Katrai tautai vai cilvēku sabiedrībai ir bijis savs garīgo vērtību kopojums, kas organizētā veidā izpaužas kā reliģija. Daudzu tautu reliģijas ir zudušas, pašām tautām iznīkstot vai citai reliģijai dažādā veidā ieņemot tās vietu.

Iepriekšējos gadu simteņos galvenie vēsturiskie apraksti par latviešu garīgo dzīvi nāca no sveštautiešiem, tie vietām sasniedz izdomu līmeni - gan apraksti par Dievu, Māru, Laimi, gan darot par dievestībām jebkuru apdziedāto priekšmetu vai svētvietu. Vienīgā vērā ņemamā grāmata, kas vēsturiski apskata mūsu senās dievestības stāvokli Latvijā pēc kristietības ienākšanas, ir Brastiņu Ernesta MŪSU DIEVESTĪBAS TŪKSTOTSGADĪGA APKAROŠANA (izdots Latvijā 30. gados)

Kristīgā ticība - jūdaisms un parsisms nosaka tās saturu un formas. Budisms un krišnaisms aizdod savus mītus un svētās grāmatas pamatus - tā radusies ticība izplatās samērā lēni un tikai 1000 gadus pēc savas izcelšanās sastopas ar letiem un baltu tautām...

Iesākas letu un baltu tautu dievestības apkarošana no kristīgās baznīcas puses. Apkarošana notiek divējādi - ar varu un nevalodu. Tauta pirms šī gadsimta ir slavēta kā cilvēcīga, miermīlīga, strādīga un dievbijīga. Izslavēti bija zinātnieki un zīlnieki, pie kuriem griezās ļaudis no tālām zemēm. Tai laikā zintēšana un zīlēšana skaitījās pie vis augstākām zināšanām pasaulē.

Ļaudis piedzima un nomira Baltijā kā karavīri. Baltieši ir kurli pret mūkiem un bargi pret karavīriem, bet tie nekādi nespēj karot pret tām baumām, ko par viņu dievestību šai gadsimtā izplata mūki – stādot priekšā baltu reliģiju kā elkdievību. Šīs demagoģijas aizsegā bija vieglāk letiem un baltu tautām nodarīt pārestības. Vienpadsmitā gadsimta beigās visa Eiropa kvēlo cīņas dedzībā pievērst baltiešus īstenai ticībai.

1184. gadā Meinhards uzceļ Ikšķilē koka baznīcu un viņu ieceļ par draudzes bīskapu.

1196. gadā neko daudz nepanācis Meinhards mirst un viņa vietā tiek iecelts Bertolds, kurš nenāca sludinādams. Viņš gribēja pakļaut ar zobenu, kā rezultātā pats krīt no lībju šķēpa.

1199. gads - bīskaps Alberts jau rīkojas nevis kā ticības nesējs, bet kā valstsvīrs, kurš vēlas nodibināt Daugavas krastos kristīgu vācu valsti. Savervējis Vācijā krusta karotājus 1200.g. atgriežas Daugavā ar 23 kuģiem. Viņš apmetas Rīgā un ceļ baznīcas un klosterus, no kuriem dodas misionāri pa visu zemi pievērst pagānus kristietībai.

Pret jauno ticību cīnās gan zemgaļi, gan leiši, gan prūši u.c. Bīskaps Alberts 14 reizes dodas uz vāc zemi vervēt karaspēku savam Kristus Karapulka Brāļu Ordenim. Arī prūšu galā 1228.g. dibina Kristus bruņinieku ordeni, kuram palīgā nāca Palestīnā dibinātais vācu ordenis, kas arī pabeidz Prūsijas iekarošanu.

13.g.s. beigās sēļi, kurši, zemgaļi un leti bija atbruņoti. Kurši un zemgaļi tad pievienojās tai cīņai, kuru ierādīja vidzemnieki: tā bija pasīvā pretošanās.  Katoļu baznīca mācīja, bet latvieši neklausījās.  Šajā gadsimtā tiek iznīcināti gandrīz visi jatviņi. Vienīgā, kas vēl bija saglabājusies pēc šī gadsimteņa - Lietava. Uz turieni bija atkāpušies zemgaļi, prūši un pāri palikušie jatviņi.                                                                                                              

Visu gadsimtu cīnās leišu karapulki. Tā saucamos pagānus vairs nekristīja, bet apkāva un aizveda verdzībā. Cērt svētozolus, apdzēš svētugunis. Līdz gadsimta beigām t.i.1399.gadam nekristīta paliek vienīgi Žemaite.

1330.g. Rīga paraksta lìgumu nebiedroties ar leišiem. Gadsimta vidū iekarotāji sāk izmantot šaujamieročus.                                                                                                                                              

Pieci simti gadu pagāja, kamēr zemes gabals  - 500 kilometru caurmērā, no visām pusēm ielenkts un nolika savus cīņas ieročus. Atlika tikai no atklātas cīņas pāriet slepenā pretestībā.  Šajās cīņās bojā gāja 117.000 kristīto, neaprēķināti paliek nekristītie, kuru skaits varētu būt daudz lielāks.

1410.g. Vītautauts un Jagailis (no poļu puses) sakauj Vācu ordeni un atgūst savu vēl pagānisko Žemaiti, kas ir kā vadzis starp abām ordeņvalsts daļām, pasargādama latviešu zemi no kolonizēšanas un pašus latviešus no pārtautošanas.

Katoļu garīdznieki neprot letu un baltu tautu valodu, tas traucē pārveidot baltiešu reliģisko prieksstatu. Mācītāji sāk lietot tulkus.

No 1450. - 55.g. tiek iespiesta pirmā bībele, kas ātri izplatās, vairodama svētos rakstus u.c. baznīcai nepieciešamas grāmatas. Katoļu baznīcā briest vajadzība pēc reformām. Ar sārtiem un moku kambariem katoļu ticība cenšas savu grūto stāvokli saglabāt.  

Garīgā uzraudzība pilsētās bija vieglāk veicama, bet gluži nepiemērota katoļu baznīca izrādījās laukiem. Vēl arvien, katram latvietim un leitim, slepenā sētas stūrī bija sava svētvieta un mirušie netiek apglabāti baznīcas iesvētītā zemē. No šī gadsimta grāmatām ir redzams - visa baltu zeme ir senās ticības pārpildīta.

1415.g. par baznīcai nepatīkamu mācību sludināšanu uz sārta sadedzina čehu mācītāju Jāni Husu, pēc tam visās zemēs saceļas pret katoļiem, un rodas kustība, kas pieprasa, lai katoļu baznīca atgriežas pie evaņģēlijiem.

1517.g. Mārtiņš Luters atklāti pasludina savus iebildumus pret pastāvošo baznīcu - izveido luterānismu.

1521.g. Andrejs Knophens Rīgā sāk sludināt Lutera mācību. Visur šai gadsimtā tiek intensīvi celtas baznīcas.

1585.g. un 1586.g. pirmie katiķismi kropļotā latviešu valodā. Latvieši vēl nav mācīti lasīt , šīs grāmatas viņu ticību neskar.

Vēl viena lieta, kas tiek piekopta senās dievestības apkarošanai šajā gadsimtā - raganu, burvju un vilkaču dedzināšana.

1561.g. beidz pastāvēt Ordeņa valsts – tā arī neiznīcinot seno reliģiju, kas bija galvenais tās uzdevums.

Lutera ticība, kas nāca ordeņa vietā, lai turpinātu nepabeigto darbu, ar savu evanģeliju panāca vairāk nekā ordeņbrāļi ar zobenu.  

No 1600 - 1629.g. Latvijā plosās poļu - zviedru karš. Latvija pēc kara tiek sadalīta trīs daļās: Kurzeme - luterāniska hercogiste, Vidzeme - luterāniska, Latgale - katoļticīga.

Luterāņu baznīcas pārvēršas it kā par pārmācības iestādēm, kas rīkojas ar kauna stabiem, rīkstēm, naudas sodiem, kakla dzelzīm un uguns sārtiem, kurus izmanto ne tikai pret burvjiem, zīlniekiem un ziedotājiem, bet arī, pret svētdienas nesvētītājiem, baznīcā nenācējiem un veļu mielotājiem.

Teologs Pauls Einhorns savos rakstos latvju Dainas nosauc par īpašām ’’viņu Dieva dziesmām’’, kā arī apraksta visus latviešu ticējumus un ieražas, žēlodamies,  ka vēl arvien palikušas daudzas pagānības atliekas.

Šajā gadsimtā prūši nespēj vairs pretoties un atmetot savu valodu, pāriet vāciešos un viņu vārdu sāk valkāt sveša tauta.

 18. gs.

No četrām Baltijā mītošām tautām, šo gadsimtu sasniedz tikai divas – latvieši un lietuvieši. Prūši un Jatviņi neiztur kristietības slogu un mirst kā tautas. Zemē vēl arvien plosās Ziemeļu karš, kuram seko mēris, kas atstāj tikai vienu piekto daļu no visiem iedzīvotājiem.

1739.g. un 1765.-1768.g. notiek vispārējas baznīcas vizitācijas. Visur mācītāji sūdzas, ka ļaudis izturas neiecietīgi pret baznīcu un mācītājiem un turas stingri pie senču tikumiem.

1739.g. Valmierā sākās pirmās hernhutiešu sapulces latviešiem, kur sirds runāja uz sirdi. Īsā laikā šī kustība nodara lielu postu latviešu dievestībai, jo tikai tagad var runāt par pirmajiem īsti kristīgiem latviešiem. Hernhutisms paspēj izplatīties tikai Vidzemē, jo muižniecība un baznīca gādā par šīs kustības pārtraukšanu. Latviešu hernhutistos vairs nav palicis nekas no senās dievestības. Viņi noraidoši izturas pat pret dainām, saukdami tās par blēņu dziesmām.. Ja hernhutisms būtu guvis plašākas sekmes, tad mūsu dainas būtu izzudušas, kā tas nomanāms Vidzemē.

Visbīstamākais laiks mūsu dievestībai. Ar avīžu, skolu, grāmatu un izglītotu latviešu mācītāju palīdzību tā beidzot bija apkarota un arī izdeldēta. Tā sastingušā veidā bija ierāvusies Dainās, kuras sāk izdot 1892.gadā un beidz izdot tikai 1915.g.

1926 .g. – dievturi apvienojas valsts oficiāli atzītā Latvijas Dievturu draudzē(LDS) un  un to ievada tādi kultūras darbinieki kā Brastiņu Ernests, J. Bīne, K. Brežģis, J. Kosa, H. Vīka, J. Veselis, V. Eglītis, J. Norvelis, A. Goba, A. Salaks, J. Mednis u.c.