Priekšvārdi
Es ticu, ka latviskumam nav gala, nav robežu, ka latvietības nekad nevar būt par daudz. Tamdēļ domāju, nav vēl atmetams neviens vērds, kas reiz skanējis kā
Brastiņu Ernests 1935.g. janvārī.
(Piedāvajam – īsu ieskatu grāmatas saturā. Mēģināsim ievietot mājas lapā tikai mūsuprāt pašu svarīgāko, bet Jums iesakām izlasīt šo grāmtu un dot to lasīt arī saviem tuviniekiem un draugiem)
Svešās laipas
Līgoties līgojasi
Svešu ļaužu laipa mesta;
Metiet mani bāleliņi,–
Pāri iešu dziedādama. L.F.K.191, 926.
Latvju tauta vēl vienmēr staigā pa svešām laipām. Svešās laipas mēs laipojam kultūrā, polītīkā, sadzīvē, saimniecībā. Līgojas un grīļojas šīs svešinieku mestās laipas. Klūpam un alojamies, mēs paši pa tām staigādami.. Nē mēs visi esam nomodā, mēs nebūt nesapņojam, bet tomēr, diezin kāpēc, staigājam svešos, bīstamos ceļus. Vai tā būtu latvieša dvēseles dziļākā iedaba, ka tam jāniecina savējo un jākāro pēc svešā? Vai latvietis ieradināts godāt un bijāties tikai svešiniekus? Vai šai parādībais nav kaādi sakari ar seno latviešu viesmīlību, kas tagad būtu izvērtusies līdz nepazīšanai? . . Jeb vai tā ir tikai aplamas audzināšanas sekas? Vai tā būtu nevarība un nespēja pašam spriest? Vai beidzot jaunradošais avots mūsu tautas dvēselē būtu gluži apsīcis? Negribētos ticēt!
Drīzāk domājams, ka tas ir pārejošs apjukuma brīdis. Ta sir tikai apmulsums un apstulbums. Brīvības spožums to nu tā būs apmulsinājis, ka tas neatšķir vairs brīvību no patvaļas, savējo no svešā. . Tas gatavs aizņemties uz neatdošanu katru svešas kultūras vērtību, katru sveša gara strāvojumu.
Protams, kādreiz tas būs atkal citādi, tam jātop citādi. . Kaut pārāk ilgi nevilktos šis stulbais laikmets.
Šur tur, es manu, jau itkā notiek atjēgšanās . . No svešajām laipām, no laipām, par kurām nav zināms, kurp viņas mūs ved, jūtīgākie ļaudis, lūk, grib jau nokāpt. Tie gatavi mīt atkal tēvu dubļus, kamēr atradīs paši savu bāliņu pamestās laipas.
Tas nu reiz ir tik skaidrs un tik saprotams, ka dzīvošanai vajadzīgi noteikti mērķi un drošas laipas, kas ved uz tiem. . Ir vajadzīgs savs Dievs un savs svētums. . Ir jābūt kādai patiesībai, kas tapusi visiem vienādi saistoša un mīļa.
Pasaules uzskats ir tā dižā aksioma ar kuru mēs pieejam pasaulei. Lai iesāktu to izprast, vērtēt un veidot . . Pasaules uzskatus nevar iemācīties kā rēķināšanu, tos nevar pasniegt kā kādu gramatiku. Mēs pie tiem turamies savu sevišķo dvēseles īpašību dēļ, un mūs spēs saprast tikai radniecīgas dvēseles. Pasaules uzskats nevar būt visai pasaulei vienāds. Katrai tautai drīkst būt savs pastāvīgs pasaules uzskats, kas veidojies vidū starp pasaules izpratni un pasaules izjūtu, kas veidojas radniecīgos ļaudīs. Šis pasaules uzskats ir tautas sirds, prāta un gribas kopējs darinājums. Tas atbilst katras tautas gara īpašai satversmei un uzbūvei. To izkopj un padziļina ikvienas tautas asākie domātāji, krietnākie pravieši, mākslinieki un dievreģi.
Savējais un svešais
. . Ir divējādas vērtības un bagātības: ir vērtības, kas atmirdz kā sudrabs un zelts, bet ir arī tādas, kam nav dārgmetālu skaņas un spožuma. Un tomēr šās pēdīgās mēdz vērtēt augstāk par zeltu. Tās ir tikumiskās vērtības, tās ir goda vērtības.
„Ar godiņu, ar godiņu,
Ne ar zeltu, sudrabiņu:
Zelt` sudrabu gan dabūs,
Goda vairs nedabūs!“
Ko mēs sacītu par tādu, kas būtu negodīgi ieguvis savu bagātību, kas būtu piesavinājies svešu mantu, vai paņēmis to, kas tam nepieder? Mēs teiktum vienā balsī: šis cilvēks ir nelietis, viņš ir bezgodis, novērsīsimies no tā.. . Bet mēs spriezdami neiedomajamies, ka šādam spriedumam ir padotas ne vien materiālās vērtības – nauda, manta, bet arī garīgās. Arī šai otrā apcirknī ir lietas, kas pieder svešiem. . Viena tauta nelīdzinās otrai. Katrai ir kaut kas savējs, īpatnējs, viņai vien piederošs, kas to atšķir no citām. Ja šo īpatnību nav, tad nav vairs tautas.
Te nu sākas nosodāmais noziegums un negods. Ir laiki , kad tautas apziņa apstulbst, un sirdsapziņa satumst. . Tauta piemirst, ka īpatnības, kas iedabātas viņas dvēselē un nostiprinātas parašās, ir VĒRTĪBAS, vērtības, kas pieder pašai tautai vien un nekur citur pasaulē nekad vairs neatkārtosies. . Te notiek svešas mantas aizgūšana un savējās pamešana novārtā. Te notiek pašnāvība tautiskā ziņā. . Mēs, kas noDievišķā Padoma esam aicināti pievienot cilvēces kultūras apcirkņiem savējo, īpatnējo, vienīgo, mēs kā kūtri kalpi vairīdamies no jauncelšanas darba, paņemam gatavo, svešo. . Tehnoloģijai un ēsmai nav robežasw, bet robežas ir ideoloģijai. Tautu ideoloģijas noteic robežas, savām tautām, kas ir svētas un nenoārdāmas.
Latvisku Latviju! Latvietim būt! Lūk saucieni, kas nedrīkstētu palikt nedzirdēti šajā laikā. Latvietība ir pienākums, kas jāuzņemas mums mūsu pašu goda dēļ . Šeit ir mūsu tautas zelta bedre, te ir patiesās bagātības avots. . Atmetam svešus mērķus un padomājam, kādi varētu būt mūsējie. . Mēs esam tā aplipuši ar svešu kraupu un tā pieraduši pie tā, ka domājam, ka tā ir mūsu pašu āda, ka mums tādiem vienmēr jāpaliek. Mums jābūt citādiem!“Slikts vai labs, bet tas ir mūsējs, tas ir pašu“, tā mums jādomā. Savējais, par visu pāri, savējais, lai ir mūsu bagātība un lepnums!
Neaizbildināsimies ar to, ka mēs nezinām, kādam jābūt mūsējam domās, darbos un dzīvē. Ko mēs nezinām, to varam uzzināt, ja vien to nopietni gribam, ja neesam kūtri savos apņēmumos. Mūsu labākie ļaudis zin, kādas ir senās tradīcijas mākslā, tikumībā, reliģijā un citos kultūras virzienos. Mācisimies no tiem, meklēsim paši neatlaidīgi un radīsim atdzimšanu Latvijā. .
Par Liellatviju reiz sapņoja Kronvaldu Atis. Liellatvija var tāda būt ne zeltā, ne sudrabā, bet tikai kultūras vērtībās. Nedomāsim, ka kultūras vērtības ir aizgūstamas, – tās jārada pašiem, atmetot svešo un izkopjot savējo! Tikai tas, kas nāk no nāciju pavardiem, top par visā cilvēcē cienāmu mantu.
Savvaļas padoms
Ik dieniņas es raudāju
Savas vaļas gribēdama;
Nu man tika sava vaļa,
Nu pietrūka padomiņa. L. d. 22077.1.
Arī:
Nu dabūju savu vaļu,
Nu nezinu ko darīt. L. D. 22077,2.
. . Gadu simteņiem ilgi mēs raudājām savas vaļas, jeb kā tagad sakām, brīvības. . Bet nu pietrūcis padoma, nu nezinām, kas īsti jādara.
Nezin latvietis, kas tam jādara mķslā, kultūrā, polītikā. Pietrucis padoma viņa vaļai. Viss, ko pašreiz darām, tiek darīts it kā pagaidām, slepenā cerībā, ka visu to drīz aizvietos īstais paliekamais latviešu darbs. . Tie ir smilšaini pagaidu krasti, kuros tek mūsu dzīves ūdeņi. Mēs jūtamies kā vasarnieki, kas savai iedzīvei iegādājušies lēto un mazvērtīgo, lai pārejot uz īsto dzīvi, uz paliekošo iekārtu, nebūtu žēl pamest neīsto.
Ir divējādas nevaļas, divējādas nebrīvības. Viena tā, kas nāk no svešas varas, svešas rokas, otra – kuru mēs paši sev uzliekam. No tās mēs raisāmies vaļā, to mēs dēvējam par verdzību, bet tai otrai mēs kalpojam un nododamies labprātīgi, to mēs saucam par kalpošanu kultūrai, tautai, cilvēcei, dievībai. . Ikviena vara, kas liek sev kalpot ar labu vai ļaunu, ir organizēta vara.
Ja pēc piecdesmit gadiem kāds kultūrvēsturnieks gribēs raksturot mūsu dienas, tad viņš tās raksturos kā padoma trūkuma laikmetu, kurā latvietis ir gan daudz darījis, bet tomēr nav zinājis, kas tam īsteni ir bijis jādara. Literatūrā tas tēlojis negatīvo, tāpēc, ka nav zinājis, kādam jābūt pozitīvam. Polītikā tas ir zākājis un pēlis, jo nav zinājis, kas teicams un ceļams. Reliģijā klusējis un vairījies, jo nav zinājis, kam ticēt un pieslietis. Citās kultūras nozarēs slavinājis un daudzinājis svešo, jo nav vēl izpratis savējo. Tā pēc piecdesmit gadiem raksturos mūsdienu latvieti. Rksturos kā cilvēku bez ideoloģijas, bez pasaules uzskata, kā apjukušu neprašu.
. . Reiz tiks uzminēts apburtās pils vārds un celsies augšām kristālskaidra nacionāla ideoloģija un tautisks pasaules uzskats. Tad neviena vieta vairs tautu dzīvē nebūs ēnaina, nekur nevarēs vairs paslēpties šaubas, neziņa un alošanās. Tautu dzīve ies pa gaišām takām pretī saviem ideāliem un ikviens zinās, kurp viņš iet, kamdēļ viņš iet un kā tam jāiet. .
Sev pakaļpalikušie
Šie pakaļpalikušie esam mēs paši. Un nevienam citam neesam palikuši pakaļ, kā vien sev pašiem. Tas sevišķi skaidri manāms tautības un latvietības lietās.
Kā domātāji mēs te esam stipri jau nobrieduši, diezgan gatavi. Pat vairāk, man šķiet, ka mūsu nacionālisma sludinātāji un teorētiķi ir tapuši jau kūtri un apguruši. Tā apgurst katrs, kas neredz sekmju darbam, kaut arī tas būtu nacionālā domāšana. Arī te var tapt vienaldzīgs, nejūtīgs, notrulināts, paliekot tomēr vēl joprojām zinošs un atzīstošs..
Tā neapstrīdamākās tautiskās atziņas guļ mūsu reālā dzīvē nespēcīgas gar zemi. Mēs darām citādi, nekā vajadzētu darīt. Pie tam mēs gluži labi zinām, kā būtu pareizi darāms un dzīvojams. Jo dienas jo plašāka kļūst plaisa starp zināšanu un vēlēšanos, starp atziņu un viņas izpildīšanu. Tautiskuma teorija ir mūsos pašos nonākusi pretrunās ar savu izpildīšanu un praksi. Mūsu laiks ir pakaļpalicis pats sev. Vēsturē tamlīdzīgas parādības dēvē par anahronismu. Kā to kultūrā saukt, ja ne par pakaļpalikšanu sev pašiem. Mēs sajūtam savu apkārtni kā tādu, kurā valda un uzvar sveši vēsturiski slogi un kavēkļi, lai gan visam vajadzētu būt izveidotam pēc mūsu pašu labākās pārliecības. Mēs te nelīdzinamies vēl paši sev. .
Labi ņemot šī pretešķība starp iekšējo progresu un ārējo svešo vēsturīgo slogu, ko ikdiena glabā, nav vienmēr pastāvējusi. Brīvām tautām var nebūt svešo kultūras uznesumu. Brīvību mīlošas tautas cīnās pret svešo, ja tas uzspests. Var teikt, ka sī ciņa ir visas tautisko kustību īstais raksturs. Kad tautās plaisa starp iekšējo un ārējo ir tapusi jau pārāk liela, tad tā apdraud jau vienkāršākās saimnieciskās un kulturālās dzīves intereses, tad izceļas apvērsumi. .kas iesāk jaunus vēstures posmus.
Bet kāpēc mēs nemeklājam veidus, kā savas latviskās atziņas atraisīt no svešiem pinekļiem. . Te mēs nonākam pie polītikas, ja par polītiku dēvējam tos kopīgos soļus, ar kuriem mēs realizējam savus ideālus un mērķus. Ak, šī polītika, tā mums jāizsaucas, ja padomājam par to. Tā ir tā aiza, kas mūs atšķir no mums pašiem visvairāk! Polītika ir vienmēr bijusi par tūļīgu un rupju priekš smalkajām kultūras un tautības problēmām. Bet vai tad nevarētu būt pasaulē kāda smalkāka, cēlāka un piemērotāka polītika, kas būtu kultūras būtībai daudz maz radniecīgāka?
. . mani vadīja veco latviešu ticējums, ka tas, kas pieminējis kādas lietas vārdu, beigās iegūst arī pašu lietu. Tāda ir visu vēlējumu un vēlēšanās burvība. Vārds velk sev līdzi notikumu. . Es jūtos roku pielicis tam darbam, kas latvietim liek atkal panākt pašam sevi.
Mūžīgā Latvija
Pavēlošs, stingrs un maigs,
No kapiem un šūpuļiem nākdams
Aicina visus un sauc
Mūžīgās Latvijas balss. Ed. Virza.
Mūsu sirds noskumtu, ja kāds pārliecinoši pierādītu, ka pēc dažām paaudzēm vairs nebūs ne latviešu, nedz latviešu valsts. . Kad mēs domājam par Latviju un latviešiem, mēs domājam par mūžību. . Bet šo Latvijas mūžību mēs izjūtam pārāk reti. Mēs dzīvojam dienai, nedēļai, gadam. . Mums jāmācās mūžību biežāk atcerēties. Katrs darba brīdis, lai ir mūžības domas mērots. . Kad ziemas tumsā izdziest gads. . tad var pacelties sirdī jautājums: “Ko tu esi darījis latviešu tautas mūžības labad? Vai tu esi visur un vienmēr stāvējis par latvietību? Vai tu esi līdz galam stāvējis par latvietību? Vai tu neesi savu galvu noliecis nelatviskā un svešā priekšā?”
Dievam, kas ienācis istabā Ziemassvētku vakarā, un jautājoši raugās latvieša sejā, viņš nevar runāt nepatiesību un klusē. Mēs, latvieši, neesam visur un vienmēr stāvējuši par latvisko. Mēs neesam to izturējuši līdz galam, esam šaudījušies un šaubījušies. Mēs esam saīsinājuši latviešu tautas mūzības pavedienus, mēs esam tos rāvuši pušu par labu sīkajām ikdienas vajadzībām. Mēs neesam apzinājušies, ka ikviena ierašu niecināšana, īpatnību nepiekopšana un vienaldzība ir mūsu latviskās mūžības izdeldēšana.
Reiz Vilis Olafs rakstīja: “Visu var piedot, tikai tautas mūžības apziņas trūkumu ne!”
Dievs, tauta un valsts
Senās Grieķijas prātnieks Artemodors no Rodosas dedzīgi izsaucās: „ Bez Dieva nav tautas!” Un ka katrai tautai ir pašai savs Dievs, plašāk izteicoties pašai sava dievizpratne un savs īpašs kults.
Dostojevskis savā darbā „Dēmoni”saka: „Vēl nekad nav bijis divām vai vairākām tautām viens un tas pats Dievs. Ja Dievi sajaucas kopā, tad arī tautas sajaucas un nomirst līdzi saviem Dieviem. Jo stiprāka un lielāka kāda tauta, jo īpatnējāks arī viņai piederīgais Dievs, Vēl nav dzīvojusi kāda tauta bez reliģijas, nekad bez sava laba un ļauna.”
Šo patiesību Eiropā aptumšoja kristīgā ticība, kas uzņēmās aizvietot visu tautu īpatnējos Dievus ar savām it kā nesatricināmām dievatziņām. Taču līdz ar to kristīgā ticība pārrāva tautām visstiprāko nacionālisma sakni un izravēja viņu domāšanas un dzīvošanas īpatnības. .Latviešu tauta, laikam, gribēdama palikt par tautu, ir tik ārkārtīgi pasīvi uzņēmusu kristīgo reliģiju. . Valsts un baznīca īstenībā dzīvo šķirtu dzīvi un reliģija tomēr tiek uzlūkota par katra privātu lietu. . un valsts ar to rāda, ka viņai šīs lietas ir vienaldzīgas.
Bet vajadzēja būt citādi. Vārdu reliģija romiešitura atvasinātu no RELEGARE – „saistīt”. Reliģija, patiesi, ir tā saite, kas saista ļaudis par tautu un tautu par valsti. Atņemot tautai un valstij šo saiti, dzīvais ķermenis sairst, tauta pārvēršas par „masu”, arkuru var rīkoties kā patīk.. Taču, lai reliģija patiesi būtu tautu vienojoša saite, tad tai jābūt nacionālai reliģijai. . Ar savu tieksmi uz vispasaulīgumu, kristiānisms kaitējis nacionālismam. Abi kopā – kristiānisms un sociālisms tagad panākuši to, ka Eiropā bezdievība tapusi gandrīz par valsts lietu., bet dievticība – katra personīgā darīšana. Tik ačgārni nekad vēl cilvēce nebija domājusi, kā tagadējā laikā. Tomēr. . tautas sāk meklēt savus īstos Dievus, lai nodotos tiem. . Visa mūsu dzīve un gaume pārvērtīsies, kad mēs atkal atgūsim to, kas reiz bija mūsējs.
Lai nestrīdamies šeit par īstiem un neīstiem Dieviem. Visi Dievi ir īsti, ja tie ir nācijas Dievi. Dievs ir viens un nekad citāds nav bijis. Tautas iet pretī šim Dievam katra pa savu īpatnējo ceļu un skata to katra savā apgaismojumā. Dievs tautu lietišķā dzīvē ir augstākā labuma ideāls un tikumu mērogs. Kāds tautai šķietas Dievs, tādi tautas tikumi un kultūra, kā dzīves ārišķība. Kad nu kādreiz valsts aizvējā rastos īsta latviska reliģija, tad uz tās varētu pacelties nacionālās ideoloģijas ēka, kurai citādi trūkst stingru pamatu. Uz nacionālās dievestības pamatiem mēs izkoptum tautisko kultūru, aicinātum šķiras uz izlīgšanu, bet ne uz cīņu. Atkāptos no mums kā nelabi rēgi ateisms, šķiru cīņa un naids.
Bez Dieva nav tautas, un kad tauta sāks panīkt savā augstākā apziņā, jāmirst būs arī valstij. Dievs un valsts lai tamdēļ ir mūsu tautisko centienu robeža, mūsu turpmākā tapšanas doma.