Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Par tumšo

Tas, par ko runā dainas, ir ne tikai gaišs, bet arī tumšs–

Kas Jods, kas citi tumši spēki

 

Kas ir Velns

Kāds ir Velns

Kas ir Jods

Kas ir Naktaļas

Kas ir ļauni ļaudis

Kas ir skauģis

Kas ir ragana

Kas ir burvis

 

Pasaku tēli

Kas ir pūķis

Kas ir citi pasaku tēli

Sumpurnis

Vilkatis

Lietuvēniju

 

Kas ir Velns

Velns ir veļu valsts būtne no zemiem dvēseļu līmeņiem.

 

Sasatika Dievs ar Velnu                                                     Tautu dēla pagalmā

Vidū jūras uz akmeņa:                                                         Pieci velni zem akmeņa.

Kažociņi briku braku,                                                            Man Pērkona kumeliņš:

Zobentiņi šmigu šmagu!                                                        Visus piecus saspārdīja.

 

Dainās minēts Velns, minēta arī Velna māte, Velna bērni un Velni daudzskaitlī.

Latvju Velns nelīdzinās elles valdniekam Sātanam kristīgajā mitoloģijā. Velns ir ļauns, bet tomēr lētticīgs un naivs. Vārda pēc Velns ir rada veļiem, bet tautas apziņā – zemākiem veļiem. Velni šķiet ļauni veļi, bet veļi ir Zemes Mātes ziņā.

Senskandināvu VALLAHALLA ir mirušo valstība jeb VEĻU VALSTS.

Velna mājvieta purvs, ezers, zem akmeņiem.

Velns ir arī liellopu sargātājs un Tam pašam pieder ganāmpulki.

Ar Velnu un Velna māti cīnās Dievs, Pērkons un cilvēki. Pār Velnu gūst uzvaru ikviens rijnieks, nemaz nerunājot par Dievu un Pērkonu. Velns nekad nav bijis nepārvarams Dieva pretinieks. Pērkona laikā Velni slēpjoties zem akmeņiem un apgāztiem traukiem. Velns bīstas no krusta. Paeglis un pīlādzis – līdzeklis pret Velniem un citiem ļaunajiem, jo „kadegam, sērmokšļam krustiņš ogas galiņā.

 

 Pretstati ir visā, arī šajā jomā, un cilvēkam jāzin,

ka tumsa radīta, lai viņu pārbaudītu, lai viņu mācītu, – tā ir dzīves skola, kas jāiziet katrai dvēselei, pirms tiks svērta un mērīta Tai saulē.

 

Kāds ir Velns

Velns ir ļauns un neglīts.

 

Ēdat, govis, pura zāli,                                                           Barga bija vīramāte,

Nedzer`t puru ūdentiņu:                                                       Ar zobiem guni šķīla.

Velna bērni piebradāj`ši                                                       Velnam devu pilnu sieku,

Spalvainām kājiņām                                                             Lai norāva vīramāti.

 

Velns nav pilnīgs ļaunuma iemiesojums – Velni ir nerātni, muļķīgi, neglīti. Viņi rauj, ņem, kar, žņaudz, spaida, krata, dīda, atsper un dara vēl citus nedarbus. Velns  pasakās ir līdzdarītājs pasaules radīšanā, bet viss notiek Dieva parraudzībā. Velns pievāc Dieva nesaņemtās dvēseles. Velns bieži piesaukts dusmās un sašutumā. Velnam tīk tumša nakts. Bieži velns ir tēlots vācu (muižnieka) tērpā un izskatās kā smalks KUNGS. Šādi kungi ir smalkās, parasti melnās drēbēs ģērbušies. Kungs vai melns kungs minēts daudzās pasakās.

Mūsu  mitoloģiskais priekšstats par Velnu atšķiras no citu tautu un reliģiju priekšstatiem – Velns nav tik ļauns, kādu mēs to redzam citās reliģijās. Kristīgās ticības laikā kungi un vācieši saukti par Velna kalpiem un muiža, muižas rija un vācu Rīga – par elli.Lai gan elle ir indoeiropiešu vārds (norv. Hel, sansk. Hala – zeme; ūdens u.c.), tomēr tikai kristīgās ticības laikā tā iztēlota par moku vietu grēciniekiem.

Velna dzīvnieki – pūce, ķirzaka, tārpi; koks – apse.

Prof. K.Straubergs: Velni savilkās melnus, garus svārkus zelta kņopēm un spožiem, spožiem zābaciņiem, spiciem papēžiem, piesprauda katrs sev dimanta zvaigzni un nu ņēmās dancot un lakstoties ar raganām.*

_______________________________________________

* Prof. K. Straubergs, Latviešu buramie vārdi, 2.sēj., 509. lpp.

 

Kas ir Jods

Jods ir dvēseļu valsts būtne.

 

          No Dieviņa ratus ņēmu                                                          Ko tie Joda suņi rēja,

          Tumsā braukt sētiņāi,                                                            Jūrmalē gulēdami?

          Klusu tek Dieva rati,                                                              Saule brauca miglu dzēst

          Nedzird Joda kuceniņi.                                                           Uz sudraba ezeriņa.

 

Jods ir ļoti veca mūsu teiksmu būtne un sākumā turēts par gaismas pretstatu un tumsas iemiesojumu. Dziļi senatnē Dievs atskārsts kā gaisma, tad Jods bijis Tā pretstats. Vārda pēc Jods ir rada lietuviešu Juodas – tumšs, melns. Jods nav tas pats, kas Velns. Jods nav daudzināts kopā ar elli, To arī nevajā Pērkons, no Tā neaizsargājas ar krustu utt.

Jodam ir arī suņi un zirgi, kādi Velnam netiek daudzināti.

Vecais Stenders savā vārdnīcā saka, ka Jodi tiekot turēti par karotāju dvēselēm.Tautā runā, ka, tiem kaujoties, pie debesīm parādoties kāvi.

Dainās minēts Jods, minēta arī Joda māte, Joda bērni, Joda meita.

 

Jods ir pasaules tumsas spēks aiz viena iemesla – karš nav Dieva doma un karā kautas dvēselītes ir melnas un nav baltas. Kas ir PRET gājis, ir melns, kas PAR savu stāvējis – balts, bet galā visām dvēselēm nav miera, jo vienas nav savu mūžu līdz galam dzīvojušas un ar svešām asinīm sevi nomelnojušas, bet otras ir no tās sugas – visu, ko dara,– dara savtīgos nolūkos. Tā nu galā visas šīs dvēseles ir Joda melnumā un tādas tās  klīst debesu velvē.

 

Kas ir Naktaļas

Naktaļas ir tumsas biedi.

 

              Tumsenīce, Naksnenīce,                                                       Tumsaliņa, Naktaliņa

Labu vīru nemaitā,                                                               Traucē manu kumeliņu.

Labu vīru nemaitāji,                                                             Sauseglīte ceļmalā

Laba vīra kumeliņu!                                                             Traucē pašu Naktaliņu.

 

 

Cilvēks nemīl un pat bīstas tumsas - tumsa un nakts turēta par ļauno darbības laiku.

Šīs bailes ir gluži instinktīvas un grūti ar prātu pārvaramas. Tumsā pēc saulrieta skraidījuši visādi mošķi, kas gaismu nepanes. Ceļinieki, kam jāturpina ceļš pa nakti, seguši zirgus ar zvaigžņotām segām, jo Naktaļas bīstoties no zvaigžņu zīmes. Par Naktaļu nav daudz dainu. Šķiet, Naktaļas ir Joda sievišķīgā daļa. Bet latvietis vienmēr zināja un dainas par to runā, ka galvenā aizsardzība ir no Dieva un Laimes.

Nesabiju biedējams, ne tumsā traucējams:

Dievs bij` man ceļa draugs, Laime ceļa rādītāja.

 

Naktaļas ir visi tumsas gariņi kopā ņemot. Tās ir nakts melnumam rada un nakts ir viņu pastaigas un rosīšanās laiks. Tāpēc tā ir, ka katram cilvēkam ir vajadzīgs savs sarggariņš, kas spētu pasargāt no nakts biediem.

Ļauniem ļaudīm nav savu sarggariņu un tāpēc viņus piemeklē

Ļauna diena gan nakts melnumā, gan dienas baltumā.

Dievs sarga tos, kas ir dienas baltumā.

 

Kas ir ļauni ļaudis

Ļauni ļaudis ir kaitīgi cilvēki.

 

         Kad man Dievs to darītu,                                      Ko var ļaunis man darīt,

         Ko man dara ļauni ļaudis,                                     Ko manam kumeļam:

         Es būt` sen pagūluse                                           Pats es dzimu piektu rītu,

         Zem zaļo velēniņu.                                              Kumeļš piektu vakariņu.

 

Ļauni ļaudis kaitē ar valodām, ļauna  vēlējumiem un darbiem.

Dainas samērā maz runā par ļaunajiem, zinot burvju likumu: „Kā ļaunu piemin, tā ļauns klāt ”vai „ko daudzina – to piedaudzina”. Dainās minēti ļauni ļaudis kā tādi, kas kaitē cilvēkiem, līdzīgi Ļaunai dienai. Ļauni ļaudis paši labu neredz.

Dažās dziesmās ļauni ļaudis pacelti līdz ļaunumam ar apzīmējumu ĻAUNS.

 

Ļaunums ir simts veidos ietērpies, bet  ļaunums ir  jāpamana –

ar sirdi jājūt, un visu, ko tu dari, - dari, skaistu nodomu un domu vadīts,

tad ļaunums tev ies secen, tāpat kā  Ļauna diena un Nelaime.

 

 

Kas ir skauģis

Skauģis ir nenovīdīgs cilvēks.

 

          Skauģīts man nevēlēja                                                           Man gotiņas pieēdušas

           Ne dziedāt, gavilēt.                                                                Sagūlušas kalniņā;

         Es dziedāju, gavilēju,                                                            Skauģīšam žēlam žēl,

         Skauģim sirdi ēdināju.                                                           Caur krūmiem raugoties.

Skauģis spēj ar skatu atņemt gausu, tādēļ no skauģa slēpj lopus un labumus. Pret skauģiem cīnās ar asumiem – pīlādzi, krustu. Skaušana skauģim labumu nedod. Dainās skauģis minēts, minēta arī skauģa māte un skauģa bērni.

Prof. K. Straubergs: „Skauģa pazīme ir skaušana, laba nevēlēšana: Skauģis man nevēlēja Ne ūdeņa, ne akmeņa, Dieviņš man novēlēja Visu lietu dievs ir gan. Skauģis man nevēlēja Ne dziedāt, gavilēt, Es dziedāju, gavilēju, Skauģam sirdi ēdināju. . Skauģis man nevēlēja Laba jāt kumeliņa; Jāj, skauģīti, dadžu krūmu, Es jāš labus kumeliņus.” Un tālāk: „Arī skauģim tāpat neko ļaunu (!) nevēl: Es savam skaudējam Neko ļaunu nevēlēju, Cūku cirpt, kazu jūgt, Vucinenu svilināt.” *

 

Skauģis ir cilvēks, kam pie pilnas bļodas acis krīt otra bļodā

un tā krīt, ka neatraujas. Būtu domājis par savu bļodu, bet nē,

tikai par to, kas otram, tikai par to, ko no otra vēl varētu paraut – tas ir skauģis.

Acu slimība,  kas pāriet niezē un pēc tam smagā garīgā slimībā.

_______________________________________________________

* Prof. K. Straubergs. Latviešu buramie vārdi, 2. sēj., 660.lpp.

 

Kas ir ragana

Raganas ir ļauni cilvēki ar pārdabīgām spējām.

 

– Kur tu skriesi, raganiņa,                                                     Ai  ragana, raganiņa,

Izplēstiem matiņiem?                                                           Rītu tevi dedzinās:

– Skrieš` kaimiņu govu slaukt,                                              Vakar cirta apses malku

Zilu sulu tecināt.                                                                  Triju kungu darbinieki.

 

Latvietis pazina kā zintēšanu – labdarīšanu burvīgā kārtā, tā zavēšanu – ļaundarību burvīgā kārtā, bet ragana vai raganis ir cilvēks, kas spēj otram arī ļaundarīt.  Bet viss, ko viņš dara Šajā saulē, viņam atsaucas Tajā saulē, un te pilnā mērā darbojas CĒLOŅU UN SEKU LIKUMS, kas nebija noslēpums arī pašiem darītājiem. Raganisko mākslu pratēji ar īpašu zāļu palīdzību, kas bija gatavotas no driģenēm, kalmēm u.c. augiem, varējuši atdalīties no sava auguma un aizlidot uz citurieni – tā vēsta pasakas, teikas un nostāsti.

Raganas tautas dziesmās pielīdzina burvjiem: „Sēd blakām, ieblakām, Abi radu bērni bija: Tavs tēviņis burtenieks, Man` māmiņa raganīte.”

 

Tā pati sakne ir vārdos REDZĒT, PAREDZĒT, PAREĢOT. Šai ziņā arī Laime, kā visu zinātāja, tiek dēvēta par raganīti, bet ar pozitīvu pieskaņu.

Cīņai pret raganām lietoja dazādus līdzekļus, bet galvenokārt stipros vārdus, kas ietverti tautas dziesmu ritmā : „Lai bij vārdi, kam bij vārdi, Man pašam stipri vārdi; Daugaviņu noturēju, Mietu dūru vidiņā.”

1484.g. pāvests Innocents VIII izdod t.s. RAGANU BULLU un izsūta pa visām zemēm spīdzinātājus (inkvizitorus), kam bija jāuzmeklē, jāspīdzina un jāsadedzina ļaudis, kas ar velniem stājušies sakaros. To viņš dara, atsaucoties uz 2. Moz.gr. 22,18. Dominikāņu mūki Kremers un Springers 1487.g. izdod raganu tiesāšanas rokas grāmatu RAGANAS SITAMAIS (Malleus maleficarem). Pēc tam iesākās visā Eiropā drausmīga raganu dedzināšana, kurā galu dabūja daudz viedu un nevainīgu ļaužu arī mūsu zemē – BURTOŅI, PAREĢOŅI un visi ar zintēšanas mākslu apveltītie Dieva ļaudis.

 

Kas ir burvis

Burvis ir cilvēks, kas dara ļaunu un labu netieši – ar vārdiem un darbiem.

 

Viens pats vecs vīrs,                                                            Bur man burvji, zog man zagļi,

Tas bija buris,                                                                     Nevar mani izpostīt:

Tas būra dangā                                                                   Burvjiem devu apšu sulu,

Ar alus kannu.                                                                     Zagļiem augstas karātavas.

 

Tautas dziesmā minētais burvis vairāk kaitē nekā dara labu.

Tautas dziesmas noraida arī labuma gūšanu ar buršanu. Pret burvjiem cīnās līdzīgi  kā pret skauģiem un raganām. Burvjiem lūko arī iztapt, lai iegūtu labvēlību, bet galvenais sargātājs – pats Dievs. Tautas dziesma teic:

Bur man buri, skauž man skauģi, nevar mani izpostīt:

Dieviņš taisa dzelžu sētu apkārt manu mājas vietu.

 

Burvis ir viedais, kas visas zināšanas izmanto tikai sava labuma gūšanai,

bet Dievs tādus soda ar mokām Tanī saulē, ja nepārliek visu citās rokās; ja pārliek, tad iet pelavu vērtē, bet netiek mocīts. Katrs burvis lai lemj pats, vai ir vērts burties vai nav. Te padoms nederēs, jo varu grib daudzi,

tikai katrs citādu ceļu iet, lai to iemantotu.

Pasaku tēli

Kas ir pūķis

Pūķi ir mantas rausēji.

 

         Malu, malu visu rītu,                                                   Pūķis vilka rudzu sieku

         Siekam kaudzes nenomalu:                                         Pār bāliņa pagalmiņu.

         Pūķis tup aiz rijiņas,                                                   – Ņem , brālīti, krusta kokus,

         Siekā rudzus gausināja.                                              Dzen to pūķi atpakaļ.

 

Pūķis dainās minēts kā mantas, naudas, labības vilcējs.

Prof.K.Straubergs: „Velns vai ragana arī pārvēršas par pūķveidīgu nezvēru. .ir ugunīgs. . viņš nāk aukā ietinies. . Ja pūķim dvēsele atvēlēta, tā pēc nāves paliek par pūķi. .  Pūķa pircējam jāatsakās no dieva. . Pirkšanas vieta parasti Rīga. Pārdevējs ir melnais vīrs, savāds kungs, svešais. . Cīņa ar pūķi un aizsargāšanās rāda tos pašus cīņas līdzekļus kā pret velnu un viņa kalpiem.” *

Pūķis tautā vēl saukts vilcis, viļķis, lunģis. Latgalē – pučs, smaks u.c.

Pūķa tēlam kā simbolam pozitīva pieskaņa ir tautām, kuras ir no Austrumiem –  tur pūķis ir Dieva zirgs. Austrumu pūķim ir gara aste un maza galva, un tas atgādina komētu lidojumā.

Mūsu tautai pūķis ir bez mēra lielas alkatības simbols. Mūsu pasaku pūķim ir liela galva un maza aste. Esības telpas izpratnē tā ir slikta zīme. Maza galva ir tiem, kam ir Dieva padoms. Savukārt tie, kas dzīvo bez Dieva padoma, krāj visu savā atmiņā un audzē smadzeņu tilpumu, bet jēgas nekādas. Te vietā būtu teikt - kam nav Dieva padoma, tam visa gudrība jānēsā līdzi. Galva ir, lai to stalti un lepni nestu, nevis piebāztu ar visādiem viedokļiem, kuros nav ne miņas no Dieva domas.

 

Pūķis ir pasaku un teiksmu tēls, bet tie, kam piemīt pūķa daba, ir nelabojami savā alkatībā visu grib sev, no kā arī cēlies pūķa tēls.

 

Kas ir citi pasaku tēli

Citi pasaku tēli ir sumpurnis, vilkacis, lietuvēns.

 

         Nedod, māte, dēlam gaļu,                                                        Pazinu panāčus

         Kas no puiša, dienas zagļa?                                                      Vilkatas bērniņus:

         Dūmiņos pakarams,                                                                 Pirmie ķērās

         Sumpurņiem izdalāms.                                                            Pie gaļas bļodiņas.

 

 

Sumpurnis

Dainās maz minēts. Tas ir teiksmains, plēsīgs puskustonis. Tie esot līdzinājušies cilvēkiem ar suņa galvām, kas plosījuši un ēduši cilvēkus.

 

Sumpurnis ir tēls, no dzīves ņemts,– kam nav cilvēcīgas sejas – tam suņa purns vien ir, bet tikai žēl suņu, kuriem jācieš cilvēku sliktās iedabas dēļ,

un tāpēc šo tēmu neizvērsīsim plašumā.

 

Vilkatis

 

Dainās arī ir maz minēts. Vilkači bijuši cilvēki, kas pratuši pārvērsties vilkos.Teikas par vilkačiem ir izplatītas visās tautās. Mūsu tiesu aktīs no1692.gada ir ziņas par vilkaču tiesāšanu. Latviju bija izdaudzinājuši kā vilkaču zemi, kas nebūt neatbilda patiesībai. Visu Eiropas tautu teikas un nostāsti runā par vilkačiem.To izmantoja kā ieroci, lai kārtējo reizi vērstos pret viediem ļaudīm.

Šajā sakarā Prof. K.Straubergs raksta: „ . . viss iepriekšējais dod iespēju arī otra motīva ticamībai. . arī norādījumu, ka ar burvjiem viņi nav saskaņā – vilkacis nokož burvi. .  Burvji ēdot ar velniem ellē, bet vilkačiem tas aizliegts. . Pēc nāves vilkačus paglabājot kā citus cilvēkus; viņu dvēseles nākot debesīs, bet burvjus paņemot velns. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši; velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot dieva suņi; ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei.” Un citviet: „Mēģinājumi izskaidrot pārdabiskās būtnes tās saista parasti ar velnu, šīs būtnes uzlūkojot par velna transformācijas veidiem. . Šāds izskaidrojums rada šo būtņu pamatjēdziena pārveidošanu,  tām zaudējot seno neatkarīgo īpatnību. ” *

 

Vilkatis ir laba zīme tikai tiem, kas saprot tā nozīmi.

Mēs zinām, ka vilks ir Dieva suns un mūsu senči zināja, ka par vilkačiem varēja pārtapt tikai tie, kam Dievs tādu varu bija devis.

Un tie tad arī varēja sodīt tos cilvēkus, kuriem bija pārlieku ļauna daba.

Vilkaci par ļaunuma iemiesojumu nosauca tikai un vienīgi kristīgā baznīca un izveda cīņu pret  ļaudīm, kam Dievs tādu spēju bija devis.

 

Lietuvēni

 

Dainās minēti nedaudz. Pēc nostāstiem, lietuvēni esot nozumētu bērnu dvēseles.

Aizsardzībai – piecstūrains krusts, kas uzvelkams vienā paņēmienā.

 

Lietuvēni ir ne tikai mazu bērnu nozūmētās dvēselītes, bet lielākoties zemo elementāļu klātbūtne Šīs saules telpā. Tie gūst apmierinājumu tikai tad, ja var kaitēt ļaudīm un lopiem. Bet tas, ka to spēks ir sīks, – zināms no aizlaikiem.

Kas dzīvo ar Dieva padomu –  to nemoka lietuvēni, bet cilvēks, kuram nav Dieva aizsardzības – atvērts visiem pasaules mošķiem.

 

Šajā nodaļā pieminētie pasaku tēli – pūķis, sumpurnis, vilkacis, lietuvēns dievestībā neietilpst, bet mākslā tie reizēm noder kā ierosinājumi.

_______________________________________

* Prof. K.Straubergs. Latviešu buramie vārdi, 2. sēj. 525-527. lpp.

Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker