Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Mēness kalendārs senču sadzīvē

Mēness kalendārs senču sadzīvē

Šī izpētes darba mērķis ir saprast, kuras ir  tautas iedibinātās svinamās dienas no aizlaikiem, ņemot vērā Mēness fāzes, bet kuras svinamās dienas ir pienesums tautas kultūrā un no kā vēlams būtu atbrīvoties.
(Veicot šo pētījumu tika izmantota grāmata „Senā gadskārta” , Māra Šterna, ZINĀTNE, RĪGA)

Sāksim ar autores teikto -275lpp. 

SECINĀJUMI

Kristiešiem iespiežoties baltu teritorijā, tie iznīcināja svētpilsētas, un rezultātā tauta pamazām aizmirsa senās kalendāra zināšanas. Tā vietā viņi ieviesa romiešu saules kalendāru, kuru . . bija papildinājuši ar svēto (kristiešu mocekļu) vārdiem. Katra diena visu cauru gadu  bija nosaukta kāda  kristīgo svētā vārdā un šos vārdus ikdienā plaši lietoja, līdzīgi kā mūsdienās datumu (no šejienes radušās mūslaiku vārda dienas).

Senajam baltiešu kalendāram aizmirstoties, latvieši savus svētkus bija spiesti pārcelt uz jauno romiešu – katoļu kalendāru (. .) Turpretī mainīgie Mēness gada laikgadi tika nofiksēti noteiktos datumos un tie ieguva pilnīgi jaunus, svešus vārdus – Kā Benedikta diena (Kustoņu dienas vietā), Urbāna diena (Lapu dienas vietā), Labreņča diena (Uguns dienas vietā) u.c. nereti viena laikgada tradīcijas sadalījās pa vairākām jaunā kalendāra dienām, piemēram, Kustoņu diena – Matīsa, Ģertrūdes, Benedikta diena. Turklāt senā piecdienu nedēļa pārvērtās par septiņdienu, kurā bija jāievieš tikai viens jaunvārds – sestdiena (citām tautām dienu nosaukumi darināti pēc antīkajā pasaulē pazīstamajām septiņām planētām (..)

 

KOMENTĀRS:

Oponējot grāmatas autorei  jāteic, ka latviešiem nav bijis piecu dienu kalendārs, bet neskatoties uz dažām niansēm, ir jāatzīst, ka grāmatas autore ir veikusi lielu darbu, kas attiecas uz visu svinamo dienu izpēti, par ko esmu viņai visnotaļ pateicīga. Lai sakārtotu tautai vitāli svarīgus jautājumus saprotamā un jēgpilnā ritumā,  ir jāiegulda liels darbs, izmantojot arī daudzu citu „racēju”paveikto. Lūk, ar to arī mēs sāksim, ka izmantosim jau paveikto, bet liksim klāt savu domu un savu virsapziņu, ko tautā mēdz saukt par Dieva padomu, un tad arī būs vērā ņemams rezultāts.

Darbu beidzot es biju pārsteigta par rezultātu, jo it vienkārši tagad bija saprast savu senču dzīvošanas gudrību.Viņi dzīvoja pēc Saules rita, bet lopus un dārzeņus audzēja ņemot vērā arī Mēness ritu. Latvietis pielietoja savu savdabo domāšanu - analoģijas principu, proti,  pilnmēnesī svinēja lopu, kāpostu u.c. dienas, jo pilns Mēness - tātad pilna kūts lopu un kāpostiem lielas galviņas un tml. Mūsu senči Mēness ritu izmantoja arī zintēšanā - arī tur pielietojot šo analoģijas principu.

Viss izmainījās ar krustnešu ienākšanu mūsu zemē. Tie izjauca jēgpilno dzīvošanu, liekot daudzināt savus svētos un mocekļus, pārceļot svinamās dienas sev vajadzīgajā datumā.  Tas viss labi saskatāms šajā pētījumā.

Un galvenais, tad, kad  izpratīsim notikušo, tad  būs pašiem arī jāizdomā doma līdz galam, jo pilnīgi pareizs ir apgalvojums , proti, kā domājam – tā arī dzīvojam! Viss vēl ir atgūstams, jo tautai ir saglabājusies ne tikai sociālā atmiņa, kas arī ir grozīta pēc katra iekarotāja patikšanas, bet arī ģenētiskā atmiņa un to grozīt neizdosies nevienam, ja vien pašiem būs vēlēšanās atbrīvoties no svešajiem valgiem. . . Tiem, kas cer, ka esam  jau noliekti kā smilgas vējā, būs liels pārsteigums, ka spēsim atliekt verdziskā padevībā noliektās muguras un atkal būsim saimnieki savā zemē.

 

 

 

 

1. zīm.

Latviešu konversācijas vārdnīcā lasām(LKV): Mūsu senči redzēja tikai to, ka ir jauns un vecs Mēness, bet nezināja, kāds mēnesis ir pēc kalendāra. Latīniskie mēnešu nosaukumi bij sveši arī R-Eiropā, kāpēc Kārlis Lielais deva tiem vācu vārdus, bet tie lāga neieviesās, un 15.gs., parādoties iespiestiem kalendāriem, pamazām izzuda. (LKV IX,1504)

2. zīm.

9.lpp.  Vienā mēnesī iznāk sešas nedēļas (. . ) Līdzīgs kalendāra izkārtojums sastopams ne tikai pie senajiem latviešiem: sešas piecu dienu nedēļas mēnesī iedalījuši gan senie ēģiptieši, gan babilonieši.

KOMENTĀRS:

No viņiem nācis šis kalendārs un VIŅI arī lai dzīvo pēc Mēness rita, jo ir lopkopji un nakts ļaudis, bet mēs esam Saules cilts un mūsu rits un rituāls ir vedams sakarā ar Sauli, bet Mēness ir tikai izpalīgs sadzīvē gan lopkopībā, gan dārzkopībā, gan arī zintniecībā.

3. zīm.

 

  KOMENTĀRS:

 Lūk, labi redzams, ka piecdienu Saules ritms lieliski iekļaujas Mēness ritā un tas arī bija KĀDAM vajadzīgs, bet tikai ne mums, latviešiem.

Tagad ieskatīsimies Māras Šternas izklāstā un mēģināsim saprast, kādā veidā mūs aizveduši  nekurienē un nekādienē. Visi teksti ir no minētās autores grāmatas, bet  tā sakārtoti,  lai būtu vieglāk uztverama doma. Darbs būs jāpieliek, lai izprastu galveno domu, bet bez darba mums neatvērsies apziņas lauki. Brīvību neviens mums nepienesīs uz paplātes, bet tā būs jāizcīna pašiem - katram atsevišķi un visiem kopā.

--------------------------------------------------------------

Pelnu diena - 181.lpp.  

Pelnu diena nav atrodama kosmiskajā (Saules) mītā, tā nav saules kalendāra svētku diena. Pelnu diena ir Mēness kalendāra laikgadi (sk.1.zīm.)

Pirmskara izdotajos kalendāros Pelnu diena ir nākamajā dienā pēc Meteņiem.

Sākot ar 8.gs.,tā ir gavēņa sākums, kas savu nosaukumu dabūjusi no pelnu kaisīšanas (grēku nožēlošanas zīmes) pēc baznīcas rituāla. Tautā pelnu dienu apzīmē arī par nelaimīgu dienu, kad Sodoma un Gomora sadedzinātas ar sēru un uguni pelnos. (LKV XV, 31483)

Senajai latviešu Pelnu dienai bija pavisam cita nozīme: šī diena ir jautri jāsvētī.

182.lpp. Paraža sākt saimniecisko gadu no Jurģiem ieviesās 19.gadsimtā.

185.lpp. Latgalē pelnu dienas masku gājienu tradīcijas izskaudusi katoļu baznīca un pierakstos tās vairs nav fiksētas. PELNU DIENA – Mēness gada sākuma diena (1.zīm.)


KOMENTĀRS:

Pelnu diena ir saistīta ar senu tautas tradīciju, proti, uzreiz pēc Meteņiem jaunie, kas ir gatavi sākt savu dzīvi, izgāja no mājām līdzi ņemot pelnus ar oglēm savam jaunajam pavardam. Par to teic arī t/dz:

Metens kaktā sukājās,/ Pelnu dienas gaidīdams,

Kad atnāca Pelnu diena,/Kules kāra mugurā.

Vēlēšanās iestāstīt, ka gads ir sācies Meteņos, nav nekas jauns, bet mūsu senčiem gads iesākās ar Dieva – Debesu gaismas piedzimšanu un Lieldienās Dievam tika krustabas svinētas. To teic arī t/dz: Ziemassvētkos Dievs piedzima/ Lieldienās šupli kāra.

Un tā, latviešiem ir  trīs Jauni aizsākumi, proti, ZIEMASSVĒTKI, kas  ievada Jauno gadu, METEŅI–mūsdienu valodā runājot, ievada ekonomisko gadu, kad met metus jaunajam saimniekošanas gadam un ŪSIŅI, savukārt, ievada jauno saimniekošanas gadu ar attiecīgām tradīcijām. 

Plašāka informācija www,marasloks.lv - http://www.marasloks.lv/public/?id=19&ln=lv

 

Kustoņu diena  - 193.lpp.

Senāk nākamo pilnmēness piektu pēc Pelnu dienas, iespējams, saukuši par Kustoņu dienu vai dažŗeiz par Kukaiņu dienu (sk.3.zīm.) Kad senais kalendārs bija zudis, Kustoņu dienas tradīcijas pārgāja uz vairākām katoļu svēto dienām: Matīsa dienu – 24. vai 25. februārī; Ģertrūdes dienu – 17. martā;

Benedikta dienu – 21.martā.

 

  • Matīsa diena ir 24.februārī  vai  garajā gadā 25.februārī   -  194.lpp.

Katoļu kalendārā Matīsa diena ir 24.februārī vai garajā gadā 25.februārī.

Kristiešu tradīcijā Matīss (ebr. matiatjāhu, matitjāh – „Jahves dāvana”. „Dieva cilvēks”,(K.Siliņš, 234) tiek uzskatīts par vienu no 12 Jēzus apustuļiem un Mateja evaņģēlija autoru, ko mūsdienu Bībeles pētnieki gan apšauba: tā ir jāsvētī, nedrīkst darīt zināmus darbus, tai ir saknes ar kukaiņiem un čūskām.

Tomēr 24.(25.) februārī Latvijā parasti vēl ir ziema, un kukaiņi nemostas.

 

  • Ģertrūdes diena 17.martā  -   195.lpp.

Ģertrūdes vārds cēlies no katoļu svētās Ģertrūdes, Niveles klostera abates VII gs., kas Eiropā pazīstama kā ceļotāju aizstāve. Latvieši svešādo Ģertrūdi pielāgo savai mēlei, un tad rodas daudzās nosaukuma variācijas. (Ģertrūde – senaugšvācu ger „šķēps” + trūt  „stiprs”, „uzticīgs”; (K.Siliņš, 146)

 

  • Benedikta diena 21.martā  - 199.lpp.

Katoļi svētajam Benediktam par godu svētī 21.martu, kas pēc jaunā stila (Greg.kal.) iznāk 3.martā, tātad nav pavasara punktā. Katoļu tradīcijā Benedikts (lat. Benedictus – „svētītais”) dzīvojis ap 480.-543. gadu, dibinājis Monte Cassino klosteri Neapoles tuvumā.

Latvieši  bieži svešādo Benedikta vārdu pielāgojuši savai gaumei, tādēļ šo dienu vēl sauc par Bindu, Bindes, Binduļa, Bimbuļa dienu, Binduksi, Bindiksi. Tai ir galvenokārt Kustoņu dienu tradīcijas.

 

Kāpostu diena   (Vispārīgs apskats) -  200. lpp. 

Kāpostu diena ir pilnmēness piekta, nākamā pēc Kustoņu dienas. . (sk 1.zīm.)

Ap šo laiku kristieši svin Marijas pasludināšanas dienu, kas latviešiem asociējās ar izsenis pazīstamo Māriņu jeb Māru. Tā kļūst par Kāpostu Māras dienu.

Marija (Mirjama) – no ebr. mārā „pretoties, atraidīt” vai mārar „būt rūgtam”.

 

  • Māras diena 25. martā   - 201. lpp.  

Atbilstoši katra novada īpatnībām šī diena bijusi dažādi nosaukta, visbiežāk – Māras diena, Kāpostu Māra; diena vēl tiek dēvēta par Māršu dienu, Māršdienu, Māriņas dienu, Mārijas (Marijas) dienu, Mōras dīnu, Mārsdienu, Māres dienu, Kāpostmāri, Kāpustnīcu, Gavēņmāru, Blauščiņu, Blagauščinu (no kr. Blagovešenije – Marijas pasludināšanas diena)

Kristiešu tradīcijās Marija ir Jēzus Kristus māte. 4.gs.saskatāmas pirmās Marijas svētku pēdas, 8.gs svinēja jau mazākais 4 lielos Marijas svētkus (. .) Tiklab A, kā R, proti: 2.februārī, 25.martā, 8.septembrī un 15.augustā. Katoļu baznīca svētī arī vairākus citus svētkus (23 neoficiālus),  A pareizticīgā baznīca vēl kādus vairāk. Luterisms necēla iebildumus pret tiem Marijas svētkiem, kuru notikumi atstāstīti evaņģēlijā, t.i., 2.februārī, 25.martā un 2. jūlijā. (LKV XIII,25813)

Māras dienas tradīciju pamatā ir senā Kāpostu diena, kad pienācis laiks sēt kāpostus dēstiem.

Kamēr pārveidoto Māras dienu svētīja pēc vecā, Jūlija kalendāra (tagad 7.aprilī), senais ticējums bija saprotams, bet, kad ieviesa jauno Gregora kalendāru, tas kļuva dīvains – 25. martā bieži laukus vēl klāj sniegs.

 

Lapu diena (Vispārīgs apskats) - 210.lpp.

Pavasarī bijusi kāda sena, mūsu tēv tēvos nolikta diena, kura iezīmē sējas un stādīšanas laiku. Tādas dienas tradīcijas var saskatīt Lapu (saukta arī par Maizes) un Urbāna dienas (25.maijā) aprakstos un ticējumos.

 

  • Lapu diena 1. maijā – 210.lpp.

To, ka latviešiem Lapu dienā bijuši kādi pavasara svētki, kuros liela nozīme bijusi kokiem, liecina kāds apraksts no Kurzemes.

„Vecos laikos pirmo maiju svētu turēja vecie ļaudis kā Lapu dienu. Viņi paņēma no ozola lapas, ko bija tēva tēvs dēstījis savā tīrumā zināmā attālumā, varbūt pus versti no mājas, ka neviens viņus netraucētu viņu Dievu lūgšanu vai citu kādu darīšanu; jo tad viņi, kad gāja uz ozolu, nerunāja ne ar vienu cilvēku un nestāstīja nevienam, kur ies, un, kad kādreiz satikās sieviete ar sievieti, tur naida neturēja, sagāja kopā, noskūpstījās, ne vārda runādamas nometās ceļos un lūdza klusā valodā, ko kura grib.”

Īpašu paražu Lapu dienā nav saglabājies daudz. Šai dienā bijis spēks dažādām burvestībām. Latvieši zinājuši receptes veselībai un skaistumam(. .) Dažās Lapu dienas tradīcijās saskatāma ietekme no citām laika dienām(. . )

Viduslaikos R Eiropā nakts no 30. apriļa uz 1. maiju bija Valpurģu nakts, kurā raganas uz slotām, dakšām, bluķiem utml. lidojušas uz savu salidojumu. Tās centušās traucēt labvēlīgu pavasara gaitu un mēģinājušas uzsūtīt cilvēkiem un lopiem dažādas kaites.

Katoliciskā tradīcijā maijā ik dienas notiek jaunavai Marijai veltīti dievkalpojumi. Šis ir viens no populārākajiem Marijas kulta veidiem. Sācies Itālijā 18.gs. sākumā. Šie uzskati iesakņojušies arī Latgalē, kur visu maiju dziedājuši pie krucifiksiem.

 

  • Urbāna diena 25.maijā   - 212.lpp. 

Dienas nosaukums cēlies no kristiešu svētā Urbāna, kas bijis Romas pāvests. Urbāns (Urbānuss) – no latīņu urbanus „pilsētnieks”.

Eiropā svētais Urbāns kļuvis par vīnogu audzētāju un vīndaru aizbildni (. . )

Latvieši svešādajā Urbāna vārdā saklausījuši ko gluži pazīstamu.

„Urbāni, mazi tārpiņi, kas zemi urbj. Kad rīta agrumā klēts priekša ir urbānu nobadīta, tad tai dienā mieži jāsēj, lai labi izdotos. . „

 

  • Vasarsvētki (Vispārīgs apskats) –213.lpp.

 Vasarsvētki ir kristīgās baznīcas Svētā gara izliešanas svētki, ko tā iezīmē piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām.

„Vasarsvētki , Bībeles jaunajā derībā latviešu valodas nosaukums jūdu pļaujas svētkiem, kurus nosauc vecajā derībā par „Nedēļu svētkiem” tāpēc, ka viņi nobeidza septiņas pļaujas nedēļas, kuras iesākās ar pasah jeb lieldienas svētkiem.(..)viņus svētīja piecdesmitajā dienā pēc pirmo kūlīšu ievākšanas. Kad pēc Jeruzālemes tempļa izpostīšanas nebija vairs iespējams upurēt pateicības upurus, kas piederēja pie svētku galvenās daļas, deva pamazām šiem svētkiem citu nozīmi.(..)Priekš kristīgiem vasarsvētku diena ieguva citu nozīmi ar to, ka pēc apustuļu darbu grāmatas 2.nod. tapa pār (toreiz 120) mācekļiem izliets Svētais Gars un ar to dibināta kristīgā draudze Sākumā uzskatīja viņā visu to laiku, bet jau 3.gs. sākumā nodibinājās īpaša vasarsvētku dienas svētīšana, kura nobeidza šo laiku. Un, no tā laika sākot, mēdz šo piecdesmito dienu, sākot no līdzskaitītās pirmās lieldienas visās kristīgās draudzes daļās svētīt kā Svētā gara izliešanas svētkus.(..) Blakus Ziemassvētkiem un lieldienas svētkiem vasarsvētki ir trešie lielākie kristīgie svētki, kuri ir baznīcas gadu svētki pusgada beigās un kuros mēdz ne vien pie mums, bet arī ārzemēs, pušķot namus zaļumiem.”(KV IV, 4514-4515)

 

  • Vasarsvētku tradīcija latviešu sētā – 213.lpp.

Vasarsvētkos atpazīstamas paražas gan no Saules kalendāra Lieldienām, Jurģiem, Jāņiem, gan no Mēness kalendāra Krusas dienas.

Krusas diena  - 216.lpp.

Nākamā pilnmēness piekta pēc Lapu dienas varētu būt bijusi Krusas diena (sk.1.zīm.)

Ziņas par šo dienu ir neskaidras un pretrunīgas. Par Krusas dienu nosaukta Debesbraukšanas diena jeb Krusta diena. Tautas tradīcijas šo dienu saista ar krusu.

Debesbraukšanas dienu veci cilvēki sauca par  krusas dienu, un tai dienā neļāva ap arkliem un  ecēšām darboties, jo tad krusa nokapājot tīrumus."

 

  • Debesbraukšanas jeb Krusta diena  (Vispārīgs apskats)     216 - 219.lpp.

 Kristietības tradīcijā tā ir Jēzus Kristus debesīs atgriešanās diena (debesbraukšanas) pēc viņa zemes dzīves beigām. Tā notikusi četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās, tātad sestās nedēļas ceturdienā pēc Lieldienām. Tad arī svin Debesbraukšanas dienu(. .)

Ieviešoties kristiešu kalendāram, Debesbraukšanas dienā iekļuva tradīcijas ne tikai no krusta dienas, bet arī no Kustoņu, Kāpostu, Pērkona un Jāņa dienas.

 

  • Vītus diena 15. Jūnijā  - 221.lpp.

Diena savu nosaukumu ieguvusi no kristiešu svētā Vītus.

Vītus – sal. latīņi invītus „tāds, kas negrib”; vītus „gribošs”.

Latvijā šī diena maz ievērota, turklāt tikai Vidzemē. Vītus dienas latviskās paražas vai nu atsavinātas no tuvumā esošās Jāņa dienas, vai atkal tās ietver šajā laikā darāmos darbus un laika vērojumus (. . )

Latvietis kristiešu sv. Vītus vārdā saklausījis sev ko pazīstamu.

Vītus dienā jāplūc vītas zāles tējai.”

 

Pērkona diena   - 221.lpp.

Tautas ticējumos Pētera diena nosaukta par Pērkona dienu (arī Zibens dienu), kas varētu būt nākamā pilnmēness piekta pēc Krusas dienas (sk.1.zīm.).

 

  • Pētera  diena 29 jūnijā  (vispārīgs apskats) - 222.lpp.

Kristiešu tradīcijā tā ir apustuļa Pētera un Pāvila nāves piemiņas diena(. .)

Pēteri daudzina par debesu vārtnieku daudzās teikās un pasakās., arī svētības vārdos pret drudzi, krītamo kaiti, zagļiem, tārpiem un čūskām, pat pret trakiem suņiem. (Sk.LKV XVI, 31886)

Pētera vārds minēts arī dainās, bet šim Pēteram nav sakara ar seno pērkona dienu.

Pētera dienas tradīcijas - Pētera diena seko drīz pēc Jāņiem, šinī dienā vēl turpina līgot.

 

Laidene  - 223.lpp.

Jāņos gāju puišus pirkt, / Pēteros izmainīt,

Jāņos gāju rādīties, / Laidenī solīties.

 

Laidene pēc senā Mēness kalendāra iznāk nākamajā pilnmēnesī pēc Pērkona dienas. (sk.1.zīm.)

Laidenes jeb Laiddienas nosaukumā var saklausīt latviešu „laist”, kas ir sens indoeiropiešu cilmes vārds.

Laidene citur saukta: Laidaine, Laiddiena, Marijas piemeklēšanas jeb vasaras Māras diena.

 

  • Vasaras Māras diena 2. Jūlijā  - 223.lpp.

Kristiešiem šī ir viena no Marijas kulta svētku dienām.

„Tās svētīšanu ievedis pāvests Urbāns IV 1389.gadā par piemiņu tam, ka Marija apmeklējusi Elizabeti, bet tā svētīta jau agrāk franciskāņu ordenī.”( LKV XIII, 25764)

Saskaņā ar Jauno derību Elizabete un Zakārija bijuši Jāņa Kristītāja vecāki. Pie Elizabetes trīs mēnešus dzīvojusi Marija, kad gaidījusi piedzimstam savu dēlu Jēzu Kristu(. .) „

Laidenē Dieviņš laiž ne tikai augiem augt, bet arī dažu meitu pie vīra.

Laidenīte atnākuse / Izalaide rudzus, miežus;

Izlaidusi rudzus miežus, / Izlaid` meitas tautiņās

  • Septiņu gulētāju diena 27. Jūnijā
  • Septiņu brāļu diena 10. Jūlijā   - 225.lpp.

Senāk latviešiem šādas dienas nav bijis.

„Septiņi gulētāji, septiņi brāļi, svētie. Tie ir kristīgi jaunekļi, kas, pēc 5.gs. radušās leģendas, Efesā, valdnieka Decija (249. – 251.) kristiešu vajāšanas laikā paslēpušies kādā alā, tur iemūrēti, bet ķeizara Teodozija II (408.-450.) valdīšanas laikā t.i., pēc apmēram 200 gadiem, uz laiku atmodušies, lai apliecinātu ar savu likteni un vārdiem mirušo augšāmcelšanos (..) Pētnieki saskata leģendā pagānu un jūdu nostāstu motīvu atliekas. Septiņu gulētāju svētki jeb diena ir 27.jūnijā. Viņu šķietamo kapu Efesā apmeklēja daudz svētceļnieku. Septiņus gulētājus piesauca arī pret drudzi un bezmiegu.``(LKV XIX, 38295)

Septiņu gulētāju diena 27. Jūnijā pēc kalendāra reformas iznāca 10. Jūlijā, un, piemēram, 1907.gada kalendārā minētas abas šīs dienas, katra ar nedaudz atšķirīgu nosaukumu.

Par abām dienām pazīstams viens laika novērojums. Līdzīgus var atrast Jurģa, Jāņa un Pētera dienā.

„Ja ielīst Septiņu brāļu dienā,līs septiņas nedēļas; ja Septiņu gulētāju dienā, līs 7 dienas.” 

 

  • Annas diena 26.jūlijā  - 225.lpp.

Annas diena seko tūlīt pēc Jēkabiem 25.jūlijā. Latviešu tradīcijās tai nav savu īpašu ieražu, tā galvenokārt  tikai atkārto Jēkaba dienas tradīcijas.

Kristieši šajā dienā piemin Dievmātes Marijas māti Annu.

Anna – no ebr. Chanah”žēlastība”, „Žēlsirdība” vai ebr. hēn”pievilcība”.

 

Uguns diena    227.- 233.lpp.

Uguns diena ir pilnmēness piekta, nākamā pēc Laidenes (sk.1.zīm.) Šajā dienā saule krietni pavirzījusies uz tumšo ziemas pusi, rītos un vakaros jāsāk degt uguns telpu apgaismošanai.. No tā arī iespējams radies dienas nosaukums(..)

 

  • Labrenča  diena  10.augustā    

Vēlāk Uguns dienas tradīcijas pārgāja uz Labrenča dienu (..) Līdz 10.augustam kristieši atzīmē Labrenča dienu, kas nosaukta pēc svētā Laurentija, kurš šinī dienā 258.gadā sadedzināts uz sārta Romas imperatora Valeriāna valdīšanas laikā.

Laurentijs – no latīņu Laurentius „vīrs no Laurentas pilsētas Romas tuvumā”, vēlāk arī „lauru vainagots”.

„Lārancs esot cepts uz oglēm, tādēl Lārancī nedrīkstot uguni kurināt”.

 

  • Lielās Māras diena - 15.augustā -233.-235.lpp.
  • Rudens Māras diena 8.septembrī

Abas šīs dienas ir katoļu Dievmātes Marijas kulta sastāvdaļas. 15.augustā svētī Marijas debesbraukšanas dienu. Tautā to dēvē par Lielo Māru, Dižo Māru, Dižmāri vai Vasaras Māru. 8.septembrī katoļiem ir Marijas piedzimšanas diena, latvieši to iesaukuši par Rudens Māru, Mazo Māru jeb Mazmāri.

Gan Vasaras, gan Rudens Mārai nav savu īpašu latvisku tradīciju, un tās, kas šai dienai pierakstītas, parasti ir patapinātas no Uguns dienas.

 

KOMENTĀRS:

15.augustā  ir Lielās Māras diena, kas sevī ietver visus Māras pavārdus- Vēja māte, Meža māte, Jūras māte, Maizes māte, Gausa Māte, proti, Māra ir MĀTE visai dzīvai radībai - pārvalda visus dabas spēkus Šajā saulē.Tās darbība nebeidzas ar Šo sauli, jo Māra ir arī Veļu Māte Latviešiem tā bija arī Mātes diena. Un vēl, tas ir tik apsurds apgalvojums, ka latviešiem nav savu Māras dienas tradīciju, ka te pat komentārs ir lieks, jo tautasdziesma izsaka vairāk, kā jebkurš komentārs.

Jōņa dīna, Mōras dīna, / obas divas līlejōs:
         Jōņa dīna pučeitēs, / Mōras dīna maizeitē.

Lielā Māra tika krāšņi daudzināta, īpaši iesākoties Rudenājiem. Savukārt Rudenājus ievadīja Dievadēls Jumis, kas ir viens no spēcīgākiem un raženākiem simboliem tautas sadzīvē, proti:  „Lai tev auga divas vārpas viena stiebra galiņā!

Visu gadu naudu krāju, / Māras dienu gaidīdams;

Kad atnāca Māras diena, / Nu naudiņu tērēsim.

 

  • Bērtuļa  diena 24.augustā   235.-237.lpp.

24.augustā kristieši piemin Bartolomeju, kas ir viens no divpadsmit apustuļiem – Jēzus mācekļiem.

Bartolomejs – no aramiešu bar – Tolmaj „Ptolomeja dēls”vai „uzartas zemes dēls, lauku dēls”.

Līdzās kalendārā ierakstītajam Bērtuļa vārdam latviešu tradīcijās sastopam vēl: Bērtiņš, Bierteņš, Bārtuļs, Bērtuļi, bertmaņi, bērtmanis, bērtis, Bētmeri, Bētmajs.

Lai gan Bērtuļa diena nav uzskatīta par Uguns dienu kā labrenči, tomēr nedaudzie ticējumi par šo dienu atbilst Uguns dienas tradīcijām.Bērtuļos (tāpat kā labrenčos) sākas vakarēšana skalu gaismā.

Urguču  diena    (Vispārīgs apskats)   - 237.lpp.

Viena pilnmēness piekta iekrita Veļu laikā(..) Šai dienai bijuši dažādi nosaukumi: Urguču diena, Veļu vakars, Iļģu nakts, Dievaines.

 

  • Simjūda  diena  28.oktobrī   - 238.lpp.

„Urguču diena rudenī, veļu laikā Simjautā (Sīmaņa Jūdasa diena, 28.oktobrī).”

Kristīgajā baznīcā 28.oktobris veltīts apustuļiem Simonam un Jūdam. Kalendāros šo dienu rakstīja saīsināti (Sim.,Jūd.), no kā cēlies Simjūda vai Simjauta diena.

Simons – no ebr. personvārda Šim`ōn: šama „klausīties”, „sadzirdēt”.

Jūda – ebr. jehūdā - „viņš slavē Dievu”.

Vēlāk latvieši paši Simjūda dienai piedēvēja senās urguču dienas tradīcijas.

Mirušo garu mielošana pie pagānu tautām visā Eiropā bija tik izplatīta, ka kristieši bija spiesti piekāpties un iedibināt Visu dvēseļu dienu 2. Novembrī.

Latviešiem šī diena saistās ar veļu laika beigām, kad mirušo gariem tika rīkots pēdējais mielasts (. .)

 

Aitu diena (Vispārīgs apskats)  - 239.lpp.

Rudenī, kad veļi izvadīti, nākamā pilnmēness piekta veltīta aitām.

(..) Ap šo laiku (25.novembrī) katoļi piemin mocekli Katrīnu no Aleksandrijas, kas dzīvojusi 4.gs. sākumā.

Drīz pēc katrīnām katoļi godā Nikomēdijas mocekli, svēto Barbaru (4.decembrī), kas skaistuma dēļ paslēpta kādā tornī.

Ar laiku senās latviešu aitu dienas tradīcijas pārgāja uz Katrīnas un Barbaras dienām.

„Bārbales jeb ķekatas, jeb aitu dienu svētīja (tāpat) kā govju dienu (. .)

 

  • Katrīnas  diena   25.novembrī   -237.lpp.

Līdz katrīnas vārdam, kas ierakstīts kalendārā, sastopami tā pārveidojumi – Trīnes diena, Katriņa.

Katrīna – no grieķu katharios „tīrs”.

Katrīnās , kā jau Aitu dienā, cērp aitas. (..)

Ar Mārtiņiem sākas ķekatās iešanas laiks. Tā tas notiek arī Katrīnās.

 

KOMENTĀRS: Visas T/dz.ir no dainu skapja un jāteic, ka labi redzama ir attieksme pret Mārtiņu – pozitīva, bet Katrīnu – nievājoša. Pie kam t/dz ir patapināta no Mārtiņdziesmu pūra(skat.zemāk).

33242-0                                               33242-1
Atbrauca Mārtiņš,                  Atnāca Katrīna,
Atrībināja,                              Atritināja,         
Pakāra mēteli                       
Uzklāja villani
Vārtu stuburā.                       Uz vārtu staba.
Aizbrauca Mārtiņš,                Aizgāja Katrīna,
Norībēja,                               Aizritināja,
Aiznesa mēteli                      Noņēma villani
Zobena galā.                         No vārtu staba.

 

33245-0
Mārtiņam vīzes pinu,                
Mārtiņam auklas viju;
Lai Katriņa vazajās
Ij basām kājiņām.

20395-3
Ko ta Katriņa
Pie sienas virzās?
Lielais ielāps
Muguras vidū.

30225-0
Mārtiņš labs vīrs,
Vērsi kāva vakarā;
Katriņa badastakle,
Vistu cepa pelnos.

30224-2

Mārtiņš bija labs vīriņš,
Tas tiltiņu sataisīja;
Katrīnīte mīzelnice,
Tā tiltiņu izārdija.

 

Latviešu tautas tradīciju un kristīgās baznīcas uzskatu sajaukumā radušies pavisam dīvaini ticējumi.

„Katrīnas ir kustoņu svētki, jo tad viņi, cilvēkiem nezinot, naktī pulksten divpadsmitos ejot baznīcā. Ja nocērpot aitas priekš Katrīnām, tad viņas kaunoties kailas iet baznīcā.”

„Katrīnas vakarā aitām mute jāmazgā, tad tās iet pie dievgalda; viņas nedrīkst būt nocirptas, bet, ja ir, tad jāapsedz ar villainīti, tad viņām būs bieza un gara vilna.”

 

  • Barbaras  diena  4.decembrī   - 242.lpp.

Blakus kalendāra ierakstītajam Barbaras vārdam sastopam vēl tā pārveidojumus: Bārbanas, Bārbalas, Bārbales, Bārbas diena, Bārbaņu diena, Bārbanu vakars.

Barbara -  no grieķu barbara „svešzemniece”.

Šīs dienas tradīcijas atbilst senajai Aitu dienai.

Barbaras dienā iet ķekatās. (..) Lai gan vēlākos laikos Katrīna, Barbara vai Anna uzņēmusies rūpes par aitām, tomēr senākā aitu aizgādne ir pati Māra.

 

Kas tur spīd, kas tur viz / Mana staļļa dibenā?

Svētā Māra aitas cirpa / Pazeltītām dzirklītēm.

 

  • Andreja  diena  30. novembrī - 244.lpp.

Andreja dienas latviskās tradīcijas visbiežāk atbilst netālo Ziemassvētku paražām. Senāk tādas patstāvīgas Andreja dienas nav bijis. (..)

Jūrnieka kalendārā 1909. Gada 48.nr. lasām: „Par Andreja dienu, kura krīt uz 30.novembri, latviešu tautā senāk neko nedzirdēja minam, un arī tagad pie lauciniekiem tā liekas būt pavisam sveša.”

Kristieši šo dienu svin par godu apustulim Andrejam, Pētera brālim, Kapernaumas zvejniekam.

Andrejs -  no grieķu andreios „vīrišķīgs, drosmīgs”.

Dažos novados Andreja nakti uzskata par pēdējo veļu nakti.

 

Zirgu diena  - 246.lpp.

Nākamo pilnmēness piektu pēc Aitu dienas latvieši veltījuši zirgu labklājībai un nosaukuši to par Zirgu dienu. Pareizticīgie un katoļi šajā laikā svin dienu par godu sv. Nikolajam, kura tēls laika gaitā ir saplūdis no diviem bīskapiem Nikolajiem, kuri dzīvojuši dažādās vietās un dažādos laikos, kā arī no antīkā Pestītāja. Šis tēls sāka izveidoties grieķu tradīcijā 6.gs. un beigās sasniedz tādu nozīmi, ka pacēlās pāri visiem svētajiem un nostājās dievmātes Marijas tuvumā. No 9.gs. Nikolajs sāka iegūt popularitāti arī Rietumos. Tā kā Nikolaja diena pēc Jūlija kalendāra (vecā stila) ir tuvu Ziemassvētkiem, tad sv. Nikolajs pārtop par santaklausu jeb Ziemassvētku vecīti.

Nikolajs – no grieķu nīkē „uzvara” + laos „tauta”.

Kristiešu kalendāra ietekmē latviešu seno Zirgu dienu sākuši svinēt Nikolaja dienā.

 

  • Nikolaja  diena  - 6 decembrī  - 247.lpp.

Latvieši Nikolaja dienu reizēm dēvē par Niklāva vai Miklāva dienu. Šo dienu latvieši svin zirgu labklājībai.(..)

„Otra augsta svētku diena mums ir sv. Niklāvs, 6.decembrī. Tā diena tikpat svēti svinama kā Bārbalas diena, bet priekš zirgiem un vistām.”

 

KOMENTĀRS:

Izmainot  svinamās dienas jēgpilno nozīmi (lopu un dārzeņu, uguns utt. dienas tika svinētas pilnmēness dienā - kas pēc līdzības, proti, pilns Mēness, tātad pilna kūts vai klēts vai . . .) saturisko jēgu un piesaistot sv. vārdam, faktiski enerģija tiek novirzīta no galvenā mērķa, tā jēgpilno darbošanos padarot par bezjēdzīgu! Jautājums – KAM ATDODAM SAVU VEIKSMI UN ENERĢIJU SVINOT SVEŠUS SVĒTKUS?

 

  • Lūcijas  diena   - 13. decembrī  - 248.lpp.

Latvieši kalendārā ierakstīto Lūcijas dienu vietumis dēvē par Lasijas, Lasītes, Lasiņa, Luciāņa dienu.

Šajā dienā latvieši ielikuši senās Govju dienas tradīcijas, kas, šķiet, bijusi pāra mēnešus vēlāk, t.i., vairāk uz pavasara pusi.(. . )

Kristieši šo dienu svin sv. Lūcijai, Sirakūzu moceklei par godu, kas ap 300. gadu sodīta ar nāvi.

Lūcija – no latīņu lux „gaisma”.

 

  • Jaungada diena  - 1.janvārī  -  250.lpp.

Senie latvieši nepazina ne 1.janvāri, ne arī Jauno gadu. Tas ienāk Latvijā ar baznīcas kalendāru. Eiropieši Jauno gadu pārņēmuši no Romas. Gada skaitīšanas 1.janvārī Romā ieviesta 153.g.p.m.ē. Šī diena nesakrīt ar saulgriežiem, un par lielākiem svētkiem to uzskata, tikai sākot no m.ē. 4.gs. Gada sākuma svētki 4.gs. tiek svinēti piecas dienas, kam pievienojas kristīgie Triju kungu svētki (Zvaigznes diena) 6.janvārī. Šajā laikā arī par Kristus dzimšanas dienu pieņem 25.decembri (seno romiešu saulgriežu dienu), un  viss svētku laiks kopā ir no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Tā tas ir arī vēlākajās latviešu tradīcijās Latgalē.

Dainās Jaunais gads tikpat kā netiek pieminēts. Vairums pierakstīto Jaungada ticējumu un paražu ir pārmantotas no Ziemassvētkiem.

 

KOMENTĀRS:

 (. . ) pārmantotas no Ziemassvētkiem, jo Jauno gadu latvieši svinēja reizē ar gaismas piedzimšanu. Ziemasssvētkos piedzimst Dievs – Debesu gaisma un ar 25.decembri pēc Gregora kalendāra (uzreiz pēc Saulstāvjiem) sāk skaitīt Jauno gadu.

 

  • Triju kungu jeb Zvaigznes diena – 6.janvārī  (250.lpp.)

Zvaigznes jeb Zvaigžņu diena ir tā pati Triju kungu diena, dažuviet Trijkungu, Trejkungu diena, Treikum diena vai Trikumdiena.

Senāk latviešiem tādas dienas nav bijis.

Kristieši 6.janvārī piemin trīs Austrumu gudros, kas, brīnumainas zvaigznes vadīti, tūliņ pēc Jēzus dzimšanas ieradušies sveikt jaunpiedzimušo Jūdu ķēniņu.

Zvaigznes dienas latviskās tradīcijas galvenokārt pārņemtas no tuvējiem Ziemassvētkiem, lai gan jaušams arī kristīgās mitoloģijas iespaids.

Kristiešu un latviešu tradīcijām sajaucoties, reizēm rodas gluži negaidīti izpaudumi.

„Čigānos gājuši Trijkungu dienā ar sešstūrainu zvaigzni pierē./ B.Eriņa, Latgale. /” ( LTT IV, 30804)

„Pulki pa simtiem skrien uz svešām baznīcām, cits ar zāļu jeb puķu nastu, cits ar vaskiem un medu, cits ar sviestu, pienu jeb sieru, cits ar labības saujiņu, cits ar vilnas kušķīti, cits ar sivēniņu – un liek tos svešas valodas vārdiem iesvētīt, cerēdami, ka to svētība, mājā pārnesta, visu gadu tikšot uzglabāta / Latviešu draugs, 1839.,nr.49./” (LTT IV, 30805)

Daži aizliegumi līdzīgi kā Ziemassvētku tradīcijās.    

Cīņa ar nevēlamiem istabas kukaiņiem raksturīga Kustoņu dienai.

 

 

Cūku diena jeb  Cūku Tenīsa diena -  253.lpp.

Nākamo pilnmēnesi pēc zirgu dienas, kura iekrīt pēc Ziemassvētkiem, senāk latvieši veltījuši cūkām un šo dienu tā arī saukuši par Cūku dienu, Cūkaušu dienu (..)

Vēlāk latvieši šo dienu sākuši svētīt 17.janvārī, kad kalendārā ierakstīts Tenis. Uzskata, ka Teņa dienas nosaukums cēlies no katoļu sv. Antonija, kurš dzīvojis ap 250. – 356.. gadu,, bijis pirmais kristīgo mūku dzīves sācējs. (Sk.LKV.I, 610, 611)

Antonijs – no latīnu Antonius , varbūt no latīņu antius „priekšā stāvošais, priekšnieks”.(..)

Latgalē šī diena vairs netiek ievērota, bet sv. Antonijam svin 13.jūniju.

 

  • Teņa diena – 17.janvārī ( 255.lpp.)

Vairākās Tenīsa dienas tradīcijās atpazīstamas Meteņu paražas.

 

Govju  diena   - 258.lpp.

 

Mēness kalendāram ritot uz priekšu, pienākam pie divpadsmitā pilnmēneša piektas, Govju dienas, kura veltīta govju labklājībai.

Kristieši 20.janvārī piemin sv. Sebastiānu, kas , saskaņā ar leģendu, bijis Romas ķeizara miesassargu virsnieks, sodīts ar nāvi. Un rakstos sv. Sebastiāns minēts kopš 4.gs.

Sebastiāns – no griķu sebastos „godājams, svēts”.

2.februārī katoļi svin Marijas šķīstīšanās dienu, kas ir Marijas kulta sastāvdaļa. Saskaņā ar leģendu, Marija kopā ar savu četrdesmit dienas veco Jēzus bērniņu šajā dienā pirmoreiz apmeklējusi Jeruzalemes svētnīcu.

Marijas šķīstīšanas diena ieviesta ne agrāk kā 5.gs. Tā dabūjusi savu blakus nosaukumu – Sveču diena – no sveču iesvētīšanas rituāla.

Senajam latviešu kalendāram aizmirstoties, Govju dienas tradīcijas pārnāk gan uz sv.Sebastiāna (Bašķu) dienu 20.janvārī, gan uz Marijas šķīstīšanās jeb Sveču dienu 2. februārī.

 

  • Bašķu diena – 20.janvārī   - 259.lpp.

Svešādo Sebastiāna vārdu latvieši pārveidojuši dažādi un sauc šo dienu par Bašķu, Bošķu dienu, Bastijāni; minētas vēl arī Vābiāns, Zebastiāns, Vadža – Bastijāņa diena (19.janvārī).

Par šo dienu pierakstīts pavisam nedaudz ticējumu. Bašķu dienā pēc senā Govju dienas tradīcijas jārūpējas galvenokārt par govīm, tomēr neaizmirstot par citiem lopiem un zirgiem.

„Divas dienas pēcāk ( pēc Tanīsa dienas) nāk Vābiāns un Zebastiāns, ko Bašķu dienu saucam un tā ar lielām sargāšanām un glabāšanām priekš govīm top svinēta; kas to cieti nesargās, tam govis visas aizies postā / „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām.”IV, 1852. Kolkas jūrmala/”(LTT I, 1830)

 

  • Marijas šķīstīšanās jeb Sveču diena – 2. februārī  (260.lpp.)

Visbiežāk lietojamais nosaukums ir Sveču diena, bet to sauc vēl par Svecaini, Grabenīcu, Grabnicu vai Gromnicu ( poļu gromnica – svece), ziemas Mārijas diena, Marijas šķīstīšanās dienu.

„Par šo dienu saka: „Svecu diena ir ziemas vidus.”/ J. Juškēvičs, B.Z.Ilustr.piel.1933, 274./”(LTT IV, 29689)

Sveču dienā visbiežāk ievēro senās Govju dienas traīcijas.

 

  • Agates diena – 5.februārī  ( 262 .lpp.)

5.februārī kalendārā lasām: Agate, senāk – Agata.

Agata – no grieķu Agadhe – „labā”(K.Siliņš, 42).

Šo dienu latvieši biežāk atzīmējuši tajos novados, kuros ietekmīgāka katoļu baznīca, t.i., Latgalē, dažreiz arī Kurzemē.

Aizvēsturiskajos laikos latviešiem tādas dienas nav bijis.

Eiropā sv. Agata uzskatīta par sieviešu aizbidni, arī par aizstāvi pret dažādām stihiskām nelaimēm (ugunsgrēkiem, u.tml.).Tāpat arī Krievijā sv.Agata sargā no ugunsgrēka.

Parasti Agatas dienā atkārtojas tuvējās Sveču dienas tradīcijas, kura, savukārt, tās aizguvusi no citām svinamām dienām. Turklāt latviskās tradīcijas sajaukušās ar kristīgajām.

Tradīcijas, kurās atpazīstama Pērkona diena ir šādas .

„Agatas dienā pakar zem jumta sāli un svētītu ūdeni, lai izsargātos no pērkona. Pērkona uguni varot nodzēst tikai ar kazu pienu jeb Agatas ūdeni, kas Agatas dienā ticis baznīcā svētīts / E.Volters, Materiāli, 1890,3./”(LTT I, 228)

Aizguvumi no Uguns dienas.

„Svētā Agatas dienā jāsvētī maize. Kad izceļas ugunsgrēks, tad šinī dienā svētītā maize jāapnes trīs reizes ap degošu māju un jāiesviež iekšā – tad uguns apdzisīs. /B.Zālīte, Bērzpils./”(LTT I, 232)

Senās ziedošanas rituāls stipri mainījies kristiešu tradīciju ietekmē, bet to vēl var nojaust šādos ticējumos.

„Agatas dienā svētī ūdeni, sāli un maizi, tad nenāk nekāds ļauns gars klāt./ P.Š., Preiļi./”(LTT I, 229)

 

  Secinājumi (275.lpp)

 

Dainas, teikas, pasakas, mīklas un dažādie ticējumi un paražas glabā seno pasaules uztveri, kas nereti ir gluži racionāla un praktiska. Latviešu folklora ļauj ne tikai ielūkoties tautas pagātnē, bet arī atšifrēt senās zināšanas, to skaitā seno kalendāro sistēmu . . .

 

KOMENTĀRS:

Esam izgājuši cauri visam Mēness ritam un tas, kurš gribēs saprast šī neatkarīgā pētījuma galveno domu, tas to arī sapratīs, bet tie, kas atdevuši savu dvēseli svešas tautas Pasaules uzskatam – reliģijai, protams, apgalvos, ka tas ir jau latviešu tautas kultūras mantojums. Tiem tad arī es atbildēšu, ka nekas nesanāks, jo sociālā atmiņa mums ir aizbērta ar pelniem, jo pie katras varas vēsture tika mainīta pēc iekarotāju vēlmēm, bet tautas ģenētiskā atmiņa ir dzīvāka par dzīvu, jo esam vienīgā tauta Eiropā, kas visā pilnībā ir atjaunojusi Saules gada ritu – KALENDĀRU, kas ir kultūras nospiedums tautā! Ar šiem vārdiem arī atvados no lasītāja, bet jāteic, ka ar šo es tikai rosinu pamosties, bet GARĪGĀ ATMODA  ir neizbēgama šajā zemē, ko sauc par Latviju jeb Māras zemi.


                        

 

                                                                             


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker