Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Valdis Šteins "Tautvaldība"

Dr. Valdis Šteins

TAUTVALDĪBA

jeb

Jaunās Latvijas valsts pamati

 

Veltījums Latvijas Simtgadei

Latvijai, atrodoties šajā valstisma formātā, paliek 100 gadi, kaut gan tās vēsturi es skatu 15 000 gadu garumā. Senlatvija vienkārši ir citādāk saukusies, bet tās iekšējā Garīgā un Saimnieciskā vienotība vienmēr ir pastāvējusi.  Tā bija mūsu sešu pamattautu (latu, kuršu, obru, sēļu, vidu un zemju ) Zeme. Savu moderno valstisko noformējumu tā ieguva 1918.gada 30. janvārī, bet 1918.gada 18. novembrī tā tika pārformēta. Pēc Latvijas  Atbrīvošanas kara no komunistiem un okupantiem,  neskatoties uz to, ka varu sagrāba pārsvarā masoni, Latvija strauji izvirzījās starp visām Eiropas valstīm gan saimnieciskā, gan izglītības, gan kultūras, gan zinātnes jomā. Jau pirms Pirmā Pasaules kara Latvija bija augsti attīstīta Cariskās Rossijas kolonija, bet, iegūstot samērā lielu pašnoteiktību, tās izaugsme daudzkārt pārsniedza jebkuru vēlāk slaveno „Āzijas tīģera” izaugsmi un attīstības tempu.  

Ir pagājuši 100 gadi un mēs atkal esam pie „sasistas siles”, no kuras pat lopiņam nav kur padzerties. Valda cinisms pret Tautu, bet Satversme – mūsu Sabiedriskais Līgums, ir ielikts Tautas Frontes muzejā kā vēsturisks eksponāts neokolonizatoru aplūkošanai, ka te kādreiz pie Dzintara jūras ir dzīvojusi brīva latviešu tauta.

Saprotot to, ka šodienas Latvijai nav patiesas attīstības Idejas un Mērķa, es  kā zinātnieks un viens no Latvijas valsts atjaunotājiem, saprotot savu atbildību Tautas priekšā, ar pilnu tikumisko atbildību atļāvos izstrādāt Jaunās Latvijas valsts pamatus.  Tas ir Priekšlikumu veselums kā izvest Latviju no Muklāja, kur tā ievesta pēdējo 24 gadu laikā.

Mani priekšlikumi prasa zināmu taktiku to realizēšanai, bet katrā gadījumā es ceru, ka tie kalpos kā Polārzvaigzne, kurp latvju laiva griežama.

Lai Dievs svētī Latviju!

Dr. Valdis Šteins  

Latvijas Republikas Augstākās Padomes Latvijas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas priekšsēdētājs, Budžeta komisijas loceklis, Ārlietu komisijas loceklis

Izvilkums no triloģijas Otrās grāmatas “Tautvaldība”:  17,18,19.. nodaļa.

LATVIEŠU  TIKUMĪBAS KODEKSS – ĀRIEŠU TIKUMĪBAS KODEKSS

Ar trim terminiem –„tikumība”, „ētika”, „morāle” ir tāpat kā ar terminiem „tauta”, „etnoss”, „nācija”. Tikumība grieķu valodā saucas „ētika”(ēthos), bet latīņu valodā - „morāle” (moralis). Kādā valodā vēlaties, tādā arī lietojiet. Filozofijā un zinātnē mācību par uzvedību sauc par Etoloģiju, bet „Mācību par tikumību” ir pieņemts saukt par „Ētiku”, bet tikpat labi abas tās kopā varam saukt par „Tikumības mācību”. No tā izriet vienkāršs secinājums - lauzt šķēpus par šiem terminiem ir vienkārši Muļķības slavinājums.

Vēsturiskie Morāles Kodeksi

Visi, kuri dzīvojuši padomijas komunistu laikos ļoti labi atceras mums tajā laikā uzspiesto Komunisma cēlāju morāles kodeksu (po-russki - моральный кодекс строителя коммунизма). Šo kodeksu pieņēma 1961.gadā PSKP 23.kongresā un to tūlīt iekļāva skolu un augstskolu apmācības programmās. Tas bija tas tikumības kodekss, pēc kura mums lika dzīvot, kura idejas bija caurstrāvojušas daudzus mācību priekšmetus, un uz kura balstījās padomju pārcilvēka un kristāldzidrā (kā teica rakstnieks V.Lācis) komunista audzināšana. Mēs tautā tos saucām par „sarkanajiem baušļiem”. Ieskatīsimies nedaudz šajos Kodeksa punktos - "komunistiskās morāles" principu apkopojumā (mans „sarkano baušļu” grupējums pēc to kaitīguma pakāpes tikumībai): uzticība komunismam – komunisms bija „Apsolītā zeme”, marksisma teorijā izstrādātā, jaunā sabiedriskā iekārta, un visu cilvēku prātiem bija jābūt vērstiem uz šo solīto leiputriju kā augstāko cilvēces mērķi, kurā valdīs taisnība un darbs – komunistiskā laimība. Tā tas bija lozungos, bet dzīvē bija komunistiskās partijas taisnība un vergu darbs. Galvenais bija - būt uzticīgiem komunistiskai partijai un tā aizvedīs uz šo kopīgo lielbarotavu. Mīlestība pret sociālistisko Dzimteni un sociālisma zemēm – sociālistiskā dzimtene bija PSRS, milzu vergu un kalpotāju impērija, turklāt PSRS kā Dzimtene vienmēr bija jāraksta ar lielo burtu, bet Latvija bija mazā dzimtene un bija jāraksta ar mazo burtu, turklāt lietot vārdu Latvija nemaz nedrīkstēja, bet vienmēr un obligāti bija jāsaka - Latvijas PSR. Mīlestība pret sociālisma zemēm, kā arī brālīga solidaritāte ar visu zemju darbaļaudīm, ar visām tautām, visu PSRS tautu draudzība, neiecietība pret nacionālo un rasu naidu – jāmīl bija tās zemes, kurās pie varas arī bija komunisti, un šķiriski jāsolidarizējas ar darbaļaudīm kapitālisma zemēs, jo ar tautu komunisti saprata, protams, tikai un vienīgi darbaļaudis – proletariātu un kolhozniekus/sovhozniekus, bet vergi ieslodzīto nometnēs, dzimtbūtnieciskā inteliģence, mākslinieki (izņemot sociālistiskā reālisma atainotājus), garīdzniecība un citi tamlīdzīgi anti-elementi bija ne-tauta. Protams, ka iebilst pret visu PSRS tautu draudzību mēs nevaram, tas būtu it kā pozitīvs bauslis, bet tai draudzībai bija jāveido jaunais padomju pārcilvēks – HOMO SOVIETICUS (saīsinātā forma- homosos), kuram obligāti bija jārunā russkiju valodā (po-russki). Neiecietība pret tautisko tāpat pamatojās jaunā pārcilvēka veidošanā, un visas tautu atšķirības bija jāizmirst uz visiem laikiem, bet bausli par rasu naidu ielika komunisma cēlāju kodeksā ne tāpēc, ka tāds eksistētu PSRS, tur pat nojausmas par tādu nebija, bet lai atbalstītu komunistus Amerikā, Āfrikā un Āzijā, lai tos iesaistītu cīņā par komunisma laimi. Tajā pašā laikā tika pasludināts ienaids un karš - nesamierināmība ar komunisma, miera un tautu brīvības ienaidniekiem. Visi, kuri bija pret komunismu, bija ienaidnieki. Brīvība nozīmēja brīvi slavināt komunistisko partiju, tās mirušos un dzīvos vadoņus (tikai nedrīkstēja sajaukt vai kāds dzīvs, vai pēc nāves jau nav kritis oportūnismā vai revizionismā), un pati PSRS bija kā milzīga ieslodzīto nometne – tā bija brīvība zonā, inteliģencei bija brīvība nerunāt – klusēt, vai rakstīt liedaga smiltīs. Vesela baušļu kopa bija veltīta darbam un sabiedriskai bagātībai - apzinīgs darbs sabiedrības labā, katra cilvēka rūpes par sabiedriskās bagātības saglabāšanu un vairošanu – sabiedrības labad – tas bija komunistiskās partijas labad, sabiedriskā bagātība – tā bija kompartijas bagātība. Kompartija bija augstākā varas institūcija, nekur nebija rakstīts, ka kompartijai pieder visas tautas īpašums, tā vienkārši ar viltu un varu to bija sagrābusi, to despotiski pārvaldīja un izmantoja. Algu toreiz (arī tagad) maksāja apm. 10-15% no nopelnītā. Valsts bagātība - tā bija partijas bagātība, un tās patērētāji bija speciāli izveidotā parazītiskā partijas nomenklatūra – komunistiskā Elite, bet tauta dzīvoja no „Galda” atlikuma principa. Sarkanā Elite ēda gorbušas fileju un ikrus, bet tautai veikalos uz lieliem svētkiem “izmeta uz letes” gorbušas galvas – tāda bija komunistiskā tikumība.

Kā tādu atsevišķu principu kopu varam apvienot - sabiedriskā pienākuma dziļa apzināšanās, kas nozīmēja pilnīgu aklu paklausību kompartijas vadoņiem - augstiem un zemiem rangā, turklāt jebkurš sabiedriskais darbs bija mentāli varmācīgs, neiecietība pret sabiedrības interešu pārkāpumiem – kas nozīmēja tieši to pašu, jo sabiedriskās intereses bija kompartijas intereses un, ja kāds nostājās pret partijas interesēm – tas bija morāli vai pat fiziski iznīcināms. Komunisti filigrāni noslīpēja „Pavļika Morozova” sindromu un “stučīšana” par ģimenes locekļiem un draugiem bija pacelta jaunā komunista pienākuma apziņā. Kolektīvisms un biedriska savstarpējā palīdzība – tā bija partijiska palīdzība un kolektīvisms nozīmēja politisko modrību un savstarpējo uzraudzīšanu, un pieminēto “stučīšanu”, latvieši nedrīkstēja dzīvot viensētās, jo tādejādi viņus politiski nevarēja pārraudzīt, komunistu vadītās biedru tiesas bija ikdiena un baznīckunga vietā grēksūdzes pieņēma partijas sekretārs. Humānas attiecības un cieņa cilvēku starpā, godīgums un patiesīgums, morālā skaidrība, vienkāršība sabiedriskajā un privātajā dzīvē, savstarpēja cieņa ģimenē, rūpes par bērnu audzināšanu, nesamierinātība ar netaisnību, liekēdību, negodīgumu, karjerismu, ieraušanu – visas pat it kā pareizas un tikumiskas lietas, bet uz tām visām bija jāskatās no šķiriskām un komunistiskās partijas pozīcijām, un tā bija fantastiska komunistu liekulība. Cieņa nozīmēja būt pazemīgam un cienīt partijas biedrus, godīgums un patiesums - godīgam un patiesam bija jābūt pret komunistisko partiju un VDK, morālā skaidrība – bija šie komunisma cēlāju morāles principi, vienkāršība nozīmēja pieticību, vientiesību un pateicību par grašiem, kā arī nedomāt par labklājību, cieņa ģimenē bija ne jau cieņa pret vecākiem vai tēvu un māti, vai vecvecākiem, cieņa nozīmēja, ka ģimenē jāciena proletariāta vadoņi, komunistiskās partijas sekretārs un kompartija kā tāda, un ideoloģiskajos svētkos jāiet demonstrācijās un jānoliek ziedi pie “ļeņinekļiem” un citiem vadoņu pieminekļiem, rūpes par bērnu audzināšanu nozīmēja jauno komunisma cēlāju audzināšanu partijiskā garā. Nesamierinātība ar netaisnībunetaisnība vienmēr bija šķiriska un internacionāla, liekēdību liekēdis bija tas, kurš nevergoja tieši kompartijai un tās Elitei, bet strādāja sev un savai ģimenei, inteliģence apriori bija liekēži, jo nepiedalījās materiālo vērtību ražošanā un bija pārāk brīvdomājoša, negodīgumu - pret komunistisko partiju un darbaļaužu šķiru, karjerismukatrs, kurš bez partijas piekrišanas gribēja kāpt pa karjeras kāpnēm, bija karjerists, jo tikai un tikai partija nozīmēja amatos, ieraušanuierāvēji, protams, nebija komunisti un „torgaši”, bet bija tie, kuri kaut ko sagādāja savai ģimenei, strādāja vairākos darbos, kopa savu ģimenes dārziņu. Torgaši – tie neskaitījās ierāvēji, jo tā bija īpaša sociālā kārta padomijā: tirgotāji, noliktavu pārziņi, veikalu vadītāji, kuri apgādāja kompartijas specbiedrus ar deficīta mantām, specēdamo un deficīta dzeramo. Komunistiskai Elitei pastāvēja savi specveikali un noliktavas, savas sanatorijas un atpūtas nami, savas slimnīcas un poliklīnikas. Mākslīgi un speciāli izveidotais un uzturētais koruptīvais un viltīgais Deficīts bija viens no padomijas tikumības veidošanas stūrakmeņiem, jo tikai ar tā palīdzību varēja radīt Pārākuma apziņu pašos komunistos, kā arī iesēt koruptīvo domāšanu un uzvedību topošajos komunistos. Komjaunatne bija „jauno vilku” inkubators, kurus speciāli apmācīja laju-goju ganīšanā un ģērēšanā. Ārodbiedrības savukārt dēvēja par Komunisma skolu. Tam visam apakšā bija dubultdomāšanas, dubultuzvedības un dubultmorāles standarts.

Varētu vēl daudz šo Kodeksu analizēt un atmaskot tieši tā pretcilvēcisko–anti-humāno būtību – tā bija liekulīga un klasiska vergu morāle, kura bija vērsta uz aklu ticību komunistiskai partijai, personības nonivelēšanu un cilvēciskā iznīcināšanu cilvēkos, šķirisko naidu un visapkārt esošā ienaidnieka, kurš apdraud komunistiskās partijas varenību, atmaskošanu un nozākāšanu. Uz visiem šiem principiem – baušļiem, bija jāskatās no šķiriskām pozīcijām, jo tādas universālas humānas vērtības nepastāvēja, tieši otrādi, tās tika nīdētas ārā. Lai arī vārdos, kā jau rakstīju, šis tas izklausās vareni un pieņemami, un vajag ielikt jēdzienā tikai pareizo saturu, bet ne uz mirkli neaizmirsīsim, ka kodekss ir vienota sistēma un uztverama kopumā. Tikumību nevar kā matemātikā sadalīt ciparos, vai kā neoliberāļi ieliek matricē jebkuru tikumisko novērtējumu. Tā tas nestrādā, jo tas ir veselums.

Jūdeo-hristiešu un jūdaistu morāles kodekss

Jūdeo-hristiešiem (angl. Judeo-Christians) nav tikumības kodeksa kā tāda, viņiem ir Baušļi (ticības pamatdogmas). Šobrīd jūdeo-hristiešiem ir 10 baušļi, bet tas tā nav bijis vienmēr, jo pre-šemītu Adama (Adnana) laikā bija 4 baušļi, Noasa (Noja) laikā bija 6, Abra-hama laikā bija 8, bet Moše no Sinajas kalna jau atnesa desmit, tikai jaunā noformējumā, māla plāksnītēs (dublikātā), tātad iepriekšējos viņi bija papildinājuši ar 2 baušļiem. Jūdeo-hristiešu priesteri paņēma no Toras šos pašus 10 baušļus, lai gan tur dažas izmaiņas tika izdarītas, tāpat kā Saeima Latvijas Satversmē, bet beigu beigās tā arī palika 10 Toras baušļi. Protams, neatkārtošu visus baušļus, bet paskatīsimies tos kopumā un kādas atšķirības savstarpēji piedāvā luterāņi, katoļi (latviskā versijā), pareizticīgie, kā arī senā pareizticīgo hristiešu baznīca, kurā sakotnēji runāja mākslīgi konstruētajā senajā hristiešu baznīcas valodā (древнецерковный язык, kas dažus gadsimtus vēlāk pārdēvēta par древне-церковнославянский язык).

Luterāņiem ir sekojoši baušļi: Tev nebūs... citus dievus pielūgt, ... nelietīgi valkāt, ... slepkavot, ... zagt , utt ,  - astoņi aizlieguma baušļi – astoņas aizlieguma pavēles,  tad divi baušļi, kas tev jādara -  tev būs... svēto dienu svinēt, ...savu tēvu un māti godāt. Lasi kā gribi, bet visi 10 baušļi ir pavēles-instrukcijas.

Katoļiem ir tieši tāpat astoņi Tev nebūs un divi Tev būs baušļi, tikai starpība ir tāda, ka luterāņiem ir nebūs slepkavot, bet katoļiem nebūs nokaut. Bet ir viena cita daudz svarīgāka atšķirība – proti, luterāņu 3. bauslis pavēl -Tev būs svēto dienu svētīt, bet katoļiem - Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sabats ir jūdaistu nevis jūdeo-hristiešu svētes diena (turklāt ļoti svarīga), kura iekrīt pēc viņu kalendāra katrā sestdienā, jo tā ir viņu svētdiena. Moše saka: ”Dieva Vārds saka gluži skaidri, ka Sabata ievērošana bija īpaša zīme starp Dievu un Izraēlu. Lai Izraēla dēli ievēro Sabatu, lai tur to uz paaudzēm kā mūžīgu derību! Tā ir zīme starp mani un Izraēla dēliem uz mūžu, jo sešās dienās Kungs darināja debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš mitējās un atpūtās” (Moše/Mozus 2.gr. 31:16-17).” Hristiešu svēto rakstu autori apvienoja jūdaismu ar jauno hristietību (Vecā derība jau ir tikai „uzlabota” Tora), tāpēc arī reliģiju pētnieki hristiešus sauc par jūdeo-hristiešiem. Grieķu val. hristos (latviski deformēts par kristieši) nozīmē - svētītie [ar ūdeni, jo zilo aristokrātiju iesvētī (ieziež) ar krokodila taukiem, po russki - pomazivanije]. Luterāņiem vārda „sabats” nav, jo tas ir viltīgi pārdēvēts par svēto dienu. Katoļiem, kā redziet, vienā bauslī speciāli skan pavēle - svinēt sabatu kā atpūtas dienu. Pareizticīgie no sabata jēdziena izveidojuši суббота –sestdiena, bauslis taču liek svinēt sestdienu, bet viņi liekulīgi svin svētdienu (neievēro bausli jau gadsimtiem).

Hristīgās Senbaznīcas (senslāvu baznīcas) variantā - tev nebūs iekārot... nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi vietā ir rakstīts, tev...nebūs iekārot viņa verdzeni (10. Не пожела́й жены̀ и́скреннѧгѡ твоегѡ̀, не позе́́́̀̀̀̀єгѡ̀, ни рабы́ни єгѡ̀, ни вола̀ єгѡ̀, ни осла̀ єгѡ̀, ни всѧ́когѡ скота̀ єгѡ̀, ни всего̀ єли͂ка су́ть ближнѧгѡ твоегѡ̀). Jāsaka, ka viņi ir atklātāki un neslēpjas aiz liekulīgām frāzēm.

Lai jūdeo-hristieši atpūšas savā sestdienā, latviešiem ir deviņu dienu savaite (nedēļa), kur astotā diena ir pussvētes diena, bet devītā diena ir svētes diena. Pašreiz mums iekarotāji liek dzīvot pēc viņu Kalendāra – dzīves rita, un mums, latviešiem, ir liegts dzīvot pēc sava LAIKRITA, bet nāks laiks un mēs atgūsim paši savu Valstību.

Ieskatīsimies arī jūdaistu morāles kodeksā. Jā, viņiem ir arī tie paši desmit baušļi, kurus pieminētais Moše dublikātā nonesa no Sinajas kalna, bet viņiem bez tam ir daudz filigrānāk izstrādāts rabīnu morāles kodekss, kuru viņi sauc par mitzvah [mit͡sˈva] (daudzsk. mitzvot [mit͡sˈvot], angl. "commandment"). Šie pieminētie 10 baušļi šobrīd ir vairāk domāti gojiem jeb lajiem, bet Mitzvot - pašiem jūdaistiem. Jūdaistu sludinātāji min dažādu savu baušļu skaitu. Rabīnu akceptētais (rabīnismā) baušļu skaits, kurš arī balstās Mošes mutvārdu Torā (vēlāk kodifēti Talmudā) ir 613, kurus rabīni paši papildināja ar saviem septiņiem baušļiem, tos sauc par rabīnu baušļiem. Piemēram, pirms ēd maizi, veic roku mazgāšanas rituālu. Kopā, tātad, sanāca 620 baušļi. No tiem 365 ir negatīvie baušļi (mitzvot lo ta'aseh), ko tu nedrīksti darīt, un kas atbilst dienu skaitam gadā, katrai vienai dienai viens negatīvs bauslis, un 248 pozitīvie (mitzvot aseh]) - kas tev jādara, un to skaits saistīts ar cilvēka ķermeņa uzbūvi. Baušļi un Mitsvoti ir Instrukcijas - ko nedrīkst darīt un kas jādara. Tām nav nekāda sakara ar tikumību, kura izriet no cilvēka sirdsapziņas un audzināšanas. LATVIEŠIEM nekad nekādi baušļi ne instrukciju, ne pavēļu veidā nav bijuši. Tos visus mums varmācīgi uzspieda līdz ar varmācīgo jūdeo-hristianizēšanu, kad mums uzspieda svešas garīgās vērtības.

Tikumība ir etniska (tautiska) īpašība, piemītoša tautietim un tautai kopumā, tāpēc arī mēs varam runāt par tautas tikumību. Katra dabiska Dieva laista tauta ilgā laika posmā izstrādā savu uzvedības kodeksu. Tautas tikumībai nav universāla rakstura, kā to dimdina hristieši. Katrai tautai un tās indivīdiem (tautiešiem) ir sava specifiskā tikumība. Latviešu tautai tā balstās tiešā veidā tās 15 000 gadu tradīcijās, un to atspoguļojums redzams paražās un dzīves ritumā (t.sk. laikrita jeb kalendārajos rituālos). Dzīve pēc laikrita ir iegājusies latviešiem kā paraža, bet tā dziļi balstās  Dabas  jeb Dieva likumā un Mūžīgajā laikritī (kalendārā). Katrai tautai ir savas paražas kā svinēt Svētes, bet katras Svētes laiku ir noteicis Dievs un neviena politbrigāde vai karalis, vai vēlēts monarhs - prezidents, koalīcijas padome, politkartelis to nevar grozīt. Tikumību nosaka arī tautas kopīgie gēni, mentalitāte un gars, un katra tauta veido savu egregoru. Tikai ne uz brīdi neaizmirsīsim, ka tauta ir ģeo-bio-sociāls organisms un ģeogrāfiskās ainavas sastāvdaļa, tautas prāts ir arī Pasaules noostruktūras (prāta struktūras) sastāvdaļa, bet tautas pieredze ir lasāma atspoguļotajā noostruktūrā - lietās un ģeogrāfiskajā vidē.

Tikumība risina problēmas ne tikai starp labo un ļauno, gudrību un muļķību, mīlestību un naidu, līksmi un skumjām, godu un nodevību, čaklumu un slinkumu, draudzību un ienaidu, bet arī virza tautas labklājību un regulē labestības gaisotnē attiecības starp sabiedrības locekļiem un izpildvaru. Tikumībai ir arī savs mērs un tas izpaužas tikumiskās normās, kuras tauta ir izstrādājusi gadu simtus un tūkstošus garā mūžā. Tikumiskās normas tautas pārvaldītā valstī regulē visas sabiedrības dzīvi. Tās prasa no katra zināmu rīcību, vai arī pretēji – atturēšanos no tās. Tikumība, pirmkārt, ir – atbildība, otrkārt - pienākums. Demokrātijā un dēmonkrātijā tikumību saprot ļoti virspusēji un uzskata par kaut ko pilnīgi atšķirīgu un nebūt ne obligātu. To vislabāk demonstrē partokrātisko parlamentu iebalsošana un valdības praktiskā darbība, kad tikumība tiek ielikta kambarī, lai nemētājas pa kājām, bet sirdsapziņas balsij tiek uzlikti klusinātāji. Tikumību neoliberālismā, kurš valda demokrātiskās valstīs, vislabāk raksturo kaķiešu personas Brīvības jēdziens: „Pēdējie gadi bija laupīšanas laiks, taču to nevajadzētu uzskatīt par ļaunu, jo laupīšana liecina par personas brīvību, bet brīvība vienmēr ir bijusi kaķiešu augstākais ideāls. Kaķcilvēki ar vārdu «brīvība» saprot egoismu, vardarbību, pat­vaļu …” (Ļ. Šao. Piezīmes par kaķiešu pilsētu). Jāsaka, ka fantastiskā kaķiešu valsts bija tipiska demokrātiskās brīvības valsts ar visu kaķiešu tikumību – mūsdienu neoliberālistu sapņu zeme.

Tautismā (Tautisms kā sabiedriskā iekārta) tikumība veidojas trejādi: caur sirdsapziņu (ar to ir jāpiedzimst), ar audzināšanu, un ar dzīvesveidu. Audzināšana – tā ir vecāku, ģimenes, dzimtas, visas tautas audzinošā ietekme. Dzīvesveids nozīmē - dzīvi harmonijā ar Dabu un ievērojot Mūžības jeb Dabas likumu, kur Daba pēc savas būtības arī veic Skolmeistara audzinošo lomu.

Kas ir sirdsapziņa? Sirdsapziņa ir augstākā tikumiskā apziņa, plus tikumiskā apjausma (bez loģiskiem slēdzieniem), plus tikumiskā intuīcija jeb nojauta, plus labā un ļaunā iekšēja apzināšanās, plus neapzināta labā un patiesības mīlestība. Sirdsapziņa rada izjūtas un sajūtas, kuras modina un rosina uz patiesību un labestību. Sirdsapziņa rada lab-sirdību. Patiesības stāsts ir sirdsklāsts, tīra dvēsele ir sirdsšķīsta, draugs bez aprēķina un viltus ir sirdsdraugs. Tā rada netīksmi, derdzīgumu un riebumu pret tikumiski slikto, attur no meliem un ļaunā, tāpēc mēs sakām - tīra un netīra sirdsapziņa. Tātad sirdsapziņa ir daudz apjomīgāka – saturīgāka kā tikumība. Dzejiski sirdsapziņu dažkārt sauc par „dvēseles slēptuvi”, kurā atsaucas katrs rīcības vērtējums - apstiprinājums vai noliegums - vai tā ir neglīta vai labestīga, vai tā ir slikta vai ļauna rīcība. Sirdsapziņa spēj atšķirt dažādu rīcību. Sirds cilvēks jeb sirdscilvēks – cilvēks, kuram ir augsti attīstīta un kopta sirdsapziņa. Par cietsirdīgu savukārt tiek saukts tāds, kuram bijusi cieta sirds – t.i., nav bijis labestīgs, vai pat bijis ļauns un skaudīgs. Kaut ko darīt pēc sirdsapziņas nozīmē darīt ne tikai tikumiski, bet arī tā, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu. Mēs sakām - paveikt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Dažkārt jūs sakāt: „Guļ uz manas sirdsapziņas”, tas nozīmē, ka jūs jūtaties kā vaininieks vai parādnieks un apzināties to, ka darbs jums tik un tā būs jāizdara vai vaina jāatlīdzina, otra puse savukārt kļūst sirdīga, ka jūs to neesat izdarījis (tuvāk par šo tēmu manā rakstā „Sirdsapziņa – latviešu fenomens”, Zintnieks Nr. 431). Sirdsapziņu nevar nopirkt un nevar pārdot (tad tās nemaz nav bijis). Tikumiskās normas cilvēks pilda brīvprātīgi, bet, ja nepilda, vai greizi kaut ko izdara, tad cilvēks dzīvo sirdsapziņas pārmetumos. Jāatceras vienmēr arī tas, ka latvietis ir tikumisks ne jau aiz bailēm, ne jau baidoties no kādiem lāstiem un soda, bet tāpēc, ka dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, ģenētisko kodu un tautas tikumiskām normām. Protams, katram tikumam pretī ir netikums, kurš caur audzināšanu netiek pieļauts, vai arī, ja tāds parādās, tad ar to pašu audzināšanu tiek izskausts. Cilvēkam piemīt tāda pašnosodoša apziņas īpašība kā kauns. Tas arī ir tas lielākais soģis, turpretim demokrātijā – vardarbīgs sods. Demokrātiska valsts ir Sodu valsts, kurā vairākums var un arī vienmēr soda mazākumu. Demokrātiska valsts nav un nevar būt tikumiska valsts, jo tā jau ir piedzimusi netikumiska un visa tās funkcionēšana ir netikumiska. Tikai tautas valsts var būt tikumiska. Tā kļūst netikumiska, kad tauta sāk zaudēt savu valsti vai zemi, bet tas jau ir rezultāts, jo tauta ir paļāvusies manipulācijām un zombēšanai. Lejupslīdoša - nevis pasionāra tauta vairs nespēj atšķirt labo no sliktā, svešo no savējā, melus no patiesības, viltību no gudrības, lišķību no laipnības. Tauta sāk degradēties, kad kultūrtrēģerisms ņem virsroku, kad meli aizvieto patiesību, kad slēptā pakļaušana tiek pasniegta kā palīdzības roka, kad labestības gars tiek aizstāts ar svešas rases gešeft garu.

Katrs latvietis ir pašpietiekama personība ar savu pašapziņu un savas suverenitātes jeb brīvās gribas paudējs, ar savu brīvo gribasspēku brīvai izvēlei. Katrs latvietis ir tikumisks suverēns (šajā darbā es rakstu tikai par latviešiem), protams, ja viņš ir pārvarējis verga un pūļa kompleksu. Latviešu suverenitāte un latviešu tautas vērtības atspoguļojas Latviešu Tikumības Kodeksā, kurš ir izstrādāts vismaz pēdējo 15 000 gadu laikā. Pirms caurskatām Tikumības kodeksu, nedaudz pievērsīsimies tām vērtībām, uz kurām tas balstās.

Daba kā vērtība latvieša apziņā

Dabas spēki un Visuma spēki iedarbojas uz cilvēku neatkarīgi no viņa gribas – tie nesatur labā vai ļaunā kritēriju, to iedarbība pret cilvēku var būt laba un iznīcinoša, bet latviešu attieksme ir radījusi tādu vērtību kā Dabas „tiesības” uz pastāvēšanu, ka daba ir jāciena kā subjekts, ka tai arī ir „tiesības”. Caur sidraba birzi gāju, ne zariņu nenolauzu! Otrs dabas vērtības aspekts ir dzīvošana saskaņā ar dabu, ko sauc par dzīvošanu harmonijā ar Dabu. Tas ir Cilvēka un Dabas sadzīvošanas Harmonijas likums. Trešais Dabas vērtības aspekts ir - latvietis vienmēr ievēroja Mūžības likumu jeb dabisko Dieva likumu (Lex Naturalis). Tas izslēdz jebkuras liberastijas izpausmes veidu. Latvietis vienmēr ir atradies dabiskās bio-ētiskās pozīcijās (pret klonēšanu, eitanāziju, miesas donorismu utt.) un bijis pret bio-pirātismu, bet par tradicionālās dziedniecības aizsardzību. Attieksmē pret Dabu latvietis balstās uz Pašpietiekamības principu. Citiem vārdiem sakot - nopļauj zāli govij tik, cik tai vajag, nevis visu pļavu nopļaušanas dēļ (kur nu vēl ESV regulu dēļ). Plēsonības attieksme pret Dabu latvietim ir pilnīgi izslēgta, jo viņš atrodas Vitalitātes ciklā ar Dabu.

Suverēns Cilvēks kā vērtība. Lai arī jauns ir šis franču valodā izteiktais jēdziens - suverenitāte, tas ļoti precīzi atspoguļo latvieša būtību. Varētu teikt, ka pozitīvais „Viensētnieciskums” kā filozofiska kategorija to raksturo vislabāk. Plus suverēna lielģimene, ar visu ģimenes aizsardzības sistēmu.

Kultūra kā vērtība. Latvietim kultūra stāv visam pāri – tā ir augstākā vērtība. Ar kultūru jāsaprot ne jau modernās mākslas muzejs vai akustiskā koncertzāle – tie ir drīzāk Kases aparāti un Mentālās akrobātikas vingrotavas. Demokrātija ir atnesusi latviešiem tik svešo demokratizēto antīko vergturu SKATĪTĀJKULTŪRU, kad patiesās latviešu kultūras pamatā ir PAŠKULTŪRA. Latvietim kultūra sākas sevī nevis uz skatuves.

Darbs kā vērtība. Ne jau verga un izdzīvošanas jeb eksistences darbam ir vērtība, bet jaunrades un dabas - vitalitātes ciklā iekļautam darbam ir svētīga vērtība. „Ziedošs dārzs” ir vērtība un vērtības redzamā daļa.

Kādai tad vajadzētu būt latviešu tikumībai?

Latviešiem gadu tūkstošos bija un ir izstrādāta sava tikumu sistēma - kodekss: paštikumi, ļaužtikumi un dievtikums. Es gribētu tieši uzsvērt šo sistēmismu, kas nozīmē to, ka tikumība skar visu cilvēku kopumā kā personību tās daudzveidībā – gan attieksmē pret Dabu, Dievu un Cilvēkiem, gan arī pret Sevi. Nevar būt tikumisks ar prāta palīdzību, jo tikumība ir vairāk dvēseles izpausme. Latvieši bija augsti tikumiska tauta, netikumiskumu un ļaunumu ienesa mūžīgie iekarotāji, latvju zemju tīkotāji, kolonisti. Kādi tad bija latviešu tikumi? Manuprāt, ļoti dziļu analīzi dainu izpētē un to kristalizācijā no tikumības aspekta ir veicis latviešu izcilais prātnieks E.Brastiņš. Viņš ir formulējis pirmos 9 latviešu tikumus. Mans priekšlikums ir tos papildināt līdz 2x9+1, kopā tātad 19 tikumiem - 9 paštikumiem, 9 ļaužtikumiem un viena dievtikuma, kuri kā vienota vesela sistēma veido Latviešu Tikumības Kodeksu.

Latviešu Tikumības Kodekss  (LTK)

Latviešiem ir deviņi paštikumi:

 1) GUDRĪBA un ATJAUTĪBA ir pirmais latviešu paštikums. Tā ir „tikumiskā gudrība” un dabiskā nepiespiestā atjautība, tā nav gudrelība ar iekaltiem skaitļiem priekš TV realitātes šova vai enciklopēdijas pārstumšana galvā. Cilvēks var būt liels gudrītis, bet dvēseliski tukšs un līdz ar to netikumisks. E. Brastiņš raksta: „Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.” Tieši gudrība dod spēju ieraudzīt melus, viltības, apmāvumus un citas nelietības. Protams, ka gudrība pieņemas caur mācīšanos gan izglītības iestādē, gan „dzīves skolā”, bet daudz kas jau ir iekodēts arī mūsu DNS molekulās, kuras glabā ģenētisko informāciju šūnās, bet, ja tā informācija netiek rosināta ar mācīšanos, tad tā tur var arī palikt kā aizslēgtā lādē. Neaizmirsīsim, ka DNS molekulas veic pašreplikāciju, tas ir ģenētiskās informācijas pašsaglabāšanos un nodošanu nākamajām paaudzēm, kas tad arīdzan nosaka individuālās un visas tautas iedzimtās ģenētiskās īpašības, kuras ietekmē tautas domāšanu, uzvedību, tautas garu un pasauluzskatu. Katrai tautai pastāv sava iedzimtā jeb Dieva dotā gudrība un atjautība rīkoties atbilstoši tai ģeogrāfiskai videi, kurā tā un tās senči ir izauguši. Šodienas izglītības (audzināšanas un mācību) programmas pilnīgi neatbilst dzīves nepieciešamībai. Kabalistiskā un kaleidoskopiskā apmācības un audzināšanas sistēma neveido suverēnu un gudri dzīvotspējīgu cilvēku, bet veido cilvēku ar verga tikumiem. Bērns skolā neapgūst zināšanas par sevi un apkārtni. Senākajos laikos, dzīvojot Saimē, viņš to sāka apgūt līdz ar pirmajiem elpas vilcieniem, šobrīd skolās bērni neapgūst dzīvesziņu, viņi neizzina apkārtni un sevi veselumā, bet apgūst tikai saraustītas abstrakcijas, kaleidoskopiskas lauskas, bet patiesās zināšanas tiek slēptas un nozagtas gan bērniem, gan pieaugušajiem.

2) DARBA tikums jeb čaklums-strādīgums-cītīgums-darba mīlestība ir otrais latviešu paštikums (brīva darba, ne verga darba). Darbs latvietim dod gandarījumu, tikai ar darbu var garīgi sevi attīstīt, tikai ar darbu var realizēt Dieva doto potenciālu un attīstīt savu talantību! Tikumība ir visupirms pienākums, tāpēc arī darba tikums uzliek latvietim darboties gan sevis, gan ģimenes, gan dzimtas, gan tautas labad. Dīkdienība nav latvietim raksturīga, jo dīkdienis nevar arī mantiski bagāts kļūt, bet dažs šodien no slaistīšanās ir tā noguris, ka vienmēr jāatpūšas. Latvieši neiet pie ezera un nelūdz zelta zivtiņai, lai tā uzceļ viņam māju, latvietis to vienkārši ņem un uzceļ. Latvietis nebraukā kā Ivanuška ar krāsni apkārt, lai kaut ko sadiedelētu. Bet latvietis nekad nebija Vergs, viņa darbs bija brīvā cilvēka darbs sevis pilnveidošanai, savas ģimenes nodrošināšanai, un tas bija darbs savas tautas labad. Tikai hristiešu krustneši un sarkanie un zilie zvaigzneši latviešus pārvērta par vergiem un dzimtcilvēkiem. Darba tikumam nāk līdzi rigorisms jeb latviski - stingrība un baltu prūšu pedantisms, kurš stingri nosaka ievērot principus un normas. Šo tikumu ir uztvēruši kolonizatori no Eiropas Savienotām Valstīm un ekspluatē „papilnam”, pārvēršot latvieti par paklausīgu biorobotu. Latviešiem bija sveša utilitāro vērtību orientācija, to atnesa svešzemnieki. Latviešu praktiskumu nevajadzētu jaukt ar utilitārismu. Utilitārisms nozīmē, ka pirmā vietā ir lietu pielietojuma vērtība, bet kultūras vērtība un daiļums pāriet otrā plāksnē vai vispār aizmirstas. Piemēram, latvietis, ieraugot lapsu, domā, cik tā ir skaista, bet svešzemju utilitārists - kāda laba apkakle kažokam, vai, ieraugot jēru, latvietis nodomā - kāds jauks dumiķis lēkā, bet svešzemnieks redz tikai šašliku skraidām. Latvietis vienmēr vispirms ierauga skaistumu un daiļumu, tikai pēc tam tā noderīgumu. Pirmkārt ošu gatve, un tikai pēc tam vertikālu kokmateriālu rinda. Utilitāristu parastie jautājumi ir – cik maksā, kur dabūji, kur var nopirkt? Viņi pat gaida, kad varēs nopirkt nocenotu mīlestību ar atlaidi (vergu tirdzniecības realitātes šovi to labi parāda). Viņi cenšas visu dzīvi izkalkulēt, domāšanu aizstāj kases aparāts smadzenēs. Latvietī sēž darba gars un darba veiksme, nevis „gešeft” gars un attiecības, to viņam cenšas uzspiest.

3) DAIĻUMS ir trešais latviešu paštikums. Daiļums visur – sirdī, prātā, valodā, sētā, laukā. E.Brastiņš raksta: „Esi daiļš! Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegriežoties. Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības.” Latviešiem vienmēr ir bijusi daiļa valoda, latviešu valodā, tāpat kā kuršu, zemju, latu, sēļu valodās nav nekādu lamu vārdu, kā, piemēram, tas ir russkiju valodā, kurā, asimilācijas rezultātā ar tjurkiem, ir integrēts milzu skaits. Fantastiska ir latviešu rotāšanās uz savām astoņām svētēm, kad pat zirgi un govis tika izrotāti, nerunājot jau par sētu un svētvietām. Paskatieties – vai kāda kārtīga latviešu sēta ir bez puķu priekšpagalma un puķu dobēm pagalmā? Katra latvju sēta bija kā ainavu arhitektūras paraugs. Latviešiem kārtīgā sētā bija pat triju pagalmu sistēma, neskaitot priekšpagalmu un iebraucamo gatvi. Lopu pagalms vienmēr bija atsevišķi nodalīts, bet, piemēram, zviedriem knapi viens pagalms ar mazām mājelēm. Pat šodien, kad varturi tautu iedzinuši postā, kad nav naudas krāšņus dārzus iekārtot, tad ar pēdējiem spēkiem, bet tomēr, jeb par spīti varmācībai - kāda peonija, samtene, kliņģerīte, gladiola, astere noteikti tiek iestādīta. Kādreiz, veicot sētu pētnieciskos apsekojums, es jau no tālienes varēju pateikt, kas tajā sētā dzīvo. Ja ienācēji no svešām zemēm, tad - neviena puķu dobe vai pat puķu poda, tikai salauzts žogs kopš Otrā Pasaules kara laika un zili nokrāsotas logu apmales.

4) LĪKSMĪBA ir ceturtais latviešu paštikums. E. Brastiņš raksta: „Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieka aizbildnis. Uz prieka pretstatu - bēdām un skumjām - latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauž cilvēku.” Nav jau tā, ka latvieši bija baudkāri hedonisti (hedonistiem dzīvē galvenais ir bauda, līksmošana kā dzīvošanas mērķis), bet kā esmu rakstījis rakstos par latviešu laikriti (kalendāru), tad visi svētki bija ļoti līksmi un dziesmas bija jautras, nevis gaudulīgas. Visa ziema, kurā ietilpst Ledus un Sala laiks – visā garumā ir līksmības laiki. Latviešu iemīļotā dziesma skan: „Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Dziesmām skanot, latvieši gāja talkās, dziesmas nepagura pašu talku laikā un pēc tām. Dažādām talkām bija savas speciālās dziesmas, bet, talkai beidzoties, latviešu Miesmetis ar obligātajiem 15 ēdieniem visus talciniekus gaidīja mielastā.

 5) LABESTĪBA ir piektais latviešu paštikums. E.Brastiņš šo tikumu sauc pat par dzīvošanas pamattikumu: „Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļaužu ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas.” Tas nozīmē labi un pareizi izturēties. Labestība it sevišķi izpaužas savstarpējās cilvēku attiecībās, tāpat arī attiecībā pašam pret sevi. Piemēram, mēs redzam kraso atšķirību starp tautas ierēdni un valsts vai vietējās patvaldības birokrātu. Tautas izvirzīts ierēdnis lietas risina pēc būtības un tikumības, it sevišķi labestības, jo tāds viņam no tautas ir dots uzdevums, bet birokrāts risina pēc instrukcijas, atbilstības likuma pantam. Labestība birokrātam ir sveša, jo viņš vienmēr baidās no augstākstāvošas priekšniecības, un viņa pašmērķis ir „krēsls” un, jo zeltaināka tam apdare, jo ciešāk pie tā turas. Garīgo labestību nesošus cilvēkus arī šodien dēvējam par labiešiem jeb svešvārdā - par tautas aristokrātiju. Kādreiz jēdziens aristokrātija, kā labāko vara, bija pozitīvs nosaukums. Tas bija tajos laikos, kad svešzemnieki nebija uzkundzējušies kā Pasaules pārvaldnieki un „prihvatizējuši” šo terminu kopā ar visu valdīšanu. Grieķu valodā aristos nozīmē – labākais un kratia valdīšana.

6) ŽELSIRDĪBA ar LABDARĪBU ir sestais latviešu paštikums. Žēlsirdība izsauc labdarību. Tā nav vienkārši ubagnaudas došana, bet, piemēram, palīdzība ugunsgrēkā cietušai ģimenei. Kādreiz latvieši uzskatīja par sava veida augstāko pienākumu (bez domāšanas) palīdzēt ugunsgrēkā cietušajiem. Tā ir mešanās palīgā kādam nelaimē, kādā avārijā cietušajam, kādam slimajam, nerunājot jau nemaz par palīdzību bērnierm. Visspilgtāk šī tikumība izpaudās kādu stihisko nelaimju gadījumos. Kā labdarība un labestība izpaudās arī palīdzība gan krustabās, gan vedībās, gan bērēs, protams, bez jel kādas atlīdzības. Labdarība izpaudās gan ar padomu, gan materiālu palīdzību.

7) LĪDZJŪTĪBAun LĪDZCIETĪBA ir septītais latviešu paštikums. Tie abi ir grūti atdalāmi, jo līdzi just un līdzi ciest ir kā viens spektrs, un neviens nevar pateikt, kad līdzi jušana pāriet līdzi ciešanā. Tā ir Augstākās pakāpes tikumība. Ja labdarība nāk caur prātu, tad līdzjūtība un līdzciešanas nāk no Sirds. Kā labs piemērs varētu kalpot šodienas divas diametrāli pretējās tiesu sistēmas: svešzemnieku atnestā kriminālo sodu sistēma, kuru simbolizē Temīda ar aizsietām acīm - vienā rokā svaru kausi, bet otrā zobens, tā tiesā pēc likuma pantiem – visur un visā saskatot vainīgā „launo gribu” nodarīt skādi valsts pārvaldes aparātam, viņu īpašumam, vai arī citiem cilvēkiem, bet tautas tiesu sitēma balstās līdzjūtībā gan pret cietēju, gan pret ļaundari. Tautas tiesa skata apstākļu sakritību, lietu cēlonību, ņemot vērā, ka vaininieks arī ir nelaimīgais. Sodu sistēma vērsta uz to - kā notiesāt vaininieku – noziedznieku ļaundari, kā atriebties par nodarīto, bet tautas tiesu sistēma „domā” kā vaininieku padarīt nekaitīgu caur tikumisko pāraudzināšanu un pārmācīšanu, sliktā darba vai rīcības atstrādāšanu. Tautas tiesa balstās tikumībā, bet valsts tiesa balstās Likumā – tie ir pretpoli. Viss, kas ir tikumīgs, nevar būt noziedzīgs un viss, kas ir noziedzīgs – nevar būt tikumīgs.

8) GODS un PAŠCIEŅA ir astotais latviešu paštikums. Gods un pašcieņa latviešiem ir tik augstā vērtē, ka goda dēļ varēja mantību upurēt un pat dzīvību ziedot. Turklāt ar Godu latvietis vienmēr saprata ne tikai savu, bet arī visas Tautas godu. Savukārt, aizskartas pašcieņas dēļ, kas nebija ne tuvu patmīlība, varēja izjukt draudzība, biedrošanās un kopā satikšana uz ilgu laiku. Latvieši nav atriebīga tauta, un ar „aci pret aci” neatmaksā, bet nav arī nācarieši (hristieši), kuri pagriež otru vaigu otrai pļaukai. Katrs latvietis ir tipiski suverēns un neaizskarams pozitīvā nozīmē.

9) DROŠSIRDĪBA un BEZBAILĪBA ir devītais latviešu paštikums. Tā izpaužas, gan bez domāšanas metoties palīgā kādu glābt – no ugunsgrēka, slīkstot, vai kādā citā likstā nokļuvušo, gan tā ir mešanās cīņā pret tautas ienaidnieku. Latviešu strēlnieki ar savu drošsirdību un bezbailību visspilgtāk ir parādījuši šo latviešu paštikumu. Ar šādiem piemēriem ir pārpilna gan senā, gan mūsdienu vēsture.

Latviešiem ir deviņi ļaužtikumi:

Pirmais latviešu ļaužtikums – MĪLESTĪBA. Mīlestībai līdzi nāk piedošana. E.Brastiņš raksta: „Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Mīlestībai jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais loks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.” Mīlestība ģimenē ir latviešu izsens tikums, un ar šo tikumu latviešu ģimene pilnīgi atšķiras no svešām tautām, kur ģimene ir uzbūvēta pēc hierarhiskā pakļautības principa. Komunistu laikos viens no galvenajiem iznīcināmiem objektiem bija tieši Ģimene. Daudzām svešzemnieku tautām un sociumiem ir pat 4 sievas, dažiem svešzemniekiem ir pat veseli harēmi, daži amerikāņu mormoni lielās ar 60 sievām, bet dažām tautām pastāv poliandrija – daudzvīrība. Cik tālas un svešas mums ir semītu, hamītu, aziātu ģimenes iekšējās attiecības, kur sievu pērk par baraniem, to pat neredzot. Viņiem patiešām ir Precības (iegādājas preci), bet latviešiem ir Vedības, kuras ir viens no trijiem latviešu Godiem.

Otrais latviešu ļaužtikums – SADERĪBA jeb tagad jaunākos laikos to saucam par DRAUDZĪBU, kas liek palīdzēt un dot. E. Brastiņš raksta: “Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem daudzreiz gadās naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpīga piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ.” Vai esat ievērojoši, ka latviešiem nav, kā russkijiem, angļiem vai vāciešiem, tā saucamo “lamu vārdu”, kurus lietot „draudzīgās”sarunās. Ja kādreiz kāds latvietis lieto kādu neķītru vārdu, tad tie visi skan svešās mēlēs, un nav vispār raksturīgi latviešiem. Saderība nav mums pazīstamais internacionālisms, saderība latviešiem ir tikums, nevis darījums. Saderību pat grūti atšķirt no labdarības. Saderība nozīmē arī mantas aizdošanu, naudas aizdošanu, protams, bez Torā noteiktajiem desmit procentiem – tādi pat prātā nevarēja ienākt. Saderības tikums nozīmē arī ņemt kādu audzināšanā vai ņemt par mācekli kāda amata apgūšanā. Daudz labu sakāmvārdu ir veltīti draudzībai ar kaimiņiem – tuvākiem un tālākiem. Kā saderība jāmin arī dāvināšanas prieks kaimiņiem un pat svešiem cilvēkiem. Izpalīdzēšana kaimiņiem - tā bija un ir pati par sevi saprotama lieta. Saslimšanas gadījumos kaimiņi devās palīgā apkopt lopus, uzkopt mājas, uzraudzīt bērnus utt. Bāreņiem un atraitnēm bija vispārējs atbalsts visās lietās, ieskaitot pat naudas vākšanu viņu vajadzībām.

Trešais latviešu ļaužtikums – GODĪGUMS un VĀRDA TURĒŠANA. Vīrs un Vārds! – tāds ir latviešu teiciens. Latviešu godīgums bija izslavēts tālu plašā Pasaulē. Ja kāda lieta bija sarunāta ar latvieti, tad skaidrs bija, ka tā tiks godīgi paveikta. Pat Latvijas Civillikumā ir rakstīts, ka mutiskai norunai ir likuma spēks. Senāk latvieši sveicinājās ne tā kā masoni, ar rokasspiedienu, bet roku paspieda tad, kad slēdza līgumu jeb par kaut ko vienojās. Latvietis - tā bija kā caurlaide Pasaulē.

Ceturtais latviešu ļaužtikums - savstarpēja CIEŅA, latvieši vienmēr ar cieņu izturējās viens pret otru, nerunājot nemaz par cieņu pret vecākiem cilvēkiem, cieņu pret prātniekiem, vaidelošiem, spīganām, zintniekiem, dziedniekiem – pret gara aristokrātijas pārstāvjiem, kurus bija par ko cienīt. Latviešiem nebija kārtu vai kastu sabiedrība, kāda pastāv pat šodienas Rietumeiropā. Latviešiem nebija jāklanās līdz zemei vai jākrīt ceļos kāda kunga priekšā, kur nu vēl jābučo kāda stērbele.

Piektais latviešu ļaužtikums – GODBIJĪBA. Tā nav vienkārši cieņa, bet jau godināšana. Tā ir godbijība pret vecākiem cilvēkiem, kā arī taisnīgākiem un gudrākiem cilvēkiem. Latviešu ģimenes dzīves pamatā bija dzīve Lielģimenē, vienā mājoklī, kas varēja arhitektoniski izpausties kā dzīve sētu grupā – piemēram, Lubiņas, Kalna Lubiņas, Lejas Lubiņas, Dižlubiņas.

 Sestais latviešu ļaužtikums – VIESMĪLĪBA. Tā bija vispārēja un pat neapzināti obligāta, kā mēs sakām „asinīs” - gēnos. Vārti un mājas durvis tika atvērti gan ciemiņiem, gan ceļiniekiem. Padzerties vai cienasta piedāvāšana – „Ko Dievs devis!” - tas bija neapspriežams noteikums, un katram ciemiņam vai ceļiniekam tika piedāvāts. Ja tas bija ieradies vakara pusē – tad, protams, arī nakstmājas tika piedāvātas. Vienmēr atskanēja ielūgums pārgulēt: „Kur tu iesi nakts melnumā” - tā bija parastā frāze. Ja nebija gultu, tad paši saimnieki dažkārt gāja gulēt klētiņā vai vāgūzī, bet ciemiņus izguldīja istabā. Manā paša bērnībā atceros gadījumu, kad pat paši saimnieki gāja pārgulēt savā vieglā automašīnā pagalmā. Svētēs un dažādos svētkos cienāti tika visi – radi, draugi, paziņas un pat svešienieki, kuru vārdi nebija zināmi, turklāt neviens pat necentās uzzināt svešinieku vārdus – lai tik nāk pulkā. Visu latviešu Godu gadījumā, protams, kaimiņi arī tika uzcienāti.

Septītais latviešu ļaužtikums – DEVĪBA  un  savstarpējā PALĪDZĪBA. Protams, ka devība iet roku rokā ar saderību jeb draudzību. E. Brastiņš raksta: “Devība ir atsacīšanās no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Ja kāds griezās pēc palīdzības pie kaimiņiem, tad palīdzība nekad netika atteikta. Ja kāds kaimiņš prata kādu speciālu darbu, tad daudzi pie viņa griezās pēc palīdzības, un samaksa nekādā gadījumā netika pieprasīta un pat prātā neienāca to piedāvāt, jo tā bija arī sirdsapziņas lieta. Piemēram, iedot zirgu apvagot kartupeļus, izkapināt izkapti, ielaist (ierakt) akā grodus, apgriezt matus, vai kādu citu specifisku namdara vai mājsaimniecības darbu. Savstarpēja palīdzība krustabās, vedībās, bedībās - tā bija pati par sevi saprotama lieta un pat neapspriežama. Kādam palīdzēt - tā bija ikdiena. Ja kāds kādam nepalīdzēja, tad tā bija, kā toreiz teica, kauna lieta pa visu pagastu. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tikpat kaitīgs kā ļauns burvis.” Skaudība latviešu sabiedrībā tiek speciāli kultivēta, lai celtu iekšējas nesaskaņas, tā ir kārtējā ļaunprātība pret latviešu tautu. No devības un savstarpējās palīdzības tikuma izauga tāda latviešu tradīcija, kā Talkas. Katra talka beidzās ar kopīgām izpriecām – vizināšanās ragavās vai atsperratos (tā laika Ferrari), jāšana ar zirgu, ugunskuru ar mielastu, dziesmām un dejām.

Astotais latviešu ļaužtikums – TAISNĪGUMS jeb LĪDZĪGS LĪDZĪGOS. Dotais ļaužtikums iet kopā ar sirdsapziņu, kura regulē šo tikumu. E. Brastiņš raksta: “Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS, un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem. Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos - valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kuŗa dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna.“ Taisnīguma tikums latviešiem piemīt jau tūkstošiem gadu, bet hristiešu-krustnešu okupācijas radīja  slāpes pēc sava iedzimtā taisnīguma, tāpēc viņus bija viegli aizraut ar utopiskajām, kosmopolītiskajām sociālistiskajām idejām 19.gs sākumā un ieraut 1905.gada revolūcijā. Mēs labi zinām šo ideju ģeneratorus, un nevienu latvieti mēs starp tiem neatradīsim, bet šīs slāpes pēc taisnības un cīņa pret lietu nepareizu kārtību latviešus iemeta kārtējās Melnās sotņas apkampienos. Šobrīd prasība dzīvot kā līdzīgam līdzīgos ir atkal tik aktuāla kā nekad, kaut vai tā prasība latviešu zemniekus pielīdzināt citu Eiropas tautu zemniekiem. Patreiz taču esam atkal modernie vergi, tikai šoreiz Eiropas Federācijā. Ilumināti mūsu dabiskās tiesības pārvērta manipulējamās cilvēktiesībās.

Devītais latviešu ļaužtikums – LABSKANĪGUMS jeb svešvārdā – REPUTĀCIJA. Tas ir cilvēka, ģimenes, dzimtas novērtējums un uzskats par viņiem citu cilvēku apziņā. Labskanīgumu radīja arī izdaudzināta, no sirds dota palīdzība. Labskanīgums nekādā gadījumā nebija saistīts ar mantisko stāvokli, ja nu vienīgi gadījās kāds skops un mantrausīgs, tad, neskatoties uz viņa bagātību, viņam nebija labskanīguma, un ar laiku nelabskanīgums kā slogs uzgūlās uz visu ģimeni.

Latviešiem bija un ir viens dievtikums - DIEVA GODĀJUMS. Tas nozīmē - dzīvot pēc Dieva padoma, censties izzināt Dieva gudrību, attīstīt savu Dieva doto talantību kā Dievam svētīgu darbu, ievērot Dieva doto mūžīgo Laikriti un svētes. Dieva godināšana, protams, iet roku rokā ar godbijību un cieņu pret mūsu Radītāju. Jāņem vērā, ka latvietis nav hristietis, viņš nepielūdz elkus un nebaidās no Dieva, kā hristietis no Ješua un viņa radiem. Latvietis nav hristīgās baznīcas īpašums. Dievbijība nav balstīta uz bailēm, grēku un verdziskumu. Latvietim tā ir godbijība, tā ir dzīvošana pēc Dabas likumiem un Dieva padoma. Latvietis Dievu daudzina un godina. E.Brastiņš saka: “Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm.”

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka latviešu tikumi nav atdalāmi viens no otra, daiļums atspoguļojas darba tikumā, gudrība – saderībā, taisnīgums - savstarpējā palīdzībā, un otrādi. Dievs ir devis katram cilvēkam kādu talantību un līdz ar to kāds tikums var būt vairāk izteikts, bet principā katrs latvietis raksturojas ar šo tikumu kompleksu. Visi tikumi kopā veido vienu vienotu sistēmu – Latviešu Tikumības Kodeksu. Latviešu tikumība balstās, kā tautā saka – ASINĪS, tas ir – gēnos un izglītošanā, kura aptver audzināšanu un apmācīšanu. Liberasti un liberālisti speciāli sajauc divus jēdzienus - tiklība un tikumība, tas ir tāpēc, lai novirzītu mūs no mērķa, izsistu no mūsu Logosa. Filozofskais meliorisms nav svešs latviešiem, bet mums ir sava vērtību skala – mērs un sistēma, kura balstās latviešu Logosā.

Latviešiem ir savs latviešu Logoss – kā dabiskai tautai savs garīgais Pirmsākums, sava Patiesība, savs tautas Prāts, savs Dzīves Ceļš. Jā, latviešiem, kā Dieva laistai tautai, ir savs mūžīgais Dzīves Ceļš, ar Ceļu saprotot tautas likteņa struktūru laikā un telpā. Sociumiem un dēmosiem, atšķirībā no dabiskām tautām, nav un nevar būt sava Logosa.

Latvijā viens no prioritāriem uzdevumiem ir dzīvesveida nomaiņa, proti - dzīve pēc Likumiem jānomaina ar dzīvi pēc Tikumiem. Latviešiem ir sava Misija šajā Pasaulē. Mūsu Misija ir iet pa šo Dzīves Ceļu un būt nevis par vergtautu, bet Gaismu nesošu tautu citām un svešām tautām Pasaulē!

Patriotisms – Asins balss

Mani vārdi domāti tiem,

kuri meklē apstiprinājumu savām domām,

kā arī tiem, kuriem pašlaik ir citi uzskati.

(V.Šteins)

Patriotisms – tik bieži lietots un tajā pašā laikā nelietīgi valkāts šis svētais vārds. Patriotisms ir kļuvis par valdošā režīma Manipulācijas objektu. Tieši tāpat kā manipulē ar jēdzienu sirdsapziņa. Valdošo neoliberāļu un neokomunistu ideoloģijā patriotisma tēma tiek dekoratīvi lietota, bet galvenais – faktiski tā tiek mākslīgi un mērķtiecīgi marginalizēta (atstumta, izstumta un padarīta mazvērtīga, maznozīmīga). Kāpēc – tāpēc, lai tā nebūtu, lai nebūtu patiesa patriotisma. Tieši tāpat kā varturi un varneši  devalvējuši jēdzienus – svētvieta, ģimene, tauta, suverenitāte, latviešu valsts, tautu draudzība, tikumība, tautas gods, tautas lepnums un vēl daudzus citus svētus jēdzienus latviešiem.

Kāpēc saku –„nelietīgi valkāts” – tāpēc, ka vergturi un verguzraugi  mums cenšas uzspiest surogātpatriotismu – mīliet, cieniet un nosargājiet mūsu – tas ir,  viņu īpašumu un dzīvību, viņu privātzemi ar privātajiem zvēru dārziem, viņu „votčinu” un „30 sudraba grašu” ievākšanas fiskālo lauku, kuru viņi sauc par savu valsti, un savas intereses - par valsts interesēm.  Ja kaut kas no vergturu dārgumiem tiek apdraudēts, tad vergturi ieskandina „patriotisma zvanu”. Viņi aiziet pat tik tālu, ka pat okupācijas karu Mali, Irākā, vai Afganistānā nosauc par Latvijas patriotisma lietu, bet karot kopīgā okupācijas armijā - par Godu un Pienākumu pret citiem okupantiem. Faktiski notiek uzbrukums latviešu svētumiem. Rakstu - notiek 2017.gadā, nevis notika. To aizvien pastiprina, un šobrīd notiek permanenta latviešu garīgo vērtību iznīcināšana: gan latviešu tikumības, latviešu svētumu un garīgo dārgumu, latviešu gaismas nesēju autoritātes iznīcināšana, kā, piemēram, Raiņa, Poruka u. c. Kāpēc? Tāpēc, ka autoritāšu iznīcināšana Pelēkajiem spēkiem ir tikpat svarīga kā patriotisma iznīcināšana, tās ir ļoti saistītas lietas, kā jau iepriekš esmu rakstījis – tā ir „16.marta kauja”, kurā Lāčplēsis cīnās ar tumsas spēku Pelēko bruņinieku. Pieminētais Rainis ar Nacionālā teātra palīdzību (idejas autors O.Rubenis) no latviešu ģēnija tiek pārvērsts par apkritušu latvieti – murgotāju peldkostīmā.

Kas tad ir Patriotisms? Liberāļi domā, ka tā ir tāda „gešeft” lieta un to var viegli nopirkt - ja ne par naudu, tad – par lielu naudu. Ar patriotismu ir tas pats, kas ar sirdsapziņu - ar to ir jāpiedzimst, to nevar ieaudzināt, bet diemžēl to var, kā zinātnē saka – atkulturizēt, ja tas netiek kopts. Sovjetizācijas laikā atkulturizācija bija viens no galvenajiem ideoloģijas sarkanajiem pavedieniem.

Jāsaprot vārda jēga – Patriotisms. Svešvārds PATRIA grieķu valodā nozīmē – ģimene. Tas arīdzan ir tas svarīgākais izejas punkts. Daudzas vārdnīcas tulko šo terminu –„līdzpilsonis”. Šāds jēgas tulkojums noved no mērķa, jo pils-onis ir tas, kurš kādreiz dzīvoja pilī, vēlāk, kad tā pils jau apauga ar citām mājām – pils-sētas iekšpusē, bet vēl vēlāk jau tas kļuva par juridisku terminu- kosmopolītisko  pilsoni jeb - republikāni.  Pilsoņa identitāti jau nosaka nevis viņa tautas piederība un ģenētiskās īpašības, bet gan piederība valsts aparātam un birokrātiskā PASE.  Starp citu - republikāniskā un demokrātiskā valstī, ja jūs pazaudējat pasi – jūsu vairs nav. Ja jums nav attiecīga papīreļa, kuru nosauc par dokumentu – jums nav ne bērnu, ne vīra, ne sievas, ne māju – visu nosaka apskribelēts papīrs, un tagad jau vairs tikai verga numurs – „personas kods”.

Bet Ģimene – tā ir bioloģiska, ģenētiska asinsradnieciska cilvēku saistība, un tā ir ģenētiska saistība ar ģeogrāfisko vidi – ar zemi. Ģimenes veido Lielģimenes, tās savukārt Dzimtas,  tās savukārt Lieldzimtas, tās savukārt – Tautu.  Kad runājam par patriotismu – vienmēr to saistām ar Tēvzemi vai Mātzemi, bet nevis ar Valsti un līdzpilsoņiem. Tēvzeme un Mātzeme latviešiem ir identiski jēdzieni, bet, piemēram, jehudiem etnisko piederību nosaka pa mātes līniju, līdz ar to Mātzeme ir svarīgāka lieta (Turcijā, piemēram, viena no vadošajām politiskajām partijām ir Mātzemes partija). Mēs pareizi sakām Tēvzemes vai Mātzemes mīlestība, nevis valsts mīlestība. Dzimtenes mīlestība etimoloģiski jau norāda uz Dzimtas mīlestību. Dotā tēze labi sasaucas arī ar russkiju valodā lietoto Rod – dzimta, Rodina – Dzimtene. Pilsoņi aizstāv valsti, bet tautieši aizstāv Tēvzemi–Mātzemi. Pirmajā gadījumā tā ir pienākuma lieta pret valsti, bet otrajā tā ir asinsbalss par ģimenes un tēvzemes brīvību. Tā ir tā aiza, kura atdala tautieti no pilsoņa. Tas, kurš aizstāv savu Tēvzemi – tas cīnīsies līdz pēdējai asins lāsei, tas kurš aizstāv savu paseszemi, tas pie pirmajām grūtībām vai nu pārdosies, vai iebēgs krūmos. Kāpēc tā? Tāpēc, ka - Patriotisms ir no ģenētiskas asinsbalss un sirdsbalss izrietoša pašaizliedzīga uzvedība un domāšana ģimenes, dzimtas un tautas labā, tautiska misijas izjūta un izpausme. Patriotisms ir - bērnu, ģimenes, dzimtas, tautas, Tēvzemes un Mātzemes dabiskuma un vienreizīguma sirds mīlestība un nepieciešamības gadījumā arī aizsardzība. Patriotisms nenāk caur domāšanu uz sirdi, bet otrādi – no sirds uz prātu. Tas var būt apzināts un neapzināts, aktīvs un snaudošs, kurš sāk izpausties tikai kritiskā vai lēmuma pieņemšanas brīdī. Latvieši ikdienā saka - tas ir prātam kaut kas neaptverams. Patriotisms izpaužas - pasargāšanā, aizsargāšanā, slavināšanā, tikumībā un  sirds mīlestībā. Patriotisms izpaužas savas ģimenes un tautas vēstures, paražu un tradīciju, valodas, gara darbu, dzimtās zemes dabas un kultūrainavas apzināšanā, kopšanā un godināšanā. Patriotisms ir ļoti cieši saistīts ar zemturību, jo tikai saskarsmē ar zemi cilvēks iekļaujas Dzīvības jeb Vitalitātes ciklā. Tieši tāpēc latviešiem tik intensīvi pašreiz tiek atņemta zeme. Tā nav vienkārši alkatīga iedzīvošanās uz latviešu rēķina, tas ir viens no Patriotisma graušanas mērķiem.

Patriotisms ir Misija, kā nozīmīgs pienākums, kā Dieva dots svarīgs uzdevums. Dieva dotais nav cilvēkam atņemams! No patriotisma, kā Misijas, izriet katra latvieša uzdevums nest tālāk latvietības „karogu”. Tā ir jūsu katra misija!

Šīs patriotisma jūtas ir latviešu identitātes sargs. Tās ir jūtas, kuras palīdz nosargāt savu, savas ģimenes un tautas vienreizīgumu, lai ar arī kādi okupanti, kolonisti un politbrigādes ar saviem Oligarhiem nevaldītu Latvijā, lai arī kādos apstākļos jūs nenonāktu - vai Gulagā, vai rietumu vergturu „ zemeņu laukā”.

Vai var iemācīt mīlēt Dzimteni? Nē nevar, ar to ir jāpiedzimst. Tas nozīmē, ka tai jābūt asinīs. Vai var ieaudzināt patriotismu? Nē, nevar, jo tam jābūt jau gēnos – asinīs. Tas ir tieši tāpat kā ar sirdsapziņu. Bet ciemiņiem var iemācīt cienīt cita Dzimteni. Ja kāds ir ieradies ciemos un domā ilgi ciemoties, tad viņam ir jāiekļaujas valststautas dzīvē, jāciena tās valoda, kultūra, vēsture,  pasauluzskats, bet nevar taču pārdzimt. Bet mīlēt ciemiņš var - tikai pats savu Dzimteni. Problēma, protams, ir latvaki un citu tautu asimilētie jaukteņi, šajos gadījumos visu noteiks asinsbalss, kurā pusē viņš nostāsies. Viņi var būt labi algotņi, bet var izrādīties vāji patrioti.

Vēl viena svarīga tēze ir tā, ka Patriotisms var būt tikai dabiskām tautām, kāda, piemēram, ir latvieši, vai pigmeji, vai hotentoti, vai aleuti, vai luoravetlani (russkije nievājoši iesauca - čukči), vai jehudi, vai daudzas citas Dieva laistās tautas. Sociumu iedzīvotājiem tas nav patriotisms, bet lepnums un cieņa par savu teritoriju, areālu, daudztautisko pilsētu, valsti, ja tā radusies uz sociuma bāzes (piemēram ASV, Šveice utt.). 

Par latvieti nevar kļūt - par latvieti ir jāpiedzimst, bet mēs nedrīkstam aiziet absurdā – teiksim, ja es esmu piedzimis kā latvietis, tas vēl nenozīmē – es esmu patriots. Tā vulgāri sakot, tas nozīmē to pašu kā – es piedzimu ar divām kājām, tāpēc es staigāšu uz divām. Bet, ja jūs nemācīsieties staigāt uz divām, jūs varat ar tādu pašu veiksmi norāpot visu mūžu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Svarīgi ir izkopt šīs jūtas, tāpēc, protams, ir nepieciešama patriotiskā  audzināšanu un vēsturiskās apziņas kopšana no bērnības un visa mūža garumā. Var savu tautu aizmirst un noliegt, tas var būt gan subjektīvs, gan varmācīgs gadījums, var latvietis pat apgraizīties, kā to daži jau ir izdarījuši, bet par arābu vai jehudu jūs tik un tā nepārdzimsiet. Latvijā valsts TV raidītāji pat propagandē šo apgraizīšanos, bet ar to jau viņi faktiski propagandē verdzību. Integrācijas slavināšana arī ir dabiskās tautas un patriotisma graušana. Katram iebraucējam ir jāciena valststauta, bet tajā pašā laikā jāsaglabā sava identitāte, jo tā ļaus viņam jebkurā laikā atgriezties savā Dzimtenē, nevis kā vanckaram metāties Pasaulē.

Par valsts patriotismu valsts aparāts atceras tad, kad viņu Krēsli sāk šūpoties vai vergi jādzen karā. Patriotismu mēs saistām ar jēdzienu Tēvzeme vai Mātzeme, bet ne ar valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka Valsts ir sabiedrības pārvaldes vai pašpārvaldes (tautvaldības gadījumā) forma un formai nevar būt patriotisms kā tāds. Tas jau ir fetišisma paveids. Pastāv liela starpība starp Tēvzemi un Valsti, kuru pārvalda Briseles administratori vai arī pašmāju politbrigādes ar kompradoriem un kleptomāniem.  Kā Absurda teātrī skan – „patriotisms ir harmoniskas daudznacionālas zemes pastāvēšana”, šajā lozungā ir sajaukts humānisms – cilvēciskums un patriotisms. Tieši tāds pat absurds ir Eiropas patriots vai Amerikas patriots, ja to par Ameriku nesaka amerinds. Tautas valsts gadījumā jēdzieni Tēvzeme un Valsts savā ziņā saplūst, bet tas, protams, ir ļoti nosacīti, jo valsts ir tikai viens no sadzīvošanas punktiem Sabiedriskajā līgumā. Tā ir pārvaldes forma, par kuru vienojusies tauta, bet valsts nav obligāts nosacījums tautas laimīgai eksistencei, tas ir tautas aizsardzības sabiedriskais modelis. Šodienas Latvija nav tautas valsts – tāpēc arīdzan šī pārvaldes forma ir pavērsta pret tautu un notikusi valsts iekšējā okupācija ar moderno „opričņinu”, un neokolonizācija tiek nosaukta par integrāciju.

Doto rakstu, es gribētu nobeigt ar plašāku citātu no mūsu ģeniālā domātāja un komponista Emīla Dārziņa darba „Ceļa jūtīs (saglabājot viņa stilu), kuru viņš uzrakstījis 1903.gadā:

„Ar citiem vārdiem: katrai pārākai (saku: pārākai) tautai arvien bijuse sava misija, savs īpašs uzdevums, kuru dotajā laikā un pie dotajiem apstākļiem vienīgā viņa un neviena cita bij spējīga piepildīt, - misija, kuras cēloņi, protams, jāmeklē katras tautas iedzimtajās rases priekšrocībās un kuras vairāk vai mazāk sekmīga piepildīšana savukārt atkarājas no tautas rakstura, viņas vairāk vai mazāk izdevīgās vēsturiskās attīstības gaitas un, savu daļu, arī no viņas klimatiskiem, etnogrāfiskiem, ģeogrāfiskiem un varbūt vēl citiem apstākļiem. Tā, runājot par antīkajām tautām, ir iespējams skaidri noteikt katras tautas garīgo fizionomiju. No vēstures mēs zinām, ka romieši bij lieli ar savu politisko varu un likumdošanas gudrību, feniķieši lepojās ar savu tirdzniecību, jūdu stiprā puse bij viņu reliģijas, viņu Jehovas kults, un grieķi uzspieda savas kultūras zīmogu veseliem gadu tūkstošiem ar savu filozofiju un mākslu. Sevišķas fizionomijas trūka (jeb viņa bij mazāk izmanāma) tikai tām tautām, kuras, tā sakot, vairāk veda ikdienišķīgu, animalisku dzīvi; tām tad arī kultūras vēsturē nav tikpat kā nekādas nozīmes un viņu piemiņa ir izgaisusi.

Līdzīgi kā antīkajā pasaulē, arī jaunākajos laikos katrai spējīgākai tautai ir sava fizionomija. Tā angļus mēs pazīstam kā nepārspējamus kuģotājus un kolonizatorus, jenkiji ir palikuši par sakāmvārdu ar savu praktiskumu un dzīšanos pēc naudas, bez tam arī tehniskā laukā kā lieli izgudrotāji; itālieši ir mākslas tauta, no kuras savā laikā plūda pirmā kultūras gaisma pār Eiropu; pie frančiem dzima pirmās brīvības un cilvēku vienlīdzības apziņas idejas; žīdi ir pirmās šķiras finansisti, kas pārvalda pasaules naudas tirgus, un mūzikas māksla par savu lielisko uzplaukšanu pēdējā gadusimtenī var visvairāk pateikties vāciešiem (nerēķinot līdzi prūšus, kurus vairāk velk uz militārisma pusi).”

E. Dārziņš tālāk jautā, bet latvieši, kāda būs mūsu Misija Pasaules telpā? Ko un kā jūs atbildēsiet uz mūsu dižgara jautājumu?

     Es ceru, ka pēc šī nelielā ieskata mēs varbūt nejauksim divas lietas - Latvijas kā Tēvzemes un Mātzemes patriots vai Latvijas valsts „patriots”! Mums, latviešiem, ir jāatceras sava Dieva dotā Misija Pasaulē, mēs nevaram atlaist grožus ne uz mirkli. Neaizmirsīsim to, ka mūsu, latviešu, Misija ir iekalta kā akmenī mūsu Logosā. Mums, latviešiem, ir savs latviešu Logoss – garīgais Pirmsākums, sava Patiesība, savs tautas Prāts, savs Dzīves Ceļš. Jā, mums, latviešiem, kā Dieva laistai tautai, ir savs Dzīves Ceļš, ar Ceļu saprotot Dieva doto tautas likteņa struktūru laikā un telpā. Mūsu Misija ir iet pa šo Dzīves Ceļu un būt nevis par vergtautu, bet Gaismu nesošu tautu visām citām un svešām tautām Pasaulē!

Mēs esam Dieva tauta un patriotisms ir mūsu Asins balss.

Sirdsapziņa – latviešu fenomens

Baltu tautām, t.sk. latviešu tautai, kā Dieva laistām tautām  no dzimšanas  (ģenētiski ) piemīt tāda izcila un ārkārtēja parādība, baltu fenomens, kā sirdsapziņa jeb sirdsbalss jeb sirdsprāts (visus trīs lietošu kā sinonīmus). Tā ir latviešu patības sastāvdaļa, tā ir arī latviskā dzīvesveida neatņemama parādība un esamības sastāvdaļa.  Svešzemnieki pēc Latvijas iekarošanas savos likumos to arī nekādi nav varējuši iegrožot, vienīgi centušies to izskaust. Svešzemnieku problēma ir tā, ka viņi to nesaprot un neizprot, jo viņiem tās nav – vienkārši ģenētiski nav, jo to Dievs ir devis tikai  baltu tautām. Vārdu „sirdsapziņa” jūs pat nevarat iztulkot kādā citā valodā, jo nav pretī tāda vārda. Jauktajām tautām – demosiem, kuras sajaukušās ar baltu tautām, tā var būt un var nebūt, viss ir atkarīgs no asimilācijas pakāpes.

Vienkāršs jautājums -  Kas ir sirdsapziņa? Parastā atbilde ir - sirdsapziņa ir sirdsapziņa, un viss - skaidrojumu neesot, jo tas ir transcendentāls jēdziens, latviski būtu - jēdziens, kurš nav ne loģiski, ne jutekliski izprotams, tas, kas atrodas aiz izzināmības robežām. Sava taisnība jau šajā skaidrojumā ir, un lai arī tā būtu, tomēr pamēģināsim ieskatīties šajā latviešu fenomenā.

Sirdsapziņa ir salikts vārds un  jēdziens:  sirds un apziņa,  tāpēc varētu likties, ka tas ir ierindojams vienā virtenē ar pašapziņu, vēsturisko apziņu, tiesisko apziņu, sabiedrisko apziņu,  dievapziņu, jeb reliģiskos valgos esošajiem - reliģisko apziņu. Bet tieši pirmais salikteņa vārds – sirds, šo vārdu paceļ daudz augstākā līmenī kā vienkārši apziņa.  Ja apziņa ir saistīta ar prātu, sapratni, domāšanu, tad sevi apzināties faktiski nozīmē sākt domāt.  Ko tad baltu tautas saistīja un saista ar sirdi? Par sirdi, nāk no sirds  latvieši uzskatīja kaut tādu, kas nāk no dvēseles, nevis prāta, un dvēsele mīt sirdī, nevis galvā, tāpēc sirdsapziņu sauc arī par sirdsprātu (tikai nedomāsim plakani un vulgāri).  

Sirdsapziņa ir augstākā tikumiskā apziņa, plus tikumiskā apjausma (bez loģiskiem slēdzieniem), plus tikumiskā intuīcija jeb nojauta,  plus labā un ļaunā iekšēja apzināšanās, plus neapzināta labā un patiesības mīlestība. Sirdsapziņa rada izjūtas un sajūtas, kuras modina un rosina uz patiesību un labestību. Sirdsapziņa rada lab-sirdību. Patiesības stāsts ir sirdsklāsts, tīra dvēsele ir sirdsšķīsta, draugs bez aprēķina un viltus ir sirdsdraugs. Tā rada netīksmi, derdzīgumu un riebumu  pret tikumiski slikto, attur no meliem un ļaunā, tāpēc mēs sakām - tīra un netīra sirdsapziņa. Tātad sirdsapziņa ir daudz apjomīgāka – saturīgāka kā tikumība. Pieminot intuīciju, neaizmirsīsim, ka šobrīd  intuīcija zinātnē ir vispāratzīta kā izziņas forma, kurai es gribētu pievienot arī atklāsmi kā izziņas formu. Atklāsme ir Dieva dota un ne tuvu nav katram zinātniekam un pētniekam piemītoša.

Sirdsapziņa kā vērtētājs un iekšējs mērs 

Dzejiski sirdsapziņu dažkārt sauc par „dvēseles slēptuvi”, kurā atsaucas katrs rīcības vērtējums -  apstiprinājums vai noliegums - vai tā ir neglīta vai labestīga, vai tā ir slikta vai ļauna rīcība. Sirdsapziņa spēj atšķirt dažādu rīcību. Sirds cilvēks jeb sirdscilvēks – cilvēks, kuram ir augsti attīstīta un kopta sirdsapziņa. Par cietsirdīgu savukārt tiek saukts tāds, kuram bijusi cieta sirds – t.i.,  nav bijis labestīgs, vai pat bijis ļauns un skaudīgs. Kaut ko darīt pēc sirdsapziņas nozīmē darīt ne tikai tikumiski, bet arī tā, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu. Mēs sakām -paveikt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Dažkārt jūs sakāt: „Guļ uz manas sirdsapziņas”, tas nozīmē, ka jūs  jūtaties kā vaininieks vai parādnieks un apzināties to, ka darbs  jums tik un tā būs jāizdara vai vaina jāatlīdzina, otra puse savukārt kļūst sirdīga, ka jūs to neesat izdarījis. 

Sirdsapziņas lieta un Sirdsapziņas tiesa

Svešzemnieki atnesa mums likumus. Līdz mūsu baltu tautu iekarošanai, mums bija tikai viens Likums – Dieva jeb Dabas, jeb Mūžības likums, bet visu mūsu dzīvi regulēja paražas un tikumība. Latviešiem cietumu nebija, jo visas likstas noregulēja Kopas vai  Pagasta, vai sliktākā gadījumā - Novada Tautas Sapulcē. Kaut kas līdzīgs kā tagad Saeima lemj par saviem deputātiem, kuri ir kaut ko nepieņemamu pastrādājuši. Toreiz katrs cilvēks bija suverēns un katram piemita imunitāte, kā šodienas deputātam. Bet visstingrākā tiesa bija Sirdsapziņas tiesa.  Pirmkārt jau  Sirdsapziņas pārmetumi - sevis un citu radīti -  kā soģis. Kauns un  nodarītā pašapzināšana jau pirmkārt darbojās kā soģis. Otrkārt, publiski Kopas sapulces priekšā (pat komunistiem bija biedru tiesas, cita lieta, ko tur tiesāja un par ko tiesāja) kaunināt – nozīmēja radīt sirdasapziņas pārmetumus un atbildību par slikti izdarīto. Radītais kopas  derdzīgums pret vainīgo bija „jāizpērk” ar kādu labestības darbu cietušajam.  Kopas Sirdsapziņas tiesa nozīmēja, ka  katrs kopas loceklis kā tiesātājs  tiesā pēc savas sirdsapziņas.  Kopa latviešu brīvības laikos  bija mazākā sociāli teritoriālā vienība, kura sastāvēja optimāli  no deviņām Lielģimenēm. Tā ir sabiedrības organizācijas forma, pēc kuras mums, tautai, vajadzētu šobrīd pašorganizēties, lai mēs nonāktu pie tautvaldības.

Ja kāda  politbrigāde  šos  latviešu jēdzienus no sirds un sirdsapziņa  izmanto savā nosaukumā, politikā  vai vispār lieto programmā, un tā neiztur sirdsapziņas tiesu, tad tā viegli var kļūt par latviešu zaimotājiem. Tā kā tas ir ārkārtīgi riskants pasākums, tāpēc mans ieteikums ir tos labāk lieki necilāt, lai nenonāktu konfliktā ar Dievu. Savā laikā pat komunisti teica, ka viņu vadonis un komunistiskā partija ir tautas prāts un sirdsapziņa, bet īstenībā šķiriskā apziņa nemaz nepieļāva sirdsapziņas eksistenci kā tādu. Loģiski, ka komunistiskā partija beidza savu pastāvēšanu kā noziedzīga organizācija un visi tās biedri, tātad bijušie komunisti, arī beidza kā noziedznieki.  Tur, lūk, noved Dieva zaimošana.  Paskatieties uz šodienas politiķiem un viņu pārstāvētām politbrigādēm, kā jums liekas - vai viņiem ir sirdsapziņa? Vai varat nosaukt kaut vienas politbrigādes brigadieri vai biedru, kuram būtu šī sirdsbalss?

Baltu Tikumības Kodekss nav iedomājams bez  sirdsapziņas.  Ja valstī valda Likums, tad sirdsprātam tur nav vietas, jo nevar taču šo fenomenu ietvert Likuma rāmjos, tāpēc vienīgais ceļš, kurš mums ejams, ir Tautvaldība, kur valda Tikumība, Paražas un Prāts, nevis Likuma pants.


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker