Baltu zemju iekarošana, ko veica krustneši, atnesa senā garīguma izskaušanu. Kristietība apkaroja vietējās garīgās tradīcijas. Viengabalainā tradicionālā kultūra tika sadalīta atsevišķos nesaistītos fragmentos, un bagāto tradicionālo kultūru aizstāja kristietība. Jaunieviestā reliģija bija atnesusi mākslīgu garīgumu, kas aizstāja seno, dabīgo. Ienācēji iznīcināja viendabīgās cilšu sabiedrības, kas krāšņi zēla pirms kristietības ieviešanas – sabiedrības, kas holistisko sistēmu bija integrējušas ikkatrā dzīves aspektā un bija pilnas svētuma. Lietuva bija pēdējā valsts Eiropā, ko pievērsa kristietībai, tāpēc tai bija daļēji gājusi garām ... kristietības ietekme un folklora bija saglabājusies tās sākotnējā svētumā un garīgumā. Vēl pat 19.gadsimtā Baltu valstīs bija saglabājušās tradīcijas, kas godāja Svēto uguni. Uguns rituāls tika ievērots gan ģimenes, gan kalendāra svinībās: „ ... daudzās vietās <...> svētā uguns vēl joprojām nebija izdzēsta; un kristiešu misionāri 1584.gadā Ukmerģes apvidū atrada pagānu elku dievus joprojām esam zemnieku mājās <...> Vēl pat 17. un 18.gadsimtā jezuītu misionāri savos ziņojumos norādīja uz nožēlojamo situāciju: zemnieki neapmeklēja baznīcas, neatzina Svēto sakramentu, tika piekopti „māņticīgi un barbariski rituāli”, dažādi dzīvnieki pielūgti kā dievi, utt. ...”(1).

Folkloras vēsture pieredzēja viena no pašiem svarīgākajiem aspektiem – svētuma – zaudēšanu. Šis zaudējums bija saistīts ar vispārīgo civilizācijas evolūciju un konkrētu ekspansīvo reliģiju dominēšanu. Tie tad arī būtu vispārējie iemesli, kas veicināja tautas tradīciju desakralizāciju. Šis process attīstījās pakāpeniski. Daudzi tautas teksti kādreiz bija daļa no svētajiem rituāliem senos laikos. Desakralizācijas process Lietuvā kļuva izteiktāks 19.gadsimtā. 20.gadsimtā folklora iegūst arvien lielāku izklaides nozīmi. Folkloristi, kas pēta tautas paražas, norāda uz to pārmaiņu procesu: „paražas rituāla nozīme (lalavimas ieraža – rituālā māju apciemošana Lieldienu laikā) bija zudusi, un rituāls bija vienkārši kļuvis par izklaidi, kas joprojām saglabājās kā šo svētku raksturīgā iezīme”.

Tieši šā iemesla dēļ rituālās dziesmas tika arvien vairāk piemirstas un ģimenes un sadzīves izklaides tēmas ieņēma to vietu. Šī procesa ietekmē dzīvā folklora nepārprotami daudz zaudēja. Tradicionālā folklora nevarēja sacensties ar izklaidējošo pilsētas mūziku šādos civilizācijas apstākļos; tāpēc tā bija nolemta iznīcībai. Tomēr tajā pašā laikā radās centieni tās glābt no izzušanas. Folkloras glābšanas darbam bija vairāki virzieni. Bija bažas par folkloras sakrālajām formām. Atgūšanas process no sākuma aizsargāja ģimenes/mājas folkloru, attaisnojot tās eksistenci, bet augot estētiskajām un pasaulīgajām vajadzībām, tika uzliktas lielākas prasības sakrālajai folklorai. Sakrālā folklora ir seno Baltu rituālu folklora. Tā galvenokārt sastāv no dziesmām, paražām, un mūzikas no ģimenes un kalendāro svinību cikla. Sakrālo folkloru var atrast pasakās, buramvārdos un citās folkloras sastāvdaļās.

Neviens neapstrīd, ka baltu folklora ataino seno pasaules redzējumu, kas ir cilvēka dzīves galveno principu krājums. Galvenie dzīves principi simbolizē vērtību sistēmu senajās tradīcijās. Gadsimtu gaitā vērtību sistēma tiek nodota tālāk verbālu tradīciju veidā, lielākoties poētiskās formās kā tautas dziesmas, pasakas. Galvenie principi līdz pat šim laikam nav nosaukti, skaidri formulēti un atzīti skaidrā un saprotamā veidā.

Ir vairākas īpašības, kas norāda uz augsto garīgumu baltu folklorā. Tālāk seko galveno principu, kas pārstāv seno baltu reliģiju, apraksts.

Darna – viena no augstākajām vērtībām un būtībām senajā baltu reliģijā. „Mēs tiecamies pēc Darnas jeb harmonijas visās cilvēka dzīves sfērās un dabā: ģimenē, tautas kopienā, saiknē ar senčiem un dabu, ar visu kosmosu. Darna nav nekas pastāvīgs; tai ir tieksme samazināties un izzust, tāpēc mums ir tā jārada un jāizplata. Ļaunums rodas, kad darna tiek izjaukta. Cilvēku pienākums ir meklēt harmoniju (darna) un to saglabāt un uzturēt. Darnas uzturēšanai tiek pielietoti rituāli. (3)

Darna – harmonijas likums – vienmēr ir bijis svarīgs senajā ticībā. Cilvēku dzīve un pasaule pastāv kā harmoniska mijiedarbība, kas ir dzīves pamatā, un paša cilvēka pareiza un ētiska uzvedība. Tādi pretstata pāri kā gaisma – tumsa, uguns – ūdens, sieviete – vīrietis ne vienmēr norāda uz labā – ļaunā attiecībām. Šie pretstata pāri nav statiski. Tie ne tikai mijiedarbojas, bet arī mainās un attīstās. No cilvēciskā viedokļa nav ne absolūti labu, ne absolūti sliktu dievu vai dievību. Labestība dzimst no savstarpējas atšķirīgu, bet ne naidīgu spēku iedarbības, ar cilvēka interaktīvu līdzdarbību. Blogis – Ļaunums ir harmonijas sabrukums, tās neesamība vai nespēja atjaunot harmoniju. Tas ir vislabāk redzams dabas postījumos, cilvēka darbībā pret dabu un tās kārtību. Darnas ideja (harmonija) rodama baltu kultūras pirmsākumos. Sadarbība starp cilvēku un dabu, ģimeni un sabiedrību nes augļus jeb rada doru (dora – morāle) un darnu (harmoniju). Darna ir vissvarīgākie dabas un cilvēka ideāli, kas tiek sasniegti un uzturēti ar nepārtrauktu darbu un centību. Darna nav nepārtraukta un nemainīga laime, veiksme (izdošanās). Tā ir atkarīga no cilvēka un viņa dievu centieniem un rūpēm. Baltu darna – harmonija ir ļoti tuva indiešu Dharma – galvenajai tikumiskajai pasaules kārtībai. Darnas harmonija cilvēku starpā rada veiksmi un izdošanos. Darīt Darnu nozīmē spēju dzīvot kopā. Ģimenes dzīve ir harmonijas darbības sfēra. „Dainas (tautasdziesmas), kas ataino dziedāšanas tradīciju, ļauj mums rekonstruēt metafiziku, kur cilvēka dzīves augstākais mērķis ir dzīvot harmonijā ar dievu gribu, ar dabas ritmu un ar citiem sabiedrības locekļiem”(4). Harmonijas izpausmes (Darna) ir folkloras redzamākais aspekts. Dažādi darnas aspekti - darna ar dabu, darna ar kosmosu, darna ar līdzās esošajiem cilvēkiem, harmonija ar dabu – ir visbiežāk sastopami folkloras dziesmās. To saturs rada uzskatu par pasauli, kur cilvēka dzīve ir vienota ar dabu, veltīta kosmiskajai kārtībai: „Ai, kur lai es jāju, mani brāļi, šai miglainajā rītā; meiten, es meklēju savu sarkanbrūno zirgu; bez tēva, bez mātes kā nabaga bāra bērns. Spožā saule debesīs ir mana māte; spožais mēness debesīs – tas mans tēvs; spožās zvaigznes debesīs – tās ir manas māsas; zaļie ozoli mežos ir mani brāļi, gaišā rītausma – tā mana meitene”. (5) Šīs un līdzīgas rindas lietuviešu tradīcijā ataino tipisku situāciju: garīgas ģimenes saišu meklējumus debesīs jeb kosmosā.

Daba un tās objekti tiek uztverti kā tuvi radinieki, kā ģimenes locekļi: ģimenes locekļi ir simboliski pārstāvēti ne tikai debesīs, bet arī dabā, kas visapkārt. Koki arī ir ģimene: ozols ir lielākoties tēva simbols, liepa - māte, rūta – māsa, bērzs – brālis.

Dainu un dziesmu tekstu semantiskā analīze pierāda plaši atzītas pastāvošas paralēles starp cilvēku dzīvi un dabu. Gan dabas objekti, gan cilvēki tiek atzīti esam vienlīdz svarīgi. Vitalitātes princips nozīmē, ka visums ir dzīvs; dzīvība tiek cienīta un lolota. Attīstība ir galvenais harmoniskas dzīves priekšnoteikums, pasaules harmonija ir atkarīga no spējas saglabāt harmoniju. Vitalitāte ir raksturīga gan faunai, florai, gan citām dabas parādībām: saulei, mēnesim, ūdenim, kokam, akmenim utt. Senā baltu reliģija ir vitalitātes reliģija. Zemāk minētā dziesma parāda vītolu kā vitālas zemes enerģijas simbolu. Dziesma ir veltīta Patrimpam – vienam no Pērkondieva izpausmēm, kas ir vitalitātes, pārticības un pavasara dievs: „Tu vītols, zaļais koks, tu esi izaudzis tik liels, te zars, te kronis, divi trīs vārti. Pirmajos vārtos saule lēca, otrajos – mēness rotājas, trešajos - zvaigznes zaigo. Dievs Patrimpas devis mums dvašu, lai rudzi tiktu novākti, lai zied puķes, lai plūst ūdeņi.”(6) Šis dabas svētums ir viens no Romuvas pamatprincipiem un tās vērtībām. Daba ir svēta un svētums ir pats pilnīgākais pasaules raksturojums. Svētums – tas ir vārdā nenosauktais vitālais spēks un garīgā izaugsme, kas vērojama pie cilvēkiem un dabā. Baltu tradīcijas uzturēja seno priekšstatu par svētumu, kas ievērojami atšķiras no kristīgā priekšstata. Svētas ir upes, avoti, koki, akmeņi un citi – viss kā daļa no senā pirmskristietības mantojuma, kas saistīts galvenokārt ar dabu un ne tik daudz ar cilvēkiem. Šis mistiskais, radošais spēks tiek personificēts, lai caur redzi, sajūtām un izpratni tas liktu cilvēkam tuvoties dievišķībai.

Senču godāšana ir saikne starp mirušajiem ģimenes locekļiem un radiniekiem, pieminot tos īpašās dienās. Ģimenei, dzimtai, ciltij – bez dzīvo un mirušo pretnostatījuma – ir nepārtraukta, nedalāma saikne. Valoda, dziesmas, paražas, jūtas, domas – tas viss ir daļa no šīs saiknes. Pēc nāves aizgājējs pievienojas mirušo radu saimei, un caur reliģiskiem un tautiskiem rituāliem dzīvie un mirušie satiekas. Tas ir spēcīgs vienotības un saskaņas lauks, kam ir ļoti svarīga saikne ar zemi un dzimteni. Lietuvā saka, ka „aizgājēju dvēseles ir dzīvo radinieku aizbildņi, jeb tuvinieki, īpaši mirušie vecāki, sargā savus bērnus bāreņus. Senči ir svarīgi; tos godājot, mēs vēršamies pie pirmatnējās mātes, priekšteča un citiem. Mirušie kļūst par lauku un māju aprūpētājiem. Dzīvie un mirušie sadarbojas, apvienojas caur dabu un zemi. Bēres kādreiz notika dabā. Tikai vēlāk tās tika pārceltas uz telpām.

G.Beresnevicius rakstīja: „Mirušo piemiņas diena ir liela atklāšanās, kad mūsu mirušie senči un vecāki pietuvojas mums, dzīvajiem. Vārti uz mūžību atveras un mēs atkal redzam un jūtam milzīgu mīlestības strāvu, kuras priekšā stāvam ar iedegtām svecēm un jūtam, ka viņi mūs joprojām mīl; tādus, kā mēs esam. Katrās dzīves grūtībās mēs izjūtam viņu palīdzību, atbalstu, jo viņu un viņu esība ir reāli, tāpat kā dzīvo dalība. (7) Emigrantiem, kas atstājuši savu dzimto zemi, ir tajā jāatgriežas, un, to darot, tiek atjaunota vissvarīgākā saikne. Ģimenes dzīves un nāves aplis izmainās tā, ka gan dzīvo, gan mirušo ceļi satiekas, veidojot vienu kopīgu ceļu.

Dabas pielūdzēju ētika ir balstīta uz cieņas pret dabu, dzīvi un cilvēku. „Visvienkāršākais un universāls ētiskais rosinājums ir aicināt cilvēku darīt citiem cilvēkiem un dzīvām būtnēm tāpat, kā viņš vēlas, lai darītu viņam. Tā kā ir grūti un gandrīz neiespējami izvairīties no dzīvu būtņu, koku, augu un dzīvnieku nonāvēšanas, jo tāda ir daba, būtu jāpiemēro senču pieredze: darīt to tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Senos laikos, kad tika nozāģēts koks vai nonāvēts dzīvnieks, bija jālūdz piedošana par šādu rīcību. Šāda uzvedība samazinātu neatļautu lietošanu un iznīcināšanu.” (8)

Ētika ir ļoti tuva darnai jeb harmonijai. Šāds ētikas veids saucas humāns, jo tam piemīt nevardarbīgi humāna daba. Tas nozīmē izvairīšanos no vardarbības un slepkavības, nesavtīgu mīlestību un līdzcietību pret visām dzīvām būtnēm. Cilvēks uzlabo savu garīgo dzīvi ar patiesu un pašaizliedzīgu dzīvošanu.

Folkloras garīguma izpratne un novērtējums rada apgrieztu procesu – ar folkloras palīdzību nest un atjaunot senāko garīgumu mūsdienu dzīvē: tas nozīmē resakralizāciju pretstatā materiālismam; tautas kultūru pretstatā masu kultūrai; dabisko sociālo kārtību pretstatā mākslīgai hierarhijai, kas balstīta uz bagātību; cilts sabiedrību pretstatā nācijas valstij; zemes pārvaldīšanu pretstatā „resursu palielināšanai”; harmoniskas attiecības starp sievieti un vīrieti pretstatā „dzimumu karam”; rokdarbus un amatniecību pretstatā rūpnieciskajai masu produkcijai. Mūsdienu dzīve cenšas izbēgt no garīguma. Monoteiskās tradīcijas ir ieslēgušas garīgumu baznīcās, izolējot to no ikdienas dzīves. Tomēr mūsdienu Lietuvā, kas oficiāli ir atzīta kā katoļu zeme, ir tik daudz liecību tā sauktajam pagāniskajam jeb pirmskristietības mantojumam.

Folklorā kā tradicionālās kultūras izpausmē mēs varam pamanīt kādu ļoti svarīgu likumsakarību: tās panīkumam, kā analizē etniskās kultūras pētnieki, kas ir saistīts ar vispārējo civilizācijas evolūciju, bija kāda ļoti svarīga iezīme – etniskā kultūra sliecās uz garīguma zaudēšanu. Garīgums, kas bija neatņemama tradicionālās kultūras sastāvdaļa, kas ietvēra sevī cilvēces eksistenci, tagad tiek arvien vairāk piedēvēts institūcijām un atdalīts no ikdienas dzīves. Tā atdzimšana un pilntiesīga pastāvēšana mūsdienās ir iespējama, atjaunojot zudušo garīguma līmeni.