Šodien es sāku jaunu dienu ar jaunu stāstu. Atcerēsimies pirmā stāsta beigu daļu.
„Kad biju jau pielikusi punktu stāstījumam un atvilkusi elpu, atskanēja telefona zvans un uzzināju jaunumu, kas lika noprast – šī sadaļa, kurā runāju par latviešu un lietuviešu Pasaules uzskatiem nav beigusies. Nupat iznācis žurnāls „Patiesā Dzīve”( Nr.4,18.02.2011), kur jau atkal Valmieras Lietuviešu kultūras biedrības priekšsēdētāja Regīna Valtenberga sakās pārzinot baltu debesu noslēpumus un, protams, arī kalendāru. Un skaidrāks par skaidru, ka ķērušies vērsim pie ragiem, jo tikai viens teikums vien ir ko vērts : „Mūsu kalendārs ir kā zvaigžņu un Mēness kārtības iemiesojums uz Zemes. Protams, ieskatījāmies arī Saulē, bet Mēness baltu kalendārā ir galvenais.”
Te nu būtu jāsāk ar to, ka jēdziens BALTI ir visai nesens pienesums un izveidojies no ģeogrāfiskās atrašanās pie Baltijas jūras. Tā nu iznāk, ka šim stāstam būs turpinājums visdrīzākā laikā, jo citādi mūsu Pasaules uzskatu samīs zem zolēm tie, kas grib dominēt šajā Esības telpā.”
Lūk, tas ir iepriekšējā stāsta nobeigums. Bet tagad runāsim par jēdzienu BALTI. . .
No grāmatām: Latvijas Padomju enciklopēdija : 10 sēj. / red. P.Jērāns, S.Ziemelis.
1.sēj. A - Bh. - Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981. – 631. lpp.
Baltija – teritorija Baltijas jūras dienvidaustrumu (DA) piekrastē. Pirmoreiz šis nosaukums (Baltijas sala, kur atrada dzintaru) lietots romiešu rakstnieka un zinātnieka Plīnija Vecākā (23 vai 24-79) darbā „Naturalis historiae”. Ziemeļvācu hronists Brēmenes Ādams (11.gs.) lietoja Baltijas jūras nosaukumu (Mare Balticum). No tā 19.gs.vidū vācu muižnieki un birģeri darināja nosaukumu Baltenland, ar ko sāka apzīmēt vācu feodāļu 13.gs. iekarotās zemes Baltijas jūras DA piekrastē (agrāk Livonija). Ar vārdu Baltija tagad apzīmē dažādus jēdzienus: 1)Seno baltu apdzīvotās zemes; 2)Bijušās Krievijas impērijas Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas3)Igaunijas, Latvijas un Lietuvas [republikas].
Balti (Vikipēdija)
Balti ir tautu grupa, kas apdzīvo Baltijas jūras jeb Mare Suebicum (Tacits, 98) austrumkrastu kopš trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras.
No daudzajām baltu tautām un ciltīm mūsdienās saglabājušās tikai latviešu un lietuviešu tautas.
Balti runā baltu valodās, kas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes.
Savu otro stāstu sākšu ar apgalvojumu, ka Letu kultūra bija sena kultūra un mita šajā un ne tikai šajā teritorijā daudz ilgāk, kā to šodien mēgina apgalvot enciklopēdijas, oficiālie vēsturiskie avoti u.c. raksti. Par to liecības sniedz daudzi rakstiskie avoti, bet visu pēc kārtas.
Kā pirmo minēšu zinātnieku – arheolingvistu Antonu Rupaini, kas darbā ARCHEOLINGVISTIKA pierāda, ka mūsu tautas dziesmas iesniedzas vismaz 65 000 gadu senā aizvēsturē, t.i., tās pie mums ir atnākušas vismaz no aiz četriem ledus laikmetiem. Tas nozīmē , ka tikpat seni ir arī paši šo tautas dziesmu nesēji. Lasīt grāmatu >>
Kā nākamais jāmin Dr.Valdis Šteins, kas ar publikāciju „Baltu tautas Eiropas civilizācijas sākotne” , ZINTNIEKĀ 19/210, vēl vairāk nostiprina šo domu:
„Baltu tautu civilizācija ir viens no pasaules vēstures lielākajiem fenomeniem. Tās eksistence pasaules akadēmiskajā vēsturē visu laiku ir noklusēta vai pat noliegta (. .) Daži pētnieki kā sinonīmus Baltu civilizācijai lieto: balto cilvēku civilizācija, baltu-āriešu, indo-eiropiešu un viņu senču proto-indoeiropiešu, indo-ģermāņu, un pēdējā laikā parādījušies arī jēdzieni – baltu-slāvu un slāvu-āriešu civilizācija (..) Baltu tautas senatnē apdzīvoja ne tikai pašreizējo Eiropu no Urāliem līdz Atlantijas okeānam un Vidusjūras baseinu, bet arī plašas teritorijas uz Austrumiem no tā. Tās bija radījušas augsti attīstītu civilizāciju. Šobrīd ir pierādīts, ka protobaltu un baltu civilizācija ir senākā Eiropā un ka baltu valoda ir pamatā visām Eiropas valodām. Baltu tautas senatnē bija sasniegušas ārkārtīgi augstu kultūras pakāpi. Lai pieminam vien daudzveidīgo rakstību: mezgli, cilpas, burti, ķīļraksts, hieroglifi un dažādi simboli. Balti arī pārvaldīja garīgās informācijas pārraides mākslu. (. .) Balti dzīvoja pēc Dieva un dabas likumiem un bija izveidojuši taisnīgu sociālo iekārtu.(..) Iestājoties ledus laikmatam, protobalti bija spiesti doties uz dienvidiem, bet, tam beidzoties, viņu pēcteči pamazām atgriezās senču zemē, un no šī brīža mēs viņus dēvējam par balltiem.(..) Mūsdienu balti šajās Ziemeļeiropas zemēs dzīvo kopš 13.g.t.p.m.ē.,t.i., - jau 15000 gadu. Dažas baltu tautas ieradās (varam teikt - atgriezās) agrāk, citas – vēlāk (..) piemēram, lietuvieši vēl 6.gs. dzīvoja pie Melnās jūras un Donavas krastos.” Un citviet: „Kā secina A. Kavacis, itāļu valodnieku pētījumi par baltu valodu faktiski tikai apstiprināja latviešu neatkarīgo pētnieku secināto – baltu valoda ir Eiropas pirmvaloda.(..) Apzināto baltu tautu saraksts šobrīd jau ir iespaidīgs. . ”
Nākamais, ko varam ieskaitīt netradicionālo vēsturnieku kopā, ir Oļģerts Ziļickis, kurš savā iespaidīgā un , manuprāt, ļoti vērtīgā vēstures apcerējumā raksta, ka, leduslaikmetam atkāpjoties ~13,5 tūkst. g. p. m. ē., pie Ludzas ezera ieradās leti Lielās Čivču mātes vadībā - ienāca ar savu Pasaules uzskatu un ar saviem rituāliem. Tas ir no tiesas tā, jo vēl aizvien tur ir divas Čivču kopienas, proti „mazie Čivči” un „lielie Čivči”, par ko pati esmu pārliecinājusies.
Šis vēsturiskais stāsts ir ļoti apjomīgs, tāpēc piedāvāju iespēju to lasīt internetā.
Made Ozola, Marija Zonenberga, Oļģerts Ziļickis "Ļaujiet jel atvases dzīt", Baltu tautu civilizācija Eiropā un pasaulē (48. g. tk p. m. ē. − m. ē. 13. gs)
Tie ir 3 stāsti 46 pastāstos ar 96 ilustrācijām un pierādījumiem par minētajā laikā pastāvējušo baltu civilizāciju, tās ciltīm un tautām, izzušanas laiku, cēloņiem un sekām, par saglabājušajām baltu relikta tautām, par mūsdienu Eiropas tautu izcelsmi. Pirmā publikācija.
Savukārt Marija Gimbutiene grāmatā „Balti aizvēsturiskajos laikos” raksta:
“Baltu kultūru veido divi pamatkomponenti:pirmsindoeiropeiskais jeb Senās Eiropas un indoeiropeiskais, kas attīstījies no Eirāzijas stepju (kurgānu) kultūras. Indoeiropiešu valodu un patriarhālo, patrilineāro, triju šķiru sabiedrisko struktūru Austrumbaltijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā ap 2500.g.pr.Kr. ienesa auklas keramikas kultūras cilvēki, indoeiropizētie Viduseiropas iedzīvotāji.”
Mag.Hist. K.Stalšana grāmatā „Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi”, Jāņa Šķirmanta apgāds, 1958, varam lasīt:
„Rainis uzskatīja, ka latviešu civilizācijas sākotne rodama apmēram 4000 gadu pirms Kristus dzimšanas: ”Mēs esam tātad visvecākā, visaristokrātiskākā cilts Eiropā (..) Arī dzīvojuši Baltijā mēs esam no visiem visilgāk: 6000 gadus, ko pierāda vācietis Becenbergers, slavenais valodnieks Karalaučos.” Iepazīstoties ar latvieša F.Zālīša un lietuvietes Dr.M. Gimbutienes vēstures pētījumiem, kuru pamatā ir arheoloģiskie atklājumi, mēs būtībā varam piekrist Raiņa atziņai.”
Apkopojot daudzus informācijas avotus, varu secināt, ka vēsturisko Latviju veidoja centrālais – pirmsindoeiropeiskais jeb letu kultūras kodols, vēl tā saucamo indoeiropiešu neskarts. Letu valodas un mitoloģijas konservatīvisms – dziļas senatnes saglabāšana – izskaidrojams ar to, ka sešus un vairāk gadu tūkstošus mežainos apgabalos saglabājās viena un tā pati kultūra un, izņemot malējos novadus, svešas ietekmes to gandrīz neskāra. Un tad rodas jautājums - kas ir tie, kas mums mēģina iestāstīt, ka latvieši te ir tikpat kā no gaisa nokrituši un tikai pirms pāris gadsimtiem apjautuši, ka ir latvieši?
Oļģerta Ziļicka grāmatas „Baltu tautu civilizācija Eiropā un pasaulē”, Rīga 2003., ir nodaļa „Par indoeiropiešiem, indoeiropiešu valodu un pirmdzimteni”, kur teiktais uzskatāmi parāda, kā ir izkropļota patiesība ar nolūku sajaukt pēdas:
„Izrādās, ka indoeiropieši ir gan, ir arī viņu valoda un pirmdzimtene, bet tas viss atrodas tikai Indijā, bet ne Eiropā. Sanskrits ar tā Vēdām un Himnām tika radīts ap 3.gt.p.m.ē., baltu priesteru tiešā ietekmē un izpildījumā. Praktiski viņi to kā augstākā kulturālākā tauta arī izveidoja. Jo tajā laikā tikai balti pazina rakstību. Tas viss ir baltu Dainu, teiku un zināšanu izklāsts, vēlāk ap 3.gt.p.m.ē. radusies indiešu valoda. Ne par velti no sanskrita 62 pamatzilbēm 58 atbilst latviešu valodai. Tā ir tā laika baltu valodas, viena dialekta, pielāgošana vienai no daudzajām indiešu valodām, kas radās Šumēru impērijas sākuma laikā.
Eiropieši, kuri līdz 2.gt.p.m.ē. bija tikai balti, izklaidēti kopā ar āriešiem dzīvoja arī Indijā līdz pat Gangas upei un Pakistānā. Ārieši patiesībā ir tie paši balti, kas dzīvoja Āzijā un kopa zemi, bet šumēri ienāca Āzijā no Āfrikas, kur viņi bija buivolu gani (nomadi).
Pašreizējie Eiropas iedzīvotāji ir Eiropas baltu un Āzijas, Āfrikas krāsaino cilvēku nedabisks sajukums. Tā ka ne par kādiem indoeiropiešiem, to valodu un pirmdzimteni nevar būt pat runas. Tagad tur, Indijas Baltistānas apgabalā, ir saglabājusies tikai baltu tautas daļa. Tos varētu uzskatīt par indoeiropiešiem.
Balti-ārieši, kas dzīvoja jauktās kopienās, ieradās Pakistānā un Indijā ap 9.-8.gt.p.m.ē. un tur dzīvoja, nesajaukušies ar citām nomadu ciltīm līdz Šumēras impērijas laikiem, kad tos nemitīgās cīņās daudzus iznīcināja, pakļāva verdzībai un vardarbīgi asimilēja. Daudzi no viņiem bēga no verdzības uz rietumiem pie saviem tautas brāļiem – baltiem.
Bet nevar būt ne runas par kaut kādas indiešu valodas ietekmi uz eiropiešu valodām, jo Indijā līdz Šumēras impērijai nebija ne vienotas indiešu tautas, ne valodas. Arī pašlaik nav. Tur bija daudzu nomadu cilšu sajaukums, kuras runāja katra savā valodā. Viņu apvidos atradās arī baltu un āriešu pilsētvalstiņas, kas kā pastāvīgie iedzīvotāji un kultūrtautas tur dominēja.
Indoeiropieši, indoeiropiešu valoda un pirmdzimtene ir tikai valstisko vēsturnieku ideoloģisks izdomājums, lai neteiktu un nerakstītu, ka viņi ir cēlušies no Eiropas baltu pamattautām ar lielu Āzijas un Āfrikas krāsaino sajaukto cilvēku piejaukumu.
Tikai dažiem pašreizējiem eiropiešiem, apmēram vienam no tūkstoša, Indija ir viņu senču pirmdzimtene. Bet tie arī varētu būt baltu un āriešu pēcnācēji daudzās jo daudzās pakāpēs.
Indiešu valodnieks - profesors S.K. Čaterdži grāmatā „Balti un ārieši”, Rīga, ZINĀTNE, 1990, raksta:
”Indoeiropiešu valodās runājošo tautu senči (BALTI) ienāca Eiropā no Eirāzijas stepēm pirms 2000.gada p.m.ē. Tādējādi viņu dabas uztverei un reliģiskajiem priekšstatiem ir līdzinieki Austrumos, un tā izskaidrojama lietuviešu mitoloģijas tuvība seno indiešu, persiešu, grieķu, ģermāņu, itāļu un ķeltu mitoloģijai. Jāuzsver, ka līdzīgas ir arī lietuviešu un prūšu valodas, kas liecina par vienu izcelsmi, bet savukārt ir liela atšķirība starp latvju un lietuviešu dainām."
Nav noliedzams , ka senajā pasaulē tautu staigāšana bija parasta parādība. Apstiprinājumu gūstam arī Arvo Megi „Eiropas tautu hronikā”, kur 24.lpp. teikts, ka 2000. g.p.m.ē. Dienvidkrievijā no A ienāk nomadu tauta sarmāti un izspiež skitus. Tie savukārt iespiežas slāvu un baltu apdzīvotās teritorijās. 168. lpp. norādīti ilgstošo karu periodi, proti, TAUTU STAIGĀŠANAS KARI I – no 375. – 500. un TAUTU STAIGĀŠANAS KARI II – no 568. – 590. gadam, bet jau mūsu ērā. Tā un tamlīdzīga grūstīšanās notika nemitīgi, gan klimata maiņas rezultātā, gan savstarpējo karu rezultātā.
Uzskatu, ka problēmas sākās ar brīdi, kad šeit ienāca tā saucamie indoeiropieši - klejojošie lopkopji ar savu aziātisko pasaules un dzīves uztveri (skat. 1.pielikumu). Pēc M. Gimbutienes teiktā, viņi nāca trīs viļņos. Un tā - 2000 gadus p.m.ē. sākās degradācija - matriarhātu nomainīja patriarhāts. Pamati tika iedragāti, bet vēl bija cerība. . . šo cerību pilnīgi sagrāva Romas impērijas un krustnešu ekspansija visās baltu tautu apdzīvotās zemēs. Sākumā indoeiropiešu , bet vēlāk krustnešu darbības rezultātā pasaules aina tika apvērsta un viss, kas bija tautai labs, tika noniecināts, viss, ko tauta nicināja, - godā celts. Tika uzspiests arī mēness kalendārs jeb lunārais rits.
S.K.Čaterdži uzsver:
„Līdz mūsdienām saglabājušās tikai divas baltu valodas – lietuviešu un latviešu. Šajā saimē ir arī trešā valoda, ko runāja prūši. . Tās leksika ir ļoti tuva lietuviešu leksikai ” – turpat, 35. lpp. Un citviet: „. . latviešu tautasdziesmas ir lielākoties ļoti īsas . . pēc apjoma un dzejiskās izjūtas tās līdzinās japāņu haiku dzejai.. Lietuviešu dziesmas ir daudz garākas. Šajā ziņā lietuviešu un latviešu tautas dziesmas stipri atšķiras. Lietuviešu tautas dziesmas ir balādiska rakstura, bet latviešu dainas uzbur atsevišķu ainu vai epizodi, atmiņu vai iespaidu, izjūtu vai vēlējumu.”
Voldemārs Leitis grāmatā ”Latviskā Indijas Rigvēda – Āzijas materiāli latviešu senvēsturei”, Rīga, 1938., izsaka atziņas, kuras mani ļoti ieinteresēja un kuras citēšu:
„Sirmā senatnē mūsu ciltis ir dzīvojušas varbūt arī zem citiem nosaukumiem, bet savas tautas dvēseli - valodu un nacionālo reliģiju - viņas ir centušās sargāt un lolot, pārnesdamas no paaudzes uz paaudzi, no vienas vietas uz otru. . tomēr beigu beigās pie Baltijas krastiem ir vēl atlikusi saujiņa ļaužu – latvieši - , kas sentautu kopvalodu ir uzglabājuši skaidrāk un pilnīgāka nekā jebkura cita Āzijas vai Eiropas tauta.
Radniecīgu vārdu krājums mums ar senindiem diezgan prāvs: manā latvju-indu vārdnīcā ir savākti ap 25 000 senindu pamatvārdu un salikteņu, kas visi pēc skaņas un nozīmes latviski. Ja tā, kāpēc tad filologi noliedz mūsu un senindu radniecību? Vispirms, viņi senindu valodu nepazīst. Otrs iemesls – pirms 100 gadiem vācu gramatiķis Bops pateica pasaulei, ka senindu valoda stāv cieši rados ar leišu valodu, leišu valoda baltu valodu grupā ir vecākā. Un tam visi filologi tic vēl šodien. Kā jau gramatiķis, Bops tālu neredzēja un arī nesaprata, ka senindiem radniecīgie leišu vārdi ir patiesībā latviešu vārdi, ko Lietuvā paši latvieši senlaikos ienesuši. Vēlāk gan lielais orientālists Maksis Millers mēģināja kļūdu labot, celdams latviešu valodu pirmā vietā. . bet no latviešu puses Millera labojumam aizstāvju nebija, citus tā lieta daudz neinteresēja, un tā nu izdēdējusi un maldīgā Bopa teorija valda vēl šodien. Secinājums: latvieši esmot bijušie leiši.
Ja pārskatām Mūhlenbaha „Lettische-deutches” vārdnīcu un Rītere lietuviski-latvisko vārdnīcu, tad tiešām rodas iespaids, ka mūsu valoda ir leišu valoda, tikai...kropļota. Pavisam cits iespaids, ja pārskatām kādu no Lietuvā izdotām jaunajām vārdnīcām, kas domātas vispirms skolām, augstskolām: latvisko vārdu tajā stipri maz, valda īsti lietuviskie vārdi.. Pieiesim filologu teorijai tuvāk. Teorija teic, ka pirms apm. 1500 gadiem no leišiem esmot atdalījušās dažas ciltis un, pāriedamas leišu Latuvas upīti, kļuvušas par latviešiem. Ja tā, kas tad būtu noticis ar valodu? Vai jaunceptiem „latviešiem” būtu bijis kāds iemesls atmest vecos leišu vārdus un gudrot jaunus? Iemeslu nekādu. Un tomēr. . . kas mums vārds, tas leišiem žodis; kas mums runāt, tas leišiem kalbeti, kas mums valoda, tas leišiem kalba. Ja nu apskatām, piem., cilvēka locekļus u.c. anatomiskos nosaukumus, tad atradīsim, ka leišiem ir savi, latviešiem – savi. Vēl otra nesaskaņa: latviešu nosaukumiem – gandrīz vai visiem – radi ir Āzijas vectautās, leišu nosaukumiem tur radu tikpat kā nav. Ja mūsu tautai tikai 1500 gadu, uz Āziju pēdējā laikā gājuši neesam, kā tad mums varēja gadīties, piem., šumēru vārdi, ja tā tauta ar visu savu valodu jau neeksistē kopš 6000 gadiem? Kas anatomiskā nozarē, tas pats visās citās: ar nelieliem izņēmumiem nosaukumi leišiem savi, mums savi. Nav mums vienādu krāsu nosaukumu, nav vienādu ieroču nosaukumu, mājlopu nosaukumi mums katram savi, pat dzimtslocekļu nosaukumi nesaskan, gandrīz visi svarīgākie vārdi katrai tautai savi. Nav kopēju Dievu.
Atgriezīsimies pie radniecīgās senindu valodas un pie nelaimīgās Bopa teorijas. Bopa teoriju aizstāvēja viņa vārdnīca Glossarium Comparativum Linguae Sanscritae, kurā salīdzināti arī leišu vārdi. Ka Bops ir ļoti vāji pazinis sanskritu un dažu labu citu valodu, ar kurām vārdnīcā rīkojās, to nu vēl varētu paciest; bet viņš ir tīši maldinājis, un tas nu zinātniekam neklājas. Ņemdams leišu vārdus no vārdnīcas, viņš taču redzēja, kāda tiem nozīme, tomēr vārdu nozīmi viņš ir viltojis. Piem., senindu vārdam gurus (grūts, grūsnējs) viņš ir licis leišu gieras (geras), kas nozīmē „labs”; pretim vārdam dru=skriet ir licis drebo (dreb); pretim indu pā, pibati=dzert ir licis krievu pyvas=alus, ko leiši nelieto; pretim indu prijaka=prieks ir licis prietelius, kas ir atkal no krievu ”prijateļ” =draugs, bet ne leišu vārds, jo leišiem vārda „prieks” nav; pretim indu malas=mels, melns, netīrs ir licis leišu melynas=zils; pretim indu bharati=barot, nest miesās bērnu ir licis bernas, kas aizņemts no mums un maz lietots, paši leiši bērnu dēvē par vaikas, bet viņu bernas ir vienkārši „kalps”.
Nav nozīmes te sarakstu vilkt garumā un uzrakņāt senās kļūdas, var tikai teikt, ka leišu valodu Bops ir iecēlis tuvos senindu rados ar ne-leišu vārdiem. Indu vārdiem pretīm viņš ir licis līdzīgi skanošus leišu vārdus, bet ar svešu nozīmi. Eiropai nu radās iespaids, ka leišu valoda ir ārkār6tīgi radniecīga un. . . no tā laika leišu valodu uzskata par vecāko starp baltu valodām. Ticēt varēja vēl labāk, kad pēdējā laikā Bopa teoriju nostiprināja pašu latviešu vārdnīcas, valodnieku raksti, valodu kursi, lekcijas un attiecīgas skolas grāmatas.
Ja ne Bopa kļūda, tad pasaules acīs latvieši šodien stāvētu pirmā vietā starp visām „indo-eiropiešu” tautām un tādas nelaimīgas teorijas par bezpagātnes latviešiem nemaz nebūtu bijis. . Āzijas senvalodu pētīdami, orientālisti būs spiesti meklēt tām kopēju atslēgu un dabīgi nonāks pie latviešu valodas, tad mūsu valoda celsies cieņā un godā – pāri visām pasaules valodām.”
Man ir skaidrs viens - Bops nav kļūdījies – tas ir acīm redzams pasūtījuma darbs, un tā tas turpinās līdz šai dienai. Kas ir tie, kas izmisīgi jau tūkstošiem gadu ir nopūlējušies, cenšoties iznīcināt visus iespējamos pierādījumus, kas saistās ar latviešiem un to seno kultūru? Atbilde nav tālu jāmeklē, bet atļaušu jums darīt to pašiem . . .
Atgriezīšos pie M. Gimbutienes grāmatas „Balti un ārieši”:
„. . baltus ar viņu zemei tik raksturīgo dzintaru (ko svešzemnieki dēvēja par Baltijas zeltu) jau pazina civilizētā pasaule Grieķijā un Romā, kaut viņus uzskatīja par neattīstītu tautu. Tacīts novēro, ka balti dzintaru izmanto paši un pārdod to dienvidu tirgoņiem, par dārgakmeņa vai pusdārgakmeņa vērtību, bet viņiem nav nekāda priekšstata par to, kas dzintars patiesībā ir.”
Savukārt Viļa Olafa KR 2. sējumā „Vēsturiski un etnogrāfiski raksti”, Rīga, V. Olafa fonda izdevums, 1923, teikts:
”Vecie grieķi tādēļ jau sen bija meklējuši un ar` atraduši īsāku ceļu uz dzintara zemi, dodamies no Melnās jūras pa Dņepru augšup un pa Daugavu lejā līdz Baltijas jūrai.”
Un vēl citi vērā ņemami raksti, proti, Mag.Hist. K.Stalšāna „Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi”, Jāņa Šķirmanta APGĀDS, 1958, kur lasām:
„ Lietuvas hronikā, kuru izdeva Teodors Narbuts, ir teikts, ka pirmie Lietuvas dibinātāji bijuši 500 romiešu kareivju, kuri atbraukuši pa jūru. Poļu vēsturnieks J. Dlugošs, pamatodamies uz romiešu un lietuviešu pagānu kultu un valodu līdzībām, atrod, ka lietuvieši cēlušies no romiešiem. Lietuvieši esot atnākuši no Romas valsts, kad tur Jūlija Cēzara laikos plosījies pilsoņu karš. Pēc Dlugoša uzskatiem, seno prūšu valoda esot ļoti līdzīga grieķu valodai, kaut gan citādi prūši ar savām paražām esot līdzīgi un pēc valodas radniecīgi lietuviešiem. Kāds cits hronists 16.gs. vidū, Jodochs Vilichiuss, apgalvo, ka prūšu valoda esot „sakropļota”grieķu valoda un ka viņš pats esot ar prūšiem „grieķiski” sarunājies”. Citviet: „Lietuviešu tautas atmodas vadonis J. Basanavičius uzskata, ka lietuvieši esot atnākuši no Maz-Āzijas, Grieķijas un Traķijas un esot trojiešu, līdiešu un frīģiešu pēcteči. Šiem uzskatiem pievienojās arī Dr. Šļupas.”
To, ka Lietuvas valstiskums tapa 500 romiešu uzraudzībā es nešaubos ne mirkli, bet izskatās, ka lietuvieši un viņiem radniecīgās ciltis te ieradās jau daudz agrāk, pateicoties dzintaram, kas arī viņus rosināja doties uz ziemeļu zemi, kur vēlāk tie izveidoja „Dzintara tirdzniecības ceļu”. Ziņas, ko sniedz dažādi vēsturiskie avoti, liecina, ka lietuvieši, prūši, jātvingi, skalvi, augštaiši, zemaiši ir vienas cilts dažādie atzari, par ko liecina arī vēsturiskie materiāli (skat.2. pielikumu ). Ienākot šajā zemē, viņi pārņēma daudz no iezemiešu kultūras un tradīcijām, kā arī no vizuālā izskata, tā iegūstot vietējos vaibstus, un visnotaļ labi ierakstījās šajā pasaules daļā. Jāatzīmē, ka lietuvieši šeit ieceļoja, līdzi paņemot arī savus dievus. Par to liecina arī Lietuvas toponīmi un hidronīmi, bet tas, iespējams, būs atsevišķs stāsts. Un tā, mēs redzam, ka lietuviešiem Dievs ir Pērkons (prūšiem - Pērkons, Patuls un Potrimps), savukārt izpaliek gaismas jeb debesu Dievs, kā tas ir latviešiem. Latviešiem Pērkons bija un ir tikai un vienīgi Dieva rīks, bet nekad nav bijis Dievs, kas liecina par to, ka leti nav bijusi karojoša tauta un ilgstoši mitusi vienuviet, tā saglabājot savu Dievu bez degradācijas un izmaiņām jau no ļoti senas aizvēstures, kad vēl nebija karu tautu starpā un nebija iestājies laikmets, kur cilvēks cilvēkam ir ienaidnieks.
Jāsaka, ka patieso vēstures ainu tautai nāksies reanimēt, un ne jau vadoties no INDRIĶA HRONIKAS vai ATSKAŅU HRONIKAS, vai citām iekarotāju un paverdzinātāju hronikām un rakstiem. Par pamatu būs jāņem dažādu autoru neatkarīgie pētījumi, kas noderēs kā izejas materiāls mūsu vēsturiskās atmiņas atjaunotnei, bet jau šodien ir atrodamas neskaitāmas liecības par mūsu senatni. Dr. phil. Kārlis Polis „Dievs un dvēsele kā reliģiozs priekšstats aizkristietisko latviešu tradīcijās”(Pilskalns,1962) raksta:
”Visa aizkristietisko latvju zeme bija klāta ar biezu pilskalnu tīklu. . Latvieši bija sasnieguši ievērojamu kultūras pakāpi. Izrakteņi liecina par turību, nokārtotu dzīvi, tirdznieciskajiem sakariem ar ārzemēm un, bez šaubām, arī par aizkristietisko latviešu valstisku neatkarību.”
Letiem - baltiem izsenis bija savas pilsētvalstis, savi rakstītie un nerakstītie likumi, kas visi bija tautas tikumi, un tas, ka nav rakstos atrodams, ir pilnīgi saprotams, jo iekarotāji mums ir atstājuši tikai mūsu verdzības vēsturi un arī to izkropļotā veidā. Visas rakstu liecības ir iznīcinātas cerībā, ka patiesība neatdzims. Un tomēr pacentīsimies atrakt savu vēsturi, kas smok zem vēsturnieku – kolaboracionistu makulatūras kaudzēm. Un tas būs jādara, neskatoties uz to, ka šādai mūsu rīcībai ir liels pulks pretinieku, un to skaitā ir pat bijusī Latvijas prezidente. Interesanti ir arī tas, ka toreiz pati prezidente apņēmās uzraudzīt vēsturnieku darbu un ik gadus to izvērtēt.
Ieskatos savos pierakstos, kur 03.04.2004. ir ieraksts:
„Sākas spiediens uz visiem akupunktūras punktiem. Prezidentes pilī šodien pulcējas tie, kas grib mums uzspiest savu vēstures versiju un savākuši tādus vēsturniekus no mūsu vidus, kas ir ar mieru to veikt pēc pasūtītāju ieceres. Prezidentes pilī notiek lielākā nelietība, kas ir bijusi Latvijas pastāvēšanas laikā. Var tautai atņemt materiālās vērtības, bet, atņemot vēsturi, - to nolīdzina līdz ar zemi!
Kas vēl būtu sakāms? Nekas, jo gudrs sapratīs, bet muļķim viss viens. Kā var mums padomu dot, kā rakstīt savu vēsturi vēsturnieki no ASV un Izraēlas? Te nu viss ir skaidrs, bet tam, kam nav skaidrs, lai iet tālāk gulēt ziemas miegā. . ”
Man nejauši iznāca piedalīties seminārā „Terorisms – tā būtība un veidi” (03.11.2010. ).
Seminārā noskaidroju, ka ir 4 demokrātijas veidi, proti:1) liberālais; 2) konstitucionālais; 3) etniskais (Izraēlā); 4)multikulturālais (Latvijā). Pilnīgi pamatoti radās jautājums, kāpēc Latvijā nevarētu būt etniskais, ja tam ir tiesības būt Izraēlā? Varbūt kādam no jums, lasītāji, būs daudzmaz sakarīga atbilde uz šo jautājumu. Seminārā tika runāts par to, kas ir un kādas ir teroristisko organizāciju pazīmes, kā arī kāds likums un sods šīs organizācijas un to dalībniekus var piemeklēt. Tad, lūk, izrādās, ka ir ļoti bīstami izvēlēties savai organizācijai simbolus un kareivīgu stāju, jo to visu var viennozīmīgi traktēt kā teroristisku, jo terorisms tika formulēts šādi: „Terorisms– tā ir metode, kur saknes ir pamatvērtību sistēmā .”
Nav jāatkāpjās tālā vēsturē, lai atcerētos, ko darīja okupācijas vara ar „tautas ienaidniekiem” - tos bez tiesas un sprieduma jebkurā diennakts stundā varēja apcietināt un darīt pēc sava prāt kā un ko grib. Tad lūk, jaunie likumi ir tieši tādi paši un būtu muļķīgi pieņem jaunus - vecos simbolu, ko Eiropa nesapratīs vēl iespējams 100 gadus. Tādā kārtā katrs, kas sev ir uzkabinājis šādu (kaut arī pēc būtības labu) simbolu, katram pretīmnācējam būs jāskaidro, ka viņs ir bez vainas, turklāt iespējams pat jātērē laiks, līdzekļi lai to pierādītu caur ties. . . Vai mēs ko līdzīgu jau neesam pieredzējuši jautājumā ar leģionāriem? Faktiski organizācija, kas izvēlās šādu simbolu, pakļauj savus dalībniekus apzīmogošanai ar „terorisma” zīmogu. Tālāko nav grūti izdomāt katram pašam. . .
Tik īsā stāstā nav paredzēts ietilpināt visas atziņas, kas gūtas pētot šo jautājumu. Esmu tikai ieskicējusi galvenos vilcienus un ceru, ka tas rosināt pašiem radošāk pieiet šim un arī citiem jautājumiem, bet, nevaru atturētie nepastāstot interesantu atgadījumu, kas notika 2004.gadā pēc „Māras zemes” kongresa, kura laikā tika pieņemta Rezolūcija par sava dzīvesveida atjaunošnu. Beidzoties kongresam pie manis pienāca cilvēks no zāles un pikti noteica, ka es esot nezāle. Atbildēju, ka ļoti priesājos, jo nezāle, kā skaties – ir Dieva zāle! Visnotaļ smieklīgs atgadījums, kuru droši vien pat nebūtu vērts atcerēties, ja vien. . . ja vien šis cilvēks nebūtu it kā dievturis. . . Un vēl, pirms kongresa sākās milzīga rosīšanās. Uzradās kādi mistiski vācieši, kuri visus Latvijas dievturus uz vairākām dienām ar autobusiem, nežēlojot ne laiku ne līdzekļus, izveda ārpus Rīgas uz Latvijas nomali, kur viņiem sarīkoja dzīvošanu un atpūtu par brīvu. Viena daļa, protams, aizbrauca, bet viena – piedalījās kongresā un atbalstīja Rezolūcijas pieņemšanu. Un atkal - tas būtu tikai jocīgs atgadījums, ja vien šādi atgadījumi nenotiktu ik pa brīdim līdz pat šai dienai.
Runājot nopietni – šī apvērstā pasaules, kas radusies cilvēku darbības un arī bezdarbības rezultātā ir jānoliek no galvas uz kājām un tas nevar notikt tikai paļaujoties uz Dievu.
Un tā, iepazīstoties ar dažādiem vēsturiskiem materiāliem redzams, kaut arī jēdziens balti ir radies nesen, pašu baltu izplatības areāls ir bijis visai plašs un iesniedzas dziļā aizvēsturē. Pie kam, pie baltiem, kā izrādās, var pieskaitīt daudzas tautas, kas nesenā pagātnē visas tika dēvētas par āriešiem. Būs jāvelta spēks un izpratne, lai atgūtu savu vēstījumu par pirmslaikiem, par mūsu senčiem, kas nākuši no aizvēstures un pūrlādē ir atstājuši graudus, ne pelavas, bet tas nav viena vai pāris cilvēku darbs – tam jābūt kopdarbam. Bet galvenais, mēs nevar pieļaut pat domu, ko nemitīgi mums cenšās iepotēt masu saziņas līdzekļi, ka Latvijai un latviešiem nav nākotnes. . . Un te nu katram, kas jūt sevi kā latvietis, būtu jāizdomā lielā doma līdz galam un jānostājas uz tās takas un jābūt tā Pasaules uzskata piekritējiem, ko mums atstājuši mūsu senči un kas rodams tautas dziesmās. Mēs nevaram atskatīties savas tautas pagātnē tikai pāris desmitus gadus atpakaļ , jāatskatās vismaz par 1000 gadiem un vairāk pagātnē, jo īpaši tāpēc, ka šodien ir tāda iespēja. Tāpēc nebūsim kūtri garā un tad gaisma būs arī mūsu zemē, bet viss ir no pašiem atkarīgs. Prātā nāk īru leģenda, kura, manuprāt, šeit ir īsti vietā, jo parāda, - ne jau skaits izšķirs vai Latvija un latvietība pastāvēs, bat gan garaspēks.
Rorijs izglābj Īriju
Kas ir tas varonis, kurš izcīnījis brīvību, ko tagad bauda visas trīs Īrijas daļas?
Es jums to pastāstīšu. Mans tēvocis Donals bieži tika pieminējis, kā viņa vecaistēvs ne vienu reizi vien viņam stāstījis, ka tolaik, kad Limeriks galīgi padevies Orānijas Vilhelmam un nav bijis vairs nozīmes ilgāk pretoties: uz viena Īrijas pakalna plivinājies Francijas karogs, uz otra – Orānijas Vilhelma, lai Īrijas karavīri varētu izvēlēties, kurā pusē tiem pāriet, un, rau, kad visa īru armija ar drošsirdīgo Patriku Sarsfīldu Padevusies frančiem, kāds vienkāršs puisis, vārdā Rorijs, kas izraisījis vispārēju sajūsmu ar bezbailību kaujās, ņēmies un negājis visiem līdzi. Kapteinis Sarsfilds, kas stājies zem karaļa Ludviķa karoga ieraudzījis, ka Rorijs paliek viens pats un uzsaucis tam:
- Rorij, vai tu nepadodies Francijai līdz ar mums?
- Nē! – Rorijs stingri atbildējis.
- Vai tikai tu neaizej pie Vilhelma?
- Nē, nē! – Rorijs atbildējis.
- Tad pasaki jel, dieva vārdā, ko tu esi izvēlējies!
- Esmu izvēlējies Īriju.
- Tu esi prātu zaudējis! Īrija ir pagalam. Tanī nav vairs ne dzīvas dvēseles. Ko tad tu taisies aizsargāt?
- Jūs esat palikuši Īrijā! – tā vai apmēram tā atbildējis Rorijs. – Un par to es cīnīšos.
- Bet tev taču neviens līdzi neiet, turklāt Anglijā ir simtiem tūkstošu karavīru.
- Nekas, manā armijā būs vēl vairāk karavīru – atbildējis Rorijs, - vairāk nekā tev matu uz galvas.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Dievs sūtīs man palīgā savus eņģeļus un dos tiem asinātus zobenus, un simtiem tūkstošu angļu izkūpēs viņa priekšā kā dūmi.
- Kad tad tas būs? – kapteinis zobgalīgi jautājis.
- Kad dievs sūtīs. Varbūt pēc gada, bet varbūt pēc piecsimt gadiem, - agri vai vēlu, Rorijs tomēr uzvarēs!
Un, uzmetis musketi uz pleca, Rorijs pagriezies un soļojis augšup uz pakalniem.
„Īru leģendas un pasakas”, Liesma, Rīgā 1969.
Nobeidzot savu stāstījumu, ir jāatzīst, - ieskati par senvēsturi ir dažādi, bet šodien es vēlētos runāt par lietuviešiem kā par brāļu tautu, jo mūs saista, ne tikai kaimiņu attiecības tagadnē un kopīgas cīņas pret iekarotājiem pagātnē, bet arī nākotne un šīs nākotnes vārdā teikšu sekojošo: „Jums, brāļi lietuvieši, ir savs ceļš ejams, ko esat par labu atzinuši, – tas ir jūsu pienākums pret saviem senčiem un arī nākamajām paaudzēm. Jums jānes rītdienā savas tautas kultūras mantojums, savukārt, mums, latviešiem, jāiet ceļš, kas kā vaduguns ir ietverta mūsu tautas garamantās. Un tā, nesot rītdienā katrs SAVAS tautas kultūras manojumu, neatmetot arī tā sakrālo kodolu, būsim devuši katrs savu pienesumu visas cilvēces kultūras mantojuma apcirkņos. Bet kopīgais, kas mūs vienos,būs savstarpējā tolerance, un tāpēc nemēģināsim uzspiest viens otram ne savu Pasaules uzskatu - savus dievus un arhetipiskos tēlus, ne arī savus kultūrvaroņus un vismazāk jau kalendāru, jo kalendārs ir kultūras nospiedums tautā. Tad arī attaisnosies vārds brāļu tauta, iegūstot patiesi jauku skanējumu. Pagātni liksim mierā un arī paši dzīvosim mierā un saticība, kas latviešiem ir viens no pamattikumiem, bet vārds balti lai paliek aizvien mūs vienojošs vārds un paši esam šī vārda no tiesas cienīgi. Latviešu tautas dziesmās balts nozīmē vislielāko labumu un, jo īpaši, tautas tikumu.
25475-1
Nu stāv balti bāleliņi,
Kā ar sniegu apsniguši;
Tas navaid balts sniedziņš,
Tas māsiņas tikumiņš.
Nākošais stāsts būs patr KRĪVU jeb KRĪVU-KRĪVU un viņa ienākšanu baltu dzīves telpā ar mērķi uzspiest Romas likumus un tikumus šeit mītošiem jau ilgi pirms krustnešu ienākšanas šajā zemē.Uz īsu brīdi no jums atvados, bet tikai uz īsu brīdi.
1. pielikums
2. pielikums
