Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Pasaka "Laimesvīriņš"

Laimesvīriņš

            Reiz Zeidenē dzīvoja labsirdīgs aldaris. Viņš arī bija uzņēmis pie sevis mājā agri miruša laulāta pāra divus palikušos bērnus  un deva viņiem apģērbu un pajumti. Lai bāriņi nebūtu pilnīgi liekēži, tiem, protams, vajadzēja šur tur saimniecībā palīdzēt. Bet viņi to darīja labprāt un bija savam labdarim no sirds pateicīgi. Tas nu gadījās toreiz, kad slavenais karavadonis Vallenšteins ar sava vārda spožumu un briesmu darbiem pildīja vai visu Vāciju, un taisni kādā siltā jūnija mēneša vakarā ciema krogistaba bija pilna ļaužu. Bija ieradušies cilvēki no Līgnicas, Glogavas, Breslavas, un starp tiem arī vecs invalīds no Siltavotiem.

            Tas vispirms sāka stāstīt savus kara piedzīvojumus, ka viņš kāvies pie Licenes, ka viņi kopā ar Vallenšteinu bez panākumiem aplenkuši jūras cietoksni Štrālzundi un ka viņš tagad esot laimīgs, ja, mazākais, pussakropļots varot pavadīt sava mūža dienas dzimtenē. Pēc tam viņš sāka stāstīt dažādus notikumus no kalniešu dzīves un beigās pacienāja savus klausītājus ar visādiem nostāstiem par vareno kalnu valdnieku.

            Jā gan, viņš beidzot piemetināja, - tas dažu labu piejokojis, bet dažam arī darījis labu. Un kas tik to lietu pareizi prot, tas ar viņa palīdzību viegli var tikt pie naudas un mantas.

            Nu visi ieklausījās.

            -Piemēram, - stāstītājs turpināja, - kam patika un pietiekoši daudz drosmes, tam tikai jāiet Jāņu naktī Kalnugara puķu dārzā un jānoplūc tur pāris Laimesvīriņu, kuri taisni to nakti zied, tad plūcējam pietiks visam mūžam! Bet diemžēl kurš katrs to nevar izdarīt. Tas var būt tikai cilvēks, kam laba sirds, un kurš ir tīrs un nevainīgs kā bārabērns. To dzirdēja arī abi aldara audžubērni, Feits un Līze, un tajā pašā acumirklī arī zēnam iešāvās prātā: „Kā būtu, kad tu parīt, Jāņu naktī, uzkāptu kalnos un noplūktu kādu no tiem Laimesvīriņiem? Tad tev un māsiņai klātos labi, un mēs varētu bagātīgi atlīdzināt mūsu labdarim par visu, ko viņš mums laba darījis.”

            Puisēns nevienam nestāstīja par savu nodomu, bet Jāņu vakarā viņš slepeni izlavījās no mājas un devās augšup kalnos

Kad viņš pa ceļam nonāca pie alus tirgotavas, kura arī pirka alu Zeidenē, tirgotavas īpašnieks stāvēja veikala durvīs.

-          Kurp iesi, Feit? – viņš zēnam uzsauca.

-          Augšā kalnos, - mazais atbildēja

-          Nu ienāc tad mazliet iekšā un iebaudi kaut ko; būsi taču ejot izsalcis.

            Zēns labprāt paklausīja uzaicinājumam, un, pie galda sēžot un tiesājot viņam pasniegto maizi un sieru, viņš izstāstīja saimniekam savu noslēpumu.

            Saimnieks sabāza rokas kabatās un smējās: „Nu tad laimīgu ceļu. Es gan tādam Laimesvīriņu spēkam neticu, bet nu nekas, kad tu tam tici, izmēģini roku.

            Pašlaik veikalā bija tikai viens vienīgs viesis, kāds žīds no Opelnas, kas ar paunu apkārt staigādams, piedāvāja ogļdeģiem kalnos savas preces. Viņu sauca par sarkano Jankeli un viņš bija apkārtnē labi pazīstams.

            Paēdis zēns teica laipnajam saimniekam ardievas un devās atkalceļā.

-          Nu, lai šonakt izdodas!     

            Gājiens bija skaists. Zvaigznes spulgoja un mēness mirdzēja kā liela, gaiša acs pie zilajām debesīm. Viegla vēsmiņa kustināja vecās egles, un dažbrīd iebrēcās kāds naktsputns. Uz priekšu soļoja Feits kad piepeši sadzirdēja aiz muguras soļus, un, atpakaļ atskatījies, redzēja,  ka viņam seko vīrs ar garu bārdu un paunu mugurā.

            Tas bija paunu žīds Jankelis.

-          Ņem mani līdz, - žīds uzsauca mazajam. – Tu steidzies uz kalnu kunga puķu dārzu; man arī

uz to pusi iešana. Tad mums abiem kopīgs ceļš. Man tur tāda maza darīšana. – Pie tam žīda sejā pavīdēja viltīgs smaids, jo viņš bija labi ievērojis, ko puisēns saimniekam bija stāstījis, un tūliņ tam bija ienākusi galvā prātīga doma, ka viņam, žīdam, šis gadījums jāizmanto. Tādu veikalu kur tik viegli varēja naudu pelnīt, viņš, kā rūdīts veikalnieks, nedrīkstēja palaist garām. Ar abām rokām viņš plūks Laimesvīriņa stādus, un pēc tam viņam varbūt arī vairs nevajadzēs skriet elšot un pūšot no ciema uz ciemu un uzspiest zemniekiem savus krājumus.

            Feitam nebija ko iebilst pret pavadoni. Viņš soļoja tālāk, augstāk un augstāk kalnos.

            Apakšā ielejās sāka skanēt vakara zvani. Kad Feits ieklausījā saldās, maigās skaņās, viņš apstājās, noņēma cepuri no galvas, un pa paradumam skaitīja savu vakara lūgšanu.

            Sarkanais Jankelis, protams, par tādām lietām nedomāja, bet par to laiku pārlika, cik viņš šai reizē pelnīšot, un, priecīgi rokas berzēdams, klusībā viltīgi nosmējās.

            Nu abi jau bija sasnieguši Kalnugara puķu dārzu. Ai, kads tur gan bija krāšņums. Tūkstošiem puķu ziedēja un izplatīja brīnišķu smaržu.

            Ar vienu lēcienu žīds jau bija pļavā – un kārīgiem pirkstiem sāka raut neskaitāmus Laimesvīriņa stādiņus. Vairāk, tikai vairāk, - visas kabatas viņam jau bija pilnas.

            Tad piepeši no pļavas vidū stāvošas klints aizmugures iznāca slaida auguma sirmgalvis, garu, sudrabbaltu bārdu, pastiepa pavēloši pret sarkano Jankeli labo roku un sauca skaļā balsī: „Mierā!”

            Sarkano Jankeli pārņēma briesmīgas bailes; visi locekļi tam sāka drebēt un viņš stāvēja pļavas vidū kā taustāma ļauna apziņa.

            Bet Feits pienāca mierīgi vecajam klāt, noņēma cepuri un teica pazemīgi: „- Mīļais kungs, vai jūs man neatļautu noraut divus Laimesvīriņa stādus?

            Sudrabbārdis laipni palūkojās puisēnā, uzlika roku uz viņa brūnajām cirtām un vaicāja: - Tu gribētu divus Laimesvīriņa stādus? Kādēļ tad taisni divus?

-                      Vienu māsai un vienu pats sev, - Feits atbildēja, jo es esmu dzirdējis, ka Laimesvīriņa stādi nesot laimi. Tad mums abiem ar māsu vairs nevajadzētu būt par nastu mūsu labajiem audžuvecākiem, un, ja mums patiesi ietu labi, mēs tad varētu viņiem atlīdzināt, ko viņi mums laba darījuši.

Pār sirmgalvja vaigu pārlidoja kā gaišs stars. Viņš noliecās, saplūca veselu pušķi meklējamo puķu un sniedza to Feitam. Viņš piebāza tam vēl visas kabatas pilnas un piekodināja: - Aiznes to visu mājā, bet pieraugi, ka tev kas nepazūd!

            Feits priecīgi pateicās vecajam, bet tas smaidīdams pateicību atraidīja.

            Tad vecais pagriezās pret paunu tirgotāju un vaicāja īsi un asi: - Kas tu tāds esi, un ko tu še meklē?

            -Ko es meklē, - žīds sāka stostīties, - save laime es meklē, jo esme nabage cilvēke, kam grūt pelnīt save maize gabale.

            - Necienīgais, - gars pukojās – tu gan domā, ka manas balvas še ir priekš tādiem kungiem kā tu? Projām no šejienes; laime, kas še zied, ir veltīta tikai nevainīgiem bāreņiem.

            Lai gan žīdam stilbi vēl drebēja no bailēm, bet viņš taču negribēja tūliņ jau rikšot projām, jo, tā viņš domāja, kas man jau vienreiz rokā, to vaļā vis nelaidīšu. – Esat žēlīge, stingrais kungs, - viņš sāka tielēties. – Tikai bārabērniem, jūs sakāt, šī laime smaide. Ir es esme bārabērne. Ir nomirusi mana nelaike tēte, kad man bije tikai desmit gade, un no tiem laikiem...

            Bet vecais neļāva viņam runāt. Viņš sadusmojies sagrāba to aiz rīkles un kliedza: -Nožēlojamais melis, nekrietnais tēviņš? – un nosvieda viņu dziļā aizā.

            To redzot, Feits pārbijies noslīga ceļos un sāka lūgt Dievu.

            Vecā dusmas, likās, bija norimušas, viņš pienāca laipni Feitam klāt, paņēma viņu aiz rokas un izveda no kalnu gravām uz lielceļa, noglaudīja vēlreiz viņam vaigus un tad piepeši pazuda.

            Ziedenes alusdarītavā pa to laiku valdīja liels uztraukums, - kur gan palicis Feits, - jo visā mājā viņš nekur nebija atrodams. Tālab visi priecājās redzot viņu atkal veselu un mundru pārnākam un pārnesam pilnas rokas un kabatas Laimesvīriņu.

            Vienu daļu no tiem viņš dāvināja savai māsai, aldarim un viņa sievai. Bet kas aprakstīs visu mājinieku izbrīnu, kad viņi otrā rītā pamanīja, ka visas šo košo stādu lapas un ziedi bija pārvērtušie tīrā, spožā zeltā!

            Aldaris pārdeva zelta lapas tirgotājam, ieņemto naudu paglabāja bāreņiem, un, kad viņi bija pieauguši, tos ar pilnu tiesību varēja uzskatīt par visbagātākiem cilvēkiem ciemā.

            Visu savu mūžu Feits neaizmirsa, ko viņš Kalnugara puķu dārzā piedzīvoja un kalnu kungs  sodīja mantkārīgo pauninieku.


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker