Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Latviešu laikrits un svešā Laika matrice

Dr. Valdis Šteins

Mūsu ejamais ceļš ir no Senatnes caur Šodienu uz Nākotni

Latviešu laikrits un svešā Laika matrice

Vai jūs zināt, kāpēc pūš vējš? Skaidrojums - tāpēc, ka koki kustas. Neticat? Labi, bet ja daudzi koki sakustas – kas tad ir? Tad ir liels vējš! Atkal neticat? Bet, ka Dievs no Ādama ribas izveidoja sievieti, tam tic 1 miljards cilvēku Pasaulē, to, ka Zemi sastutēja 6 dienās un septītā atpūtās, tam tic jau miljardi! Kas noteica, ka šogad ir 2015.gads? Kurš uzspieda laika skaitīšanas monopolu? Kāpēc mēs pieļaujam to, ka viens vasaras mēnesis saucas par Jūliju, un tas ir nosaukts asiņainā baltu–āriešu tautu iznīcinātāja imperatora Jūlija vārdā, bet aiz tā seko mēnesis, ne labāka varmākas - Augusta vārdā, kas noteica, ka diennaktī ir 24 stundas un stunda ir 60 minūtes gara? Kas noteica, ka, neskaitot svētdienas, mums ir tikai 13 svētku dienas, kāpēc mums jākrīt uz ceļiem svešiem elkdieviem un jābučo nāves krusts, utt. Kas, kur, kāpēc, kā vārdā - jautājumu ir pārāk daudz? Kāpēc mēs pieļaujam manipulēt ar mums, ar mūsu dzīvi, veselību un laimību, manipulēt ar visu mūsu tautu, ar visu baltu-āriešu civilizāciju, ar visu āriešu civilizāciju?

Lai mēs varētu pieņemt izšķirošus jautājumus, mums ir jāapzinās sava kultūras bagātība, garīgais un materiālais mantojums jāiedzīvina šodienā un nākotnē. Pēdējos tūkstoš gados mums it sevišķi daudz kas ir atņemts, aizliegts, iznīcināts, tāpēc mūsu uzdevums ir skaists un radošs - atdzīvināt visu mūsu krāšņo pašdzīvi.

Izpētes materiāls mūsu izpētes pamats ir mūsu Āriešu Pasaules, mūsu Āriešu civilizācijas tuvās un tālās baltu tautas. Visu viņu kultūras matojums savā ziņā ir arī mūsu, latviešu, garīgās un dabiskās (materiālās) kultūras mantojums. Neaizmirsīsim arī to, ka tieši no mūsu senkultūrām plaģiāta veidā aizņēmušies daudzas pamattēzes un elementus ir gan zoroastrieši, gan jūdaisti, gan jūdeo-hristieši, gan musulmaņi, gan budisti un citi. Protams, daudzviet līdz nepazīšanai ir pārveidoti mūsu rituāli, bet daudz kas spīd cauri gadu simtiem un tūkstošiem, kā mūžīgā zoroastriešu uguns. Mums arī bija kādreiz šāda Mūžīgā Uguns, gan Dievam,  gan Pavardam. Mēs taču zinām, ka neviena svēte mums nenotiek bez Uguns rituāla, kuru tik grezni vēl līdz šodienai ir saglabājuši pieminētie zoroastrieši. Tieši tas pats sakāms par Dzidrā Ūdens Aku, kādreiz tā bija katrā Sētā, šodien to saglabājuši ir tikai jau pieminētie zoroastrieši, un izlasīt par tām varam tikai latviešu Pasakās. Daudzus mūsu etnogrāfiskos elementus ir pārņēmuši somi-ugri, tjurki,  jefeti (jafeti), šemīti, hamīti, pat dzeltenās rases tautās mēs atrodam tīri latviskus, no mūsu senčiem mantotus etnogrāfiskus elementus un arhetipus. Vienkārši atgādināšu, ka baltu-āriešu un tohāru-āriešu tautas dzīvoja līdz pat Klusajam okeānam, un pat daudzās tā salās (jūrasbraucējs un pirāts Dž. Kuks pēdējos vēl sastapa 18.gs.). Ne jau visas kādreiz un šodien Indijā dzīvojošās tautas ir mūsu tālie radinieki, bet daudzas Indostānas pussalas ziemeļu puses - Indas un Gangas baseina tautas bija āriešu izcelsmes. Tas nozīmē, ka tās mums bija un ir samērā tuvas radniecīgas tautas. Pat slavenais Buda gāja mācīties pie āriešu tautām gan filozofiju, gan tautas valsts funkcionēšanu. Āriešu valsts Vajji (cits nosaukums Vrijji) pastāvēja jau pirms 600. gada p.m.ē. (t.i., sen jau pirms Budas parādīšanās), tāpat āriešu Licchavi, Videhana un Jnatrikas arī bija brīvzemes ar savu dzimtu apvienībām. Ādamiešu rases zinātnieki ir lielā neizpratnē, kā tā – Senās Sarasvati ielejas āriešu civilizācijā Mohendžodaro (Mohenjo-Daro), Harapā un citās vietās līdz to iekarošanai nav piļu un milzīgo tempļu. Nav, jo tur nevaldīja karaļi vai Melnā aristokrātija. Kāpēc tās mūs varētu tik ļoti ieinteresēt? Atbilde vienkārša - tieši to tautvaldības modeļa dēļ. Cilvēki šajās zemēs bija ļoti pašnoteikti, neatkarīgi, pašpietiekami, pašcieņas pilni un bija sasnieguši ļoti augstu civilizācijas pakāpi. Līdzīgus baltu tautas reliktus, un it sevišķi Laikrita pielietojumu un mūsu svētes, mēs varam atrast drūmajā bijušajā un esošajā cariskajā „tautu cietumā” – Rossijā, un daudzās mūsdienu Eiropas tautās, kuras arī smok no kosmopolītu un globālistu smoga. Lai arī paši russkiju vēsturnieki uzskata, ka vidēji tikai 10% viņos ir saglabājies baltu substrāts, tomēr daudzi baltu-āriešu elementi spīd cauri vēl līdz mūsdienām, it sevišķi svētēs, to rituālos un risumos. Ļoti labs piemērs ir inglingi, kuri tur godā garīgo uguni, kuri cenšas iedzīvināt baltu-āriešu paražas (tās pārdēvējuši gan par slāvu-āriešu, no senbaltu vārda „slavēt”- slavināt, un tam nav nekāda sakara ar slāviem), svētes un Laikriti.

Dabīgais jeb Dieva dotais Laikrits. Absolūtais laiks, protams, ir mūžīgs un bezgalīgs un, skatoties no šādām pozīcijām, jebkura laika skaitīšana ir bezjēdzīga, bet katram cilvēkam, katrai dabīgai tautai, atšķirībā no telpiskā sociuma un dēmosa, ir savs Dzīves ceļš, un līdz ar to dabīgais jeb mūžīgais Laikrits jeb latīņu valodā tas tiek saukts par Kalendāru (Calendarium), kas ir šīs tautas dzīvesveida un visas kultūras atspoguļojums. Kalendas (Calendae) romiešiem bija mēneša pirmās dienas nosaukums. Iekarotām tautām romieši uzspieda šo savu Kalendāru.

Pirmkārt, Laikriti ir noteicis pieminētais tautas dzīvesveids ar savu dzīves ritumu (temporālais aspekts) un risumu (funkcionālais risinājums).

Otrkārt, to ir noteicis katrai dabiskai tautai piemītošais ģenētiskais temporālais (laika) kods un antropoloģiskais tips, un tā variācijas.

Treškārt, to ir noteikusi Dievzemītes konkrētā ģeogrāfiskā vide.

Šie nosauktie faktori kopīgi atspoguļojas katras tautas Laikritī, un otrādi - iesakņojies Laikrits diktē dzīvesveidu – tā ritumu (laikā un telpā) un risumu (funkcionālo), kuru jau vienkārši pārņem nākamās paaudzes. Tautas ikgadējais Vitalitātes (Dzīvības) cikls rit pilnā saskaņā ar Laikriti, kurš nes sevī Dabas cikliskumu. Laikrits – tā ir laika matrice, kurā mēs dzīvojam, mēs nevaram no tās izkāpt kā no tramvaja pieturā. Laikrits - tas ir tautas liktenis laika dimensijā. Laikrits ir kā noplēšamais kalendārs, kad mēs nevaram atgriezties pagātnē, bet ar to starpību, ka mēs neizmetam nodzīvoto dienu, bet ieliekam to savā un tautas vēsturiskajā apziņā.

Protams, katrs atsevišķais bērns, katra sieviete un katrs vīrietis dzīvo savā dabīgā Laika matricē, bet šiem indivīdiem kā ģenētiskam kopumam ir sava kopīgā Laika matrice, kuru tam noteicis Dievs un Daba. Neviens politiskais kartelis, politbirojs un politiskie noziedznieki nevar ietekmēt Gada laika esamību un Dieva noteikto kārtību, kāda tā ir mūsu ģeogrāfiskā vidē: mums ir Pavasaris, pēc kura nāk Vasara, tālāk Rudens, bet cikls noslēdzas ar Ziemu. Vai diennakts cikls, kuru arī neviens svešzemju patvaldnieks nevar nobīdīt, bet var tikai likt saviem pavalstniekiem dzīvot Ne-laikā.

Svešā Laika matrice. Katrai rasei vai civilizācijas tipam tās ģeogrāfiskajā vidē ir sava Laika matrice jeb Laikrits. Tā viņiem ir izveidojusies pašiem, pēc tādiem pašiem kritērijiem kā baltu tautām, tai skaitā latviešiem. Bet viņiem tā ir citādāka. Tā atbilst viņu pasauluzskatam, viņu ģeogrāfiskai ainavai, kuras sastāvdaļa viņi ir, un atbilst viņu ģenētiskajam kodam, ja tā ir dabiska tauta, nevis telpisks sociums. Protams, ka viņi dzīvo laimīgi šajā savā Laika matricē. Bet šī Laika matrice var kļūt par vardarbīgu ieroci, uzspiežot savu Laikriti kādai citai tautai, un tā tiek dezorientēta pati savā dzīvotnes telpā. Laika matrice jeb Laikrits var kļūt un kļūst par spēcīgu Ieroci kādas tautas patības vai pat visas tautas iznīcināšanai, vai varmācīgai asimilācijai, vai turēšanai bezierunu pakļautībā. Iekarojot svešu zemi, divas pirmās lietas, ko izdara iekarotāji – okupanti: ievieš savu naudu un ievieš savu laika sistēmu. Mērķtiecīgi uzspiest savu Laika matrici – tas nozīmē izjaukt tautas dzīvi, tas ir tāpat kā izjaukt tautas saimniecību – uzspiest savu naudu. Okupanti cenšas ieviest savu Laika matrici arī tāpēc, lai viņiem pašiem būtu ērtāk dzīvot svešā zemē - kā savās mājās. Romieši, pēc tam arī jūdeo-hristieši, iekarotajās zemēs uzspieda savu laika skaitīšanas sistēmu, PSRS ieviesa Dekrēta laiku, savukārt Lielvācijas okupācijas laikā Latvijā bija Vācijas laiks. Ideja ir skaidra – graut katras tautas dzīvesveidu, dzīves ritu – tās bioloģiski-ciklisko laiku. Izsisti no sava vietējā bioloģiskā laika, cilvēki pārvēršas par pērnām lapām, kuras vējš var dzenāt.

 Vēsturisks ieskats Okupantu uzspiestā Laika skaitīšanā

Dažādi okupanti – dažādi kalendāri. Pirmo plašāko Latvijas okupāciju mēs redzam 9-10.gs, kad Latvijas zemi pamazām, lai gan tikai daļēji, sāka okupēt un kolonizēt vikingi, līvi un citas korela-somu-vesu-sāmu-ugru tautas. Viņi mums atnesa pastalas un lēni velkošas dziesmas, bet toties paši daudz plašākā spektrā pārņēma daudzas baltu tautu paražas un antropoloģiskās iezīmes. Jāsaka, ka viņi daudzas paražas jau bija pārņēmuši savā starpdzimtenē Austrumeiropas līdzenumā un Urālos, asimilējot daudzas austrumbaltu Māravas tautas - kā golānus, tambovus, muromus u.c. Tieši šīs asimilācijas rezultātā šajās zemēs jau radās hibrīdās tautas (etnosi) – kā komi, erzja, mokša, mari, udmurti, daudzās korela tautas (karēļi, līviki, līvi, ludiki, inkeri jeb ingri, u.c.), sāmu (mazāk asimilētās - ume, lule, pite, kemi, kola, inari, kolta u.c.), vesu jeb visu (vepsi, seti u.c.) un somu tautas (somi, esti, tavasti u.c.). Mazāk pārveidotas ir viņiem cieši radniecīgās tautas Sibīrijā: samodivi (nganasani, eneti, neneti, baltu substrāta selkupi, hanti, mansi u.c.), bet arī to kultūru ir ietekmējušas senās baltu-āriešu tautas Sibīrijā, Tālos Austrumos un Centrālāzijā. Vikingu (rusu) un radanītu kolonizācijas un hristianizācijas periodā iekarotāji uzspieda mums jūdeo-hristiešu kalendāru, kurš saucās „Jūlija kalendārs”. To jau 45. gadā p.m.ē. bija ieviesis slavenais Rietumeiropas un Centrāleiropas baltu tautu iznīcinātājs romiešu imperators Jūlijs Cēzars. Jūdeo-hristieši Jūlija kalendāru oficiāli atzina un apstiprināja Nīkajas koncilā 325. gadā. Problēma ar Jūlija kalendāru bija un ir tā, ka 384 gados rodas 3 dienu kļūda. Hristiešu svētie tēvi pamazām kļūdu atskārta, jo redzēja, ka Saule nepilda viņu uzliktos pienākumus. Tad hristiešu priesteri izsludināja tenderi uz jaunu kalendāru un priekšlikumu jaunajam kalendāram izstrādāja itāļu ārsts un astronoms Aloizijs Lilio (Aloysius Lilius, 1510-1576). Komisijas vadītājs 1579.g. bija vācu jezuīts Kristofers Klāvijs (Christopher Clavius), kura vadībā jauno projektu modificēja, un tieši tāpēc daudzi Klāviju sauc par jaunā kalendāra arhitektu. Romas virspriesteris Gregors XIII 1582.g. 1. martā beidzot pieņēma šo jauno projektu. Viņš izdeva dekrētu, ar kuru dienu skaitu pavirzīja par 10 dienām uz priekšu (vēlāk pielika vēl 3 dienas). Latvijas teritorijā to ieviesa jau 1582.gadā. Rietumeiropa, toreiz no Centrāleiropas valstīm atpalikusi teritorija, gribēja ilgāk dzīvot pagātnē un caurmērā to ieviesa tikai ap 1700. gadu. Anglija un Zviedrija pretojās visilgāk un ieviesa jauno Gregora kalendāru tikai 1752.-1753. gadā. Zviedrijā, starp citu, visilgāk arī dedzināja Raganas. Grieķija, kur valda pareizticīgie hristieši – 1923. gadā, Turcijā, kur pārsvarā ir musulmaņi, Ataturks to ieviesa 1923. gadā, bet Rossijā un t.sk. Latvijā (jo pēc Rossijas okupācijas tā bija pārgājusi atpakaļ uz romiešu Jūlija kalendāru) – pēc Pirmā Pasaules kara un „revolūcijām” 1918.gadā. Šobrīd Rossijā cilvēki reāli dzīvo pēc četriem kalendāriem: „Jūlija kalendāra”, „Gregora kalendāra”, Romejas jeb Bizantijas kalendāra, kuriem šogad rit 7523. gads, un jūdaistu Ivru  (Hebrew) kalendāra, kuriem rit 5775. gads.

Iekarotāju viltības un varmācība. Jūdeo-hristieši monopolizēja mūsu laiku. Viņi uzspieda mums gadus skaitīt no Ješua dzimšanas gada, kurš īstenībā bija aprēķinātais – it kā dzimšanas gads. Ēras iedalīja un gadus sāka skaitīt pirms Ješua (Jēzus Kristus) dzimšanas un pēc viņa dzimšanas gada. Bet mēs taču visi zinām, ka Ješua dzimis nepilnus septiņus gadus pirms šī noliktā laika, bet pēc citiem datiem - dzimis vispār 1152.gadā. Jūdeo-hristieši pārvērtās par jaunajiem hronologiem, nolēma apmānīt Laiku, iespiest visas tautas savā svešajā, mākslīgi radītajā matricē, lai varētu pārvaldīt Pasauli. Sākās manipulācijas ar skaitļiem. Protams, ka tas notika līdz ar varmācīgo hristīšanu. Viņiem ar jaunā kalendāra uzspiešanu bija par maz, viņi uzspieda arī savus svētkus, kā, piemēram, Ješua apgraizīšanas svētki 1.janvārī, ko liek svinēt kā Jaungada svētkus, ercenģeļa Mihaila svētkus kā Miķeļdienas tirgu, Ūsiņa svēti pārvērta par Svētā Georga – Jura dienu, un daudzus citus. Liela viltība ir arī Vārda dienu nobīdīšana par dažām dienām, piemēram, Mārai, Jānim, Mārtiņam. Tas nozīmē - nobīdīt to svinēšanas laiku, lai latviešu svētes, kā arī vārda dienas laiks ir beidzies un kosmiskās enerģētiskās „Debesu lūkas” aizvērušās. Piemēram, Jāņa dienu liek svinēt nevis saulstāvjos, bet Joāna Baptista (Jāņa Kristītāja) dienā, Ziemsvētkus svinēt Hristus dienā, pārdēvējot Hristus dienu par Ziemassvētkiem, bet Pashu par Lieldienām, utt. Vēl viena jūdeo-hristiešu viltība ir – paņemt latviešu svētes rituālus, paražas un sadalīt tās pa savu „svēto” atceres dienām.

Lineārais un cikliskais laiks. Dabā pastāv gan lineārais, gan cikliskais laiks, jeb notikumi notiek vienvirzienā vai riņķveidīgi pa spirāli – t.i., atgriežas atkal un atkal, bet katrā aplī Pasaule un Aizsaule jau ir izmainījusies, tāpēc runājam par spirāli. Jūdeo-hristieši uzspieda tikai lineāro laika skaitīšanu, bet turpretim āriešu civilizācijām (un latviešiem tai skaitā) un arī daudzām austrumu civilizācijām pastāvēja savietotais lineārais un cikliskais laiks. Baltu-āriešiem ir 16 gadu cikls (baltu-āriešiem ir 16 zvaigznāji), ķīniešu gadu cikliskumu nosaka Mēness gadu cikliskums un orientēšanās pēc 12 zvaigznājiem, viņiem cikla ilgums ir 12 gadi, bet jehudiem ir 10 gadu cikls un decimālā skaitīšana, pēc 10 viņi sāk atkārtot - 11,12... 21, 22 utt. Citām rasēm ir 9, bet vēl citām 6 gadu cikls. Tas ir Dieva dots, tas nav voluntāri izdalīts rādītājs. Nosauktie skaitļi: 16-12-10-9-6 nav subjektīvi izdalīti, tiem pamatā ir rasu bio-antropoloģiskās atšķirības – baltai rasei 16 pasauluztveres kanāli un tēlainā domāšana. Svešām rasēm ir toties attīstītāka cita veida domāšana. Tā kā Dabā viss ir līdzsvarā, tikai līdzsvaru var izjaukt jebkura veida rasu integrācija. Cikliskais laiks ir Dabas dots, un pastāv arī cilvēku ieviestais, jo arī cilvēki ir ieviesuši zināmu cikliskumu, kurš dažkārt balstās uz novērojumiem dabā – dabas parādībām, zvaigznāju, Saules, planētu, Mēness atrašanās stāvokli pret Zemi un konkrēto vietu uz Zemes. Cilvēka atrašanos šajā visuma struktūrā esmu nosaucis par astro-relācijas struktūru jeb latviski varētu nosaukt par - visuma elementu savstarpējā izvietojuma struktūru. Dotā struktūra nav statiska, lai arī varbūt izskatās it kā mirusi telpā un laikā. Nē, tā ir pulsējoša, mainīga gan laikā (temporāli), gan telpā. Tā lielā mērā nosaka mūsu dzīvi uz Zemes. Piemēram, indo-ārieši pievērš ārkārtīgi lielu nozīmi tam, kāds bija zvaigžņu stāvoklis - zvaigžņu ciklam, kad jūs piedzimāt, vai arī, kad bijāt ieņemts. Runājot par cikliskumu – šo elementu savstarpējais novietojums parādās cikliski – tas ir, atkārtojas laikā, un līdz ar to rada objektīvus laika „nogriežņus” – laika vienības. To sauc par Dabas cikliskumu, bet, protams, līdzās tiem pastāv arī pilnīgi voluntāri un subjektīvi - it kā „cikli”. Laika iedalījumu tāpēc varam iedalīt Dieva dotajos un cilvēku sagudrotajos ciklos un lineārajos laika „nogriežņos”. Apskatīsim abus variantus – kas mums ir Dieva dots un kas ir cilvēku pieņemts - savstarpēji vienojoties, vai arī kādam iekarotājam mums to uzspiežot. Šobrīd svešzemnieki liek mums dzīvot svešā Laika matricē, ignorējot Dabas cikliskumu, zvaigžņu ciklus un Dieva doto ģenētiski-antropoloģisko kodu.

Mūžīgais jeb Dieva dotais Laika iedalījums – tautā saka - skaitīšana

- Mūžība ir pilnīgā Dieva pārziņā, un mūsu šeitbūšana ir tikai zibšņi Mūžības ceļā. Mēs to varam pieminēt, par to domāt, bet nevaram aptvert.

- Cilvēka Mūžs kā laika vienība jeb cilvēklaiks. Cilvēka mūža svētumi: Cilvēka ieņemšana, piedzimšana, dzīve un aiziešana. Var jau to nosaukt par ciklu, bet cilvēkam tas ir tīri lineārs laika nogrieznis, protams, tas neattiecas uz dvēseli, bet uz cilvēku kā iekšējo trīsvienību. Mūža svinīgie akcenti latviešiem vienmēr ir bijuši svēti, mēs tos saucam par Godiem: Krustabas, Vedības, Bedības. Katrs mūža gads ir svinīgs, tāpēc jau arī tas svinīgi tiek atzīmēts kā Dzimšanas diena, kad Dievs ir dāvājis talantību, enerģiju un likteni. Katra dzimšanas diena ir kā personīgā Jaungada svēte, kad Dievs dod enerģiju nākamajam gadam. Ārkārtīgi svarīgs ir Dieva dotais nosacījums  - Mūža nodzīvošana pilnībā! Tas nozīmē - nevis „daļēji” dzīvot bērnībā vai jaunībā, vai briedumā, vai – kaut kad vēlāk. Bieži dzirdam sakām: „Kad aiziešu pensijā – tad jau padzīvošu”. Tā ir pilnīgi nepareiza un Dievam „netīkama” domāšana. Svarīgi ir, kā tautā saka – dzīvot ar „pilnu krūti” visa mūža garumā. Tas nebūt nav hedonisms, bet ir saistīts ar cilvēka cienīgu dzīvi katrā mūža posmā. Protams, pieminētie mūža posmi katram cilvēkam ir pilnīgi atšķirīgi, tāpēc tāds svešzemnieku ieviestais „pensijas vecums” vispār ir absurds un kropļo cilvēka dzīvi. Svešzemnieki speciāli cenšas arī Ģimeni sadalīt – bērnos, jauniešos, „senjoros”, pieaugušos utt., kas ir speciāli virzīta politika Ģimenes institūcijas nozīmes samazināšanai. Ģimenes vērtību iznīcināšana ietilpst arī Jaunās Pasaules kārtības megaprojektā.

- Gadskārtas - katru gadskārtu Jānīts nāk, Mārteņš nāk, Ūsiņš un visas citas dievības nāk – katra dievība reizi gadskārtā. Latviešiem tātad ir divas Saulstāvju svētes (Ziemsvēte un Jāņa diena/Vasarsvēte), divas Saulgriežu svētes (Lieldienas un Apjumības), četras Saulteces svētes (Meteņi, Ūsiņi, Jumji un Mārteņi). Tās visas ir Dieva noliktas mūžīgās svētes.

- Laik-meti, kurus saucam arī gadalaiki - Pavasaris, Vasara, Rudens, Ziema. Gadalaiki arī ir Dieva nolikti, un nekāda Koalīcijas padome vai politkartelis tos nevar mainīt. Bieži vien nākas dzirdēt, ka Lielā dienā (Lieldienās) sākas Pavasaris vai Jāņa dienā sākas Vasara – tie ir dziļi maldi, jo Lieldienu saulgrieži ir Pavasara vidus, Jāņa diena ir vasaras vidus (angļi saka –Midsummer  -  Vidvasara).  Četras Saulteces svētes nosaka kāda gadalaika iestāšanos: Meteņos sākas Pavasaris, Ūsiņos – Vasara, Jumjos – Rudens, Mārteņos – Ziema.  

- Mēnesskārtas jeb Mēness fāzes (skatīt tālāk tekstā par Mēness Laikriti). Mēness fāzes neviens valdnieks nevar aizturēt un noslēpt (tikai vienmēr atcerēsimies - Mēness ir Zemes dabiskais pavadonis, bet mēnesis ir laika vienība).

- Nedēļkārtas jeb Mendaļas (Mēneša daļas) kā objektīvas laika vienības (skatīt tālāk – laika skaitīšanas variantos).

- Dienkārtas - katra diena iedalās garīgā un fiziskā darba, atelpas un atpūtas laikā (skat. turpmāk).

Kā katrā latvieša sētā un mājā ir sava Svētvieta vai dažkārt tautā sauca - „Svētais jeb „Skaistais stūrītis” (russkiju valodā – Krasnij), tāpat katru dienu latviešiem ir arī savs svētbrīdis, kad viss it kā apstājas – tā ir Saulcelīte. Tas ir brīdis, ko svētī Saulei rietot - katras dienas galā. Saulcelīte nozīmē dienas beigas, svarīga dzīves mazā cikla nobeigumu. Mūsu senči uzskatīja, ka, Saulei norietot, līdz ar to brīdi sākas jauna diena. Dažām baltu tautām arī Saullēkts tika svētīts, latvieši it sevišķi to svētī saulstāvjos - Jāņos. Starp citu, mūsu dzimtas sētā ir svētkalns – Dievkalns, bērzu birztala ar lauci - „Māras baznīca”, svētbērzs (aura - 2 metri rādiusā ap bērzu) un divi lieli svētozoli (3 un 2 metru aura), visi objekti nav vis priesteru iesvētītie, bet ir dabiskās svētvietas ar dabisko enerģētiskā starojuma lauku.

Cilvēku pieņemtais Sabiedriskais līgums un atskaites punkti:

Senā gadskārta jeb Gada iekšējais iedalījums. Baltiem un t.sk. latviešiem mēs sastopam vairākus pamatiedalījumus, ap kuriem variējas visi pārējie, bet tajā pašā laikā visi tie balstās Dieva dotajā dabiskajā matricē. Šo dienu sadalei bija dažādi varianti, bet gadskārtu latvieši bija noteikuši precīzi: 365-366 dienas. Mēs zinām, ka šodien ar visprecīzākajiem instrumentiem ir noteikts, ka gada garums ir 365,2425 dienas, bet senajiem maijiem gada garums bija – 365,242129 dienas. Pasaules kultūras civilizācijas regress kā uz delnas.

Pirmais variants - Gadskārta iedalījās 8 Laikos - Ziemas, Sērsnu, Sulu, Ziedu, Siena, Viršu, Dievaines (Veļu jeb Senču), Ledus laiks. Katrs Laiks savukārt iedalījās 5 Savaitēs, katrā Savaitē 9 dienas. Vienā Laikā tātad bija 45 dienas, bet gadskārtā kopā 360 dienas, plus 5, vai garā gadā 6, speciālās svētes dienas, kuras sadalījās starp Ziemsvēti un Jāņiem vai Lieldienām.

Otrais variants - gadskārta iedalījās 12 Mēnešos, katrs Mēnesis iedalījās 3 desmitdienu Nedēļās, kuras sauca par Mendaļām jeb Medaļām (pēc E.Brastiņa), jeb Nedaļām. Tas bija Desmit dienu cikls, kurš nedalās – Ne-daļa, šobrīd saucam Nedēļa. Katrai šai Mendaļai (Nedaļai) viena Mēneša ietvaros bija savs nosaukums – pirmā Mendaļa (pirmā Mēneša desmitdienu trešdaļa) saucās Dievdaļa, otrā - Laimdaļa, bet trešā - Mārdaļa. Dievdaļa bija veltīta Dievam, Laimdaļa bija veltīta dievībai Laimai, bet Mārdaļa – dievībai Mārai. Katrā mēnesī bija 30 dienas. Gadskārta, tātad, iedalījās 36 desmitdienu  Mendaļās (Nedēļās). Atlikušās 5-6 dienas sadalījās starp saulstāvjiem un/vai saulgriežiem. Dotais variants bija ļoti plaši izplatīts arī starp austrumbaltu tautām, tikai viņiem nebija specifiski iedalīto Nedēļu – Dievam, Laimai un Mārai.

Trešais variants – dabiskais Zemes pavadoņa Mēness (Lunārais) kalendārs, kas nebūt nenozīmēja, ka latvieši būtu Mēness tauta un būtu gadus skaitījuši vai svētes svētījuši pēc Zemes dabīgā pavadoņa Mēness riņķojuma cikliskuma. Latvieši ir Saules tauta, bet tas bija speciāls Mēness fāzu Laikrits, kurš cieši saistījās ar zemes un garīgiem darbiem. Katrs darbs tika veikts attiecīgā Mēness fāzē – gan prātnieka prātā, gan zemtura sētā. Zemnieki, skatoties uz Mēness fāzēm, precīzi zināja, kad sēt sakņaugus, kad lakstaugus, kad kokus cirst malkai, kad lietaskokam, kad bērnu ieņemt, utt. – ļoti garš saraksts darbiem, kuri izrietēja tieši no Mēness fāzēm. Mēness apriņķo Zemi aptuveni 28 dienās, ja precīzi, tad - 27 dienās, 7 stundās, 43 minūtēs. Četras mēness fāzes (daži izdala 6 mēness fāzes) veidoja vienu laika Mēnesi – vienu šo riņķojumu, katra fāze aptuveni ir 7 dienu nedēļas gara, līdz ar to sanāk pilns 4 fāzu cikls - 28 dienas. Šim Mēness fāzu ritumam – cikliskumam - gadā sanāk pilni 13 cikli jeb 13 laika Mēneši. Kopā iznāk 364 dienas, un papildus viena vai divas dienas tika svētītas vienā no Saulstāvjiem. Dienu skaitīšana notika atbilstoši Mēness fāzēm. Katram latviešu zemniekam faktiski bija gan Saules kalendārs, gan Mēness fāžu kalendārs lauku darbu veikšanai. Mūsdienās dārzkopji aizvien vairāk orientējas tieši pēc šī dabiskā Mēness kalendāra.

Ceturtais variants – tāds pats Saules (Solārais) kalendārs, kā pirmais un otrais variants, tikai gads sadalīts 13 Mēnešos – analogi kā Zemes pavadoņa Mēness fāžu kalendārā. Katrā Mēnesī ir 28 dienas, kopā - 364 dienas. Viena, vai garajā gadā 2 dienas, tika svētītas Saulstāvjos kā brīvās dienas.

Piektais variants – Saules laikrits daudzām austrumbaltu tautām. Gada iesākums ir Rudens saulgriežos, bet pats gads iedalās 3 daļās - gadalaikos: Rudenī, Ziemā un Pavasarī. Katrs gadalaiks iedalās 3 daļās - mēnešos, kopā 9 mēneši, četriem mēnešiem bija 40 dienas, pārējiem 41 diena (mēneši mainījās – pāra-nepāra), kuras kopā sastāda 365 dienas gadā.

Visos variantos Mendaļa vai Savaite, vai Nedēļa noslēdzas ar aktīvai atpūtai veltīto Tīro jeb Balto dienu, kura saucās Svētes diena vai Svētdiena, bet iepriekšējā diena bija Pussvētes diena. Visos variantos bija Piektvakars, kurš tika atzīmēts ceturtās dienas vakarā (t.i. pēc Saulcelītes, kad faktiski jau ir piektā diena), bet desmitdienu Mendaļā – piektās dienas Pēcdienā jeb Priekšvakarā.

Visi pieminētie Laikrita varianti ir pielietoti nesenā pagātnē. Visplašāk lietojamā bija 9 dienu Savaite. Ceturtais variants, kā jau minēju iepriekš, neskatoties uz jūdeo-hristianizāciju, vēl 20.gs. sākumā tika pielietots Vidzemē, bet Mēness fāzu kalendāru vēl šobaltdien pielieto katrs dārzkopis. Actekiem, starp citu, bija 20 dienu nedēļa, senajā Romā 8 dienu nedēļa, jūdeo-hristiešiem Romas pāvests Konstantīns I 321.gadā pieņēma 7 dienu nedēļu, lai atbilstu Bībeles 7 dienu Pasaules radīšanas laikam, senajā Babilonijā (jau sen pirms Bībeles laikiem) bija 7 dienu nedēļa, bet daudzviet Pasaulē bija 5 dienu nedēļa. Īsāka vai garāka, bet pamatā visām tautām Laikritī bija izdalīta Nedēļa.

Gads kā laika skaitīšanas pamatvienība. Par Gadu tautas Pasaulē pārsvarā sauc Solāro jeb Saules gadu, tas ir, laika vienību, kuras laikā Zeme apriņķo vienu reizi ap Sauli, bet Pasaulē ir tautas, kuras Gadu skaita pēc Mēness apriņķošanas reizēm ap Zemi. Dažām tautām ir saliktas sistēmas, kuras apvieno Solāro un Lunāro gadu, bet senāk dažas tautas par gadu uzskatīja  laika periodu starp diviem Sīriusa vai citu zvaigznāju lēktiem.

Gadu skaitīšana. Gada skaitlis latviešiem nebija nozīmīgs, jo gadus pārsvarā skaitīja pēc kāda svarīga notikuma, skaitīja gados un paaudzēs. Baltu-āriešu tautas  nemanipulēja ar skaitļiem, tā ir jehudu prerogatīva, kuri tos izmantoja kā zombēšanas un manipulācijas ieroci. Kaut ko līdzīgu baltiem, tikai ar politiski varmācīgu nozīmi, mēs redzam šodienas Pasaulē, kad Ziemeļkorejā gadus skaita pēc Kimirsena dzimšanas dienas – tātad šogad, 2017.gadā ir 105.gads, cits piemērs – gadu skaitīšana no Francijas revolūcijas (gadus sāka skaitīt no 1792. gada 22. septembra, kad notika republikas pasludināšana, mēnešus arī sāka skaitīt no šī datuma, septembris-oktobris saucās vandemīrs jeb vīna mēnesis, utt., sk. tālāk tekstā). Savā laikā pastāvēja arī nopietns priekšlikums gadus skaitīt no Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas (īstenībā apvērsuma). Vienīgais pagaidām zināmais gadu skaitīšanas skaitlis, kuru izmantoja austrumbalti, bija Baltās rases uzvara pār Dzelteno rasi, kas notika pirms 7525. gadiem (rakstu 2017. gadā pēc „Gregora kalendāra”). Šo uzvaras gada skaitli krietni vēlāk pārņēma staroveri, pravo-slavnije, šobrīd arī inglingi. Jūdeo-hristieši gadu skaitīšanu uzurpēja, un tas tika ielikts t.s. Romejas (Bizantas) jeb Bizantas kalendārā. Ja par atskaites punktu ņemam Gregora kalendāra 2017. gadu, tad šogad pēc Romas dibināšanas gada kalendāra (Ab urbe condita) ir 2770. gads, pēc Armēņu kalendāra  1466. gads, pēc Asīriešu - 6767. gads, Bahai – 173. gads, Bengāliešu – 1424. gads, Berberu – 2967. gads, Budistu – 2561. gads, Burmiešu –1379. gads, Ķīniešu – 4714. gads, Etiopu – 2009. gads, Jehudu (izraēļu) – 5777-78. gads, pēc Hindu Vikram Samvat – 2073-2074. gads, pēc Hindu Shaka Samvat – 1939-1940. gads, pēc Hindu Kali-Yuga – 5118-5119. gads, Irānas – 1395-1396. gads, Islāma – 1438-1439. gads, Dienvidkorejas – 4350. gads, pēc slavenā Jūlija kalendāra mums arī ir 2017. gads (tikai plus 13 dienas). Tie bija tikai daži piemēri, bet tie parāda šo diferencēto daudzveidību, kāda pastāv Pasaulē, un tas, protams, ir ļoti apsveicami. Katrai tautai vai politiskai sistēmai ir kāds noteikts gadu skaitīšanas iesākuma gada pamatojums – vai tā ir kāda elkdieva piedzimšana, vai kāds vēsturisks notikums, vai pat kādas rases pieņemtais parādīšanās (ierašanās) sākums, kā, piemēram, Ādama rasei. Pilnīgi jānoraida daudzu pētnieku apgalvojums, ka gadu skaitīšana iesākās ar rakstības parādīšanos. Varu piekrist, ka t.s. Rietumeiropa monopolizēja gadu skaitīšanu, tas ir fakts, bet ne jau rakstība deva šo iespēju. Baltu tautām rakstība pastāvēja jau tūkstošiem gadu pirms t.s. „Rietumu Pasaules” izveidošanās. Tieši pretēji, mums – baltu āriešu tautām, analfabētisma nebija, mums bija rūnu raksti, ķīļraksti, piktogrammas, mezglu, cilpu un burtu rakstība - gan uz tāsīm, māla plāksnītēm, akmeņiem, auduma, ādām un citiem priekšmetiem. Balti-ārieši  pārvaldīja arī garīgās informācijas pārraides mākslu (bez jebkādiem datoriem un e–mailiem), kuru šobrīd pieprot vairs tikai retais.

Daudzviet Pasaulē kā tāds universāls priekšlikums, kas nebūt nav jāuztver kā globalizācijas izpausme, ir pieņemts Holocena gads, kurš šogad ir 12017.gads. Es pats pie šīs Holocena gadu skaitīšanas sistēmas nonācu empīriski savos zinātniskajos pētījumos. Tas ir aptuvenais gadu skaitlis, kad sākās mūsu reālā šodienas latviešu vēsture – tātad šodienas dzīve.

Dienu skaitīšana gadskārtā reģionāli ir bijusi ļoti dažāda: no Saulstāvjiem  līdz nākamajiem Saulstāvjiem, vai no pavasara Saulgriežiem līdz nākamā pavasara Saulgriežiem, vai citādi – no rudens Saulgriežiem līdz nākošajiem rudens Saulgriežiem, vai pavasara sākuma - Meteņiem līdz nākošajiem Meteņiem. Svešām tautām bija savi atskaites punkti, turklāt daudzām tie biji mainīgi – atbilstoši Mēness riņķojumiem.

Gada skaitīšanas pirmā diena: dažādi varianti - pirmā diena pēc Ziemassvētkiem, pēc Meteņiem ar Pelnu dienu, pēc Lielās dienas, pēc Apjumībām.

Laika skaitīšana Diennakts ietvaros. Diennakts ir objektīvs, cilvēkiem negrozāms laika periods, kad Zeme vienreiz apgriežas ap savu asi. Bet diennakts iedalījumā ir objektīvi Dabas jeb Dieva dotie momenti un ir cilvēku subjektīvi izdalīti laika sprīži. Kad nomainās Diennakts? Starptautiski 0:00 naktī, bet latviešiem tā tas nav bijis vienmēr, daudzviet par jaunas dienas sākumu uzskatīts Saulriets, kuru kā svētbrīdi mēs saucam par Saulcelīti, kaut gan dažviet baltiem par dienas sākumu uzskatīts Saullēkts. Bet pārsvarā tas ir bijis vakars, kad sākās jaunā diena. Svešzemniekiem - īstiem jehudiem, starp citu, jaunā diena sākas plkst.18:00. Tagad mums ir „Rietumu” monopolizētā un uzspiestā laika mērīšana stundās, bet senāk tādu – šodienas stundu, nebija (skat. tālāk).

Kā iedalās Diennakts? Pirmais variants – Diennakts iedalījums 16 daļās – Brīžos (vienskaitlī - Brīdis), katram no tiem bija savs nosaukums (mani nosaukumi doti aprobēšanai). Pēc viena varianta, visi Brīži bija vienāda ilguma,  atbilstoši mūsdienu pusotrai stundai (šodienas 90 minūtes), bet pēc otra varianta tie bija mainīgi. Piemēram, ziemā nakts daļas Brīži bija garāki nekā dienas. Līdzīgu Brīžu garuma (ilguma) sistēmu bija noteikuši romieši, kuriem diena un nakts iedalījās 12 daļās, bet katras iedaļas garums bija atkarīgs no gadalaika (dienas un nakts garuma atbilstoši gadalaikam). Šo sistēmu viņi bija paņēmuši no dienvidu baltu tautām. Tālāk tekstā minētais austrumbaltu iedalījums balstās uz nemainīgi gara Brīža - šodienas 1,5 stundas jeb 90 minūšu garuma. Diennakts sākas vakarā.

1. Brīdis ir Vakariņlaiks jeb Vakarenis pēc Saulcelītes vai no 19:30 (dažkārt 20:30) pēc šodienas laikrāža līdz 21:00; 2. Brīdis ir Vakars no 21:00 līdz 22:30; 3. Brīdis ir Nakts jeb Naktslaiks no 22:30 līdz 24:00; 4. Brīdis ir Mēnesnīca no 24:00 –1:30; 5. Brīdis ir Zautra (senbaltu) jeb Pirmsrīts, jeb Rītblāzma no 1:30 – 3:00; 6. Brīdis ir Zaura (senbaltu) jeb Ausma no 3:00 – 4:30; 7. Brīdis ir Saullēkts no 4:30 – 6:00; 8. Brīdis ir Rītausma no 6:00 – 7:30; 9. Brīdis ir Saulrīts no 7:30 – 9:00; 10. Brīdis ir Rīts no 9:00 – 10:30; 11. Brīdis ir Pēcrīts no 10:30 – 12:00; 12. Brīdis ir Priekšpusdiena (visi sanāca kopā apspriesties, pārspriest lietas) no  12:00 – 13:30; 13. Brīdis ir Pusdienlaiks no 13:30 – 15:00; 14. Brīdis ir Pēcpusdiena (Diendusa) – atpūtas laiks no 15:00 – 16:30; 15. Brīdis ir Atdiena (jeb Pēcdiena), darbošanās laiks, no 16:30 – 18:00; 16. Brīdis (pēdējais)  ir Pēcdiena vai Priekšvakars no 18:00 – 19:30. Dotais iedalījums darbojies daudzām baltu-āriešu tautām. Ar laiku tas ir vienkāršojies, bet daži elementi ir saglabājušies līdz pat šodienai. Pulksteņlaiki, protams, ir mainīga lieta, augstāk pieminētie vairāk atbilst vasarai, daļēji pavasarim un rudenim. 

Otrais variants – vienkāršotais dienas iedalījums - Nakts, Rīts, Pusdiena un Vakars, kurā izdala atsevišķus punktus - pusnakts, saullēkts, dienasvidus, dažkārt launags un saulriets.

Trešais variants - Diennakts iedalījums 24 daļās jeb tagad sakām - stundās. Tas (stunda) ir gotu vārds, bet ir iegājies apritē caur Seno Romu, kurā toreiz, kā jau augstāk minēju, diennakts iedalījās Dienā un Naktī, kur gan dienai, gan naktij bija 12 daļas, bet to garums bija atkarīgs no dienas vai nakts garuma, tātad tie bija mainīgi. Piemēram, ziemā naktī bija pēc ilguma garas „stundas”, vasarā savukārt naktī bija īsas „stundas”. Baltu-āriešu tautām daudzviet „stunda” bija 90 minūtes gara un saucās Brīdis. Mēs aizvien lietojam vārdu brīdis – „uzgaidiet brīdi, pēc brīža varēšu jūs uzklausīt”, utt.. Termins „minūte” cēlies no latīņu – sīks/mazs, starptautiski SI minūte nav laika mērīšanas vienība (neaizmirsīsim, ka latīņu valoda ir sakonstruēta mākslīga valoda, izmantojot dienvidu baltu tautu valodas). Latviešiem, protams, nebija nosaukums “minūtes”.

Ceturtais variants – arī baltu-āriešu laika iedalījuma variants, kurā Diennakts iedalās tāpat 1440 minūtēs, bet stundas garums ir 45  šodienas minūtes. Bet diennaktī ir 32 brīži jeb stundas.

Brīža iedalījums (atrasts senajās Vēdās). Brīdis jeb viena senā stunda iedalījās 144 Šaltēs, tā savukārt iedalījās 1296 Mirkļos, bet viens Mirklis iedalījās 72 Acumirkļos (vienā sekundē ir 2484,34 Acumirkļi), tālāk viens Acumirklis iedalījās 760 Migos (vienā sekundē bija 1888102,236 migu), tālāk viens Migs iedalījās 160 Sigos. Šodienas vienā sekundē ir 302096358 Sigi jeb Sīgi (pēc priestera Rodoslava – 300 244 992 sīgi). Šobrīd mūsdienu atompulksteņos (šodienas laika mērīšanas instruments) par pamatu ņem cēzija atoma elektromagnētiskās svārstības, tad, lūk, viens sigs ir vienāds ar 30 Cēzija atoma svārstību viļņiem. Neapšaubāmi, ka senču laikrits bija daudzreiz precīzāks kā šodien ikdienā lietojamais. Jā, teorētiski tagad kā laika mērvienības ir milisekundes, mikrosekundes, nanosekundes un femtosekundes, pēdējā vienāda ar 10−15 sekundēm, un 100 femtosekundēs gaisma veicot ceļu, kas aptuveni vienāds ar cilvēka mata diametru. To var izmērīt ar 21. gs tehnikas palīdzību, bet kāda tehnika un zināšanas bija mūsu senčiem pirms mūsu iekarošanas?!

Laika mērīšana, laika mērs

Šodien tas ir ir ļoti vienkārši – paskaties mehāniskā vai elektroniskā pulkstenī, vai atompulkstenī, kuram iespējams. Anglo-sakši uzspieduši savu Griničas meridiānu, no kura sāk skaitīt stundas, bet līdz 1884. gadam pastāvēja vēl Parīzes, Sanktpēterburgas, Vašingtonas, Gizas (Ēģiptē), Kopenhāgenas meridiāns un vēl citi, bet nebija  jau problēmu dzīvot un ceļot arī pirms šī monopolizētā „kultūras sasnieguma”, kad Pasaule tika sadalīta 24 laika joslās. Viena laika josla no otras atšķiras par vienu stundu, kas rada nepareizu laika izjūtu, jo būtu jādzīvo pēc vietējā laika. Bioloģiski cilvēks ir ieregulēts dzīvei pēc vietējā ģeogrāfiskā laika, nevis joslu laikam, kurš ienes starpību līdz pat stundai. Latvija atrodas 2. joslas laika zonā, kas, protams, ir neprecīzs laiks. Vietējais patiesais ģeogrāfiskais laiks jeb Saules laiks starp Daugavpili un Liepāju atšķiras par 22 minūtēm, kas jau ir liela starpība Latvijas ietvaros, bet joslu laiks, piemēram, Rīgā, mums ienes 24 minūšu kļūdu. Tas nozīmē, ka Latvijā vidēji gandrīz vai pusstundu pulksteņa rādītāji ir nepamatoti pagriezti uz priekšu, laiks ir „ātrāks”, nekā vajadzētu būt. Ļaunumu ienes ne tikai Joslu laiks, bet vēl lielāku laika kroplību rada t.s. Vasaras un Ziemas laiks. Šī laika pārbīde Rīgā, ņemot vērā arī Joslu laika radīto nobīdi, ziemā ienes 2 stundu 36 minūšu starpību, bet vasarā 1 stundu un 36 minūšu novirzi, kas ir liels trieciens mūsu patiesajam bioloģiskajam pulkstenim. Baltu-āriešiem jau sen kā bija pulkstenis, tikai tas strādāja pa kreisi – t.i., rādītāji griezās nevis uz labo pusi, bet uz kreiso pusi (skrūvējās it kā „ārā”, nevis „iekšā”). Bet laika sprīžus diennakts laikā var skaitīt arī daudz savādāk. Kā tas arī notika daudzviet Pasaulē: Saules pulksteņi, smilšu pulksteņi, ūdens pulksteņi - klepsidri, sveču „pulksteņi”. Hemingvejs laiku un attālumu mērīja izdzertajās ruma pudelēs, es pats arī mērīju laiku – kafijas tases ilgumā, musulmaņiem laiku regulē muedzins mošejās – piecas reizes dienā saukdams uz lūgšanu, hristiešu baznīcas sauc ar zvaniem uz saviem politinformācijas sprediķiem un naudas ziedojumiem. Atceros, ka mums Jaunciemā visa dzīve noritēja pēc papīrfabrikas sirēnas gaudošanas. Tā rītos sauca strādniekus uz darbu un vēstīja par darba beigām vakaros, tā ar lielu gaudošanu arī vēstīja par pusdienlaika sākumu un beigām. Neba visi Jaunciema ļaudis strādāja fabrikā, bet tā pamodināja pat kurlos. Starp citu - skolās laiku vēl aizvien mēra no zvana līdz zvanam.

Cilvēciskā, nevis statistiski birokrātiskā laika skaitīšana. Baltiem–āriešiem ir tēlainā, nevis skaitliskā domāšana – Pirms vai Pēc jeb Līdz vai NO. Romieši laiku skaitīja tikai uz priekšu, tas ir, cik laika palicis līdz pilnai stundai vai dienai, nevis cik ir pagājušas minūtes vai stundas, vai dienas. Latvieši laiku „rēķināja” saistībā ar gaidāmām svētēm vai kādiem jau pagājušiem svarīgiem notikumiem ģimenes vai tautas dzīvē. Tā bija sava veida notikumu atlikšana uz lineārās Laika Skalas: pirms vai līdz Jāņiem, pirms Rudenājiem vai teiksim - Rudenājos, pēc Mārtiņiem vai Mārtiņos, Ziemsvētes laikā, utt. Laika sprīži savā veidā bija personificēti - cilvēciskoti, nevis statistiski skaitļi, piemēram – jau trīs ziemas kā skolā mācījies. Tieši tāpat bija arī ar gadu skaitīšanu - saistījās ar kādu notikumu ģimenē vai tautā, vai valstī, piemēram –trīs vasaras pirms Jānīša piedzimšanas, pieci gadi pēc vectēva lielās jubilejas, pēc vai pirms kara, četras vasaras kā tiltu uzcēla, utt., nevis tādā un tādā gadā, kur šis gada skaitlis pats par sevi jau savā būtībā ir viltojums. Iekarotāji mums liek dzīvot savos gadu skaitļos, jo tas paver viņiem lielākas manipulācijas un zombēšanas iespējas.

Vārdadiena – Laimas pārvaldītā likteņdiena, latviešiem bija svarīga svētes diena. Jūdeo-hristieši, lai varētu uzmesties par mūsu likteņa pārvaldītājiem, izgudroja savu svēto sarakstu un ielika katrā gada dienā kāda savu svētā atceres dienu, turklāt viņiem ir liels svēto personu rezervistu soliņš. Viņi liek lajiem (tas ir mums) katru dienu domāt par kādu no saviem svētajiem, līdzīgi kā rabi (rabīni) liek jehudiem katru dienu kādu bausli iekalt un atcerēties. Tiem, kuri piekopj jūdaismu (pastāv arī jehudu-pagānu reliģija), ir 613 baušļi (Mitzvah), no kuriem 365 ir aizlieguma baušļi (ko nedrīkst darīt) un 248 - rīkojuma baušļi (kas jādara). Plus vēl 7 rabi baušļi, kas visi ir rīkojuma baušļi.  

Svētes latviešiem un Valsts noteiktās „Sarkanās” kalendāra dienas. Šobrīd mums kopumā ir 13 svētku dienas – brīvdienas – gadā, kas ir nožēlojami maz. To noteica modernās verdzības piespiedu darba tirānija. Mums ir jāpārvar šis sulaiņu-kalpu-vergu sindroms, kuri vienmēr ir darbā. Ko nozīmē - vienmēr būt darbā? Tas nozīmē atrasties šīs piespiedu darba tirānijas varā. Padomju laikā mums bija jāceļ komunisms, bet tagad? Pat „drūmajos viduslaikos” eksistences darbam cilvēki veltīja 1 līdz 3 darba dienām nedēļā, pārējais bija kreatīvais jeb radošais darbs un darbs savas ģimenes labā. Mums nepieciešamas 16 brīvdienas pussvētēm un svētēm, kuras ir sakrālās brīvdienas. Nav tiešu pierādījumu, cik to bija senlatviešiem, bet ir skaidri zināms, cik bija pirms kosmopolītiskās franču revolūcijas un t.s. progresīvās industrializācijas jeb modernās verdzības iedibināšanas - toreiz mums bija 56 brīvdienas (neskaitot svētdienas un pussvētes dienas). Apgaismību pārķēra ilumināti/masoni un veica re-evolūciju, tas ir, apturēja attīstību un novirzīja to pa citu ceļu, radīja jaunu Pasaules pārvaldības struktūru, pauperizācijas un urbanizācijas vilni, un masveida moderno verdzību ar robotcilvēkiem pie konveijera.

Par laika mēnešu nosaukumiem

Mūsu ēras sākumā Romas impērija iekarotajās teritorijās ieviesa savu valodu un, tai sajaucoties ar vietējām valodām, no latīņu valodas radās dažādas „rusticus” romāņu valodas - kā spāņu, portugāļu, franču, rumāņu. Tās radās asiņainas okupācijas un kolonizācijas rezultātā, tas būtu tā, it kā mēs runātu kādā „ruslatu” valodā. Romieši uzspieda gan savu valodu, gan savus dievus, gan savus pārvaldniekus, gan savu militāro kazarmveidīgo regulāro pilsētbūvniecību un, protams, Kalendāru. Nekādu „sauli” un kultūru viņi neaiznesa ne uz Rietumiem, ne uz Ziemeļiem un ne arī Austrumiem, viņi vienkārši aplaupīja iekarotās tautas. Dažkārt kādā skaistā iekarotā vietā sev uzbūvēja kādu sanatoriju (dziedinātavu) vai izklaidēšanās pirti. Pēc jūdeo-hristiešu un ģermāņu okupācijas, mēs, latvieši, savu valodu tomēr saglabājām, bet daudzās rietumbaltu tautas, kā - galli, ibēri, ligūri, umbri, daki un daudzas citas, savu valodu varmācīgi zaudēja. To vietā radās dažādās romāņu valodas, kuras būtībā nav dzimtā valoda nevienam no tās lietotājiem. Portugāļu valoda tā arī saucas – „latina vulgaris” vai „latina rustica” – vulgārā vai vienkāršā. Sākotnēji romieši neiekaroja visas baltu tautas, ap Baltijas jūras dienvidu pusi dzīvojošās tautas palika nekolonizētas. Tās jau hristianizētā Svētās Romas impērija ar saviem krustnešiem iekaroja tūkstoš gadus vēlāk un veica iekaroto tautu hristianizāciju. Baltijas zemēs hristieši ieradās jau ar diktatora Jūlija kalendāru ar 12 mēnešiem un attiecīgi arī mēnešu nosaukumiem. Es saprotu, ka grūts un ilgstošs darbs būs pārliecināt sabiedrību, ka jāpāriet atpakaļ uz „Mūžīgo Saules Laikriti” ar 8 savaitēm un 45 dienām katrā laikā, bet kāpēc mums mēneši jāsauc latīniski, turklāt daži no tiem vispār ir svešu dievu un starptautiski meklētu kriminālnoziedznieku vārdos nosaukti. Cik ilgi mēs slavināsim asiņainos romiešu imperatorus? Tad jau mēs varētu saukt arī Kaupēna mēnesis, Rogaļova, Kirhenšteina, Vosa, Dombrovska mēnesis utt. Divpadsmit jau atradīsim.

Romiešu kalendārs

Sākotnēji romiešiem bija 10 mēneši un gads viņiem sākās aptuveni pavasara saulgriežos (kopā 304 dienas, jo četriem mēnešiem bija katram 31 diena). Sākotnēji romieši mēnešus vienkārši sanumurēja – pirmais, otrais, trešais, ... un tā līdz 10. Ar laiku viņi saprata, ka nosaukumus var izmantot politiskiem un reliģiskiem mērķiem, un sāka tiem dot vārdus. Pirmo mēnesi, kurš sākotnēji bija pavasarī, romieši nodēvēja par Martu (Martius) – nosaukts par godu romiešu kara dievam Marsam (lat. Mars). Otro mēnesi viņi nosauca par aprīli (Aprilis, lat. „aperire” - atvērt), jo bija ievērojuši, ka šajā mēnesī no zemes izlien jaunie asni un kokiem pumpuri atveras, trešo mēnesi gan viņi atkal veltīja svētākām lietām - savai dievei Maijai (Majus), kura bija dieva Merkūra mamma. Arī ceturto mēnesi veltīja savai dievei Junonai, tā radās nosaukums „jūnijs”(Junius). Tad, kad romieši apjēdza, ka viss sagājis „galīgā sviestā”, un viņiem turklāt nepieciešams garāks laiks sagatavoties militāriem uzbrukumiem (kara Dievam Marsam par godu), viņi reformēja savu kalendāru un pielika klāt vēl vienpadsmito un divpadsmito mēnesi („garāko” kalendāru romieši patapināja no elēņiem jeb grieķiem). Tos, protams, pielika klāt gadam un vienpadsmitais mēnesis kļuva par janvāri (Januarius), bet divpadsmitais – par februāri (Februarius, lat. „februum” - šķīstīšana), jo pēc garā gada bija vajadzīga šķīstīšana. Vienpadsmito priesteri nosauca atkal viena sava dieva – laika dieva Jāns /Jānuss vārdā (šis dievs patapināts no etruskiem).  Mēnešu nosaukumi pēc Jūlija kalendāra bija sekojoši: marts, aprīlis, maijs, jūnijs, kvintīlijs, sekstīlijs, septembris, oktobris, novembris, decembris, janvāris, februāris. Romas senāts pieņēma lēmumu par gada sākumu pārlikt 1. janvāri, bet kvintīliju pārdēvēt par „jūliju” (Quintilis tulk. – piektais). Jūlijs kļuva par septīto mēnesi. Pamatojums bija pateicība Jūlijam Cēzaram par militārajiem nopelniem, kas faktiski bija genocīds pret baltu tautām. Bet ar šīm izmaiņām viņi radīja jaunas juceklības, tāpēc senāts izdarīja vēl vienu izmaiņu (novērsa muļķību) – aiz jūlija (jo jūlijs tagad jau bija septītais mēnesis) vēl pēc vecā nosaukuma sekoja sekstīlijs (tulk. - sestais mēnesis) un iznāca, ka aiz septītā nāca sestais mēnesis. Viņi nolēma to saukt cita asiņainā imperatora Augusta (Gaius Julius Caesar Augustus) vārdā. Bet tavu neražu, augustā viņiem sanāca 30 dienas, bet jūlijā 31.diena - sanāk, ka imperatoram Jūlijam ir par vienu dienu vairāk nekā imperatoram Augustam! Abiem imperatoriem jābūt vienādam dienu skaitam! Bet tagad viņiem sanāca trīs mēneši pēc kārtas ar 31.dienu. Bet romieši bija arī vēl ļoti māņticīgi un politisku un māņticīgu apsvērumu dēļ atkal samudžināja astronomu izstrādāto kalendāru, kurā nepāra mēnešos bija 31 diena, bet pāra bija 30 dienas (izņemot februāri). Septembra vienu dienu pārnesa uz oktobri, un oktobris ieguva 31.dienu, bet novembra vienu dienu uz decembri, tāpēc mums decembrī ir 31 diena. Pārējie mēneši saglabāja skaitļu vārdus – septembris (September – septītais), oktobris (October – astotais), novembris (November – devītais), decembris (December – desmitais). Tā kā sākotnēji gadā bija desmit mēneši, tad mūsu pašreiz pielietotajā kalendārā, sākot no septembra, visu mēnešu nosaukumi atšķiras no to nosaukumā ietvertā reālā skaitļa vārda, piemēram, novembris saucas devītais mēnesis, lai gan dzīvē tas ir vienpadsmitais, decembris - desmitais, lai gan tas mums tagad ir divpadsmitais mēnesis. Tā vēl viena romiešu muļķība, kura vēl joprojām ir saglabājusies, un mēs visi veselā prātā to akceptējam!

Kā vārdā, kāpēc mums, latviešiem, būtu jāslavina šie svešie dievi un imperatori - baltu tautu iznīcinātāji? Latviešiem mēnešu nebija, bet tad, kad viņus ieviesa, tie ieguva arī latviskus nosaukumus. Latviešu mēnešu nosaukumi bija un ir (ar dažām variācijām) sekojoši: janvāris – Ziemas mēnesis, februāris – Sveču, marts – Sērsnu, aprīlis – Sulu, maijs – Lapu, jūnijs – Ziedu, jūlijs – Siena, augusts – Rudzu,  septembris – Silu, oktobris –Veļu, novembris – Sala un decembris – Vilku mēnesis. Mēnešiem var atrast arī citus nosaukumus, bet šie būtu tie izplatītākie, turklāt referenduma veidā var noteikt arī citus nosaukumus. Francijā pēc kosmopolītiskās masonu revolūcijas tika ieviesti savi mēnešu nosaukumi: septembris-oktobris saucās vandemīrs jeb vīna mēnesis (minēti divi jūdeo-hristiešu mēnešu nosaukumi, jo 10 dienas bija no viena, bet 20 dienas no otra mēneša, jo franču jaunais mēnesis sākās 22. datumā, iemūžinot revolūcijas dienu), oktobris - novembris brimērs jeb miglu mēnesis, novembris - decembris frimērs jeb brieduma mēnesis, decembris - janvāris nivozs jeb sniega mēnesis, janvāris - februāris  pliviozs jeb lietus mēnesis, februāris - marts – ventozs jeb vēju mēnesis, marts - aprīlis – žermināls jeb asnu mēnesis, aprīlis - maijs – floreāls jeb ziedu mēnesis, maijs - jūnijs – prerāls jeb pļavu mēnesis, jūnijs - jūlijs – mesidors jeb ražas mēnesis,  jūlijs - augusts  termidors jeb tveices mēnesis, augusts - septembris – fruktidors jeb augļu mēnesis. Mēnesī bija 3 nedēļas, katrā no tām 10 dienas, turklāt atsevišķām dienām viņi jūdeo-hristiešu svēto vārdus aizvietoja ar dzīvnieku un augu vārdiem. Baltkrievi vēl šobrīd savus mēnešus sauc tautas dotos nosaukumos: janvāris - Griezīgais (Студзень), februāris – Negantais (Люты), marts - Bērzenis (Сакавiк), aprīlis - Ziedonis (Красавiк, burtiskā tulk. Skaistulis), maijs – Meiju (Березка), jūnijs - Krāšņais (Чэрвень), jūlijs - Liepenis (Липень), augusts – Sirpenis jeb Pļaujas (Живень), septembris - Virsenis (Верасень), oktobris – Spalainis jeb Spaļu (Кастрычни), novembris - Lapbiris (Листапад), decembris - Saltais jeb Sniega (Снежань). Kāpēc baltkrievi mēnešus var saukt savā valodā, bet latvieši nevar? Vai par daudz kosmopolītisma mūsos sēž iekšā? Vai sveši kungi un vietējās „infrastruktūras” administratori vada mūsu dzīvi un valsti?

Katra kultūra var vienmēr bagātināties, uzņemt sevī kādus elementus no kādas citas kultūras un caur to tapt krāšņāka, bet ne jau integrācijas veidā, jo tad mēs iegūstam eiropiešu vai padomju, vai amerikāņu tipa himēro kultūru. Mēs, latvieši, esam pret integrāciju  eirovinigretā, kas faktiski ir latviešu tautas de-integrācija. Mums nepieciešama dez-integrācija un dezinsekcija no kultūrtrēģeriskā ķīseļa, kurš kā staipīga masa ir apņēmis mūsu augumu un iesprostojis garu.

Latvieši kā Dieva tauta nav un nevar būt eirohimēra.

Latvieti, mosties! Kāp ārā no svešās Laika Matrices! Kamēr zvani neaicina uz Skuju taku...


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker