliem, gan skaitļiem (sakrālā ģeometrija), gan domām ko nesam savā galvā, bet galvenais, - lai pārvaldītu savu zemi, ir jāpiepilda tā ar savas tautas garīgām vibrācijām, pretējā gadījumā to darīs citi.
..............................................................................................
Ieskatam fragmenti no Roberta Templa grāmatas “Sīriusa mistērija”, 2006
Sīriuss, kas atrodas Lielā Suņa zvaigznājā, senatnē bieži tika saukts par Suni jeb Suņa zvaigzni.
Un es uzskatu, ka atnācēju dzimtene bija planēta Sīriuss, kā par to liecina dagoni un daudzas senas tautas.
(. .) hieroglīfs, kas apzīmē Sīriusu, ir trīsskaldņu piramīdas plaknes attēls.
Vēlos atzīmēt, ka harmoniska attiecība starp Sīriusa B masu un Sauli liecina par to, ka abas zvaigznes ietilpst vienotā sakārtotā sistēmā, kas ietiecas 8,7 gaismas gados vai, citiem vārdiem sakot, ieņem vienu un to pašu „šūnu” kosmiskajā visumā. Bet, ja tas ir tā, tad, kā ir zināms no teorijas par sarežģītām sistēmām, līdzvērtīgā „šūnā” rodas „momentālo sakaru efekts” un milzīgi kosmosa rajoni sāk uzvesties tā, it kā to elementi nebūtu šķirti ar laiktelpu, tā radot priekšnoteikumus tālākai pašorganizāsijai. No līdzīgām „šūnām” formējas tā saucamās „disipatīvās struktūras”, kas haosu pārvērš harmonijā.
Nobela prēmijas laureāts profesors Iļja Prigožins(..) pasvītro, ka, ienesot sistēmā kārtību tas var būt par iemeslu tās momentālai sakārtošanās pakāpei pat desmit un vairāk miljonu reižu – kā to demonstrē ar tā saucamām Benara šūnām, kas rodas šķidrumā siltuma konvencijas rezultātā.
Gribētos, lai šai sistēmai būtu arī savs nosaukums. Piedāvāju to dēvēt par „Anubisa šūnu”. Attiecīgos apstākļos abiem debesu ķermeņiem vajadzēja atrasties harmoniskas rezonanses stāvoklī, jo miljardiem gadu pārvietojās pa tuvām galaktiskām orbītām. Jebkādai ievērojamai iedarbībai (spēka vai pat „informācijas veidā”) uz kādu no „šūnas” komponentēm, vajadzēja momentā atsaukties uz otru komponenti.
Citiem vārdiem sakot, sakariem starpa mūsu zvaigžņu sistēmām nav obligāti nepieciešams radio. Anubisa šūnas sistēmas sakārtotība ļauj pārvarēt ierobežojumus, ko paredz varbūtības teorija attiecībā uz signālu izplatību. Kļūst iespējams „acumirklīgs” telepātisks sakars un pat dvēseļu nemateriālā saziņa.
(..)senie ēģiptieši uzskatīja, ka mirušo dvēseles aiziet tieši uz Sīriusa sistēmu. Tāpat uzskata arī dagoni. Nav izslēgts, ka Sīriusa sistēma no tiesas ir „cita pasaule”, pie kam vairākās šī jēdziena izpratnēs. Sīriusa sistēmas iemītnieki var sazināties ar zemes iemītniekiem ar harmoniskās rezonanses palīdzību, kas formējas ar īpašas rezonanses jostas palīdzību Anubisa šūnas iekšpusē. Tas ļauj pārvarēt vispārpieņemtos ierobežojumus signāla pārraides ātrumam – tā kā signāla kā tāda šajā gadījumā vispār nav, ir rezonanse vienotā sistēmā.
Izskatās, ka mēs dzīvojam dubultā zvaigžņu sistēmā, pilnīgi to nezinot.
..eksistē miljoniem zvaigžņu, bet tikai Sīriuss ir tieši saistīts ar zemi un tās iemītniekiem. Senie cilvēki daudz zināja par Sīriusu; lielākā daļa šo zināšanu ir gājusi zudumā, bet pie vēlēšanās var tikt atjaunota(..) Par cik Sīriuss ir vecāka par zemi (..) pastāv pieņēmums, ka līdzās Sīriusam ir saprātīga dzīvība, kas līdzinās zemei. Mūsu planetārā sistēma saņem enerģiju no trim galveniem avotiem, un viens no tiem ir Sīriuss.
....................................................................................
Nav jādomā, ka esam šaurā bezizejā, rakstītais izsaka vairāk kā pietiekoši, proti, ienesot sistēmā kārtību, tas var būt par iemeslu tās momentālai sakārtošanās pakāpei pat desmit un vairāk miljonu reižu . . Un tā, ja letu tauta ievibrēs savu zemi SAVĀS vibrācijās, tad rezultāts būs pārsteidzošs gan pašiem, gan visai Pasaulei. Ko nozīmē ievibrēt savās vibrācijās – tas nozīmē, ka jādzīvo PA-SAULEI un jāiekļaujas Saules gadskārtu ritā, jo Saules laikritis ir kultūras atspulgs tautā. Jāsvin SAVI SVINAMIE LAIKI un savi godi. Vienkāršāk – jādzīvo pēc senču sen senām tradīcijām.
“Mēs nākam piepildīt visas prasības, visas pasaules ilgas, ne vien materiālu cilvēces labklājību, bet arī garīgo.” (Rainis, kopotie raksti 15, 95.)