Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Antikultūra un antifilozofija

Ļevs Balašovs „Dzīves negatīvisms: antikultūra un antifilozofija.”

Īss konspekts no publicētā fragmenta  - sagatavoja Irēna Saprovska

Antikultūra – civilizācijas slimība

Antikultūra ir plaši izplatījusies pēdējo 80 – 100 gadu laikā. Sākumā tā inficēja Rietumvalstis, bet pēc 1991.gada notikumiem antikultūra aktīvi un intensīvi tiek ieviesta... arī Latvijā, kurā liela daļa kultūras jomas pārstāvju ir antikultūras darboņi.

 

Antikultūras pazīmes

1) Nepārtraukta pievēršanās nāves tēmai; nekrofilija. Tās ir neskaitāmās šausmu un katastrofu filmas, trilleri, bojeviki utt., kā arī attiecīgi literāri darbi. Tā ir arī informatīvā nekrofilija masu saziņas līdzekļos.

2) Amorālā propaganda visās tās izpausmēs: absurda teātris (absurda drāma), absurdisma filozofija, psihodēliskā filozofija, narkotiskā antikultūra, noziedznieka tēla romantizācija, pārmērīga uzmanības pievēršana seksuālas dabas novirzēm (sadismam, mazohismam, homoseksuālismam), tieksme parādīt psihopataloģiskus un slimus cilvēka psihes stāvokļus.

3) Kultūras nihilizācija, atteikšanās no kultūras vispār vai mēģinājumi to “mūsdienīgot”, izkropļojot un padarot par antikultūru, līdzsvara izjaukšana starp tradīciju un novatorismu par labu pēdējam, novatorisms novatorisma pēc, cenšoties ar savu novatorismu atstāt pēc iespējas spēcīgāku iespaidu, šokēt.

4) Karojošais iracionālisms: sākot no postmoderniskas ķēmošanās un beidzot ar misticisma slavinājumiem.


            KOMENTĀRS: Šeit ir jāmin Jaunā Rīgas teātra izrāde „Pakļaušanās”. Izraksts no JT mājas lapas: Pēdējais Velbeka romāns ir nesaudzīga un asprātīga rietumu sabiedrības diagnoze. Utopiskais       stāsts par 2022. gada Franciju, kur politisko varu pārņēmuši musulmaņi, kopš romāna iznākšanas           laika (2015. gada janvāris) kļūst arvien aktuālāks un to lasīt vairs nav tik jautri kā pirms pusotra      gada. Velbeks ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par           virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība. Autors uzskata, ka Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši „.
 

            Doma nav peļama, bet... Režisors Alvis Hermanis pats rakstīja scenāriju, tātad viņam bija iespēja ar mākslas izteiksmes līdzekļiem pavēstīt romāna saturu bez tām neķītrībām, kas tika pārbagāti bārstītas uz skatuves...

            Silvija Radzobe izrādes kritikā izteic visnotaļ vērā ņemamu domu, proti: Velbeka romāna fantastiskajā vīzijā francūžu pakļaušanās musulmaņu dzīves kārtībai un ideoloģijai, tostarp reliģijai, notiek labprātīgi, bez terora un varmācīga spiediena. Pakļaušanās šķietami notiek bez pakļaušanas, bez draudiem dzīvībai un bez principiālas sociālā un materiālā stāvokļa maiņas. Varbūt tieši tas ir šī romāna novatorisms? Jaunas, vēsturē vēl nebijušas pakļaušanas formas fiksējums? Upuru labprātīga raušanās atteikties no savas identitātes, šādas tādas, bet tomēr savas. Atteikšanās no sevis materiāla un seksuāla izdevīguma labad. Ja musulmanismu, kas Latvijā (pašlaik) nav aktuāls, aizstāj ar globalizācijas uzvarošo gājienu, kurš noceno jebkuras nacionālas vērtības, tostarp vēsturi, literatūru, mākslu, tai vietā sniedzot kosmopolītiskus sadzīviskos labumus, tad uzskatu, ka Velbeka romāns ir aktuāls arī Latvijā, pat ļoti”. Vai arī: „Režisors lielu uzmanību pievērsis Velbeka romānā rodamajai seksuālajai problemātikai, kas izrādē izvērsta un papildināta ar paša fantāzijas radītiem spēcīgiem tēliem, dažkārt atstājot iespaidu, ka patiesi viņu interesējusi tikai tā”. Un citviet: „Jāpiebilst gan divas lietas – pirmkārt, teātris, sniedzot ieskatu nopietnākajos tematos, šoreiz tos ir stipri notušējis ar izspilgtinātu seksa tematiku, un, otrkārt, teātrī nozīmīgāk par to, ko cilvēks dzird, ir tas, ko viņš redz”.

            Un ieskatu beidzot – Silvija Radzobe: "Pakļaušanās" Jaunajā Rīgas teātrī ir iestudēta tā, ka nav iespējams nepārprotami saprast, kāds ir radošā kolektīva un režisora viedoklis par iztirzātajām problēmām”.

            Un te jau ir „tas suns aprakts”, kā tautā mēdz teikt. Šāda un tamlīdzīga veida NOVATORISMU ir pieņemts dēvēt arī par OVERTONA LOGIEM jeb pakāpenisku pieradināšanu pie zemā un aizvien zemākā... proti ANTIKULTŪRAS!

            Diemžēl tamlīdzīgas nejēdzības notiek arī citos Latvijas teātros, TV, saziņas līdzekļos u.c. publiskajā telpā...


Kultūras darbinieki tiek pārvērsti par antikultūras darboņiem

Pirmkārt, tā vietā, lai sētu saprātīgo, labo, mūžīgo, viņi iesaistās pret kultūru un cilvēkiem noziedzīgos nodarījumos: veido attēlus un scēnas, kuras demonstrē vardarbību, slepkavības, noziedzīgas darbības, rupjību, cinismu, visādas ākstības un stulbumu. Otrkārt, jaukais un skaistais mūsdienu “kultūras” darboņiem nav modē: jo kroplāks un ārprātīgāks ir attēlojums, jo tas skaitās labāk.

Treškārt, patiesība, taisnība un realitāte netiek veicinātas. Tiek apsveikta visu veidu (gan fiziska, gan garīga) apstulbināšanās. Īsāk sakot, labais, skaistais, patiesais – fundamentālas cilvēciskās vērtības antikultūras darboņus gandrīz nemaz neinteresē, bet, ja arī interesē, tad tikai kā dekors pašu nenormālībām.

 

Antikultūra ir ļaundabīgs audzējs kultūras ķermenī

Antikultūras bīstamība ir ne tikai tās ietekmē uz cilvēku apziņu un uzvedību, bet arī apstāklī, ka antikultūra maskējas un uzdod sevi par kultūru.  Antikultūra ir smaga mūsdienu sabiedrības slimība. Antikultūra iznīcina kultūru. Antikultūra iznīcina cilvēkā cilvēcisko. Antikultūra iznīcina cilvēku kā tādu. Ir uzskats, ka kultūra ir pilnīgi viss, ko ir radījusi cilvēce, tai skaitā tas, kas ir nesavietojams ar normālu cilvēcību. Tam nevar piekrist.

 

Kultūra ir vide, kura audzē un baro cilvēka personību

 Lai kā arī sevi nesauktu tie, kuri izdomā jaunus lielgabalus un sprāgstvielas un tie, kuri sacer piedauzīgas operas un operetes, mums nav tiesību viņu darbošanos saukt par zinātni un mākslu, tāpēc, ka to darbība nav vērsta uz sabiedrības un cilvēces labumu, bet gan tieši pretēji, tā nāk par ļaunu cilvēkiem. Pie kultūras ir pieskaitāms tikai tas, kas kalpo dzīvības saglabāšanai, attīstībai un progresam. Jeb kultūra ir zināšanu un prasmju apkopojums, kuras ir vērstas uz cilvēka pašsaglabāšanos, atražošanos un pilnveidošanos un daļēji izpaužas dzīves normās - paražās, tradīcijās, kanonos, valodas standartos, izglītībā utt., bet daļēji materiālās un garīgās kultūras priekšmetos. Viss, kas iziet ārpus šīm zināšanām un prasmēm, viss, kas grauj cilvēku un traucē viņa pilnveidošanos, tam visam nav nekāds sakars ar kultūru.

 

Nenormālā propaganda mūsdienu sabiedrībā

Mūsdienu sabiedrība, tās atmosfēra kopumā ir inficēta ar nenormālības baciļiem (amorālo, noziedzīgo, pataloģisko). Televīzija un kino , ir pārpludināta ar vardarbības scēnām, slepkavībām, visādām šausmām, monstriem, katastrofu un cilvēku bojāejas kadriem. Noziedznieki un slepkavas tiek pozicionēti kā varoņi. Ļaunuma estētizācija ir milzīgs mūslaiku posts.

Jaunā paaudze tiek audzināta ar piemēriem

Nav taisnība tiem kino -TV darboņiem un rakstnieķeļiem, kuri attaisno savu destruktīvo darbību kriminālās sfēras atainošanā ar to, ka tā arī ir dzīves sastāvdaļa. Tā tas nav. Lielākā daļa cilvēku dzīvo normālu dzīvi un noziedzībā ir iesaistīta tikai maza cilvēku daļa. Noziedzība atrodas dzīves perifērijā, tā ir margināla dzīve. Tāpēc uz ekrāniem noziedzībai ir jābūt parādītai attiecīgi  – nevis kā tagad 50 – 70% no ētera, bet gan 5 – 10%.

Tā ir sen zināma pedagoģiska patiesība, ka jaunā paaudze visvairāk tiek audzināta ar piemēriem. Ja jaunie cilvēki redz draņķīgus piemērus, tad neviļus viņi tiek inficēti ar šo piemēru enerģiju. Tas pats efekts darbojas arī otrādi - labi piemēri dod labu enerģiju. Lūk, ko šai ziņā rakstīja Seneka gandrīz divus tūkstošus gadus atpakaļ: “Ja gribi tikt vaļā no netikumiem, tad izvairies no sliktiem piemēriem. Vairies no skopuļa, no izvirtuļa, no cietsirdīgā, no viltīgā, no visa, kas tev var kaitēt, lai arī cik tuvu tie neatrastos, kaut vai tevī pašā”.

Brastiņu Ernests LATVISKĀS LATVIJAS LABAD – mājieni un aicinājumi ...

Esam iegājuši jaunā laiku lokā, bet savulaik Brastiņu Ernesta teiktais ir aktuāls īpaši šodien: „Mēs kultūras būtību nemaz vēl nesaprotam, jo sajaucam to parasti ar kultūras surogātu, civilizāciju. Civilizācija, lūk, ir tā, kuru mēs piesavināmies un kura nivelē ikvienu tautas īpatnējo kultūru. Vēsture mums uzrāda daudzus piemērus, kur cīnās kultūra ar civilizāciju. Garīgi spēcīgas tautas apzinīgi izvairās no kultūras graujošā civilizācijas iespaida un tā jādara arī mums”. (194.lpp.)

„Te nu jāsaka, ka latvieša dvēsele ir kritusi Eiropas gūstā un nespēj izšķirties, vai palikt šajā gūstniecībā uz visiem laikiem, vai atgriezties līdz ar pirmajiem pavasara strazdiem atpakaļ uz dzimto zemi. Kas labāks -  pats kungs, pats kalps latviešu mājā pie „visa gatava” Eiropai kalpojot?  Vajaga lielas vīrestības un augsta tikumiska spēka, lai izšķirtos par pirmo strazdu ceļu”. (227.lpp.)


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker