Visparastākā  reliģiskā lauka parādība ir strīdi starp dažādu reliģiju pārstāvjiem,  pie kam šo strīdu galvenais saturs ir dievības perfekcija - Dieva  ideāls. Katrs strīdnieks savu Dievu uzskata par augstāko būtni, kamēr  citus dievus cenšas pazemot un dēvē par elkiem. Uz šī ceļa ir  nostājušies arī kristiešu teologi attiecībā pret latviešu tautas dziesmu  reliģiju, to dēvē par pagānismu un ar to viņu nonievā un pazemo. Ir no  svara apskatīt objektīvi, kāds dievības priekšstats uzskatāms par  augstāko jeb ideālo.

Ieskatoties  teoloģijas literatūrā, atziņas par dievības perfekciju ir trūcīgas . .  uzbūvētas ar metodēm, kas tagadējo inteliģento cilvēku nepārliecina. Ja  nu teologiem nav mēroga dievišķai perfekcijai, tad šis mērogs jālūko  veidot pašiem.

Apskatīsim pasauli kā sastāvošu no trim dimensijām – substancionālās - vieliskās, strukturālās - uzbūves un procesuālas  - jeb gaitas. Konstruēsim pilnīgi noteiktu perfekcijas mērogu sistēmu  un to liksim lietā. Vispirms pievērsīsimies dievības uztverei latviešu  tautas dziesmās un tālāk salīdzināšanas nolūkā – kristiāniskai,  jūdaiskai un grieķiskai.

Latviskais Dieviņš ir tīrs gars jo viņš sevi nemitīgi emanē,  viņš ir mūžam darbīgs, viņš nesēd nekādā tronī, viņš vienmēr ir nomodā,  un viņa gara izpausme galvenokārt ir Padoms. Ja jau svētumu atzīst par  vispārīgo dievības predikātu, tad tūdaļ jāliecina, ka latviskais dieviņš  ir aktīvs, emanatīvs, transitīvs svētītājs, kādi nav daudzi citi dievi,  jo viņi ir svēti tikai sev, bez emanācijas. Līdz ar šo emanācijas  perfekciju latviskais dieviņš ir ierosinātājs, ir pilns labvēlības –  mīlestības pret dabu un cilvēkiem, ir pārlaicīgs un visvietīgs.

Latviskais  Dieviņš ir nemitīgs cilvēku un dabas ierosinātājs, to tautas dziesmas  izpauž tik spilgti, ka nav vajadzības pie šīs īpašības kavēties. Tāpat  skaidra ir latviskā Dieviņa neizsmeļamā labvēlība: sevišķi zīmīga tā ir  tāpēc, ka viņš nekad no cilvēka neprasa ekvivalentu savai labvēlībai, kā  to ar upuriem un kalpošanu prasa citi dievi.

Kur nu meklējams un atrodams latviskais Dieviņš – vai tekošā  momentā, vai pagājušā laikā un vai tanī ir saistīts ar kādu vēsturisku  faktu? Tautas dziesmas uz to dod pilnīgi skaidru atbildi: latviskais Dieviņš ir cieši saistīts ar tekošo momentu. Par  Dieviņu vienmēr runa iet tikai tagadnes verba formās: Dieviņš dod  padomu, Dieviņš sēj, iet kā ceļa biedrs, ienāk istabā, jāj no kalniņa  utt. Ja arī ir kāda dziesma pagājušā laikā, tad šis pagājušais laiks ir  tuvs tagadnei (Dieviņš mani audzināja). Līdz ar to tautas dziesmās nav neviena stāsta par Dieviņa agrākiem darbiem. . , kas pagājušo darbību nostādītu augstāk par tekošo..  Mūsu teologi, bez kādas kritikas ņemdami par paraugiem svešas  reliģijas, ir aplamā pārliecībā, ka mīti ir augsts dievības izpaudums.  Patiesībā mīti dievību pazemo, iegāž nomirušā laikā un konservētā gara  stadijā, un tā tad zemā perfekcijas pakāpē.

Ja mūsu Dieviņš ir pārlaicīgs tad tāpat viņš ir visvietīgs. Teologi  jau principiāli atzīst dievības visvietības vajadzību, tikai konkrēti  to nevar realizēt, jo oficiālās dievības ir pārāk cieši piesaistītas  noteiktām vietām uz zemes. Turpretī mūsu Dieviņš vispirms nav  piesaistīts nekādai noteiktai Latvijas zemes debesu vietai, un līdz ar  to viņš atrodams kurā katrā vietā. Vajag ieiet latvisko dziesmu būtībā  un saredzēt, ka tur vispār nav vietējības, ka arī nav singulāru cilvēku,  bet tur ir vispārīgas vietas un ir cilvēki – tipi. Meita, puisis,  saimnieks, kalps utt. vispārīgs tips. Tā tad, ja Dieviņš palīdz sējējam,  tad tas jāsaprot tā, ka viņš palīdz sēt visiem Latvijas sējējiem visās  vietās un katrā sēšanas brīdī. Tāpat, ja Dieviņš ver durvis meitiņai,  viņš tai pašā laikā ver durvis visām un katrai latviešu meitai.  Turpretim Jahve ved darīšanas tikai ar singulāro Ādamu, Ābramu, Mozu,  bet ne ar vienu citu. Mūsu Dieviņš tā tad ir visvietīgs, Jahve –  vienvietīgs, telpisks. Dabīgi, ka latviskam Dieviņam nav vajadzīgi dievnami, jo viņš vienlīdz ir visur, kā jau tīrs gars. Tā substanciālā dimensijā latviskais Dieviņš ieņem tik augstu vietu, ka augstāku nav iespējams iedomāties.

Un  ja ar šo mērauklu pieiet mūsu dievišķai sfērai, atkal redzama tāda  savdabība, kādas neredz nevienā citā reliģijā; pie tam šī savdabība ir  augsta perfekcija. Proti, visas augstākās latviskās dievības pašas ir  ideāli, kamēr daudzas citas dievības satur miesu – ķermeni, dzīvo  fizioloģisku dzīvi, un ideālus tikai emanē no sevis. Bet ja tā, tad visa  tā dievības daļa, kas nepieder pie ideāliem, atzīstama par zemāku,  mazāk perfektu, kā ideālā dievības daļa.

Ja  nu latviskam Dieviņam nav šīs fizioloģiskās daļas, tad skaidrs, ka viņš  stāv iespējami augstākā perfekcijas pakāpē. Dieviņš dod nemitīgus  padomus, dod visiem kam tikai vajadzīgi un kas tos prasa, un šis padoms  un šī došana jau ir īstais un universālais ideāls. Pie tam šie ideāli ir  visiem pieejami. Un lūk, dievība Laime ir šīs ideālās laimes sniedzēja.  Tālāk jo zīmīgs ir Jānis, jo viņš atšķirībā no Dieva un Laimes, nav  pārlaicīgs, bet saistīts ar noteiktu laiku – Jāņu dienu. Tomēr Jānis nav  saistīts ar telpu, viņam nav noteiktas dzīves vietas, un viņa atnākšana  jāsaprot, kā zināma pārejoša ideāla atnākšana.

Un  patiesi, arī te latviskais Dieviņš pauž augstāko sākotnīgo cēlonību.  Aiz viņa nestāv vairs nekāds cits faktors, nekas viņu nevada, viņš ir  pilnīgi autonoms. Tas saprotams: ja viņš ir pilnīgi garīgs un  universāli koncentrēts ideālā, viņš ar to pats stājas topošās pasaules  sākumā. Viņš pats ir ideāls, ideālas ir viņa tālākās hipostāzes Māra un  Laime un viņi visi ir visu universa un cilvēku topošo gaitu sākums un  ierosinātāji, un tā tad visas dzīvības avoti. Un atkal jāņem vērā,  ka latviskās dievības nekad neiedarbojas uz pasauli no kādas konkrētas  vietas un no kāda pagājušā laika sprīža, bet iedarbojas tekošā momentā  un visvietīgi.

Tā  kā mums vajadzīgi ilustratīvi piemēri dievības perfekcijas pakāpēm, tad  ņemsim tikai dažus Dievu tēlus, un lūkosim tos apsvērt iespējamā īsumā.  Sāksim ar Jahvi - Bībeles Dievu.

Jau pie pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka viņa perfekcija ir pavisam zema. Viņš  ir pilnīgi piesaistīts pie noteiktas zemes – Palestīnas, tāpat ir  piesaistīts pie pagājušā laika, viņā ir maz mīlestības, bet daudz  bardzības, un viņa gara krājumi ir niecīgi, jo Bībele no viņa satur  tikai nedaudzus baušļus, kas par sevi ir vienpusīgi. Tāpat viņā nav  nekādas universālības, un ideālu ziņā ideāls nav viņš pats, ne arī viņš  cilvēkiem uzstāda ideālus. Tāpēc viņš ne mazākā mērā nav ierosinātājs un  padoma devējs, bet soģis un vajātājs. Dabīgi, ka pie tādas zemas  konstitūcijas viņš nevar būt augsts dzīves un pasaules faktors.

Viņš  ir gan radījis pasauli, bet tīri fiziski, tā kā paliek par pasaules  sastāvdaļu – „pirmo kustinātāju”! Bet tad tālāk ne mazākā mērā nav  tekošās, topošās pasaules autors, jo cilvēkiem vairs nedod nekādu  padomu. Taisni otrādi, viņš rājas caur saviem priesteriem, kad cilvēki  sāk progresēt. Tā ir noticis, ka jūdus viņš konservējis kādā zemā  reliģiskā līmenī, un arī citās tautās, kas inspirējas no vecās derības,  viņš sastindzina garu.

Krīt acīs, ka tas ir saistīts ar konkrētu zemi, laiku un miesu.  Ne par velti ilgu laiku viņu tāpēc nemaz negribēja atzīt par dievību,  jo šie piejaukumi katru dievību ārkārtīgi pazemina un pazemo. Un tomēr viņš uzstāda savu mācību, kas sastādās no vairākiem ideāliem. Viens viņa ideāla tips –pazemīgā tips, otrs – žēlsirdīgā tips. Ideāla ir arī viņa Dieva valstība, un vispēdīgi viņš pats dzīvoja ļoti ideālu dzīvi. . Neskatoties uz šo gara bagātību,  Jēzus tomēr nevar sasniegt Dieviņa pilnības pakāpi. Lieta tā, ka viņa  mācības nav pietiekami universālas, viņa padomi un ideāli der ne visiem  cilvēkiem, bet tikai dažiem. Pat viņa mīlestības bauslis nav  universāls, tas der tikai atsevišķos gadījumos. Bez tam viņš pakļaujas  arī dabas likumiem, tos stāda augstāk par saviem baušļiem. Proti,  viņš atzīst seno ekvivalences jeb līdzvērtības likumu: ar kādu mēru tu  mērosi, ar tādu tev atmēros, vai – kas izvelk zobenu, tam jākrīt no  zobena.

Bet pats galvenais Jēzus perfekcijas  trūkums ir tas, ka viņš nav pasaules un topošās pasaules pirmfaktors.  Jau tai laikā, kad viņš darbojās, viņš pāri sev atzina augstāku faktoru,  kas viņu sūtījis, un vēlāk kristīgā teoloģija noskaidroja, ka ļaunā  vara, pret kuru sacēlās Jēzus, nav uzvarēta, bet tikai mazliet  pievarēta, kas atkārtoti jāuzvar (velns). Tāpēc, kā tikai sava laika  darbinieks, Jēzus tagad pasaulē neienes nevienu jaunu ideju, domu,  nodomu, bet, tāpat kā Jahve, cenšas cilvēkus konservēt pagājušās dzīves  formās.

Galā  tomēr var pacelties jautājums, kāpēc tad cilvēki neatzīst vienīgo  augstākās perfekcijas dievību, bet klanās visādu dievības surogātu  priekšā. Uz to jāatbild tā, ka zināma taisnība ir Feierbaham – cilvēki  dievību iztēlo pēc pašu perfekcijas pakāpes. Tāpēc absolūti perfekts  Dievs saprotams tikai visaugstāki inteliģentai tautai un cilvēkiem,  kamēr zemākiem cilvēkiem jāapmierinās ar zemākās perfekcijas dievībām.  Un tā kā garā ierobežoto cilvēku pasaulē ir daudz vairāk nekā augsti  inteliģento, tad pār viņiem vienmēr valdīs zemākie reliģiskie  priekšstati. Ja akadēmiski izglītoti garīdznieki reklamē pilnīgi  vietējās dievības, kas piesaistītas noteiktai pilsētai, baznīcai un  bildei, kā tad cilvēku masa var pacelties līdz tīri garīgai dievībai? Teorētiski  fetišisms jau sen ir atmests, un tomēr pat visa eiropiešu masa ir  drīzāk fetišisti nekā kādas augstākas reliģijas piekritēji un pildītāji.  Uz veco derību cilvēki tendē ne tāpēc, ka tā satur augstas reliģiskas  mācības, bet tāpēc, ka satur tik zemas, kas atbilst viņu zemai  perfekcijai.