Sakrālais kodols - marasloks.lv

VIJ, DIEVIŅI, ZELTA VIJU VISGARĀM JŪRAS MALU,
LAI NENĀCA SVEŠA SALNA ŠAI ZEMĒ ZIEDU TRAUKT!
Pāriet uz saturu
Saules  kalendāra sakrālais kodols ietver sevī vairākus līmeņus, kas pārklājas  viens otram. Tos nolasot, gūstam priekšstatu par latvisko Pasaules  uzskatu un dzīvesziņu, kas iesniedzās pirmlaikos, proti, tajā nolasās -  pasaules rašanās mistērija; cilvēka ienākšana Dieva laistajā pasaulē;  lielais Visuma rits; zemes ritējums ap Sauli jeb gadskārta; cilvēka mūža  gājums un visam līdzās senie teiksmu tēli jeb arhetipi un simboli.
Veiksim ceļojumu pa kalendāra aploci. Novietosim kalendāru tā,  lai ziemas saulstāvji  atrastos lejā, bet vasaras saulstāvji augšā,  tā mūsu ceļojums atkārtos arī Saules ceļu debesu kalnā.
Pasaules rašanās mistērija un cilvēka ienākšana pasaulē varētu izskatīties šādi: Ziemassvētkos piedzimst Dievs jeb debesu gaisma. Ierodās arī četri teiksmu tēli jeb Dieva dēli - brāļi Ziemassvētki, bet  To  vārdi tautas dziesmās nav atrodami, jo nav kas personificē šos teiksmu  tēlus - cilvēks Visuma rītausmā vēl nav ienācis Dieva laistajā pasaulē.

Sen dzirdēju, nu redzēju / Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemīti krētes vilka,/ ar basām kājiņām. /33302/

Ziemassvētki četri bruoļi, kaļaduo, kaļaduo!
Vusi četri Dīva dēli, kaļaduo, kaļaduo! /54365/

Četri  teiksmu tēli izvietojās pa kalendāra aploci un viss ir sagatavots  cilvēka ienākšanai Esības telpā. Tas notiek Meteņos, tāpēc gadskārtas  ritā aizvien Meteņos svinam bērnu dienu.  Un tā, ienākot pasaulē cilvēkam, šie teiksmu tēli tiek personificēti un  katrs ievada kādu no četriem laikmetiem. Savienojot šos teiksmu tēlus  ar taisnām līnijām iegūstam slīpo jeb Dieva zelta krustu, kas savukārt simbolizē cilvēka un Dieva sadarbību Esības telpā. Dieva  zelta krusts ir slīpais krusts un atkārto no zemes novērojamo Saules  ceļu debesīs – ritu, kas simbolizē dzīvību. No šī krusta veidojas  gandrīz visas zīmes - Jumis, Mārtiņš jeb Mārtenis, Metenis, Laimes un  Pērkona zīmes, Māras krusts u.c.
Pavasara saulgriežos jeb Lielajā dienā tiek svinētas krustabas Dievam - tas norāda uz to, ka cilvēks ap šo laiku ir jau apjautis Dieva esamību. Savukārt Ūsiņos sāk veidoties valstiskumi, kur Ūsiņa zirgi simbolizē Dieva spēku, kas tiek dots valdniekam, to ieceļ vadoties no Dieva padoma, proti, labāko no ļaužu vidus.
Tā mēs varētu turpināt gaitu pa kalendāra aploci līdz atkal nonāktu sākuma punktā - Ziemas saulgriežos, bet. . . lai tas paliek neizteikts, jo pasaules rašanās nav citur rodama, kā tikai un vienīgi Esības telpas nebeidzamajā ritumā...

Aplūkosim lielo Visuma ritu, kas sastāda ~ 26 000 gadus.
Kosmiskā diena iezīmējās kā laika loks virs horizontālās jeb Māras līnijas, bet kosmiskā nakts – kā laika loks zem Māras līnijas. Kalendārā varam nolasīt arī  četrus laikmetus, kur katrs ilgst  nedaudz vairāk kā 6000 gadus, proti,  zelta laikmets – no ziemas saulstāvjiem līdz pavasara saulgriežiem un attiecīgi sudraba, bronzas un dzelzs laikmeti . Un beidzoties dzelzs laikmetam cikls atkal atkārtojās, bet jau jaunā evolūcijas pakāpē, jo Saules kalendārs ir mūžīgs un nemainīgs, bet cikliskums ir tā galvenā pazīme. Var jautāt, kāds ir cilvēces galvenais un  jēgpilnais uzdevums šos ciklus izejot?  Atbilde ir viennozīmīga – evolūcija, un tā var realizēties tikai tad, ja kosmiskās dienas laikā gūtā pieredze netiek pazaudēta, izniekota, aizmirsta arī kosmiskās nakts laikā.
RITS UN RITUĀLS

Kalendārs sevī ir ietvēris daudzas nozīmes, kas pārklājas viena otrai, atspoguļojot vairākus sevī pilnīgus ritus, proti,  Saules gājumu, gadalaiku maiņu, cilvēka mūža galvenos attīstības posmus  un godus, Lielo kosmogoniju, kas iesākas ar Dieva piedzimšanu  Ziemassvētkos un cilvēka ienākšanu Dieva laistajā pasaulē Meteņu laikā,  kā arī cilvēka un Dieva sadarbību gada ritumā. Viss  pārklājas, papildina un izskaidro lielo Visuma mistēriju, tās ciklisko  norisi, kur svarīga loma ir iedalīta arī cilvēkam kā Dieva laistās  pasaules harmonijas uzturētājam.
Ik  gadus ļaudis izdzīvo šo nebeidzamo gadskārtas mistēriju, kur RITS  pārvēršas RITUĀLĀ, kas sasien pagātni ar tagadni un dod milzīgu  enerģijas plūsmu nākotnei.
Rituālam  piemīt neiedomājams spēks sinhronizēt tautas vibrācijas ar Dieva laisto  pasauli, tāpēc cauri gadu simtiem un tūkstošiem būtiskākais nosacījums  katras tautas pastāvēšanā, ir bijis un būs, - tās kultūrai atbilstošs  kalendārs. Senā gadskārta, kur viss tika saskaņots ar Saules ritu, ir tradīcija, ko mūsu tauta atnesusi no sendienām. Virspusēji  uzlūkojot šķiet, ka tas pieder pagātnei, bet tā nebūt nav. Izprotot  Saules kalendāra jēgpilno un sakrālo nozīmi, tauta var gadu tūkstošiem  senās tradīcijas un rituālus darīt dzīvus arī šodien.

Rituāls ir nebeidzama mistērija, kas  atkārtojas gadu no gada no paaudzes paaudzē, ietverot sevī visus RITUS  un ar tiem saistītās tradīcijas, kas summējoties gūst atspoguļojumu  Saules kalendārā - tautas garīgās kultūras nospiedumā
ZINĀŠANAI:

„Mitoloģijas enciklopēdija”(Rīga, 1994), kur latviešu senās skaitīšanas sistēmā tiek uzsvērta Mēness loma, lai gan pētījumi liecina, ka mēnesis kā laika mēra apzīmējums atšķirībā no Mēness kā debesu spīdekļa   apzīmējuma parādās tikai 18.gadsimtā un tikai 12 (!) Dainās no   vairākiem simtiem Mēness Dainu runā par mēnesi kā par laika vienību –   vai tas vien jau nenorāda uz to, ka šī laika mērvienība ir ieviesusies   jaunākos laikos?!

Par skaitļiem Janīna Kursīte:
Viens – sākas skaitļu rinda folklorā, apzīmē pirmatnējo, pasaules veselumu vai pirmsākumu (pirmiemeslu);
Trīs – latviešu folklorā visbiežāk lietotais sakrālais skaitlis, apzīmē dinamisko beigtību, jo tam sākums ir „ 1 ” , vidus„ 2 ” un beigas „ 3 ”, - laiks kā trīs ciklu izpratnes (pagātne, tagadne, nākotne);
Astoņi – latviešu folklorā lietots reti. Skaitlis „ 8 ” funkcionē tikai t/dz, ne ticējumos, ne pasakās, ne kādā cita folkloras žanra simbolisko nozīmju veidošanā nav ietverts;
Deviņi – nozīmīgākais skaitlis senajā latviešu laika skaitīšanā – priekšstats par „ 9” kā laika ciklu. Bez tam skaitlis „ 9 ” latviešu folklorā bieži vien norāda uz minimālo laika ciklu – savaiti, kurā bija deviņas dienas.

2010.gadā tiek publicēta informācija par saules deviņu dienu ciklu. Saule inducē dīvainu „elpošanu” Zemes atmosfērā:
Īss tulkojums:
SAN  FRANCISKO – Jauni pavadoņu novērojumi ir atklājuši iepriekš nezināmu  Zemes atmosfēras izplešanās un saraušanās deviņu dienu ciklu.
Šī  „elpošana” atbilst Saules magnētisko lauku izmaiņām, tai nobeidzot  rotāciju reizi katrās 27 dienās, pirmdien Amerikas Ģeofiziskās biedrības gadskārtējā sanāksmē pastāstīja NASA un Kolorado universitātes Bolderā zinātnieki.
Saules koronālie (vainaga) caurumi, attēlā redzami kā tumši laukumi, virza  plazmu prom no Saules uz Saules sistēmu. Kad šīs daļiņas sasniedz Zemi, tās karsē augšējo atmosfēru, liekot ārējai atmosfērai izplesties un sarauties.
„Kas notiek Saules pusē patiešām ir mistērija un izaicinājums Saules fizikas  izpratnei” teica Stans Solomons, Nacionālā Atmosfēras Pētījumu centra zinātnieks, kurš šajā pētījumā nepiedalījās.
Šis atklājums uzsver daudzos veidus, kādos Saules aktivitāte ietekmē Zemi un tās arvien vairāk kosmosu izmantojošos cilvēkus.
Šis jaunais atklājums var palīdzēt zinātniekiem un inženieriem projektēt labākus pavadoņus, kas ņemtu vērā jonosfēras izmaiņas. Varētu būt iespējams arī prognozēt jonosfēras vētru stiprumu un aizsargāt pasaules sakaru infrastruktūru.
Lai noteiktu šo agrāk nezināmo ciklu, zinātnieki izmantoja Zemes atmosfēras blīvuma izmaiņas. Atmosfērai saraujoties un izplešoties tā kļūst vairāk vai mazāk blīva. Atbilstoši šiem blīvuma „kalniem un ielejām” pavadoņu ātrums nedaudz palielinās vai samazinās, ko reģistrē borta akselerometri. Šie dati ļāva zinātniekiem atklāt šo jauno atmosfēras ciklu.
Solomons teica ka lai arī šis cikls uz Zemes ir interesants, patiesi dīvainais šī darba aspekts ir ko tas izsaka par mūsu zvaigzni.
„Kas notiek Saulē, kas to izraisa?” Solomons teica. „Tas nav skaidrs. Šī daļa ir mistiska”.
© marasloks.lv 2019
Noderīgi:

Atgriezties pie satura