Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Par cilvēka mūža godiem un to rīkošanu

Par mūža godiem un to rīkošanu

 

Kas ir krustabas

Kas ir Pādes dīdīšana

Kā jauniešus ieved pieaugušo kārtā

Kas ir vedības

Kas ir līdzināšana

Kas ir mārtošana

Kas ir bedības

Kas ir vāķēšana

Kas ir izvadīšana

Kas ir bedīšana

Kas ir pēdu izmīšana

Kas ir krustabas

Krustabas ir cilvēka mūža pirmais gods, kad bērnam dod vārdu un ieved dzimtā.

 

Kam tie zirgi, kam tie rati                                                     Mīļā Māra dusmojās,

Pāri visu istabiņu:                                                                Ka neņēmu pirtažās.

Dieva zirgi, Laimes rati                                                         Nāc, Māriņa, krustabās,

Pādes vest baznīcā.                                                              Sēdies galda galiņā.

 

Krustabas – pirmās cilvēka mūža godības - maza bērniņa uzņemšana dzimtā simboliski  notika, pielietojot ūdeni un Dieva Zelta krustu, kas ir senā pirmtautu paraža. Paradumi un izdarības, kas pavada latviešu godības, ir tūkstošiem gadu veci (sk. pie sadaļas KĀDS IR PIRMAIS MŪŽA GODS).

 

No debesu nosalaidu sudrabiņa virvītēm

            Mīļās Māras šūpulī, Māmuliņas klēpītī.

Lieli bērni brīnījās, kur kur pādīte radījās;

                        Vecā māte izzvejoja ar sudraba dukerīti.

Kas tur spīd, kas tur viz istabiņas dibenā?

            Tur spīdēja zelta krusts, Laimes mātes likumiņš.

 

Līdz krustabām notiek vēl ne mazāk svarīgi notikumi, un proti - RADĪBAS, kas parasti laukos notika pirtī. Latviešiem pirts bija lielā godā, un sievietes aicināja radìbās piedalīties arī Māru un Laimi, kurām bija liela loma bērna nākšanā pasaulē un visā turpmākajā dzīvē. Pirts taka, kas veda no mājām uz pirti, tika pušķota un turēta tīra, lai vajadzības gadījumā Mārai un Laimei nebūtu grūtības tur ierasties. Pirtī bija arī akmens, kur Mārai tika likts zieds, kā pateicība par palīdzību sievietei tik svarīgā dzīves notikumā.

 

          Jaunas sievas, jaunas meitas, ravējiet pirtes taku:

            Ta Māriņa pretī tek ar basām kājiņām.

                    Laima vilka zaļu jostu deviņiem kamoliem;

                        To apjoza sieviņām Laimas pirtī peroties.

            Gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā;

            Dievis zina, mīļa Māra, vai vairs iešu saulītē.

 

Pāris dienas pēc radībām tika rīkotas RAUDZĪBAS, kur jaundzimušo bērnu un māti apciemo radinieces un kaimiņienes, nesdamas bērnam kādu ziedu vai dodamas jaunajai mātei labus padomus bērna audzināšanā.

Upīte tecēja, ziediņi bira;

Nāk mana tēvmāsa ar kukulīti.

                    Es prieciņa nevarēju, brāļa duru daiedama,

                        Atradusi bāliņam jaunu kārtu šūpulīti.

                   

Kā nākošā izdarība ir minamas PIRTIŽAS, kur dažas dienas pēc radībām un pāris dienas pirms krustabām notiek pirmā kopējā mātes un bērna mazgāšanās pirtī, kam seko mielasts, uz kuru tiek aicinātas sievas, kas palīdzēja mātei radībās. Arī šeit dalību ņem Māra un Laime, kur Māra piedalās pēršanā, bet Laime ir slotas nesēja (pirts slotai jābūt no bērza zariem, un zēniem pieliek klāt ozola zarus, bet meitenēm liepu zarus).

 

          Stādīju bērziņu pie pirtes dures,

            Lai auga pādītei perama slota.

                        Man` māmiņa nomazgāj visādos ziediņos,

                        Lai es augu ziedēdama kā rozīte dārziņā.

 

Krustabas parasti notika devītā dienā pēc bērna piedzimšanas. Senos laikos krustabām bija arī tiesiska nozīme, jo krustabās bērnu uzņēma dzimtā kā pilntiesīgu locekli, ko apstiprināja ar vārda došanu bērnam. Līdz vārda došanai bērns ir radības dieves Pādes aizsardzībā un gādībā. Antons Rupainis savā darbā „Arheolingvinistika” apgalvo, ka vārds PĀDE ir sens RADĪBAS DIEVES apzīmējums. Tātad rituāls – Pādes dīdīsana - ir pateicība Radības dievietei. Ar šo brīdi  – krustabām – Radības dieve nodod savu lolojumu nākamiem bērna aizgādņiem un viņas atbildība ir beigusies.

           Jemiet mani kūmībās, man šķirās, man vedās:

              Ne man klupa kumeliņš, ne man juka valodiņa.

                        Kūmās gāju, neliedzos, kad kūmās aicināja;

                        Kūmās dzēra alu, medu ar sidraba biķeriem.

Krustabās krustvecāki, pie krusta zvērēdami, svinīgi apsolās gādāt par bērna fizisko un garīgo labklājību. Krusttēvu un krustmāti parasti rūpīgi izvēlējās (tas bija tēva ziņā), un tiem bija jābūt labiem un krietniem ļaudīm, jo vecāku nāves gadījumā visu atbildību par bērnu uzņēmās viņi. Parasti dēlam aicinaja divus krusttēvus un vienu krustmāti, bet meitai - divas krustmātes un vienu krusttēvu. Jāsaka, ka vecāku loma krustabās ir ievērojami mazāka nekā šo dižo kūmu nozīme. Visas rituālās darbības organizē krusttēvs un krustmāte, un bērnam vārdu izvēlas arī viņi.

            Trīs naksniņas negulēju, kad kūmās man jāiet:

            Svēti bija kūma ceļi, dārga bērna dvēselīte.

                        Kūmās iedama, audu, vērpu ravēju,

                        Lai mana pādīte visu darbu darītāja.

            Es šorīt izcilāju visus savus lakatiņus,

            Lai aug mana krustameita grāmatiņas lasītāja.

Krustabas var notikt telpās vai ārā brīvā dabā – Māras baznīcā.

          Dzeltēns bija kūmu galds, kur bij šķelts, kur nešķelts?

            Tas bij šķelts kļavienā, siltajā saulītē.

Krustabās piedalās: vīkšējs, Pāde jeb krustamais bērns, dižie kūmas – krusttēvs un krustmāte, vecāki, nesējiņa (Pādes atnesēja krustmātei), sānu kūmas – krustabu viesi. Parasti laukos krustabas notika divas dienas.

Ai jel mani diži radi, ik svētdienas kūmīnās!

            Piekūst mani bēri zirgi, nodilst kalti ritenīši.

Pirmajā dienā – kūmu sagaidīšana, kam sekoja ātrais mielasts, Pādes ģērbšana un braukšana Māras baznīcā (Pādi saģērbuši, dižie kūmas goda ratos brauc bērnam vārdu meklēt – vārds tiek atrasts un dots bērnam). Tālāk notiek dzimtas apspriede, Pādes krustīšana, Pādes dīdīšana un krustabu mielasts.

            Kur, kūmiņas, braukājati nosvīdušis kumeliņis?

            – Braukājami baznīcā, pādei vārdu meklēdami.

Kam tie zirgi, kam tie rati pie māmiņas nama durvju?
Dieva zirgi, Laimes rati, pādi vest baznīcā.

 

            Bij manam kumeļam zvaigžņu sega mugurā;

            Tas bij labs svētu rītu pādei braukt baznīcā.

Pie krustiņa stāvēdams, visu labu apcerēju:
Lai aug mans krusta bērns visa darba darītājs.

            Dieviņš manim palīdzēja to celiņu izstaigāt:

            Pārved savu krusta bērnu pie tēviņa, māmuliņas.

                        Šim pādīte, tam pādīte, man pādīte piederēja:

                        Es pādītei vārdu devu, es pie krusta paturēju.

            Mīļā Māra duris vēra laist pādīti istabā;

            Steidz, māmiņa, krēslu celt, lai Māriņa apsēdās.                           

Otrajā dienā – šūpuļa darināšana un kāršana, Pādes veltīšana un krustabu noslēgums. Un tā Pāde, vārdu dabūjis, ir liels cilvēks - savas dzimtas loceklis, taču, kas nebija krustīts, tam nebija nekādu tiesību. Ar šo brīdi beidzās radības dieves Pādes aizgādnība, un bērns iegāja ļaužu kārtā – sāka savu PAŠA dzīvi Dieva, Laimes, Māras, kā arī paša mātes, tēva un tuvinieku  lolots un virzīts pa dzīves stāvajām kāpnēm uz garīgu pilnību.

            Pašas, kūmas, domājiet, ko jūs katris darīsiet.

            Kam pirmais krusta dēls tam šūpolīts jāuztaisa.

                    Es piedzimu vasarā pašā ziedu laiciņā;

                        Man apvija sūpulīti tīrajiemi ziediņiem.

          Audz tu liels, krustdēliņ, aiztec mani kur iedams:

            Es šodien tevis dēļ pie krustiņa zvērējos.

Liec, Laimiņa, bērna mūžu ozolā, ābelē;
Kā ozolam tam uzaugt, kā ābelei noziedēt.

Mielastā parasti lieto baltu maizi, pienu, sieru, lai bērnam būtu gaiša dzīve. Krusttēvs un krustmšte, no bērna šķiroties, dzied dainas, ar kurām piekodina bērnu gulēt mierīgi, lai netraucētu mātes miegu. Atvadoties notiek vēl citas izdarības, kas ir kā svētība sētai un tās iemītniekiem, – parasti tas notiek ar deju un dziesmu.

Svētī, Dievs, sāl` ar maizi par to visu ustabiņ`:

            Nu māmiņa godu dara pirmajam dēliņam.

                      Mīļa Māra man jautāja, kādu godu mēs turam.
                      Nāc iekšā, mīļa Māra, mēs turam krustabiņas.

Stiep, Laimiņa, zīda jostu pāri visu istabiņu:
Nu māmiņa godu taisa mazajam bērniņam.

                        Trīs reizītes māmulīte man godīnu godināja:

                        Krustīdama, atšķirdama, tautīnās vadīdama.

            Ai pādīte, sīka, maza tavu gudru padomiņu:

            Sacerējse ar māmiņu tādu līksmu vakariņu.

           

Krustabas pirmkārt ir gods Radības dievei Pādei,

vecākiem - mātei un tēvam, un tikai tad mazajam cilvēkam.

Krustabas ir Dieva iestādījums, ko veic, lai bērns būtu pilntiesīgs dzimtas loceklis un dievājs cilvēks. Pirmais gods, kas tiek  veikts arī Dievam un Mārai par godu, un Laimei par pateicību, ka bērniņš ir vesels un visiem tīkams.

 

Kas ir  Pādes dīdīšana

Pādes dīdīšana ir rituāla deja vai darbības, kas burvīgā kārtā dod bērnam visādas labas īpašības

 

         Es, pādīti dīdīdama,                                                                 Es, pādīti dīdīdama,
         Augsti rokas cilināju:                                                               Puķi bâzu azotī:
         Lai pādīte drīz izauga,                                                              Lai mana pādīte
         Lai drīz ņēma valodiņu.                                                            Kā puķe auga.

Un tā pirms vai citos gadījumos pēc mielasta kūmas aicina cits citu uz Pādes dīdīšanu, kas ir rituāla deja, kuru izpilda kūmas ar Pādi rokās. Parasti šī rituāla daļa iesākas ar Dieva un Māras piesaukšanu. Grezni ģērbtas kūmas izņem Pādi no mātes rokām un iesāk tās dīdīšanu, kur katrs no kūmām teic vai dzied kādu novēlējumu. Pādi dīdot, tiek lietoti priekšmeti, kas labi varētu ietekmēt bērna dzīvi. Bērnu ceļ augsti, lai aug liels un drīz ņem valodiņu. Izsaka novēlējumus ar dainu par Pādes tikumu un rakstura veidošanos. Ja bērns neizaug liels un labs, tad vainu mēdz meklēt pie Pādes dīdītājiem. Dīdītāju rinda nobeidzas ar krustmāti, kas bērnu nodod atpakaļ mātei.

           Drīz, kūmiņas, paēdat, drīz maizīti glabājat,

              Lai pādīte drīz staigā, drīz ņemās valodiņu.

                   Vīkšati, ģērbjati pādīti manu,

                        Nu iešu plānā pādīti dīdīt.

              Grieziet ceļu, grieziet ceļu pādītei dieti iet,

              Pādītei dieti iet ar visāmi pazarēmi.

                        Šķiraties, rožu krūmi, es ar pādi cauri iešu;

                        Sidrabota man pādīte, zelta pati dīdītāja.

              Es izlūgšu no Dieviņa priekš pādītes tīru mūžu,

              Lai tā auga laba meita, lai godiņu pasargātu.

                   Dod, Dieviņ, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā;

                        Dod, Dieviņ labu mūžu, ne asaru straumei līt.

              Dod, Dieviņ, siltu sauli līdz vakara cēlienam;

              Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.

                        Slīdi, mana pādīte, no manu roku,

                        No manu roku māmiņas klēpī.

 

Vēl jāsaka, ka, Pādīti dīdot, soļiem jābūt raitiem, līdzeniem, lai bērns neciestu no šīs izdarības. Pēc dīdīšanas Pādei dod dažādas veltes, bet galvenā apdāvināšana tomēr notiek otrā krustabu dienā pēc šūpuļa kāršanas, ko parasti gādā krustvecāki. Pirmo reizi bērnu liekot šūpulī, vispirms ieliek akmeni, lai piemānītu skauģus un novērstu ļaunumu no bērna. Dāvanai māte šūpulī liek ziedu, un tad sākas bērna apdāvināšana.

Metiet, metiet bērniņam dāvaniņas šūpulī:

            Kūmenieki sidrabiņu, ir kamzoli, zābaciņus.

                        Metati, metati, vajaga, vajaga!

                        Vajaga pādei novadu pirkt.

Uz atvadām vēl tika izteikti pēdējie novēlējumi un viesi šķīrās.

          Ejam, kūmas, nu projām, velkam bērzus istabā,

            Lai uzauga man pādīte zaļa bērza kuplumiņ`.

                        Ar Dieviņu sanācām, ar Dieviņu aiziesim,

                        Ar Dieviņu lai palika šī krustību istabiņa.

 

Kā jauniešus ieved pieaugušo kārtā

Jaunieši, kas pārsnieguši pusaudžu gadus un iepazinušies Dievturību, ir ievedami pieaugušo kārtā.

 

Mīļa Māra man apjoza                                                         Grezni grezni ievas zied,

Trim kārtām zelta jostu;                                                      Vēl jo grezni ābelīte;

Apjozdama tā sacīja:                                                          Grezni grezni jauni puiši,

Audzi liela, stāv godā.                                                          Vēl jo greznas meitenītes.

 

Pamatā šai darbībai ir Māras gādība par jauniešiem un rūpes par viņu godu un tikumu. Māra, apjozdama zelta jostu meitām, novēl viņām augt lielām un turēt godu. Simboliski šo Māras vēlējumu nodod jauniešiem, ievadot viņus pieaugušo kārtā ar jostas apjošanu vai saktas piespraušanu. Šajā rituālā, roku dodami un kāju uz akmens likdami, jaunieši svinīgi solās turēt sevi godā un kopt latviešu dievestību.

Ņemiet, jauni, padomiņu, no veciem ļautiņiem:
Vecajiem ļautiņiem Dieviņš devis padomiņu.

         Dēli auga kā ozoli augsta kalna galiņā.
          Meitenītes lejiņā kā niedrītes šūpojās.

Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs taisnu ceļu nostaigāt.

         Ej, Dieviņ, tu pa priekšu, es tavā ēniņā:
          Nelaid mani to celiņu, kur aizgāja ļauna diena.

Tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji.
Tā, bērniņi, laipojam, ka laipiņa nepārlūza.

 

Jauniešiem ieejot pieaugušo kārtā, viņu galvenais uzdevums dzīvē ir

godam turēt savas tautas garīgo karogu un nodot to nākamām paaudzēm.

 

 

Kas ir vedības

Vedības aptver dažādas norises, bet galvenā pamatdarbība ir līgavas vešana uz tautieša sētu un ar to saistītās norises.

 

          Sēd meitiņa viena pate                                           Ko tie tēva suņi rēja,
          Pie lodziņa istabā:                                                  Uz kupaču tupēdami?
          Nāk tautietis, paņem viņu,                                       Nāk no Rīgas precinieki,
          Aizved līdzi tautiņās.                                               Siekiem naudu mērīdami.

Vedības ir dainās visvairāk apdziedātais mūža gods. Uzrakstītie latviešu vedību novērojumi sākās ar 16.gs., kur svinības turpinājušās vairākas dienas un pat nedēļu.

Līgavas iegūšana sākās ar LŪKOŠANOS un beidzās ar VEDĪBU SVINĪBĀM, kurās piedalījās abu dzimtu piederīgie, bet pa vidu ir virkne rituālu, kas šodien mums jau ir sveši, bet ir vērts kaut nedaudz pacelt šo priekškaru un ielūkoties tajās brīnumainajās ainās, kas, šodienas acīm skatoties, ir pasakai līdzīgi notikumi, bet tomēr – tie kādreiz bija dzīves īstenība un, cerams atkal būs. Ar baltu skaudìbu varam apskaust mūsu senčus, kas prata dzīvot, darboties, priecāties un dot prieku citiem.

Un tā – lūkošanās – tā ir puišu un meitu savstarpēja noskatīšanās un izvērtēšana, kur noteicošā, aktīvā loma pieder puisim, bet pasīvā - meitai. Parasti lūkošanās notiek pavasarī un vasarā. Pēc lūkošanas puisis meitu bildina, lai līdz rudenim paspētu nosvinēt kāzas. Savukārt meitas, par tautās iešanu domādamas, jau no mazām dienām mācās dažādus darbus, tikumus, kur viens no svarīgākiem tikumiem ir Dieva turēšana. Dainās ļoti daudz tēlojumu par lūkošanās piedzīvojumiem, kas bieži vien ir interesantu atstāstu temats. Bieži lūkotāji uzdodas par ceļiniekiem, nesakot savu patieso ierašanās cāloni. Kā meitam, tā puišiem var neizdoties lūkošana, kas parasti beidzas ap Jumjiem jeb Apjumībām, un tad meklēšana ieilgst.Te jāsaka, ka meitas lēmums nav izšķirošais, bet gan mātes un brāļu lēmums. Ja meitai ir puisis pa prātam un brāļiem ar māti nav iebildumu, tad seko nākošais posms

Līgavas vešana – precības, kur precībās braukšana vai precinieku sūtīšana ir nākamais solis pēc lūkošanas. Precību braucienā pats tautietis nepiedalās, bet gan kāds no viņa radu pāriem, ierodoties pie nolūkotās meitas. Pirmiem precinieku saņēmējiem jābūt brāļiem un mātei, bet māsai sākumā nemaz nav jārādās. Ja mājinieki neatsaka atnesto cienastu baudīt, tad sarunas par preībām var sākties, kur tautas sāk meitas bildināšanu. Tiek likta lietā daļrunība, solīšana un viss, lai māti pierunātu. Tiek lūgti arī brāļi un tēvs. Lūgšanās un solīšana var būt ilga, bet, kad meita ir izlūgta, tad vēl istabā neved īsto vaininieci, bet ieved kādu vecu māmiņu vai ganu meiteni. Pēc pagaras tielēšanās īsto meitu apsola, un tagad preciniekam vēl jābildina pati meita. Pēc bildinājuma pieņemšanas visi sadzer kādu vieglu dzērienu, parasti alu vai vīnu, un norunā derību dienu. Pēc tam māte klāj precību mielasta galdu un precinieki paliek ciemojoties līdz rītam.

Pēc precībām seko derĪbas, kuras notiek līgavas mājās, kur norunātajā dienā tautietis ierodas ar saviem vedējiem, kā arī citi ģimenes locekļi. Līgavas pusi pārstāv brāļi un krustvecāki. Derību norisē ir šādas galvenās daļas: precinieku saņemšana; līgavas ievešana; derību noslēgšana; derību mielasts.

Derībām ir tiesisks spēks, un bieži uzreiz pēc derībām līgava dodas līdzi tautietim uz viņa sētu un dzīvo tur līdz vedībām. Saderētie viens otru apdāvina. Precinieki nes mājā derību cienastu un klāj derību galdu, bet meita piesien pie zirga iemauktiem aīìtus cimdus vai izgrezno zirga loku, kas ir kā zīme, ka līgava saderēta un rudenī gaidāmas vedĪbas. 

Latviešiem vedības parasti notika rudenī un ilgušas pat astoņas dienas. Vedības saistās parasti ar daudz pienākumiem un izdarībām, kuras šeit tuvāk neaplūkosim. Tur ir gan pūra vešana, gan izdevas (līgavas tautās izdošanas izkārtošana), kā arī daudz citu rituālu, bet mēs pavērsimies pirmās dienas galvenās norisēs – lĪdzinĀŠanĀ un mĀrtoŠanĀ.

 

Vedības ir mistērija, kuras laikā atved mājās cilvēku,  

tādējādi izšķirot visu nākamo cilvēka mūža izdošanos vai neizdošanos.

Visu var darīt domājot, bet šis jādara, uz sirdi paļaujoties.

Kas dzird sirds balsi – tas visu mūžu dzīvo laimīgi.

 

Kas ir līdzināšana

Līdzināšana ir dievestīgs un tiesisks notikums, kurā puisis un meita liecinieku klātbūtnē vienojas uz mūžu iet kopēju dzīves ceļu, nodibinādami jaunu ģimeni.

 

Spīd`, saulīte, šodien silti,                                                    Vai pa Dieva devumam,
Šodien tevis vajadzēja:                                                        Vai pa Laimes likumam
Šodien manu augumiņu                                                        Svešs ar svešu satikās,
Ar tautām līdzinās.                                                               Mīļu mūžu nodzīvoja
.

 

Vārds  LĪDZINĀŠANA izteic šīs norises saturu: savienodamies uz mūžu kopējai dzīvei kā vīrs un sieva, abi ir lìdzīgi tiesībās un pienākumos, t.i., visās lietās līdzīgi un vienādi atbildīgi. Līdzināšana var notikt telpās vai ārā brīvā dabā.

Lìdzināšanā piedalās: līgava un līgavainis, līdzinātājs, vedējtēvs un vedējmāte, vīkšējs;

viesi: vedēji – līgavaiņa dzimta; panāksnieki – līgavas dzimta.

Dainas baznīcā braukšanu nepiemin. Vedību norisē līgavu aizved uz tautieša sētu, kur viņš to sagaida un kur kā pirmā izdarība notiek LĪDZINĀŠANA. Par līdzināšanas norisi dainās tiešas norādes nav, bet norādījumi ir aprakstos: liecinieku klātbūtne, sadošanās rokās un roku šķiršana, gredzenu apmainīšana, padomi turpmākajai dzīvei un mielasta galda klāšana, mielasts, dejošana. Interesanti ir tas, ka līgavainis ar savu saderēto dejo tikai pēc mārtošanas.

 

Līdzināšana ir tāds  nerakstītu likumu kopums, kur divi cilvēki apņemas

būt līdzīgi un līdzvērtīgi visā kopējā mūža garumā.

Kur nav šķirtnes starp ES un TU un kur katrs veic savus pienākumus –

 visu kopējās izdošanās un laimes labad.

 

Kas ir mārtošana

Mārtošana ir vedību norise, kurā līdzināto līgavu, kas pēc līdzināšanas saucas Mārte, ieved sievas kārtā.

 

        Mīļa Māra man pacēla                                                               Nu Jūliņa iebridusi
        Sievas krēsslu apsēsties:                                                          Smalkā linu druviņā:
        Nesēdēšu, mīļa Māra,                                                               Nu Māriņa ieņēmusi
        Es meitiņa, ne sieviņa.                                                              Savā sievu pulciņā.

 

Mārtošana ir vedību rituāls, kurā līdzināto pāri ieved sievas un vīra kārtā un uzņem precēto ļaužu pulkā – līgavai noņem vainagu un uzliek sievas galvas segu - baltautu. (Mārtošana tiek dēvēta bieži par mičošanu, kas ir ģermānisma paliekas.)

 

Mārtošana sastāv no četriem posmiem :

·         dejošana ar pazarēm, kas ir līgavas atvadīšanās no savām māsām un

               neprecētām panāksnieku meitām;

·         vainaga deja, kad līgava atvadās no saviem jaunākiem brāļiem un panāksnieku

      puišiem, līgavainis no savām māsās un vedēju meitām;

·         līgavas vainaga noņemšana;

·         sievas baltauta uzlikšana – uzņemšana sievu pulkā.

 

Vēl jāsaka, ka notiek arī apdziedāšanās, kas vedībās izvērsusies viskuplākā.

Starpap dziedātājām ir kādas desmit vai vairāk sievas, kas parasti ir vecākas, un viena sieva – teicēja, kas parasti izdzied dziesmas pirmo pusi, un locītājas, kas to atkārto kopā ar teicēju. Tad ņem dalību vilcējas, kas, uztverot beidzamo toni, to ar skaņas „e’’ palīdzību velk līdz dziesmas beigām. Apdziedāšanās tiek piemērota vedību gaitas prasībām. Tur izjoko, kaitina un izzobo abas puses viena otru – tas ir krāšņi, asprātīgi un interesanti.

Pēc pusnakts diena beidzas ar jauno guldīšanu, kas parasti notiek klētī, un vietas klāšanu uzdod līgavai. Tas viss saistīts ar visdažādākām izdarībām, un beigās – pēc jauno apguldīšanas visi pavadītāji ārpusē dzied. Pēc tam vedēji aizslēdz klēts durvis un pie durvīm atstāj sargus, kas sarga jaunos līdz rīta agrumam. Pārējie viesi lìksmojas visu cauru nakti.

Tad seko JAUNO MODINĀŠANA, MĀRTES VAINAGA DANCINĀŠANA, VELTĪŠANA (jauno radu apdāvināšana), MALU ZIEDOŠANA (visās sētas vietās, kur jaunai sievai būs jāiet mājas solis, tiek likts zieds, ar ko jaunuve izlūdzas Dieva, Māras un Laimes palīdzību un svētību savā jaunajā dzīves posmā).

Trešajā dienā notiek novada apskate, lĪduma lĪŠana un vedĪbu noslĒgums.

Atvadīsimies no skaistākā cilvēka mūža goda – vedībām un būsim tie, kas cenšas iedzīvināt šo krāšņo, vēl nezaudēto dzīves galvenā goda ritu savas dzimtas tradīcijās.

 

Kas ir bedības

Bedības ir mūža pēdējais gods, kad latviešu dievestības uztverē miruša cilvēka augumu nodod Mārai – Zemes Mātei.

 

 Māte, mana mīlā māte,                                                       Rokat mani priekš pusdienas,
 Ne tu mana Mūža Māte;                                                      Pēc pusdienas nerokat,
 Tā saulīte, tā zemīte,                                                          Pēc pusdienas veļu bērni
 Tā bij mana Mūža Māte.                                                      Veļu vārtus aizvēruši
.

 

Mirušā apglabāšana sakņojas dziļi katras tautas reliģijā un ieskatos par dzìvību un nāvi. Šo rituālu ietekmē arī konkrētas tautas dzīves un dabas apstākļi un bieži arī svešas tautas un reliģijas ietekme, kas parasti neizplatās miera ceļā, kā tas noticis arī mūsu zemē.

Kā redzam dainās, latvietis no miršanas nebaidās, jo saprot to kā pāreju no dzīves Šai saulē uz dzīvi Viņsaulē, kas ir dabīga gaita – Dieva likums.

Dainās redzam arī latvieša sapratni par to, ka cilvēku veido it kā trīs daļas: AUGUMS – kas pēc nāves izirst; VELIS – auguma vieliskais dvīnis, kas turpina dzīvot veļos arī pēc auguma fiziskās nāves; DVĒSELE – kas, augumam mirstot, aiziet pie Dieva. Mirušā velis nonāk veļu valstībā, kas ir Māras jeb Veļu Mātes gādībā, bet dvēsele atgriežas atpakaļ pie Dieva. Šī aiziešana ir sāpīga palicējiem un bieži grūta aizgājējam, tomēr ir skaidrs, ka mirušajam atgriešanās Šai saulē nav sagaidāma. Aizgājēja dvēselei kādreiz ir grūtības ar pāriešanu no vienas Saules otrā, un tā mēdz kavēties pusceļā. Lai viss noritētu bez grūtībām, palicējiem ir jāveic visi rituāli, kas katrā tautā ir bijuši zināmi, cik tālu vien sniedzās tautas atmiņa.

Bedības jeb bēres ir cilvēka pēdējais mūža gods, kas parasti ilgst divas vai trīs dienas. BEDĪBU NORISE ietver sevī arī mirušā auguma sagatavošanu bedībām.Tā kā bedības parasti notiek divas vai trīs dienas, tad pirmajā dienā parasti saņem bēru viesus, kas vakarā piedalās mirušā vāķēšanā – bedības sākas ar VĀĶĒŠANU. Nākamā dienā notiek mirušā izvadīšana un viņa auguma nodošana Zemes Mātei – BEDĪŠANA. Pēc tam var sekot bedību mielasts sētā, kur notiek arī PĒDU IZMĪŠANA.

Jāmin vēl, ka, tikko mirējs beidz elpot, tiek atvērtas durvis un logi, lai dvēsele netraucēti varētu aiziet pie Dieva.

 

Kas ir vāķēšana

Vāķēšana notiek pirms bedīšanas, kad aizgājēja piederīgie, draugi un paziņas, sanākdami kopā, piemin mirušā dzīves gaitas, viņa darbus un panākumus.

 

         Griež dancot bāleliņi                                                                Man māmiņa piesacīja
         Lielajā žēlumā,                                                                       Šonakt miega negulēt.
         Ieveduši sev` bāliņu                                                                Lika ēst, lika dzert,
         Veļu Mātes meitiņai.                                                                Lika viņu pieminēt.

 

Viesi, kas ieradušies, lai piedalītos bedībšs, piedalšs arī VĀĶĒŠANĀ kur apcer aizgājēja mūžu – dainu valodā teic par savām žēlabām sakarā ar šķiršanos. Rituālu var vadīt vīkšējs, un parasti tas kalpo kā mierinājums palicējiem un kā laba vēlējumi nu jau mirušajam ģimenes loceklim. Piemēram, var minēt pāris tautas dziesmas, kas visbiežāk tiek dziedātas vāķēšanas ritā.

      Divējādi Saule tek, tek kalnā, tek lejā:
            Divējāds man mūžiņš ar to vienu dvēselīti

Šai saulē, šai zemē, še atnācu ciemoties:
Viņa Saule, viņa zeme, tā visam mūžiņam.

            Brīdi, laiku man dzīvot, nedzīvot Saules mūžu:
            Ūdeņam, akmeņam, tam dzīvot Saules mūžu.

Dziediet visi, dziediet visi, neviens mani neraudiet,
Lai es eju pie Dieviņa, kā ieviņa ziedēdama.

            Šo naksniņu pārgulēju apakš tēva lubu jumta;
            Citu nakti, tad gulēšu apakš zaļas velēniņas.

Šonakt mani māte sedz ar baltām villainēm;
Rītu mani brāļi segs ar zaļām velēnām.

 

Kas ir izvadīšana

Nākamā dienā notiek mirušā izvadīšana un viņa auguma nodošana Zemes Mātei.

 

         Ko vadīja tautiņās,                                                Jūdziet bērus, jūdziet raudus,
      To gaid` sērst pārnākam:                                      Vediet mani smiltainē,
       Ko ved smilšu kalniņā,                                          Pārnāks bēri, pārnāks raudi,
      To mūžam neredzēt.                                             Es vairs mājā nepārnākš
.

 

Dainās teikts, ka mirušais jāizvada priekšpusdienā, kad veļu vārti vaļā, un sakarā ar to izvadìšana sākas jau rīta agrumā, lai paspētu veikt visus darbus un rituālus. Parasti uz kapu kalniņu mirušais tiek vests ar izpušķotiem zirgiem, un, izvadot aizgājāju, mājas ļaudis ļoti nopūlas, lai tiktu ņemtas vērā visas vēlmes, ko izteicis cilvēks pirms nāves. Izvadīšanas ieražas ir ļoti senas, kur tiek dota pēdējā goda greznība – visam jābūt ir daiļi, ievērojot mirušā vēlmes.

Atvadoties no aizgājēja, bērinieki dod veltes, ko ņem līdzi Viņas saules dzīvē (par ko liecina senie kapu izrakumi). Mirušo izvada pēc iespējas labi un grezni, bet pēc tam aizslēdz sētas vārtus, lai mirušā velis bez iemesla nenāktu ciemos. Tikai veļu dienās – DIEVAINĒS – veļi tiek aicināti ciemos sētā, kur tos cienā ar speciāli viņiem gatavotu ēdienu.

Vediet mani dziedādami, nevediet raudādami,
Lai iet mana dvēselīte pie Dieviņa dziedādama.

Skaisti mani pavadiet, cieti vârtus aizveriet,
Nemúýam neatnâkøu júsu vârtus virinât.

Labvakar, Zemes Māte, glabā manu augumiņu;
Glabā manu augumiņu, kamēr Saule debesīs.

Škiramies mēs, ļautiņi, šā celiņa galiņā;
Tavs celiņš zaļu mauru, mans baltaju āboliņu.

 

Kas ir bedīšana

Bedīšana ir konkrēta darbība, kad mirušā cilvēka augumu nodod Mārai – Zemes Mātei.

 

Rūšu Māte, Veļu Māte,                                                          Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Ved bāriņu galiņā!                                                                Labvakar, Zemes Māte.
Drīz gulēt man jāiet                                                              Labvakar, Zemes Māte,
Baltā smilšu kalniņā.                                                             Glabā manu augumiņu.

 

Šķirstu parasti iznes no mirušā mājām, kur viņš ir nodzīvojis mūžu, un grezni aizved uz kapu kalniņu. Tad šķirstu noliek uz kapa un visu turpmāko ritu vada vīkšējs – saka bedību runu. Parasti vīkšējs saka izvadīšanas vārdus, pieminēdams aizgājēja nostaigāto mūža ceļu, kam tagad sākas pēdējais posms. Runā tiek minēta dvēsele, ko nevar apbedīt, kas aiziet pie Dieva, un augums, kas tiek nodots Zemes Mātei, bet palicējiem jāsaglabā aizgājāja piemiņa, kad viņa velis nāks ciemoties veļu laikā.

 

Vīkšēja runā ir vienmēr ietvertas dainas, kas palīdz arī mums saprast, cik dabiski un daļi latvietis ir kārtojis visas savas dzīves norises, ieskaitot pat šo – aiziešanu Tai saulē. Pavadìtāji dzied attiecīgās dainas, un vīkšēja vadībā notiek bedīšana jeb auguma nodošana Zemes Mātei. Veļu Mātei tiek lūgts, lai aizgājējam ļauj sērst pie palicējiem rudens krēslā - svētību nesot. Tiek lūgta Zemes Māte, mūžīgā Māra, pieņemt šo augumu, kuru pati ir veidojusi un lolojusi dzīves laikā, un glabāt tagad, kad tas tiek nodots atpakaļ zemes klēpim. Veļu Mātei tiek likts zieds (parasti medus podiņš) un izteikts lūgums pārklāt savus baltos palagus aizgājējam, lai aizvērtos uz laiku laikiem tās vārti, lai aizkristu tās atslēgas uz neatdarīšanos.

 

Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa, labvakar, Zemes Māte,
Labvakar, Zemes Māte, glabā manu augumiņu.

Ar Dieviņu, bāleliņi, ar Dieviņu, labi ļaudis;
Nemūžam neatnākšu jūsu vārtus virināt.

Aizsavēra zemes vārti, aizkrīt zemes atslēdziņa;
Gulēt man zem zemītes, kamēr saule debesīs.

Labvakar, Zemes Māte, glabā manu augumiņu;
Glabā manu augumiņu, kamēr saule debesīs.

 

Pavadìtājiem izdala iepriekš sagatavotas maizītes vai cepumus, simboliski noturot seno bēru mielastu pie kapa. No kapa aizejot, pavadìtāji paņem līdzi mazu egļu skujiņu, kas simbolizē aizgājēju.

 

 

Kas ir pēdu izmīšana

Aizgājēja pēdu izmīšana notiek viņa dzīves vietā bedību goda laikā vai beigās, pirms viesi dodas mājās.

 

       Minami, minami                                                                      Apdeju, aplecu

         Brālīša pēdas,                                                                        Māmiņas pēdas,

         Lai māsa neredz,                                                                    Lai bērni neraud

         Lai gauži neraud.                                                                    Staigādami.

 

 

Visi izvadītāji, sadevušies rokās, garā virknē, dziedādami dziesmas, izstaigā aizgējēja mājvietas telpas un ceļus. Tas tiek darīts, lai mazinātu palicēju bēdas par zaudēto ģimenes locekli, un, izejot visas viņa staigātās takas, tiek atdots arī pēdējais gods šī cilvēka devumam ģimenes, dzimtas un tautas labā.

 

Trešajā dienā ir dainās minēta arī mirušā mantas dalīšana.

 

Nevar neminēt arī to, ka uz kapa latvieši ir likuši kapa zīmes, kas vienmēr bija vienkāršas un simboliski atdarināja Dieva zīmi – Dieva krustu un Dieva pajumti vai citos gadījumos Māras – Veļu Mātes zīmi - krupi.

 

 

Šī ir skaistākā norise bedīšanas nobeiguma daļā,

kad cilvēkiem ir iespēja iziet visas takas,  ko, dzīvs būdams, aizgājējs minis, un pēdējo reizi atdot godu un mīlestību visam viņa mūžam un mūža veikumam.

 

 Tas ir noslēgums šim mūžam un sākums mūžībai –

 tas ir gals un sākums.


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker