Vij, Dieviņi, Zelta viju visgarām jūras malu,
Lai nenāca sveša salna šai zemē ziedu traukt.
Search:   

Par gadskārtu

 

 

Par gadskārtu latviskajā gada izpratnē

 

Kas ir Saules gads jeb gadskārta

Kas ir svēte jeb svēta diena

Kas ir Meteņi

Kas ir Lieldienas jeb Lielā diena

Kas ir Ūsiņi

Kas ir Jāņi

Kas ir vasaras svinamās dienas

Pēteri

Laidene

Jēkabi

Kas ir Jumji jeb Rudenāji

Māras

Kas ir Apjumības

Kas ir Mārteņi

Kas ir Ziemassvētki

 

 

Kas ir Saules gads jeb gadskārta

Saules gads jeb gadskārta rodas, zemei ritot ap Sauli.

 

Jānīts gāja gadskārtā                                             Nedod, Dievs, tādus ļaudis,

Savus bērnus apraudzītu,                                        Kādi ļaudis maliņā:

Vai tie ēda, vai tie dzēra,                                        Par gadskārtu pirti kūra,

Vai tie skaisti padziedāja.                                        Mēnešiem velējās.

 

 

Visās dabīgi izaugušās reliģijās svinamus laikus un dienas noteic gadskārtas mūžīgais ritums ar Sauli kā centru. Saule pie tam netiek reliģiski dievināta, bet tikai dzejiski daudzināta kā dievišķīgs iestādījums un gadskārtas noteicēja. Senā laika skaitīšana katrā konkrētajā gadā izriet no Saules rita.

 

Laika posmu starp diviem vienāda nosaukuma gadalaikiem sauc par Saules gadu.

 

Saules gadu kā laika mēra vienību lietojuši arī senie latvieši, un tajā apkopojas mūsu  senā laika skaitīšanas sistēma (2., 3. pielikumi). Tāda bija arī grieķiem, romiešiem, japāņiem, ķīniešiem u.c. Latviešiem METI nozīmē laika griežus.

 

Gadskārta iedalīta četros laikmetos, kur katrs laikmets iesākas ar savu svinamo dienu un saulgriežiem laikmetu vidū:

            – PAVASARIS  – iesākas ar Meteņdienu, laikmeta vidū svin Lielo dienu jeb Pavasara saulgriežus;   

– VASARA – iesākas ar Ūsiņdienu, laikmeta vidū svin Jāņus jeb Vasaras saulstāvjus;

            – RUDENS – iesākas ar Jumja dienu, laikmeta vidū svin Apjumības jeb Rudens saulgriežus;

            – ZIEMA – iesākas ar Mārteņdienu, laikmeta vidū svin Ziemassvētkus jeb Ziemas saulstāvjus.

 

Vēl gadalaiki iedalās laikos:

– ZIEMAS LAIKS – starp Ziemassvētkiem un Meteņiem;

– SĒRSNU LAIKS – starp Meteņiem un Lieldienām;

– PAVASARA LAIKS – starp Meteņiem un Ūsiņiem;

– SĒJAS LAIKS jeb ZIEDU LAIKS – starp Ūsiņiem un Jāņiem;

SIENA LAIKS – starp Jāņiem un Jumjiem;

– RUDENS LAIKS jeb MIEŽU UN DZĪRU LAIKS – starp Jumjiem un Apjumībām;

– VEĻU LAIKS – starp Apjumībām un Mārteņiem;

– LEDUS LAIKS – starp Mārteņiem un Ziemassvētkiem.

 

Katrs no astoņiem laikiem tālāk sadalīts SAVAITĒS. Savaitē bija deviņas dienas, un vienā 45 dienu garā laikā ieiet 5 savaites.

 

Dainās saglabājušies visi savaites dienu nosaukumi: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestā diena, septītā diena, pussvēte (astotā diena) un svēte jeb svēta diena (devītā diena).

Atlikušās piecas - vai garā gadā sešas dienas sadalās starp Ziemas saulstāvjiem jeb Ziemassvētkiem un Vasaras saulstāvjiem jeb Jāņiem. Dainās nekāda izcila nozīme nav piešķirta skaitlim divpadsmit, kas saistās ar Jūlija kalendāra iekārtojumu. Latviskais kalendārs tika veidots saskaņā ar Saules stāvokļiem, Mēness ciklu faktors te nedarbojas, kaut arī ir zināms, ka senajā Ēģiptē ir lietojuši atsevišķi arī Mēness kalendāru un arī mūsu senči to lietoja saimnieciskos nolūkos - audzēja dārzeņus,lopus,grieza matus, mazgāja veļu u.c. Tas nozīmē, ka zināšanas par Mēness ritu bija, bet dzīvoja tikai un vienīgi pēc Saules rita, kas ir radošais princips – un visa dzīve bija Saules pilna.

Dainās latviskie mēnešu nosaukumi nav atrodami, jo tādu acīmredzot nav bijis. Pirmo reizi latviskos mēnešu nosaukumus atrodam P. Einhorna 1649.gadā izdotajā darbā „Historija Lettika’’. Jāpieņem, ka P. Einhorns pats radījis šos nosaukumus, par pamatu ņemot tautā noklausītos dažādos laiku apzīmējumus, piemēram, laiku vai mēnešu nosaukumi: ziemas, sveču, sērsnu jeb baložu, sulu, lapu jeb sējas, ziedu, siena jeb liepu, rudzu jeb pļaujas, silu, veļu jeb rudens, sala jeb salnas, vilku mēnesis. Šo sadalījumu varam pagaidām pieņemt, jo tas izriet no dabas ritiem un atbalsojas ļaužu sirdīs.

 

Tālākais iedalījums ir diena, kas sadalās cēlienos: rīts, pusdiena un vakars.

Un  tālāk savukārt: stunda – BRĪDIS, minūte – ŠALTE, sekunde – MIRKLIS.

 

Par svinamiem laikiem mēdz dēvēt vairāku dienu svinības gadalaiku vidū, kas ir gan gadskārtu svinamās dienas, gan cilvēku mūža godau svinamās dienas. Tās bagātas ar dažādām izdarībām un rituāliem, kuru galvenais uzdevums ir atvairīt ļaunumu, paust pateicību par iegūto un sasniegto, kā arì nodrošināt auglību un labu ražu turpmāk. Svinību norisēs ir liela dažādība. Svinībās goda viesi ir Dievs, Laime, Māra. Še nav vietas sīkumos parādīt, kā izcēlušās un kā izveidojušās mūsu svētes un mistērijas, bet jāsaka, ka lielākā vairumā latviešu sirdīs caur virsapziņu tās ir dzīvas vēl šodien.

 

Dienu skaitīšana sākusies ar 25.decembri – pēc Ziemas saulgriežiem.

Laikmeti skaitīti no pavasara sākuma jeb Meteņdienas.

Saimnieciskais gads sācies Ūsiņdienā – vasaras sākumā.

 

Ziemas svētki Liela diena, tie Dievam lieli svētki;
Ziemas svētkos Dievs piedzima, Lieldienā šūpli kāra.

Svētki nāca svētījami, Liela diena lielījama;
Svētkos svētais Dieviņš dzima, Lielu dienu nokrustīja.

 

Varam secināt, ka latviešiem ir bijusi senāka pasaules un Dieva izpratne par ēģiptiešiem, jo nav pielūguši daudzus Dievus, bet gan viena Dieva dažādās izpausmes. Tas sasaucas ar Antona  Rupaiņa secinājumiem par Dainu senumu un viedumu un to, ka citi ir veidojuši savu pasaules uzskatu mainīgā pasaules telpā, kamēr latvieši nemainīgi pieturējušies pie saviem senču vissenākiem ieskatiem, tos negrozot laikiem mainoties. Tā līdz pat mūsdienām atnācis dainu Dievs un tas ir latviešu tautas vislielākais nopelns. Vislielākais nopelns arī tāpēc, ka izsekojot citu tautu dievestību rašanos, pastāvēšanu un aiziešanu nebūtībā, var vērot, kā viens Dievs ticis nomainīts ar citu, – parasti zemākas perfekcijas Dievu, un, līdz ar nomaiņu, ir notikusi arī tautas garīgā degradācija. Īpaši ātrus tempus pasaules pārkārtošanā uzņēma Jahves pielūdzēji, jo viņu Dievs – Radītājs (DEMIURGS) pats sevi pasludināja par „vienīgo īsto Dievu” un izrādīja graujošu neiecietību pret citu tautu dievestībām. Tas izvērtās par globālu karu pret cilvēci, kur ar viszemiskākiem līdzekļiem un metodēm – viltu, uzpirkšanu, meliem un kariem (kas tika un tiek vesti pārsvarā ar CITU TAUTU fizisko spēku), nolieca ļaudis pasaules telpā līdz zemei, kā smaga krusa noliec laukus, nolaužot graudu pilnās vārpas.

Katram no mums šobrīd būtu jāpārlasa Raiņa luga „ Jāzeps un viņa brāļi, kur viss ir pateikts skaidrāk par sakaidru un rodas iespaids, ka toreiz paustais ir ļoti aktuāls tieši šobrīd . . .

 

 Jāzeps:      „Vai ļaunu negainot, nau izdzēsts labs?

        Vai ļaunais nemācīts var tapt reiz labs?

        Vai, zvēriem ļaujot, nezūd cilvēcība?

        Vai, labo ziedojot, nau audzēts ļauns?”

   

            Citviet  „Man ņēma ticību – vai to var piedot?

                           Vai tie nau jāizdeld, kas labu deldē?

                           Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši.”   

 

                                                        „Kas piedot ir?

   Jāzeps:    Vai ļaunu teikt par labu? Ļaunam tapt?

                    Nē, ļaunu vērst par labu, tas ir piedot.

                    Jo citād` zvēri aprīs cilvēkus

                    Un cilvēcība noliegs pati sevi

                    Un samīs dīgļus, kas uz labu tiecas.

                    Tad zeme plīsīs, izlēks pūķis – ļaunums!”*

 

Pāridarījums ir labojams, bet tam ir nepieciešama dziļa un pamatīga izpratne par lietu būtību un pasaules kārtību, un savas tautas lomu laika telpā. Bet pats galvenais,–  jāzin, ka sākot ar 2002. gadu esam iegājuši Zelta laikmetā un tumsai, kura gandrīz 6000. gadus ir valdījusi pasaulē, ir jāatstāj skatuve, dodot vietu Dievam – Debesu gaismai!

Gandrīz visas kalendāru sistēmas iekārtojušas dienu skaitīšanu vai nu pēc Saules rita, vai arī pēc Mēness vai arŠaules un Mēness. Austrumu sentautas skaitīja savu gadu pēc Mēness, kamēr pie mums un citām rietumu tautām bijis Saules gads. Kārtējo reizi redzam, ka izjaukts mūsu dzīvesveids un ar spēku uzspiests svešs un mums, kā zemkopju tautai, – nepieņemams kalendārs.

 

Jūlija kalendāru * Latvijas teritorijā ieveda vācu krusta karotāji, un tā stunda, minūte, sekunde un nedēļa izspieda senākos jēdzienus – brīdi, šalti, mirkli  un savaiti.

 

Gregora kalendārs ** radās, kad Pāvests Gregorijs XIII saskaņā ar itāļu astronoma Luidži Lilio priekšlikumu izdeva rīkojumu, kas noteica pèc 1582.gada 4.oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5.oktobra vietā likt 15.oktobri, lai mazinātu Jūlija kalendāra nesaskaņas ar tropisko gadu. Pāvesta rīkojumu katoļticīgās zemes uņēma bez lieliem iebildumiem, bet protestantu zemēs tas radīja pretestību, tā sauktos KALENDĀRA NEMIERUS. Arī Rīgā 1582.gadā izcēlās asiņaini nemieri. Tikai 1589. gadā pēc nemiernieku sodìšanas ar nāvi (viens no nemieru vadìtājiem, ko sodīja ar nāvi, bija namnieka dēls Mārtiņš Gīze) Stefana Batorija pēctecim Sigismundam III  izdevās nepaklausīgo Rīgu nomierināt. Anglija ar savām kolonijām pieņēma Gregora kalendāru tikai 1752. gadā, Japāna - 1873., Grieķija – 1923., Turcija  1917. gadā. Ar jauno kalendāru mainījās arī gada sākums.

 

Gregora kalendārā gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā Mēness fāzes.Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Latviešiem nedēļas dienu nosaukumi pārņemti no savaites dienām, atmetot septīto un astoto dienu, bet 7 dienu nedēļa nekad nedod pilnu nedēļu skaitu ne mēnesī, ne gadā.Tāpēc Gregora kalendārā dienas nosaukums un datums nepārtraukti mainās, tā ir viena no lielākajām neērīìbām moderno laiku kalendāra lietotājiem. Šī ir viena no zīmīgākajām atšķirìbām abu sistēmu starpā, kur latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir mūžīgais kalendārs, bet Gregora kalendāra elementu savstarpejā  maiņa nedod vēlamo ērtību un uzskatāmību ikdienas lietošanā.

 

Dainās gads skaisti apdziedāts Saules teiksmās, tas ir latviešu tautas dzejojums par Debesu gaismas parādìbām, kuru skaits ir aptuveni 1500. Šais dainās norišu un jēdzienu vairums ir izteikts simbolos. Sauli apzīmē ar apļiem priekšmetiem: ripu, apli ar punktu vidū, plāceni, ābolu u.c

 

Vēlreiz jāmin Brastiņu Ernesta teiktais: „Svinamie laiki un dienas kā zelta jostas grib atkal ik gadskārtas vienot tautu kopīgās gavilēs kā senāk. Nekas taču nav tik izturīgs un nesaraujams kā prieka saites, kurās vēsture ieausta, lai gavilētu līdzi.”

 

Un vēl: mēs dzīvojām pēc Saules, bet tagad – pēc Mēness fāzēm!

Svarīgi, ka visas mūsu senču svinamās dienas, kas bija saistībā ar Saules kalendāru, ir novirzītas uz nekurieni, tā atņemot tautai tās spēku, sūtību un eksistences galveno mērķi – augt lielumā, iet dziļumā, saprast plašumā.

 

 

* Jūlija kalendārs jeb ,„vecais stils’’, kas oficiāli bija spēkā līdz 1582. gada 5.oktobrim. Šī kalendāra atvasinājums 18.gs. sākumā bija arī Zviedru kalendārs.                                                                                            

** Gregora kalendārs jeb „jaunais stils’’, kas oficiāli spēkā ar 1582.gada15.oktobri, bet praktiski ieviesās tikai ar 17.gs. un tikai daļēji, jo paralēli tam lietoja arī Jūlija kalendāru.                                                                                                               

Bija arī Bizantes kalendārs, kuru lietoja krievu pārvaldītos apgabalos Livonijas kara laikā.Šai sistēmā gada sākums ir 1.septembrī, un gada skaitīšana sākas ar mītisko pasaules radìšanu, kuru noteic, pieskaitot 5508 gadus pie mūsu ēras gadu skaita.

*  Rainis. Kopotie raksti. – Rīga: ZINĀTNE. – 1986., 11. sēj. 207.,172.,240. lpp.

 

Kas ir svēte jeb svētā diena

Svēte jeb svēta diena ir darba nedēļas baltā diena.

 

       Duš, ēdat, man` gosniņas,                            Dievs aizliedza bitītei

         Tai mazā zālītē;                                           Sarkano āboliņu;

         Par nedēļu Svēta diena,                                Kam bitīte nesvinēja

         Tad laidīšu ābulā.                                         Svētas dienas launadziņu.

 

 

Katras nedēļas beigās bija viena tīra jeb balta diena – svēte jeb svētā diena.

Katras dienas nogalē, Saulei rietot, svinams brīdis SAULCELĪTE; nedēļas vidū ceturtdienas vakarā bija PIEKTVAKARS – svinēts par godu Mārai, un Dainās pieminēta PUSSVĒTE jeb svētās dienas priekšvakars, kas arī bija svētvakars.

Ieviešoties Eiropā kristīgajai ticībai, seno laika skaitīšanu aizstāja ar austrumniecisko septiņdienu nedēļu.

 

Svētā diena ir diena, kad Dievs ir ienācis istabā un cilvēkam ir mīļi Tas

jāsagaida, sakot –  svēta diena. Svēts ir vārds, kas bijis visām pirmtautām.

Svētozoli, svētbirzes un svēta diena –  viss sakarā ar Dievu.

 

Kas ir Meteņi

Meteņi ir pavasara iesākums.

 

       Visu gadu naudu krāju                                   Gari laidu kumeliņu

         Metenīša vakaram;                                        Meteņdienu vakarā,

         Es māsiņas vizināšu                                       Lai aug lini tievi, gari

         Metenīša vakarā.                                           Mana tēva tīrumā.

 

 

Meteņdiena ievadīja laika metus, kur METI nozīmē laika griežus jeb pagrieziena vietu no kuras sākas atkal gada brīnumainā mistērija – pavasaris, vasara, rudens un ziema.  

 

Metenis kā gaismas personificējums ar savām raksturīgām īpašībām un darbībām iekļaujas gadskārtas teiksmu tēlu – Dievadēlu pulkā. Latviešu iztēlē tas parādās arī kā Meteņdienas cilvēkojums, kas darbojas ļaužu vidū. Pirmais no četriem gada laikmetiem tiek turēts pavasaris, pēdējais – ziema. Tāda kārtība rodas, sekojot dabas  atmodai, plaukumam, briedumam un nāvei. Latviešu gadskārtā Meteņus svin starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Meteņos izbeidzas ziema, un  nākamā dienā – Pelnu dienā – sākas pavasaris. (Pēc Gregora kalendāra – 6. vai 7. februārī.)

Pelnu diena ir pirmā līdumnieku un jaunu saimniecību dibināšanas diena, kur no tēva sētas pavarda ņēma līdz pelnos ierušinātas ogles jaunā pavarda iekuršanai.

Metens kaktā sukājās, Pelnu dienu gaidīdams;

Nu atnāca pelnu diena – bēdz, Meteni, aizkrāsnē!

 

Kr. Barons latviešu Dainās ar Meteni iesācis svinamo laiku un dienu apskatu, jo redzējis tajā mistisko dzīvības sākumu – PAVASARI. Katru gadu tika izspēlēta mistērija  - pavasaris, vasara, rudens, ziema un cilvēks pasaules telpā atkārto šos ritus arī savā dzīvē, kur pavasaris ir bērnība; vasara – pilnbrieds; rudens – pusmūžs; ziema – vecums un noriets.

 

Metenis tātad ievadīja cilvēka piedzimšanas brīdi pasaulē. Jau iepriekšējā nodaļā uzzinājām, ka gada skaitīšana iesākās uzreiz pēc Ziemas saulgriežiem, piedzimstot Debesu gaismai jeb Dievam, kas savukārt sakrīt ar pasules radīšanas mistēriju, kur Ziemassvētkos piedzimst Dievs, bet Meteņos  – pasaulē ienāk cilvēks.Tāpēc arī Meteņos tika svinēta BĒRNU DIENA (kā gads aug augumā – tā bērni aug). Bērni tika apdāvināti. Laime, būdama mīļā Mūža Māte, nāca ciemos, un dāvanas tika mestas no istabaugšas, kā lielās mistērijas – cilvēks un Dievs – turpinājums. Ar Meteņiem jeb cilvēka ienākšanu pasaulē, sāk darboties arī Dieva Zelta krusts, kā simbols – Dieva un cilvēka ciešai sadarbībai kopīga mērķa – PASAULES HARMONIJAS, labad. Tas tad arī bija latvju tautas galvenais uzdevums, – ar stipriem vārdiem, stipru domu un labiem darbiem nodrošināt līdzsvaru pasaulē, kas cilvēku darbošanās rezultāta vienmēr meta sīkus kūleņus. Un, savukārt, iesākoties LIELAJIEM LAIKU METIEM, –  Zelta, Sudraba, Bronzas un Dzelzs laikmetiem, – doties pasaulē, lai nestu gaismu un zināšanas tiem, kam nav Dieva padoma vai arī tiem, kas dzīvo no sava prāta, bez izpratnes par Dieva padomu esamību. Saņem Dieva padomu vienmēr nozīmēja lielu darbu ar sevi. Un jāteic, – kas no sirds centās sasniegt Dieva padomu, tam atverās visi vārti grūtajā ceļā uz patiesību, kas visos gadījumos ir bijis Dieva tīrums.

Nebūs par lieku atkārtot, ka latvis nekad nav jaucis lietu kārtību – pielūdzis daudzus Dievus. Saulgriežus svinēja suminot Saulīti kā Dieva iestādījumu, aicinot svinībās kā goda viesus, – Dievu, Laimi un Māru, bet Meteņos, Ūsiņos, Māras un Mārteņos, – svētki tika svinēti par godu Dievam, kā pateicība par veiksmi darbos un sadzīvē, laika metiem mainoties. Tad viss notika Dievam, Laimei un Mārai par godu, prieku un patikšanu. Mīļi suminot arī Dievadēlus - Meteni, Ūsiņu, Jumi un Mārteni, kas nu kuro reizi bija svinību gaišā rota.

Un tā – Latvim bija izpratne par VIENU DIEVU jau tad, kad visi citi Dievi vēl nebija ienākuši pasaules telpā. Tie, kas iznīcināja mūsu dzīvesveidu, ir viltus pravieši, kam nav nekāds sakars ar Dievu un Dieva padomu. Atgūt zaudēto, nozīmētu atgūt spēku un prieku, kas šajos tūkstots gados ir izplēnējuši un izčākstējuši, bet, tomēr jāsaka, – vēl viss nav zaudēts, protams, ja ļaudīm pietiks prāta un gaismas dvēselēs.

Rainis teic: „ Kas vairāk pazemots, kā cilvēks drīkst,

                                 Tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.”*

 

Līdzīgi citiem Dievadēliem, arī Metenim ir ģimene ar dēliem un meitām, bet dainu ziņas par tiem skopas.

Toties Dainās diezgan daudz apraksīìta Meteņa darbība un piederumi. Meteņos vizinās un ciemojas – raksturīgākā darbība ir vizināšanās ar kamanām, kas veicina augību druvās. Meteņa piederumos redzamāko vietu ieņem cūkas galva un ausis, cūkas kājas un mieža plācenis, ko Metenis atnes līdzi, un tādēļ Meteņu parastie ēdieni ir plācenis, grūdenis un cūkas kājas. Metenis ir pēdējā budēļu jeb ķekatnieku diena.

 

Meteņos ir laiks pārdomāt visu iepriekšējā gadā veiktoun nospraust jaunos dzīves metus nākošajam gadam.

________________________________________

**  Rainis. Kopotie raksti. – Rīga: ZINĀTNE. – 1986., 11. sēj. 160.lpp.

 

 

Kas ir Lielā diena

Lieldienas jeb Lielā diena ir pavasara saulgriežu svinības – gaismas uzvara pār tumsu un Saules atmoda.

 

Ko Lieldiena man atnesa                                Lieldienīte man vaicā,

Par gadskārtas gaidījumu?                             Kur tie kāra šupolītes?

Vienu pašu zīdautiņu                                     Straujas upes maliņā,

Vējiņam vicināt.                                            Ozoliņa zariņā.

 

Kad gadskārtā Saule ir tik augstu pakāpusies debesu kalnā un dienas garums ir tik liels, ka sāk pārspēt nakti, tad šim notikumam par godu visas pirmtautas svinējušas Lieldienu jeb LIELO DIENU. Lieldienas ir pavasara svinamais laiks – PAVASARA SAULGRIEŽI.

Pēc senas teiksmas šai laikā Dievam esot šūpulis kārts – Dievam rīkotas krustabas.

Dainās redzamākie Lielās dienas piederumi – olas un plācenis, kas simbolizē SAULI un Saules Atmodu. Vairums seno gadskārtas svinību cilvēkotas kā vīriešu kārtas teiksmu tēli – Dievadēli, bet Lieldienas ir sieviešu kārtas vārds.

Lieldienu svinību personificējums ir liela sieva Mārgieta (kārtējā Māras izpausme) un trīs māsas: Anna, Maija, Grieta. Trīs māsas saskan ar Lieldienu svinamo dienu skaitu.

Lieldienas, tāpat kā citi gadskārtas teiksmu tēli, nenāk tukšām rokām – olas, plāceņi cilvēkiem; asni un zaļa zāle – ārēm un laukiem. Lieldienu svinīgais ēdiens ir olas, kas simbolizē Sauli. Lieldienas svin trīs dienas. Lieldienu dainas runā par zelta, sudraba un baltām olām. Šīs krāsas simbolizē enerģijas: zelta – Dieva enerģiju, sudraba – Māras, bet balta – Laimes enerģiju.

Nozīmīgākie Lieldienu priekšdarbi ir apģērbu gatavošana un greznošanās, arī Lieldienu ēdienu gatavošana un šūpoļu kāršana. Ļaužu dzīvē skaļu prieku par Lieldienu tuvošanos izteic rotāšana un gavilēšana. Tā ir jaunu meitu dziedāšana klusos pavasara vakaros, apdziedot dabas atmodu, puķes un jaunu ļaužu attieksmes. Gavilēšana ir īpašs dziedāšanas veids, kas savā pirmatnējā nozīmē izpauž sasaukšanos, sazināšanos, saūjināšanos. Kad dzird meitas gavilējam un rotājam, tad Lieldienas nav vairs tālu. Arī Lieldienas pašas atbrauc gavilēdamas. 

Lielās dienas jaukākā izprieca ir šūpošanās, kas simbolizē teiksmās minēto sūpļa kāršanu Dievam. Parasti šūpolēm cirstas ozola vai oša koka kārtis.Tāpat pazīstamas rotaļas „Ripu sišana”, kur ripa ir Saules zīme, kā arī „Putnu dzīšana” vai „Putnu šaušana” – priecīgi gājieni lielā pulkā ar dziesmām un mūziku, tikai gājiena dalībnieki vairs nav  noviepušies kā ziemas pusē – Mārteņos, Ziemassvētkos, Meteņos. Zem aizdzenamiem putniem esot domātas raganas, skauģi un nelaimes.

 

Lielā diena ir diena, kad nāk Saule atpakaļ uz mūsu Māras zemi.

Tas ir saistīts ar gaismas vai, pareizāk, Dieva gaismas triumfu –

uzvaru pār tumsu.

Tā ir Lieldienu īstenā nozīme, un tam bija pakārtoti visi riti un visas izdarības.

 

Kas ir Ūsiņi

Ūsiņdiena ir vasaras iesākums.

 

          Par kalniņu Ūsiņš jāja                                         Ej, Ūsiņ, labais vīrs,

          Ar akmeņa kumeliņu:                                         Jāj ar mani pieguļā:

          Tas atnesa kokiem lapas,                                   Es guntiņas kūrējiņš,

          Zemei zaļu ābuliņu.                                            Tu kumeļu ganītājs.

 

 

Ar Ūsiņdienu iesākas vasara un līdz ar to arī jauns saimniecības gads. Šai dienā gājēji un kalpi pārvietojas uz jaunām salīgtām dzīves vietām (pie citām tautām, kā vāciešiem, somiem un krieviem, par gājēju pārvietošanās dienu ir bijusi Jurģa diena). Sākas vasara un arī ziedu laiks, kas atbalsojas Ūsiņa dainās. Ūsiņa vieta citu teiksmu tēlu – Dievadēlu vidū vislabāk redzama Saules teiksmā, kur Tas ir rīta ausmas un gaismas cilvēkojums. (Gregora kalendārā Ūsiņi iekrīt 9.maijā.)

 

Ūsiņš ierodas kā mīļš, gaidīts viesis un atnākdams atnes zaļu zāli, lapas, pieguļnieku dziesmas, bet galvenais – Tas ierodas rūpēties par ļaudīm un zirgiem vasarā, kas ir Ūsiņa galvenais darbības lauks. Ūsiņam par godu pirmo vasaras nakti jāj zirgus pieguļā un dienā pirmo reizi laiž lopus ganos. Abi ir priecīgi notikumi, kur valda skaļums un jautrība, jo vakarā, pārvedot lopus no ganiem sētā un pēc tam kūtī, sākas ramulēšanās, t.i., aplaistīšanās ar ūdeni (ticējums: ka vasarā līdz pret odiem).

Mūsu Ūsiņam ir nenoliedzama līdzība ar ēģiptiešu Usīru (ko grieķu iespaidā dēvē par Ozīrisu). Ūsiņš ir rada arī indiešu Ašvinam (sanskritā ŪŠa nozīmē ausma) un grieķu Dioskūriem jeb  Dievadēliem, kas arī ir Saules vedēji. Arī latvieši Ūsiņu sauc par Dievadēlu.

Pēc dažu mitologu domām, tautas dziesmās Saules kalps, Saules stūrmanis ir tas pats Ūsiņš. Tas ir arī Saules kumeļu braucējs un Saules vedējs. Tas patiesi atbilst patiesībai, – Ūsiņam piemīt viss, lai ienestu dzīvē skaistumu un taisnīgu dzīvošanu, bet, lai viss notiktu pēc Dieva domas, Tam tiek doti gan Dieva zirgi – spēka simbols. Ūsiņš ir arī Saules zirgu braucējs un gaismas vedējs jeb Dieva padoma un varas teicējs savā tautā un zemē (arī Ēģiptē Usīrs – Ozīriss bija faraonu tituls, jo Tam bija gan Dieva spēka simbols – zirgs, gan Dieva varas simbols un Dieva padoma klātbūtne, – gaismas un Saules vešana).

Ūsiņu īpaši daudzina kumeļu audzētāji kā zirgu gādnieku vasaras laikā.

Ūsiņa piederumi ir zirgi un gaismas saucējs – gailis.

Ūsiņam ir ģimene – divi dēli, kas ir dvīņi – Auseklis un Rieteklis. Tie darbojas, Saulei lecot un norietot. Viens darbojas no rīta, otrs vakarā, līdzīgi Ūsiņam pašam, kas dēliem šos darbus ierāda. Ūsiņa sieva ir Uša, un ir arī meitas – cimdu adìtājas. Ūsiņa meitas un dēli, tāpat kā citi teiksmu tēli, ir nodarbināti lauku darbos sētā un pieguļā, līdzīgi Ūsiņam pašam.

Ūsiņš savus divus dēlus darbiņam radināja:

Vienu sūta pieguļā, otru arti tīrumā.

Ūsiņa mielastam galdā likts no rīta kautais gailis, olas, ceptas karašas un alus.

Ūsiņam dod jeb ziedo, lai nodrošinātu Tā labvēlību un palīdzību nākamā vasarā.

Šī ziedošana pa lielākai daļai izpaužas devumā, kas kļūst par Ūsiņa mielasta sastāvdaļu. Dainās redzam, ka Ūsiņam solīti arī svārki un jostas. Svinību mielastā lūdz piedalīties arī pašu Ūsiņu. Pēc mielasta gatavojas jāt zirgus pieguļā, līdzi ņemot olas par ziedu Ūsiņam, zintēšanai un pieguļas ēdienu gatavošanai. Pieguļā ēd olu kulteni ar gaļu (pentogu). Pieguļnieki pie ugunskura dzied un koklē, un puiši, kas nodomājuši  vasarā iet precībās, taurēdami par to dod ziņu.

 

Ūsiņš ir gaismas vedējs un laimes nesējs katrā sētā, bet īpaši sētā kurā ir zirgi un zirgu darīšanas. Zirgs jau izsenis ir Dieva spēka simbols un norāda

uz Ūsiņa varenību un spēku. Ūsiņš ved veiksmi visos lauku darbos un lauku ļaužu sadzīvē – viņš ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem

un dod savu ieguldījumu lauku ļaužu sadzīvē.

 

 

Kas ir Jāņi

Jāņi ir vasaras svinamais laiks – Vasaras saulstāvji.

 

         Jāņu diena, svēta diena                                    Sanāciet, Jāņa bērni,

         Aiz visām dieniņām:                                         Sagaidiet Jāņa dienu!

         Jāņu dienu Dievadēls                                        Jāņa diena lepni nāca,

         Saulesmeitu sveicināja.                                     Ugunīs vizēdama.

 

Lielākās gadskārtējās svinības latviešiem ir bijušas Jāņos – vasaras saulstāvjos – vasaras vidū, kad Saule visaugstāk uzbraukusi debesu kalnā. Šai laikā dienas ir visgarākās, bet naktis visīsākās. Svinību laiks vilcies līdz pašai Pēterdienai, ko dainas dēvē par Lapainīti, kamēr Jānis ir Ziedainītis. Kā latviešiem šo svinību cilvēkojums ir Jānis, tā indiešiem – Devjana, slāviem – Jans vai latīņu – Janus, kurš ir tāds pats saulgriežu veidols.

 

Jāņi ir dainās visvairāk apdziedātā gadskārtas svinību norise. Ap 200 Dainu stāsta par vasaras saulgriežu cilvēkoto teiksmu tēlu - Dievadēlu Jāni, bet svinību norise, apdziedāšanās un līgošana aptver vairāk nekā 2000 dainu.

Jau pirms Jāņiem dzirdamas dziesmas ar piedziedājumu LĪGO jo visa daba lìgojas briedumā un auglībā.

             Visa Dieva radībiņa saulītēji līgojāsi:

            Rudzu vārpas, puķu ziedi, dižu mežu koku gali,

            Veci ļaudis, mazi bērni, jauni puiši, jaunas meitas.

Jāņu gaidīšana un ielīgošana iet līdztekus daudzajiem priekšdarbiem, kas paveicami, pirms ierodas teiksmainais Jānis. Ļaudis steidzas nobeigt darbus laukā, izravēt dārzu, apkopt sētu un pagalmu, lai nedotu iemeslu Jāņu bērniem apdziedāt sētas ļaudis par nevīžību.

Pussvētē pirms Jāņiem, kas tautā pazīstama kā Zāļu diena, nozīmīga paraža ir sētas pušķošana, vainagu vīšana un Jāņu zāļu lasīšana. Pušķo  vārtus, ēkas, durvis, logus, istabu, jumtu, galdus, krēslus, darbarīkus, lopus – katru vietu un lietu. Pušķošanas nozīme ir auglības veicināšana un svētības gādāšana  sētai, ko parasti veic puiši un meitas. Pušķošanai lieto ozola zarus, bērzu meijas, lapas, ziedus un zīļu pušķus, bet var lietot arī kļavu un ošu zarus un lapas. Apsi pušķošanai nelietoja - dainas to ir nopēlušas, t.i., pušķošanai nederīga. Jāņu zāles beidza lasīt Jāņu naktī, jo tām vairs nepiemita burvības spēks.

            Viena pati Jāņu zāle deviņiem žuburiem,

            Devītāi žuburā zelta poga galiņā.

Vainagu nozīme līdzīga Jāņu zālēm – auglības un svētības nešana, un ar tiem apdāvināja arī citus.

Uzliksim saimniecei baltu ziedu vainadziņu:
Lai aug viņas raibaliņas baltajiem ziediņiem.

Augsti cēlu Jāņa zāles, lai telītes lielas aug;
Lai telītes lielas aug līdz citam Jānīšam.

Pušķošanai vēl ir cita nozīme – aizsardzība pret ļaunumu, raganām, burvjiem, skauģiem, kas sevišķi Jāņu naktī ir centušies kaitēt lopiem, druvām, sētai un mājai, jo Jāņos gaismas un dzīvības spēks vislielākais. Tādēļ arī Jāņu nakti nejāja zirgus pieguļā. Jāņu naktij piemīt dažādi burvīgi spēki. Piederas arī mazgāties rīta rasā, kas nes īpašu svētību.

Jāņu mielasts beidzas ar pateicību Dievam un laba vēlējumiem saimniekam un saimniecei – Jāņu tēvam un Jāņu mātei.

Pēc mielasta sākas malu aplīgošana un veltìšana, kad ļaudis ar vainagiem un Jāņu zālēm apstaigā savas sētas, tīrumus, dārzus, dziedādami Jāņu dziesmas un nolikdami Jāņu zāles un vainagus ar nozīmi – nest svētību un laimi cilvēkiem, vairot bagātību un turību sētā. Aplīgo arī lopus, tāpēc pušķošana, aplīgošana un veltīšana ir ļoti nozīmīgas Jāņu norises jeb rituālu darbības, kurās piedalās arī Dievs, Laime, Māra.

Parasti Jāņu bērni ir gaidīti ciemiņi, bet var ierasties arī neaicināti, taču visi tiek laipni uzņemti un cienāti ar sieru un alu. Jāņu bērni apdzied nepušķotās un nesakoptās sētas. Notiek savstarpēja apdziedāšanās, kas ir jautra un asprātīga, un neviens to ļaunā neņem. Pēc pacienāšanas un apdziedāšanās Jāņu bērni pateicas saimniekam un saimniecei un novēl sētai Dieva svētību. Atvadoties Jāņu bērni iestāda sētā ozolu un pēc tam iet uz nākamo sētu vai pulcējas pie Jāņu uguns kalna galā. Mājinieki nācējus sagaida pie ugunskura, un apsveicinoties visi apmainās ar Jāņu zālēm.

Vasaras saulstāvju svinībās ugunij ierādīta nozīmīga vieta. Uguns dedzināšana ir daļa no svinību rituāla – gan ikdienā, gan svētkos  ir vajadzības nozīme: piešķir svinībām sevišķu greznumu; simbolizē labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu. Augsti paceltā uguns simbolizē Saules uzkāpšanu zenītā, kas rada svētkiem sevišķu spožumu, dodot arī Jāņu bērniem iespēju sasildīties. Jāņuguns aizdedzināšana ir saimnieka uzdevums. Uguns var tikt kurta gan kārts galā, gan zemē. Kārts galā degošu mucu sauc par PŪDELI. Jāņu kalnā pie uguns norisinās visas Jāņu nakts nodarbības: lìgošana, dejas, rotaļas un apdziedāšanās. Kad Jāņu uguns iededzināta, atskan taures skaņas, kas sauc kopā Jāņu bērnus. Taures pūtējs ir teiksmainais Jānis. Jāņa taurēšana īpaši attiecināta uz jauniem puišiem un meitām, jo Jāņu nakts ir līksmības laiks, kad daba zied un jaunās sirdīs plaukst mīlestības jūtas. Līgošana pie Jāņu uguns turpinās visu cauru nakti.

Jānīts kliedza, Jānīts brēca, Jāņa bērni izklīduši,

Pūt, Jānīti, vara tauri, sasauc savus Jāņa bērnus.

Pie Jāņuguns notiek arī nozīmīga rituāla darbība: dejošana ap ozolu, kam ir auglības veicinātāja un svētības nesēja nozīme. Deju apkārt ozolam vada pats Jānis.Vēl pazīstama Jāņu nakts nodarbība ir lēkšana pār ugunskuru, arī tai ir auglības veicināšanas nozīme. Šajā naktī jaunieši nopietni domā arī par mūža drauga nolūkošanu. Puišu un meitu iepazīšanās notiek ne tikvien pie ugunskura, bet vēl biežāk, Jāņu zāles lasot un papardes ziedu meklējot, kas nozīmē laimi, veiksmi un mīlestību. Jāņu naktī mātes lieku reizi atgādina meitām būt apdomīgām un sargāt savu tikumu. Par meitu tikumu nomodā stāv arī Jānis.

Es jums saku, jauni puiši, nenākat šo naksniņu:

Jānis sēd kalniņā, pātedziņa rociņā.

Negulēšanai Jāņu naktī piedēvēti vairāki iemesli: paliekot nomodā visu nakti, iegūst labu veselību un modrību nākamam gadam; puiši un meitas par negulēšanu var sagaidīt labu dzīves draugu un laimi mīlestībā; negulētājiem arī sagaidāma laba raža druvās. Dainas liecina, ka pats Dievs Jāņu naktī sastopams uz lauku ceļiem.

Jāņu dienas rītā Saulei piedēvētas brīnišķīgas īpašības un Jāņu bērni to sagaida līgodami.Tad arī laiks Jānim doties projām un atvadu dziesmas skan visās malās. Jāņu bērni To pavada ar dziesmām un solījumiem atkal gaidīt citu gadu.

Svinības Vasaras saulstāvjos ir raksturīgas visām pirmtautām. Tagadējā kalendārā Jāņu diena ir 23. jūnijā. Latviešu Jāņu svinību nozīme un norises aizvien vēl atbilst tautas senajām paražām, lai gan tie daudz ko zaudējuši savā izpildījumā. Radušies arī nevajadzīgi pārdzīvojumi – pārcelts datums par divām dienām uz priekšu un nesakrīt vairs ar Vasaras saulstāvjiem, bet, kā mēs zinām,  tikai Jāņu naktī plūktām zālēm ir spēks – tikai Jāņos ir spēks un vara, bet citas dienas ir, kā jau citas dienas.

Kristīgās baznīcas cīņa pret nekristīgajām paražām izpaudās arī aplinkus darbībā, proti, 1601. gadā, vadoties pēc Gregora I ieteikuma, 24. jūniju izsludināja par svētā Jāņa Kristītāja dienu  ar vienas dienas atstarpi no Jāņiem, kas nesakrīt ar Vasaras saulstāvjiem.Tomēr Jāņu paražas vēl tagad mūsu tautā dzīvas, un par tām dzied neskaitāmas līgotnes.

 

Jāņi ir Vasaras saulstāvji – augstākais Saules pacelšanās punkts zenītā,

un tos svin jo īpaši krāšņi, jo kas gan to var zināt, vai vēl Saulīte atnāks atpakaļ, ja mīļi netiks lūgta, ja skaļi netiks uzgavilēts viņas spožumam, ja nebūs kas par to priecājas.

Un tā ļaudis ir ievērojuši Sauli visos gadalaikos,lai Saulīte ievērotu arī viņus.

Visu var domāt, tikai ne to, ka Saules godināšana ir pagānisms.

Visu var darīt, tikai ne par sliktu sev, un tāpēc turpmāk

Saulīte jāgodina  no 21. līdz 23. jūnijam, nevis no 23. uz 24. jūniju.

Visa gudrība ir tikai tajā, ka mēs esam novirzījušies no pareiziem saulstāvjiem uz Jāņu svinēšanu kā gada kārtējiem svētkiem, kas saistīti ar personu  un personifikācijas godināšanu. Jānis ir darītājs un tāpēc personificēts simbols ļaužu rosībai lielajā pasaulē, bet svētki ir svinami Saulītei par godu.

 

Kas ir vasaras svinamās dienas

Starp Jāņiem un  Jumjiem jeb Rudenājiem latviešiem bijušas vēl trīs svinamas dienas: Pēteri, Laidene un Jēkabi.

Pēters, Jānis, Jēkapiņš,                               Laidenīte atnākuse,

Tie bij Dieva zvejnieciņi:                             Izalaida rudzus, miežus;

Jūrā tīklus salaiduši;                                   Izlaidusi rudzus, miežus,

Paš` pie Dieva nogājuši.                             Izlaid meitas tautiņās!

 

Pēc Jāņiem lauku sētā sākas viens no steidzìgākajiem darba laikiem, tāpēc šīs dienas gan atzīmētas, bet nav saistītas ar lielām svinībām.

Par šīm dienām Dainās atrodami apraksti, bet ziņas skopas par šo dienu izvietojumu senajā kalendārā. Tomēr, apvienojot Dainu ziņas ar dažām hronistu liecībām un tautas ticējumiem, iespējams vasaras svinamās dienas ievietot kalendārā šādā veidā:

Pēteri siena laika 1. savaites pirmdienā;

Laidene siena laika 1. savaites svētdienā;

Jēkabisiena laika 4. savaites svētdienā.

Pēteri

 

Pēters nāca, Pēters nāca                                         Ai Jānīti, Pēterīti,

Ar zaļiemi vainagiemi;                                             Kam nākat vienu vietu?

Aiz Pētera lapiņām                                                  Nav vienam siers sasiets,

Jāņa ziedu neredzèja.                                             Otram alus padarīts.

 

Pēteris Dainās aprakstīts kā Pēterdienas cilvēkojums. Pētera piederība Dievadēliem vislabāk izpaužas dainās. Šeit Jānis ar Pēteri sadarbojas. Raksturīgi, ka Pēteris dainās visvairāk minēts salīdzinājumā ar pārējiem vasaras un rudens svīnību cilvēkojumiem – Jāni, Jēkabu un Laideni. Šajos salīdzinājumos izteiktas vasaras un rudens ražas ienākšanās posmu īpatnības un darbu secība.

 

Pēteris Dainās saukts par Lapaini, kas izteic nākamā gadskārtas laika svarīgāko iezīmi. Latvijas apstākļos ziedēšanas laiks ir pirms Jāņiem, un tam seko augļu un ražas gatavošanās posms bez ziedu greznuma.

 

Pētera apģērbs ir pelēki pašausti svārki, kas apraksta noziedējušo dabu vasaras otrā pusē. Tas atnes lapu un sarkanā āboliņa vainagus. Džādi augi un zāles nes savos nosaukumos Pētera vārdu, kas rāda, ka šie stādi veselības zāļu gatavošanai un citiem nolūkiem savācami ap Pēteriem.

Pēteris ir siena gādātājs, tāpēc viņa ziņā nodotas siena pļavas un atbildība par tām. Līdzīgi citiem Dievadēliem, arī Pēterim ir sieva, ko Dainas apraksta salīdzinājumā ar Jāņa sievu. Minēts arī dēls.

Skaista sieva Jānīšam, vēl skaistāka Pēteram:

Jānīšam ziediem sieva, Pēteram sudrabota.

Arī Pētera zirgi aprakstīti dainās salīdzinājumā ar Jāņa zirgiem.

Jānīšam augsti zirgi, Pēteram vēl augstāki:

Jānīts jāja pusgaisā, Pēterītis visu gaisu.

Pēteris sētā ierodas jāšus vai braukšus, un Tā  sagaidīšanā zīmīgi iesaistīts Jānis, norādot, ka Pēterdiena seko tūliņ pēc Jāņiem. Tautā šo dienu sauc arī par LAPU  DIENU vai PĒRKONA  DIENU. Atrodams arī norādījums, ka Pēterdiena nav svinēta - tātad bijusi darbdiena. Pamatojoties uz šīm ziņām, Pēterdienas vieta senajā laika skaitīšanā ir pirmdienā tūliņ pēc Jāņiem. Ar Pēteriem iesākas gadskārtas siena laiks (lapu laiks), kas darba steigas dēļ nav piemērots lielām svinībām.

Pēteri ir jaunu ļaužu lūkošanās un derību laiks, tāpat kā Jāņi. Dainas par Pēterdienas dejām atsevišķi nerunā, bet tās, līdzīgi līgošanai, varētu būt turpinājums Jāņu izdarībām. 

Pēterdienas raksturīgais ēdiens ir plācenis un dzēriens – alus.

Ej projām, Jāņa diena, ar mīkstiem sieriņiem!

Man atnāks Pēter` diena ar mīkstiem plāceņiem. 

 
Laidene

 

        Jānē gāju raudzīties,                         Laidi, laidi, Laidenīte,

          Pēterē dzirdīties,                               Laidi miežus, laidi rudzus,

          Laidanē palaižos                               Laidi miežus, laidi rudzus,

          Neveiklīša rociņā.                              Atlaid manu arājiņu.

 

Laidene, pēc Dainu ziņām, seko Pēteriem, bet nav norādìjumu, kad tieši tā atzīmēta.

Laidenes dienas cilvēkojums ir Laidene, kuras darbība un īpašības atbilst Māras un arī Laimes darbībai kā laidējām. Sīkāku aprakstu par Laidenes tēlu vai izskatu dainās nav - tie aprobežojas ar Tās darbību.

Vecu ļaužu liecības par Laideni: uguns esot kurināta laukā Jāņos, Pēteros un Laidenē. Laidenei zīmīga izdarība – meitu zīlēšana par gaidāmiem preciniekiem. Šis datums senajā gadskārtā iekrīt pirmā svētdienā pēc Jāņiem. Šo senās savaites svētdienu var pieņemt par Laidenes vietu kalendārā. Zīlējot meitas pinušas trīs vainagus un metušas tos liepas zaros.

Ja kāds no vainagiem paliek karājoties liepā, tad apprecēsies, ja visi nokrīt zemē - tad ne.

Latviešu gadskārtā Laidenei ir divējāda nozīme:

·         Mārai  veltīta svinamā diena;

·         jauniešu lūkošanās, derību un precību diena, kad Laime sevišķi rūpējas par meitu

     laišanu tautās.

Ai Dieviņu, tēvs, māmiņa, labu nakti, bālenīti!

Man jāiet tautiņās par Laimiņas laidumiņ`.   

 

Dabā Laidene iezīmējas ar ziedu laika beigām, kad druvās sākas labības – miežu un rudzu brieduma laiks. P. Rusova 1584.gada hronikas materiālos stāstīts par uguns dedzināšanu, dziedāšanu un dejošanu Laidenes naktī, bet nav ziņu par īpašiem ēdieniem.

 
Jēkabi/iespējams, ka tas ir pienesums mūsu kultūrā...

 

       Jānīts nāca, nabadziņis,                                               Vai Jānīti, ziedainīti,

         Ogu sauja rociņā:                                                        Pēterīti, lapainīti!

         Jēkabiņš bagāts vīrs,                                                    Jākaupiņš bagāts vīrs,

         Tas atnesa maizes klaipu.                                            Atved miežus, atved rudzus.

 

Jēkabs darbojas ar Jāni un Pēteri līdzīgās norisēs, tāpēc arī viņš pieskaitāms Dievadēliem. Jānis, Pēteris un Jēkabs katrs izteikts ar savu raksturīgo iezīmi dabā, tā  sadalot vasaras darbus noteiktos posmos.

Līdzīgi pārējiem gadskārtu teiksmu tēliem, arī Jēkabam ir sieva, bet dainās nav minēti viņa bērni vai saime.

Jēkaba galvenā atbildība ir gādāt par maizes labības - miežu, rudzu - briedumu un ražu.

Dainas Jēkabu sauc par labu, bagātu maizes vīru, maizes devēju un barotāju. Jēkaba vārds dainās saistīts ar rudzu Jumi. Dainās Jēkabs tēlots arī kā cūku gādnieks.

Bāleliņš pļāvējiņš, līgaviņa grābējiņa,

Stāv balta druviņā, kā Jēkaba rudzu Jumis.

 

Mazais Dainu skaits, kas apdzied pašu Jēkabdienu, rāda, ka tā nav izcēlusies ar lielām svinībām un tādēļ apvienota ar Rudenājiem. Dainās tikai dažuviet minēta Jēkabdiena, un tāpēc ir iespējams, ka Jēkabs godināts Rudenājos, kas svinēti, rudzu pļauju iesākot un sevišķi - nobeidzot. Tādā gadījumā Jēkabdienai noteiktu vietu kalendārā nav iespējams iezīmēt, jo tā atkarīga no rudzu ienākšanās, bet tā varētu būt vienā no divām svētdienām pirms Mārām. Ievietosim to siena laika 4.savaites svētdienā.

Jēkabdienā turpinās Jāņos iesāktās precību izdarības: jaunu ļaužu satikšanās, lūkošanās, derības

Jēkabi šolaiku kalendārā ievietoti 25. jūlijā kā katoļu svētā diena, bet latviešu Jēkaba tēls dainās skaidri aprakstīts apmēram 70 Dainās, un tam nav nekādas lìdzības ar katoļu baznīcas svēto vīru.

Kas ir  Jumji jeb Rudenāji

Labības ražas ievākšana sākas ar svinīgām izdarībām – rituālu ar nosaukumu Rudenāji, bet ražas ievākšanas nobeigums tiek dēvēts par Apjumībām.

 

Es atradu ganīdama                                            Eita visi nu uz lauka

Rudenāja biķerīti.                                                Jumja ķert tīrumā!

Vai bij mani brāleliņi                                            Kas saķers rudzu Jumi,

Rudenājus turējuši?                                             Tam būs laime citu gadu.

 

 

Ruden sākumu svinēja ap to laiki, kad dienas un nakts garums ir vienādojies.

 

Jumis latviešu tautas priekšstatos par pasauli ir auglības personificējums, kas saistās ar lauku dzīvi – labības ievākšanu, bet, protams, attiecas arī uz ļaužu dzīvi.

 

Par Jumi sauc kopā saaugušas divas vārpas, ābolus, sēnes, riekstus u.c. Kā labs novēlējums skanēja vārdi : “Lai tev auga divas vārpas vienas vārpas galiņā!”

 

Rituāla Rudenāji  pamatā bija Jumja ņemšana un pateicība Dievam par doto ražu (ar 1650.g.29.okt. rīkojumu šo rituālu aizliedz).

 

Rudenāji sākas ar svinīgu brīdi un, proti, pirms saime sāk rudzu pļauju, saimnieks apiet vai apjāj lauku vai arī pirmais appļauj lauku, t.i., laukam apkārt. Abas šīs izdarības bija nodrošināšanās pret Jumja aizbēgšanu. No aprakstiem noprotams, ka pirmais sāk pļaut pats saimnieks, viņam seko citi darbinieki, un katrs nopļauj tik daudz, lai varētu sasiet vienu kūlīti. Kūlīšus sastata trijos statos, pie kuriem notur svinīgu brīdi ar mielastu: saimnieks izdala pļāvējiem maizi, gaļu, medalu un pateicas Dievam par devumu. Pēc tam sākas pļaušana,  un pļaujas beigās norisinās rudzu Jumja  ķeršana un ņemšana.

 

Jumja ķeršana  norisinās šādi: pļaujas beigās beidzamo gabalu appļauj, lai Jumis neizbēgtu. No pēdējā pļāvuma nopin vārpu vainagu, vītni vai pušķi, kas simbolizē Jumi. To pārnes mājās un noglabā klētī. Kad Jumis noglabāts, sākas mielasts, kam cepta jauna rudzu maize, vārīta rudzu putra un darīts alus. Jumis ir jāsaņem pirms saules rieta, tad tikai Tas dod savu svētību. Jumi apdāvina un sola dažādus labumus. Apsolītie ēdieni ir pašu ļaužu mielasta galvenā sastāvdaļa.

Jumim ir Dainās minēta sieva Jumala un  bērni, kas visi kopā ir ražības un auglības izteicēji: „Lai tev auga divas vārpas Viena stiebra galiņā”. Tāpat kā citiem gadskārtas teiksmu tēliem Jumala pieminēta vairākās dainās kopā ar Jumi. Jumja bērnu tēli nav aprakstīti. Toties pats Jumis aprakstīts diezgan kupli. Tam pieder arī zirgi un rati. Jumis izceļas ar skaļumu, lēkāšanu, diešanu, bēgšanu no meklētājiem. Arī ar Jumalas meklēšanu un pārmācīšanu, braukšanu, lielīšanos un sasaukšanos. Tā apmešanās vieta vasarā ir laukā, kur aug labība, bet ziemā – klētī pie ievāktas ražas. Jumja tēls sadalījies arī starp dažādām labību šķirnēm un arī liniem. Dainas rāda, ka šī izdarība notikusi, katras labības šķirnes pļauju nobeidzot. Visbiežāk tiek runāts par linu un rudzu Jumi.

 

Māras 

 

         Jaunas meitas, jaunas sievas,                Melns krauklīts gaisu skrēja

         Svinat labi Māras dienu:                        Un asinis pilināja;

         Kas svinēja Māras dienu,                       Te atskrēja Lielā Māra,

         Tai Māriņa basa tek.                             Noturēja straujupīti.

 

Māras diena senajā laika skaitīšanas sistēmā  bija rudens sākumā – 15.augustā.

Lielā Dzīvības un Nāves Māte nu ir īstā zemes saimniece. Rudens ar savu ražu un auļîiem no laika gala ir bijis Māras ziņā. Mārai ir vismaz 45 pavārdi un no Jumjiem līdz Apjumībām Māru varam godināt katru mīļu dienu kā- Meža Māti, Vēja Māti, Gausa Māti, Uguns Māti, Ūdens Māti utt.

Māras diena saucās tautā - Lielās Māras jeb Mātes diena. Dainas to sauc arīpar Maizes dienu, arī Mātes dienu (atzīmētas 15.augustā). Laba maize ir katras aimnieces lepnums un gods un ar Māru te ir vistiešākais sakars.  Māra ir saimniecēm galvenā aizbildne un tāpēs maizes cepšana bija liela mistērija, kur piedalās Māra un caur saimnieces darbībām top mīļā un jaukā maizītē. Ir tautas ticējumi, kas teic: „Kad pirmo reizi cep rudzu maizi, tad pirmo kukulīti, ko ielaiž krāsnī, uzglabā klēti visu gadu, kamēr atkal  ir jauna raža un jauns kukulītis ieņem iepriekšējā vietu.”

            Paēduši, padzēruši pateicamies Dieviņam:

            Dieva galdis, Māras maize, mūsu pašu sūra vara.

Dainas apraksta Māras dienu norādot tās vietu gadskārtā: vasarai beidzoties, ražas vākšanas laikā rudens sākumā, kad dabā sākas pirmās vēsuma jausmas. Dainas nekur nedaudzina kādu Māras dienu pavasara laikmetā, bet gan to, kas pēc Jāņiem.

                 Pieguļnieki, pieguļnieki, ņemat siltas villainītes!

                 Jau atnāca Māras diena, saltu miglu miglodama.

Māras svinēja lopiem, tāpat kā Ūsiņus zirgiem. Māras dienā sievas un lopu kopējas cepa jaunrudzu maizi, kūla sviestu un gatavoja dažādus piena ēdienus, ar kuriem cienāja ganus. Tad mēdza dziesmām daudzināt govis, kazas, aitas un lopkopību vispār.

Katoļu baznīca, savā laikā pieņemdama seno Māru, kaut gan sagrozītā izpratnē, pieņēma arī Tās svinīgās dienas, bet daudzas Māras dienas ieceļ arī pati, jo ļaudis bija ļoti pieķērušies šai senajai Mātei un turēja svētu Tās vārdu. Īstenībā Māra ir pārvērsta par Mariju un viņas identitāte ir pilnīgi mainīta.

 

Kas ir Apjumības  

Apjumības ir rudens svinamais laiks – Rudens saulgrieži, kam sekojušas Dievaines jeb veļu laiks.

 

Ņem, bāliņ, sirmu zirgu,                                     Jumīts nāk, Jumīts nāk,

Apjāj savu īìrumiņu,                                           Vārpu kušķis rociņā:

Lai Jumīti tu saņemtu                                         Vārpu kušķis rociņā,

              Tīrumiņa galiņā.                                                 Vainadziņš galviņā.

 

 

Vēlā rudenī, kad ievākta visa raža, notiek Apjumības, kas saistītas ar lielām svinībām.

Ap 200 Dainu apraksta rudens svinamo laiku, nosaucot to dažādos vārdos : Apjumības, Appļāvības, Jumja diena. Rudens saulgriežu svinības jāsaprot kā divu dažādu rakstura izdarību sakopojums:

·         saulgriežu svinības, kur galvenā loma  ir Saulītei un Dievadēla Jumja klātbūtnei;

·         ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu un rudens tirgu.

Šīs saulgriežu svinības latvieši atzīmējuši sevišķi kupli. Tika daudzināta Saulīte, Dievs, Māra, JUMIS un JUMALA kā dzīvības un ražas princips, kā arī saimnieki un darbinieki.

Jumim par godu bagātīgi klāja galdu un ēst no Jumja klaipa, kas atrodās galda vidū, bija liels gods katram klātesošam. Protams netiek aizmirsts arī miestiņš, kas ir saimnieka pārziņā. Cienasts tiek likts galdā, lai valda  prieks un līksmība, kas latviešos vienmēr  bija augstā godā. Priecīgs cilvēks ir dabas rota, kamēr noskumis – kaitē sev un visai pasaulei.

 

Tautas dzeja un paražas apvijušas Jumjus ar daudzām darbībām, rotaļām un dziesmām. Apjumībās cepuši īpašu Jumja klaipu, kas atšķīries no citiem ar savu lielumu un veidu. Senāk Jumja diena  Apjumības ir svinētas pie katras ražas novākšanas. Latviešu dainas atbalsta Jumja nozīmi dzīvības saglabāšanā, turpināšanā un vairošanā. Turklāt skaidri izteikts Jumī ietvertais princips par dzīvības sākšanos no pāra, ko Jumja zīmē visbiežāk izsaka kā divas vārpas viena stiebra galā. Tomēr no dainām skaidri redzams, ka latviešu izpratnē Jumja tēlā izteiktās auglības pamatā ir paša Dieva devums.  

  Svētī, Dievs, to vietiņu, kur ēdām, kur dzērām;

  Audzē, Dievs, div` vārpiņas viena salma galiņā.

Un tā, rudens saulgrieži ir no 20. – 22. septembrim. Kārtojot šīs svinamās dienas ap pēdējo rudens laika svētdienu, t.i., 22. sept., secība varētu būt šāda: divas Jumja - Apjumības svinamās dienas aizņem pussvēti un svēti, kam pirmdienā seko Jumja tirgus.

Nav šaubu, ka latviešu Jumja tēla izcelsme meklējama tālā senatnē. Jumja vārds atskan indiešu mitoloģijā Yama un Yami, kas tur tiek turēti par cilvēka sākumu un par Viņsaules mirušo gādniekiem. Mūsu Jumis ir tikai  auglības un dzīvības pamiršanas noslēpuma daudzinājums.

Tālāk seko Dievaines – veļu laika sākumu, kad pēc Apjumību priecīgām un skaļām svinībām, Jumja tirgus skaļuma un līgavu derībām iestājas klusais veļu laiks – Dievaines, kad sētā aicina mirušo piederīgo veļus un sagatavo tiem svinīgu mielastu. Ļaudis saviem senčiem lūdz palīdzību un aizsardzību arī nākošajā gadā. Tāds ir Visuma likums – uzturēt saikni ar pagātni, lai tagadne būtu gaismas pilna. Veļu laiks jeb klusās Dievaines it kā ievadìja nākamo gadskārtu, līdzīgi Pelnu dienai pēc Meteņiem.

 

Mārtiņi jeb Mārteņi

 

       Zeme rīb, rati klaudz,                                Mārtiņš bija labs vīriņš

         Kas to zemi rībināja?                                 Aiz visiem vīriņiem:

         Nu atbrauca Mārtiņdiena                            Ni ruden, pavasar,

         Deviņiem kumeļiem.                                  Pašā maizes laiciņā.

 

 

Mārteņš ir dilstošās Saules cilvēkojums, tāpat kā Ūsiņš austošās.

 

Mārteņi ir ziemas iesākums. Simboliski šī diena ir saimnieciskā gada noslēgums un dabas pamirums, bet darbi turpinās. Mārteņam, kura vārds liecina par sakarību ar Māru, ir jāaizvieto Māra, lai dzīvošana ietu ierastās sliedēs. Tas visticamāk ir Māras turpinājums vīrišķā veidolā, jo rudens darbi prasa spēku un vīrieša roku –  īpaši lopu kaušana, kas nudien nav Mārai pa spēkam. Mārteņos izbeidzas visi  rudens darbi - pēdējā pieguļas, ganīšanas, aršanas un kulšanas diena.

 

Mārteņam pieder bites un gaiļi. Tas gādā par zirgiem un govīm un uguni. Tas staigā no ciema uz ciemu kā ķekatnieks – Mārteņos staigā noviepušies Mārteņbērni – budēļi, kas nozīmē svētību nesošos veļus. Mārteņos tiek daudzināts Pērkons kā vasaras lietus devējs un ražas audzētājs.Vēl tiek minēts  Miesmetis, kur Miesmeša īstā nozīme – lopu apkaušanas beigu diena, ko vēl tagad dēvē par „cūku bērēm”. Taču Miesmetis ar šādu nozīmi ir tikai vienas nelielas Rudenāju daļas personificējums. Pārējais viss tomēr paliek Mārteņa ziņā. Miesmetis ierodas tikai kā vieplis (maska) Mārteņa bērnu pulkā. 

 

Kā Mārteņu ēdiens tiek daudzināts gailis un vista.  Rūpējoties par zirgu labklājību, Mārteņos kāva melnu gaili. Vēlākos laikos ieviesās arī zoss, bet Dainas par to vēl nerunā.

Mārteņam dāvāja adītus cimdus un zeķes. Parasti šajā laikā vēl turpinājās labības kulšana un ziedojumi tika arī rijai.

Rudens un ziemas vakaros sākās - vakarēšana, kad gāja viens pie otra ciemos, kur notika vērpšana, aušana, cimdu un zeķu adīšana un citas darbības, kur ne tikai darbus darīja, bet arī mācījās un skaistas valodas veda. Tur nāca dziesmu, pasaku  un nostāstu teicējas. Nāca veci un jauni līdzi nesot darāmo. Īpaši jaunām meitām bija ko darīt, jo pielocīts pūrs kā ar mantām tā dziesmām tika augstu vērtēts latviešu sabiedrībā.

Senindiešiem sanskritā MartaŅda ir Saules teiksmu tēls un cīnītājs meža kuiļa izskatž. Arī mums Mārteņš ierodas un aiziet ar kara troksni un ziemas svinamās dienās ēd cūkas šņukuri līdz Meteņiem.

 

Mārteņš ir liels vīrs, jo ir grūtākais darbs jāveic –

jāved ļaudis pa tumšāko laiku gaismas virzienā. Tur vajag gan prātu, gan spēku, gan Dieva padomu. Un Mārteņam ir  spēka gana, lai to veiktu, bet tur jau viņu un visus mūs sagaida gaismas svētki, ko sauc par Ziemassvētkiem.

 

Piebilde: Tauta nekad nav svinējusi Miķeļdienu vai Katrīnas dienu - tas ir kristīgās ticības pienesums.

 

Kas ir Ziemassvētki

Ziemas Saulstāvji jeb Ziemassvētki ir Debess gaismas jeb Dieva atdzimšanas svētki.

 

Ziemassvētki, Liela diena,                                     Simtu cepu kukulīšu,

Tie Dievam  lieli svētki:                                         Ziemassvētkus gaidīdama:

Ziemassvētkos Dievs piedzima,                              Simtiem nāca danču bērnu

Lieldienās šūpli kāra.                                             Ziemassvētku vakarā.

 

 

Gads noslēdzas ar BAGĀTAJIEM ZIEMASSVĒTKIEM – tie ir Saulgstāvju svētki un Dieva piedzimšanas svētki. Gandrīz visas reliģijas pauž, ka Ziemassvētkos, vistumšākajā laikā, kad Saule atkal sāk lūkoties uz vasaras pusi, piedzimst kāda dievība. Šai laikā dzimst  ēģiptiešu dievi, romiešu „neuzvaramā Saule”, un, protams, arī latviešiem ir tāds pats ticējums – piedzimst mūsu Dainās minētais Dievs – Debesu gaisma.

 

Pūtiet guni, lauziet skalus, laidiet Dievu istabā;

Dieviņš stāv aiz vārtiem, nosvīdušu kumeliņu.

 

Ziemassvētki ir bagātākās svinības gadskārtā, jo tad visādu labumu un mantu pilnām savākts un tautas tradīcijas tos dēvē par „bagātiem”, jo tad netrūka  raksturīgo Ziemassvētku ēdienu un dzērienu. Senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuriņu, putraimu desas, zirņus, pupas un kočas jeb kūķus, kurus ēda, lai iegūtu turību.

 

Nākošā dienā pēc Ziemassvētkiem sākās Jauns gads (pēc Gregora kalendāra 25. decembrī) un tāpēc jau no senlaikiem pazīstama paraža uzzināt jau iepriekš, kāds tas būs. Šai laikā notiek nākotnes zīlēšana un pareģošana visdažādākos veidos (piem., naktī iet bišu stropus klausīties – ja tās „san”, būs laba vasara; naktī iet purināt ābeles, lai nākošajā gadā liela raža).

 

Istaba un galds Ziemassvētkos tiek rotāts salmiem, zirnājiem vai sienu. 

Pie Ziemassvētku izpriecām pieder bluķa vilkšana un dedzināšana, budēļos iešana un rotaļāšanās. Simboliska nozīme ir rotaļai „vilks un kaza”, kur kaza ir Saules simbols, bet vilks - tumsas. Par citiem Saulgriežu svētkiem nav uzglabājies tik daudz dažādu ticējumu un zintējumu kā par Ziemassvētkiem. Viens no svarīgākiem ticējumiem bija bluķa vilkšana un sadedzināšana. Bluķis tika vilkts apkārt mājai, lai simboliski savāktu tajā visu, kas ļauns bija iepriekšējā gadā sakrājies, un tad augstu kalnā sadedzināts. Bluķa sadedzināšanas laikā bagātīgi klāja galdus. Plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija ir ķekatās jeb budēļos iešana. Senie latvieši ticēja, ka ķekatas ir māju labie gari, ka tie nes mājā svētību un druvās auglību. Ar klaigām, trokšņiem un dejām tie centās aizbaidīt ļaunos garus.

G.Stenders savā „Lettische Grammatik”1783.g. par bluķa vakaru raksta: „Bluķa vakars bija ap mūsu Ziemas svētkiem, kurā senāk ēzdami, dzerdami un lēkdami apkārt vilka bluķi kā grūtuma attēlu un beidzot to ar smieklīgām svinībām sadedzināja par zīmi, ka visi grūtie vasaras un rudens darbi izbeigušies.”

Daudz un dažādu svētku paražu saistās ar lopiem, lai tos pasargātu no ļaunuma, lai tiem būtu svētība. Visas svētku norises notika, pateicoties Dievam – Debesu gaismai un Saulītei,kasir Dieva iestādījums un tomēr galvenokārt godinot un daudzinot Dievu, jo tas ir gaismas dzimšana laiks pēc tumšās un garās ziemas.

  Paldies saku Dieviņam, nu atnāca Ziemas svētki;

  Dievs lai dod veselību Lieldieniņu sagaidīt.

 

Ziemassvētki ir Dieva svētki, jo tumsa atkāpjas un gaisma nāk.

Visa daba ir gaismas nojautu apņemta un cilvēks to starpā.

Visas izdarības, kas notiek Ziemassvētku laikā, ir Saules, gaismas un

Dieva turēšanai un daudzināšanai par godu.

Tādas izdarības kā bluķa vilkšana ir simboliskas un satur lielu jēgu – nolikt  malā visu, kas vecā gadā bijis ļauns,lai var iet gaismas ceļu nākamā gadā.

Tā cilvēks kļuva gaismai rada un viss notika ar dievpalīgu.

_____________________________________

*  Rainis. Kopotie raksti. – Rīga: ZINĀTNE. – 1986., 11. sēj. 207. un 240.lpp.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Lasīt šeit...
   

 

 

eXTReMe Tracker